Vislielākā Dāvana un vislielākais Dāvinātājs

Dažādās valstīs ir dažādas Ziemassvētku paražas un tradīcijas, bet lielākoties tās sevī ietver dāvināšanu. Tas ir tieši tā, kā tam vajadzētu būt, jo Ziemassvētki ir aizguvuši savu nosaukumu no Jēzus Kristus (angliski Christ – Christmas) vārda, kuru Bībele apraksta kā visu laiku lielāko Dāvinātāju.

Jāņa evaņģēlijā 3:16 mums teikts: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Līdzīgi citā rakstu vietā: “Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23). Vienā no tulkojumiem šajā vietā rakstīts : ”Bezmaksas dāvana no Dieva.” Tas ir tāpēc, ka piedošana un mūžīgā dzīvošana tiek dāvināta bez jebkādiem nosacījumiem, katram, kurš to vēlas saņemt. Tomēr Jēzum šīs dāvanas nodrošināšana nebija bezmaksas.

Patiesībā Jēzum tas maksāja neticami dārgi – vairāk kā mēs spējam saprast. Aplūkosim nedaudz šīs izmaksas:

Dievs pazemojās, kļūstot par cilvēku. Iedomājaties valsts vadoni, kurš pieņem nabadzīgākā pilsoņa lomu. Kļūstot par cilvēku, Jēzus Kristus personā Dievs izdarīja to un vēl vairāk - pazemināja Sevi no Debesu augstumiem, lai dzīvotu starp paša radītajiem cilvēkiem kā skolotājs, piemērs un visbeidzot – Glābējs. “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū….” (Jāņa 1:14).

Jēzus samaksāja par mūsu grēkiem. Viņš bija bez grēka, bet pie krusta Jēzus uzņēma visu cilvēces grēku nastu, lai mēs varētu saņemt Dieva piedošanu un taisnošanu. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2 Korintiešiem 5:21).

Viņš nomira mūsu vietā. Jēzus no laba prāta devās pie krusta, lai mūsu vietā saņemtu nāvessodu. Neskatoties uz mūsu neveiksmi dzīvot saskaņā ar Dieva perfektajiem standartiem, kas ierindo mūs „nāvinieku kamerā”, Jēzus katram no mums teica: “Es miršu tavā vietā!” “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8).

Kādai vajadzētu būt mūsu atbildes reakcijai? Atbildi mēs varam atrast Jāņa evaņģēlijā 1:12, kur atkal minēta Viņa dāvana: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” Ja jūs to vēl neesat izdarījis, varbūt vēlaties saņemt šo visu laiku lieliskāko dāvanu šodien? Tas ir iespējams!

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Kad dzīve līdzinās sacīkšu auto

Atzīmējot mūsu kāzu 20. gadadienu, mana laulātā draudzene uzdeva interesantu jautājumu: ”Ja tev būtu jāiedomājas auto, kurš raksturo mūsu laulību , kāds tas būtu?” Es neskaidri atcerējos, ka daudzus gadus atpakaļ šādu jautājumu uzdeva mācītājs, bet īpaši to netiku pārdomājis.

Brīdi apsvēris, es atbildēju: “Sacīkšu auto – kaut ko līdzīgu NASCAR vai 1. formulai.”

"Sacīkšu auto?" viņa pārsteigta jautāja, "Kāpēc sacīkšu auto?"

"Hm, tāpēc, ka lielākoties mēs pārvietojamies ļoti ātri un līdzeni," es paskaidroju, "bet pa laikam mēs tiekam kāda vai kaut kā patraucēti, kas mūs uz mirkli izsit no līdzsvara, varbūt pat nodarot kādu nelielu bojājumu, kam nepieciešams remonts, un tad mēs atkal atgriežamies trasē.”

Līdzīgi tam, daudzi no mums arī darbā lielākoties kustas ļoti ātri, vienīgi pa laikam, kaut kas mums uztriecas un izsit mūs no kursa. Saņemot šo triecienu, izaicinājums ir atbilstoši reaģēt. Viens variants ir turpināt nekontrolēti griezties vai vēl sliktāk, pilnīgi atstāt braucienu. Vai arī mēs varam atcerēties mērķi – sasniegt finiša līniju – un atgūt koncentrēšanos, cik ātri vien iespējams.

Vēstule Ebrejiem 12:1-3, Bībeles Jaunajā Derībā, mums dod labu mācību, ko vērts atcerēties, kad saņemam spēcīgus sitienus: "Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. "

Tajā laikā, ko Viņš pavadīja uz zemes, neskatoties uz izteiktu nelabvēlību, Jēzus nekad nezaudēja Savas misijas fokusu. Līdzīgi arī mums ir jāsaglabā koncentrēšanās misijas piepildīšanai. Ja apstākļi dzīvē mūs izmet no trases, mums jāveic koriģējošas darbības un jādara, kā rakstīts Vēstulē Ebrejiem: „dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē.”

Ja jūs nesen esat piedzīvojuši neveiksmi vai negaidītu uzbrukumu, daži vienkārši soļi:

Pirmkārt, nezaudējiet drosmi.

Otrkārt, atcerieties savu gala mērķi.

Treškārt, atjaunojiet koncentrāciju.

Noslēgumā, tieciet atpakaļ trasē un pacietīgi turpiniet to!

(Autors: Riks Bokss)

Godprātības sardzē

Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācija apgalvo, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi. Tas nozīmē, ka viņiem ir vienlīdzīgas iespējas pieredzēt piepildītu dzīvi un rast labumu no dažādām neatņemamām tiesībām. Tomēr citās jomās acīmredzams ir tas, ka cilvēki nav pilnīgi vienlīdzīgi – materiālos īpašumos, kā arī individuālos talantos un spējās.

Dažiem cilvēkiem ir šķietami no dabas dota spēja vairot bagātību. Citiem ir vairāk iedzimta inteliģence, kamēr citi ir fiziski spēcīgāki un atlētiski. Daži ir apdāvināti līderi, citiem ir īpašas spējas rokdarbos un darbos, kas prasa tehniskas iemaņas. Daži ir lietpratēji pārdošanā un mārketingā; citi ir īpaši efektīvi, komunicējot ar citiem cilvēkiem. Mēs varbūt esam vienlīdzīgi, taču noteikti ne vienādi.

Tomēr ir viena „prece”, kas ir mums visiem, kaut kas, kā visiem ir vienādi daudz – vismaz sākotnēji. Tas ir godprātīgums. Kāds definēja godprātīguma kā to, kas patiesībā jūs esat iekšienē. Cits ir teicis, ka tas ir tas, „kas jūs esat viens pats tumsā, kad neviens neskatās.” Es godprātīgumu uzskatu par personas vēlēšanos izpildīt savas saistības, darīt to, ko viņi ir solījuši darīt un būt tiem, par ko viņi uzdodas, pat neērtās situācijās.

Godprātīgums redzami atšķīrās no citām personīgajām „mantām”. Lielākajā daļā gadījumu mēs varam iemācīties nopelnīt vairāk naudas, ja tas ir nepieciešams. Treniņos mēs parasti varam uzlabot atlētiskās spējas, vai attīstīt specifiskas darba iemaņas. Taču, kad ir zaudēts godprātīgums, ir grūti – reizēm pat neiespējami – to atgūt.

Iespējams, ka tas ir iemesls tam, kāpēc godprātīgums ir tēma, kas bieži parādās Bībelē, it sevišķi Salamana Pamācību grāmatā. Daudzi panti ir veltīti godprātīguma nozīmei, parādot tā iedarbīgumu, un brīdinot par negodprātīgas rīcības sazarošanos. Šeit ir daži piemēri principiem godprātīguma saglabāšanai no Salamana Pamācību grāmatas.

Godprātība kalpo kā aizsegs. Vai nu darbavietā, vai mājās vai arī citur, ja jūs vienmēr stāstāt patiesību, jums nekad nav jāatceras meli, kurus jūs esat stāstījuši, ja jūs vienmēr cenšaties darīt pareizo lietu, jums nekad nav jāmēģina laboties tādēļ, ka apzināti esat darījuši kaut ko, kas nav bijis pareizi “Taisnība pasargā nevainīgo savā ceļā, bet ļaunprātība ved grēkā.” (Salamana Pamācības 13:6).

Godprātīgumam ir dziedinošas spējas. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā diemžēl negodīgums un neētiska rīcība ir ļoti bieži sastopami. Dažās vidēs tie ir kļuvuši par kultūras sastāvdaļu. Šī iemesla dēļ ir pat atsvaidzinoši satikties un asociēties ar cilvēkiem, kuri cenšas saglabāt augstu godprātīguma pakāpi. “Bezdievīgs vēstnesis atnes nelaimi, bet uzticams ziņnesis nāk kā dziedinātājs un apmierinātājs.” (Salamana Pamācības 13:17).

Godprātīgums ir pelnījis cieņu. Mēs visi varam iedomāties piemērus par cilvēkiem, kuri ir nepelnīti sodīti vai pret kuriem ir negodīgi izturējušies, bet parasti ļaudis, kuriem ir augsta morāle un ētiskie standarti, tiek cienīti un pat apbrīnoti. Tiecoties darīt to, kas ir pareizi, mēs iegūsim to cilvēku uzticību un paļāvību, ar kuriem mēs strādājam un ar kuriem mums ir visciešākās attiecības . “Jau nav labi taisno sodīt, ne nu vēl dižciltīgo sist, kas rīkojas taisnīgi.” (Salamana Pamācības 17:26).

Godprātīgums stājas pretī pretestībai. Būt godprātīgam nav viegli. Tie, kuriem nav līdzīga vērtību sistēma, var sagādāt nopietnu pretestību, jo sevišķi, ja godīga rīcība apdraud viņu negodīgo mērķu sasniegšanu. Rīkoties godprātīgi, bieži var nozīmēt atteikšanos no izdevīgiem ceļiem, vai personiska labuma. Bet tās ilgtermiņa atalgojumi ir nesalīdzināmi gan personiski, gan profesionāli. “Asinskārīgie cilvēki nīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējas par viņa glābšanu.” (Salamana Pamācības 29:10).

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Kā sniegs sāk snigt

Dabā tā notiek – viegli, it kā pats no sevis – drūmais un pelēkais baltā mirdzumā pārtop. Sniegs, balta zeme...Kailie, pelēkie zari un asās skujas kā neviļus paslēpti klusā dailē... Vai skumju vietā arī prieks tā atlido? Vai labais tā spēj nomainīt ļauno? Pēkšņi – bez pūlēm, bez brīdinājuma. Un vēl jautājums – uz cik ilgu laiku?

Labāk nejautāt, neskaitīt brīnuma mirkļus, bet priecāties, slavēt Dievu par notikušo un notiekošo. Tas noturību veicinās nevis ārdīs. Labāk ticības acīm redzēt labās pārmaiņas, kuras vēl tikai nāk... Drosmi! Dievs ir Darītājs. Mēs tikai liecinieki.

“Vai var šķīsts celties no nešķīsta?” – mūžsenais jautājums.

Jēzus Kristus žēlastībā – jā! Tici!

Teiksi, ka dzīvē biežāk redzams apgrieztais process ? Diemžēl arī tas jānovēro.

Un KĀ tas notiek?

KĀ dzīvē un attiecībās ienāk tumsa, saltums, sastingums un vienaldzība ? Skumjas, bezcerība? Visbiežāk –nemanāmi, pamazām, pa vienam solītim... Pareizā virzienā ejot, vari nogriezties pa vienu nepareizu ieliņu un aiziet tālu prom no sava ceļa mērķa. Uzmanies! Sargi mazos solīšus! Ja kļūdījies, neturpini! Jautā ceļu, atgriezies pareizajā! Un pieskati sīkos pagriezienus, it kā nenozīmīgās izvēles.

Izprieca vai kalpošana? Gribas vai vajag? Malā palikšana vai aktivitāte? Paša vēlme vai Dieva nodoms? Kas vieglāk? Kas svarīgāk? Nepadodies!

Dievs dod gribu un veiksmi, bet izvēles svira Tavās rokās!

Spēka Dieva krājumos nekad nav trūcis. Viņš tavās dvēseles vajadzībās neatteiks nekad. Tik lūdz, klauvē un meklē no visas sirds pēc labām pārmaiņām sevī un citos. Dievs tās dos.

Varbūt pamazām, kā sēkla aug, bet varbūt tūlīt un pēkšņi – kā sniegi snieg...

(Māra Zariņa)

Ko tu saki?

“Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša, sacīdams: tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:13, 14.)

Tu saki, “tas nav iespējams.”

Dievs saka, “visas lietas iespējamas.” (Mateja 19:26.)

Tu saki, “neviens mani nemīl.”

Dievs saka, “Es tevi mīlu.” (Jāņa 13:34, TLB.)

Tu saki, “es to nespēju.”

Dievs saka, “tu visu spēj.” (Skat. Filipiešiem 4:13.)

Tu saki, “es esmu noraizējies.”

Dievs saka, “uztici visas rūpes Man.” (Skat. 1. Pētera 5:7.)

Tu saki, “es nesaprotu.”

Dievs saka, “Es tev došu gudrību.” (Skat. 1. Korintiešiem 1:30.)

Tu saki, “man bail.”

Dievs saka, “tu vari būt drošs.” (Skat. Jāņa 16:33.)

Tu saki, “man trūkst naudas.”

Dievs saka, “Es gādāšu par visām tavām vajadzībām.” (Skat. Filipiešiem 4:19.)

Tu saki, “es jūtos vientuļš.”

Dievs saka, “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5.)

Saki, kā tu tagad jūties? Bagāts? Svētīts? Pateicīgs? Atceries, visu nosaka attieksme!

Noslēpums nāk gaismā

“Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.” (Lūkas 6:45.)

Policists pienāca pie apturētās mašīnas un sacīja šoferim: “Tā kā jūs esat piesprādzējis drošības jostu, jums tiek piešķirta Ceļu drošības departamenta prēmija 5000 dolāru apmērā.” Tad policists vēl draudzīgi apvaicājās: “Kā jūs domājat šo naudu izlietot?”

“Nu, es laikam varēšu nolikt eksāmenu un iegūt vadītāja tiesības!” šoferis priecīgi atbildēja.

“Neklausieties viņā, policista kungs!” blakus sēdošais pasažieris iejaucās, pamājot uz vadītāja pusi. “Viņš vienmēr tēlo gudro, kad ir piedzēries.”

Tad pamodās aizmugures sēdeklī snaudošais vīrs, ieraudzīja policistu un izsaucās: “Es jau teicu, ka ar zagtu mašīnu mēs tālu netiksim!”

Tu varbūt teiksi – ak, cik muļķīgi; viņiem vienkārši vajadzēja turēt muti, un viss būtu bijis labi. Tomēr patiesība ir tāda, ka agrāk vai vēlāk cilvēka mute izpauž viņa sirds noslēpumus. Kādu brīdi cilvēks gan var vienu vai otru lietu no citiem noslēpt, bet tad pavisam negaidīti pienāk brīdis, kad patiesība nāk gaismā.

Un uz otru pusi – ja tu savā sirdī glabāsi Dieva vārdus un domas, arī tas nenovēršami kļūs redzams apkārtējiem.

Optimists vai pesimists?

“Līksma sirds dara līksmu arī vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Noskumušajam nav nevienas priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ik dienas patīkamu labsajūtu.” (Salamana pamācības 15:13,15.)

Ja tu redzi glāzi, kurā ieliets piens, vai tā ir pustukša, vai arī pusē pilna? Ja tu redzi pusē pilnu, tad tu esi optimists. Ja tu redzi pustukšu, iespējams, tu esi pesimists. Optimisti dzīvē saskata labo, bet pesimisti – galvenokārt slikto. Un tas izpaužas viņu sejās. Saraukta piere vai smaids norāda uz to, kas cilvēkam iekšā, un nevis uz to, kādi ir ārējie apstākļi.

Kāds gudrs cilvēks reiz ir teicis: “Pesimistiem biežāk ir taisnība, bet optimisti biežāk ir laimīgi.”

Kā ir ar tevi? Vai tu esi pesimists, vai optimists? Būt pesimistam ir vienkārši, jo šajā pasaulē nekas nav ideāls. Tu vienmēr vari atrast kaut ko, kas nav labi. Un tas, kas notiek tev iekšā, parādīsies tavā sejā un vārdos.

Bet vai tu vari iztēloties saīgušu Jēzu? Es nē. Jēzus bija vislielākais optimists, kāds vien šajā pasaulē jebkad dzīvojis, jo Viņš vienmēr uzticējās savam Debesu Tēvam. Un arī mēs Viņam droši varam uzticēties!

Kļūsti brīvs!

“Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja 5:44,45.)

Bērnībā es ziemā kopā ar citiem bērniem labprāt pavadīju laiku uz ledus, slidojot. Mēs darījām tā: vairāki slidotāji nostājās viens aiz otra, sadevās rokās un tad devās uz priekšu – aizvien ātrāk un ātrāk. Laimīgs bija tas, kurš atradās rindas beigās, viņam pašam nebija jāpūlas; turies tik pie priekšā esošā bērna jakas stērbeles! Un tad, kad bija uzņemts vislielākais ātrums, man patika atlaist rokas un brīvi slīdēt pa ledu tālu, tālu. Tā tik bija brīvības sajūta!

Līdzīgi ir ar piedošanu. Aizvainojums tev liek riņķot pa vienu un to pašu apli. Un tu no tā nevari atbrīvoties, kamēr neesi piedevis. Piedodams tu kļūsti brīvs.

“Bet,” tu varbūt iebildīsi, “Anna man nodarīja pāri, kāpēc lai es viņai piedotu? Viņa to nav pelnījusi. Viņa to nav pat lūgusi!”

Patiesībā ļaunums, ko tu pats sev nodari nevēlēdamies kādam piedot, parasti ir daudz lielāks par to ļaunumu, ko šis kāds tev ir nodarījis. Nepiedodams tu vari pa īstam saslimt. Var jau būt, ka šis cilvēks neko nenožēlo un piedošanu nepelna, bet vai gan tādēļ būtu jācieš tev? Vai gan tu neesi pelnījis piedot un kļūt brīvam?

Piedodoši cilvēki ir laimīgāki un veselīgāki. Piedodot tu negatīvās emocijas, piemēram, dusmas, aizstāj ar pozitīvām jūtām – mīlestību, prieku un mieru. Piedošana no tavas puses prasa drosmi, tomēr pēc tam tu jūties daudz labāk.

Dusmas, naids, skaudība, skumjas un citas negatīvās emocijas novājina imūnsistēmu un var izraisīt saaukstēšanos, vēdersāpes un vēl nopietnākas slimības.

Dažkārt tev ir jāpiedod sev pašam. Vai tev nav gadījies izdarīt ko muļķīgu, un pēc tam veselu nedēļu par to uz sevi dusmoties? Labāk lūdz piedošanu, piedod un esi brīvs Debesu Tēva bērns!

Došanas svētība

Vai esat pieredzējuši gadījumu, kad aizkustinošs stāsts par kāda vajadzībām jūs aizskāra tik ļoti, ka jutāt nepieciešamību nekavējoties rīkoties?

Ja jūs rīkojāties šādu emociju vadīts, tad , iespējams sajutāt siltu apmierinājuma sajūtu, ka nupat esat paveicis ko nozīmīgu. Zinātnieki ir atklājuši, ka šī „siltā sajūta”, kā viņi to ir nosaukuši, patiesībā ir iestrādāta mūsu smadzenēs.

Saskaņā ar nesenu avīzes rakstu ar virsrakstu „Siltā došanas sajūta nav jūsu izdoma”, kādas lielas universitātes zinātnieku un psihologu komanda ir atklājuši, ka naudas ziedošana cilvēka smadzenēs aktivizē reģionus, kas ir saistīti ar baudu. Viņi pētīja sievietes, kurām tika iedota nauda un tika doti norādījumi, to iztērēt tā, lai apmierinātu dažādas prasības. Pētnieki atklāja, ka pētījuma dalībnieku altruisms patiesībā aktivizēja to smadzeņu daļu – pat tad, kad došana bija nevilša – kas parasti atbild uz atalgojuma stimulu vai baudu.

Iespējams, ka tas ir iemesls vienam no Bībeles Jaunās Derības pazīstamākajiem citātiem: “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35). Kad mēs dodam, mēs saņemam atpakaļ.

Bībele bieži runā par dāsnuma vērtību, atzīstot, ka ne visiem ir vienādas materiālās iespējas, bet mums visiem ir iespēja dalīties ar tiem, kuriem ir vajadzības. Piemēram, Salamana Pamācībās 3:27-28 ir rakstīts, “Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. Nesaki savam tuvākam: "Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt.”

Iespējams, Salamana Pamācības 11:24 atsaucās uz došanas silto sajūtu, kad saka: “Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks.”

Salamana Pamācības 22:9 māca, "Maigas labsirdības pilna acs tiek svētīta, jo cilvēks ar tādu aci dod no savas maizes arī nabagiem. " Mēs varam nesaprast visus Dieva ceļus, bet ja Dievs saka, ka mēs tiksim svētīti, es Viņam ticu. Visticamāk, ka daļa no šīs svētības ir apmierinošā sajūta, gandarījums, ko mēs gūstam, kad zinām, ka Dievs mūs ir izmantojis, lai palīdzētu citu cilvēku vajadzībām.

Biznesā ir daudz iespēju būt dāsniem: Mēs varam palīdzēt darbiniekiem, kam ir problēmas, mēs varam dot vietējām labdarības organizācijām, vai arī mēs varam dot sabiedrībai dažādos nozīmīgos veidos. Ja jums jūsu organizācijā ir vadoša amata atbildība un uzticēts lemt par tās resursiem, meklējiet ceļus, kā izplatīt silto sajūtu citiem.

Dažas kompānijas to dara, atļaujot saviem darbiniekiem noteiktu laiku ik mēnesi veltīt strādājot dažādām labdarības iestādēm, vai arī atbalstot viņu dalību dažādos labdarības projektos sabiedrībā. Kad jums ir šaubas par došanu, atcerieties, ka jūsu dāsnums tiks svētīts – un pretī jūs saņemsiet siltu, veselīgu gaisotni!

(Autors: Riks Boks)

Darbs – aicinājums nevis apgrūtinājums

Katru gadu pirmajā septembra pirmdienā ASV atzīmē tā saukto “Darba dienu”. Tā tiek raksturota kā nacionāla cieņas izrādīšana strādniekiem, kuri ir ietekmējuši valsts spēku, pārticību un labklājību. Tā ir diena, kad tiek godināts darbs un tā darītāji.

Interesanti ir tas, ka darbs netiek vispārīgi atzīts. Būtībā pret to bieži tiek raukta piere, vai arī tam tiek dota negribīga piekrišana. Visur pasaulē – vai nu birojos, vai veikalos vai arī pie darbagaldiem – miljoni cilvēku darbu uzskata par nepieciešamu ļaunumu, no kura nevar izvairīties, kā līdzekli finansiālu saistību pildīšanai un laika starp nedēļas nogalēm un brīvdienām aizpildīšanai.

Tomēr, kā to simbolizē „Darba diena”, darbu vajadzētu atzīmēt un godāt. Jā, reizēm tas var būt garlaicīgs, kaitinošs, neērts un sāpīgs – reizēm pat visas šīs lietas vienlaicīgi. Tomēr, darbs ir arī cēls, svarīgs, nepieciešams, iedvesmojošs, izaicinošs, un, praktiski runājot, veids, kā kalpot cilvēcei un pasaulei ap mums.

Šķiet, ka medijus ir pārņēmušas slavenības – kino un televīzijas aktieri, mūziķi un dziedātāji, profesionāli sportisti un atzīti autori. Taču cilvēki, kuri veic lielāko ieguldījumu sabiedrības labā, parasti strādā praktiski neviena nepazīti. Šeit var iekļaut skolotājus, zinātniekus, inženierus, biznesa vadītājus un menedžerus, datoru programmētājus, administratīvo personālu, ārstus, medmāsas, juristus, piegādātājus, pārdevējus, investīciju konsultantus, grāmatvežus, telekomunikāciju ekspertus, dizainerus, tirgotājus un daudzus, daudzus citus.

Protams, ja jūs strādājat darbu, kurš neatbilst jūsu interesēm un spējām, tas var būt nomācoši un izraisīt sarūgtinājumu. Bet darbam ir iekšēja vērtība, vai nu jums būtu vienkārši jātiek galā ar neapmierinātu klientu, jāveic pārdošanas prezentācija, vai jāvada lielu firmu apvienošana.

Bībelē varam atrast dažādus ieskatus par darba nozīmi. Apskatīsim dažus no tiem.

Darbs jau kopš radīšanas bija daļa no Dieva plāna. Jau no sākuma cilvēcei bija uzdevums pieskatīt zemi un visu, kas uz tās. Grēks – vai nepaklausība Dievam – nepazemināja darba vērtību; tas tikai padarīja to grūtāku. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.” (1. Mozus 2:15). “Un cilvēkam Viņš sacīja: "... tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas... Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst...." (1. Mozus 3:17-19).

Darbs simbolizē īpašu pienākumu, kuru mums ir devis Dievs. Darbs sevī ietver pienākuma izjūtu, lomas, ko mēs veicam, izmantojot savas individuālās dāvanas, spējas, pieredzi un talantu. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10).

Darbs izrāda cieņu pret Dievu. Strādāt, lai apmierinātu kādu citu cilvēku – mūsu kompānijas galvu, vai mūsu tiešos priekšniekus – ir viena lieta. Bet strādāt Dievam – tas ir augstākais mērķis un lielākā privilēģija. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kolosiešiem 3:23).

Darba rezultātā tiek saņemts nodrošinājums no Dieva. No mūsu darba mēs iegūstam vai nu noteiktus produktus, vai noderīgus pakalpojumus. Bībele māca, ka Dievs apgādā jeb nodrošina savus bērnus, un visbiežāk kā līdzekli šai apgādāšanai Viņš izmanto mūsu darbu. “Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tesaloniķiešiem 3:10).

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Vai zini, ka esi īpašs?

Strādāšanai mājas ofisā ir liela priekšrocība – elastība. Kad nepieciešams, darba dienas laikā, es varu veltīt laiku arī ģimenes vajadzībām. Piemēram, tas devis man iespēju dienas laikā aizvest savu trīsgadīgo mazmeitu uz sagatavošanas klasi.

Kādu dienu es paņēmu viņu no sagatavošanas klases un klausījos, kā viņa bez apstājas stāsta par pavadīto dienu. Viņai piemīt labākas sarunāšanās iemaņas kā daudziem man pazīstamiem pieaugušajiem. Vienu brīdi viņas stāstītais man lika skaļi iesmieties. Kad biju atguvis savaldību, es viņai teicu: „Tu esi ļoti īpaša!” Bez kavēšanās un uztverot to kā pašsaprotamu faktu, viņa atbildēja: „Vai tad tu to nezināji?”

Mana mazā mazmeita ir svētīta ar mīlošiem vecākiem un vecvecākiem, kuri bieži viņai saka, cik sevišķa viņa ir, tā, ka viņai par to nav ne mazāko šaubu. Viņa pieņem to kā faktu, tāpat kā to, ka zāle ir zaļa un debesis zilas. Diemžēl daudzi no mums, strādājot biznesa un profesionālajā pasaulē, nav tik pārliecināti par to, cik īpaši viņi ir.

Iespējams, mēs esam pārliecināti par savām unikālajām spējām un iemaņām, pieredzi un dotībām, bet vai mēs uzskatām sevi par „īpašiem”? Pārāk bieži cilvēki darba vietās tiek uzskatīti par vienreizējas lietošanas resursiem, kuri steidzīgi jānomaina, tikko to vērtība samazinās vai arī parādās kāds, kurš to pašu darbu var izdarīt par mazāku samaksu. Daži bosi rīkojas tā, it kā uzskatītu, ka komplimenti un uzslavas par labi padarītu darbu ir bez vērtības un būtu gandrīz kā aizvainojums un tādēļ nav izsakāmi.

Vismaz daži no mums, iespējams, nekad darba vietās nav dzirdējuši, cik īpaši un apdāvināti mēs esam. Tomēr ir viena vieta – Bībele, kur mēs varam redzēt, ka Dievs mūs uzskata par ļoti īpašiem un svarīgiem. Piemēram, plaši pazīstams pants vēsta: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,” (Jāņa 3:16). Pantā pieminētais “neviens” ietver arī tevi! Līdzīgi Bībele apgalvo: “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8). Citiem vārdiem sakot, pat ja mēs neesam Dieva mīlestības cienīgi, Dievs mūs vērtē ļoti augstu. Lūk, vēl vairākas vietas par to, cik īpaši Dieva acīs mēs esam:

Dievam attiecībā uz mums ir speciāls plāns. Ilgi pirms mēs zinājām par Dievu, Viņam bija skaidrs nolūks – speciāls plāns mūsu dzīvei. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat… Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit ” (Jeremijas 29:11, 13).

Dievam ir speciāls aicinājums mums. Darbā un visā dzīvē, zinot, ka mums ir īpaša loma, piemērota tieši mums, var gūt īpašus panākumus, piepildījumu un prieku. Bībelē teikts, ka Kristus sekotājiem ir sagatavots ļoti sevišķs „darba apraksts”. ”Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu,…” (1. Pētera 2:4-5).

Dievam priekš mums ir speciāla vieta. Vai atceraties saviļņojumu, kad jums pirmo reizi parādīja sagatavoto darba vietu, kas speciāli sagatavota jūsu vajadzībām? Bībelē Jēzus stāsta, ka tādas pat sajūtas ir mūžībā. “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt?” (Jāņa 14:2).

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Kam uzticēties?

Rediģējot rakstu mūsu informatīvajam biļetenam Sound Mind Investing mani uzrunāja viena frāze:
“… pienācis laiks 100% uzticēties Dievam nevis aicināt Viņu pievienoties tam, ko darām.”

Tas spilgti raksturo izvēli, kura jāizdara mums kā Jēzus Kristus sekotājiem. Ir viegli apkopot informāciju, nospraust mērķus un tad lūgt Dievu pievienoties tam, ko esam nolēmuši darīt. Daudz grūtāk ir atļaut, lai Dievs pieņem lēmumu, jautāt pēc viņa mērķiem un pacietīgi gaidīt arī atbildi.

Problēma, ja mēs nospraužam savus mērķus, neuzklausot Dieva nodomu, ir tā, ka pat šķietami dižas idejas ne vienmēr iekļaujas Dieva plānā. Pilnīga paļaušanās uz Dievu savukārt bieži noved pie pārsteidzošiem rezultātiem.

Ķēniņš Dāvids ir kā labs piemērs. Ja ir bijis kāds, kurš patiesi uzklausīja Dieva padomus, tad Dāvids noteikti tāds bija, par ko varam lasīt 2. Samuēla 7-10 nodaļā. Tajās ir aprakstīti Dāvida dzīves plaukuma gadi. Dievs viņu izredzēja par ķēniņu un deva uzvaras pār ienaidniekiem. Dāvids domās jutās norūpējies par to, ka Derības šķirsts atrodas teltī, kamēr viņš dzīvo pilī. Un viņš nolēma celt templi. Bet viņš bija iemācījies, ka Dievs ir ļoti konkrēts savās prasībās kā lietām jānotiek, kā tās jārealizē. Tādēļ pirms sākt darbus Dāvids konsultējās ar pravieti Nātānu, lai gūtu apstiprinājumu, ka šis plāns ir saskaņā Dieva gribu.

Pirmajā acu uzmetienā Nātānam tā šķita tik laba doma, ka viņš uzreiz tai piekrita. Būvēt templi noteikti bija kas tāds, ko Dievs vēlējās. Ideja bija laba. Dāvida motīvi bija pareizi. Problēma bija tā, ka Dievs negribēja, lai Dāvids to būvē. Tikai vēlāk mēs uzzinām, ka Dievs bija izvēlējies citu, kurš to darīs: "Bet tad Dievs uz mani sacīja: tev nebūs celt namu Manam Vārdam, jo tu esi karavīrs un esi izlējis asinis! " (1. Laiku 28:3). Dievs koriģēja Nātāna pieņēmumus, atgādinot mums, ka Viņa plāni ne vienmēr iet roku rokā ar mūsu prāta spriedumiem. Dāvids pazemīgi pieņēma Dieva lēmumu un gods uzbūvēt Dieva namu tika nodots viņa dēlam Salamanam.

Ikkatrs no mums var piemērot kādu mācību no šī stāsta savai dzīvei, arī finansu jomā. Pirmkārt, vai mēs savas finanses 100% uzticam Dievam, vai arī aicinām Viņu atbalstīt mūsu ieceres? Laiku pa laikam to nepieciešams pārbaudīt. Pat, ja mēs esam kādu jomu jau nodevuši Dievam, mums ir tendence laika gaitā to izmainīt. Kad mēs esam pārliecināti, ka mūsu sirdis ir gatavas saklausīt Dieva atbildi, tad nākamais solis ir vienkārši lūgt Viņam, lai Viņš dara mums zināmu Savu gribu. Lūk, dažas jomas, kurās nepieciešamas Dieva atbildes:

- Darba gaitas un karjera

- Pensijas plāni un uzkrājumu veidošana

- Pašreizējie un nākotnes ziedojumi labdarībai

- Ģimenes plānošana/bērni/palīdzība bērniem

- Dzīves līmenis un pirkumu veikšana

Vai ir kas ārpus normas, ko Dievs vēlas no kāda no jums šajās sfērās? Ja jūs esat lūdzis pēc Viņa domām, Viņa gribas noteiktā jautājumā, būsim uzcītīgi arī uzklausīt Viņa atbildi. Ja mēs nākam ar atvērtu sirdi, Dievs uzrādīs arī citas jomas, kurās paļauties uz Viņu.

Ceļš uz brīvību finansēs sākas ar uzticēšanos un atziņu, ka viss, jebkurā gadījumā, pieder Dievam. Mēs esam tikai pārvaldnieki. Pārāk bieži mēs maldāmies uzskatot, ka Dieva plāns un mūsu intereses nav savienojamas lietas. Bet, ja mēs atmetam savus plānus un uzticamies Dievam, mēs nonākam pie atziņas, ka Viņa plāni un mūsu intereses ir pilnīgā saskaņā. Mēs gūstam maksimālu gandarījumu, un Viņš gūst maksimālu pagodinājumu. Ceļojums uz turieni sākas ar uzticēšanos un vēlmi ļauties Viņa vadībai.

Autors: Marks Bilers

Uzbrukt, bēgt, vai kā...?

Reiz koledžā psiholoģijas nodarbībās es dzirdēju, ka saskaroties ar problēmu, cilvēkiem ir raksturīgi vai nu cīnīties, vai izvairīties – izvēle ir vai nu bēgt no konflikta, vai arī „sist” pretī. Kopš tā laika es esmu novērojis, ka bēgšana vai atdarīšana ir visdabiskākās reakcijas. Bet vai vislabākās?

Tajos laikos Jēzus tika uzskatīts par radikālu, un daudzējādā ziņā tā tas ir arī šodien. Piemēram, atšķirībā no psihologiem, Viņš iesaka pilnīgi citādu reakciju uz konfliktu: “Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas” (Mateja 5:39-41). Viņš saka, ka šāda reakcija ir vienīgais veids, kā konfliktu pārvērst labās attiecībās.

Konflikti ir cilvēces vēstures normāla sastāvdaļa. Tie rodas praktiski visos līmeņos: mūsu ģimenēs, attiecībās ar draugiem, darba vietās, politikā, starptautiskajās attiecībās, pat reliģiskās institūcijās. Tas, kā mēs tiekam galā ar konfliktiem, atklāj daudzas mūsu īpašības, raksturu un sociālo statusu. Neskatoties uz konfliktu izcelsmi, to risinājuma veidi ir līdzīgi. Iespējams, tieši tāpēc Jēzus mācītie paņēmieni ir tik atšķirīgi no dabīgās reakcijas. Tas var šķist ļoti radikāli, bet tas var būt arī ļoti glābjoši.

Steinlijs Markuss (Stanley Marcus), Neiman-Marcus lielveikalu ķēdes dibinātājs, stāstīja par gadījumu ar sievieti, kura atnākusi uz veikalu ar sūdzību, ka viņas auto riepas ir nesamērīgi ātri nolietojušās. Veikala vadītājs viņai paskaidrojis, ka Neiman-Marcus veikalos riepas nepārdod, un tajos pat nav auto preču nodaļas. Tomēr sieviete pastāvējusi uz to, ka riepas pirkusi Neiman-Marcus veikalā un vēlas, lai tās nekavējoties tiktu nomainītas.

Neskatoties uz to, ka viņam bija visas tiesības noraidīt sievietes pretenzijas, Steinlijs Markuss veica veselu jūdzi. Viņš nopirka viņai jaunu riepu komplektu un papildus vēl apmaksāja eļļas nomaiņu. Viņam to nevajadzēja darīt, bet šāds nepārspējams klientu serviss padarīja Neiman-Marcus veikalu ķēdi par tirdzniecības leģendu un deva viņiem iespēju izveidot plašu ļoti lojālu klientu bāzi.

Visapkārt daudzi cilvēki šķiet vienmēr izvairās no nepatikšanām, nevis paliek un cīnās ar tām. Citi izvēlas nepārtrauktu cīniņu pret jebkuru netaisnību. Bet Jēzus iesaka tā vietā, lai cīnītos vai bēgtu, trešo iespēju – atbildēt ar mīlestību un sapratni – vislabāko risinājumu.

Līdzīgu novērojumu izteica ķēniņš Salamans, kuram ir visu laiku gudrākā cilvēka reputācija: “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Salamana Pamācības 15:1). Lai uz nelaipnu komentāru vai nopietnu vārdisku uzbrukumu atbildētu pieklājīgā veidā, mīlestībā un ar cieņu, nepieciešams patiešām stingrs raksturs un paškontrole.

Es esmu iemācījies, ka biznesa pasaulē klientu lojalitāti vislabāk var iegūt, ja uz problēmām atbild ar mīlestību un iecietību. Ir viegli atbildēt ar pretsitienu, ja klientam nav taisnība, bet, ja viņš lūdz ar viņu „noiet jūdzi”, un jūs ejat vēl tālāk, tad visbiežāk jūs iegūstat draugu un klientu uz visiem laikiem.

Kafejnīcā, kuru es vadīju, gadījās, ka klienti sūdzējās par aukstu kafiju pat tad, kad es varēju viegli pierādīt, ka tā ir rekomendētajā temperatūrā. Bet tā vietā, lai sāktu ar viņiem diskutēt, es vienkārši atvainojos un to nedaudz uzsildīju. Stenlijs Markuss teica: „Klientam vienmēr ir taisnība.” Tas, ko viņš ar to domāja, ir sekojošais – ja jūs izturēsieties pret klientiem tā, it kā viņiem būtu taisnība, pat tad, kad viņiem tās nav – rezultāti jūs pārsteigs.

Autors: Džims Matiss

Kā iegūt cieņu

Lai gūtu panākumus darbā, nepieciešama laba reputācija. Neseni pētījumi parādīja, ka starpība starp labākajiem un vidusmēra pārdošanas speciālistiem nav dotībās, bet reputācijā. Cilvēki vairāk uzticas tiem, kuri sasnieguši panākumus pārdošanā, un viņu pārdošanas rādītāji atspoguļo uzticamību, kuru viņi ir nopelnījuši. Nevienam nepatīk kārtot darījumus ar cilvēku, kuru neciena.

Bībelē teikts: “Laba slava der vairāk nekā liela bagātība…” (Salamana Pamācības 22:1). Citiem vārdiem sakot – tava vērtība (tas kā cilvēki tevi vērē) ir svarīgāka kā tas, kādas vērtības tev pieder.

Tipiska kļūda daudziem cilvēkiem ir uzskats, ka laba reputācija ir atkarīga no laba imidža – kā cilvēki viņus uztver, balstoties uz ārējiem faktoriem. Un viņi uzdod sev jautājumus: „Kā es izskatos? Vai es izteicos pareizi?” Tomēr, lai panāktu labu reputāciju ilgtermiņā, nepieciešams koncentrēties uz raksturu (to, kas nav redzams) nevis uz imidžu (to, kas ir redzams). Cieņu ir jānopelna. Salamana Pamācības un Psalmi Bībelē identificē sešas rakstura kvalitātes, kuras piemīt cilvēkiem, kurus citi ciena:

1. CIEŅU IEGŪST AR GODPRĀTĪBU. Respektu biznesa vidē iegūst ilgākā laika posmā, parādot konsekvenci vārdos un darbos. Cieņu nevar nopirkt vai iegūt kā balvu. “Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši, bet, kas staigā netaisnus ceļus, tas atklāsies savā nepievilcīgajā īstenībā.” (Salamana Pamācības 10:9).

2. CIEŅU IEGŪST AR PAZEMĪBU. Kad cilvēki sajūt pazemību – vēlmi ārpus saviem personīgajiem mērķiem un savām interesēm redzēt citu vēlmes, uzskatīt citus svarīgākus par sevi – viņi vēlas strādāt kopā ar mums. “… kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā.” (Salamana Pamācības 13:18). “Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana Pamācības 29:23).

3. CIEŅU IEGŪST AR UZTICAMĪBU. Ja cilvēki redz, ka jūs turat doto vārdu un pildāt solījumus pat tad, kad tas jums sagādā neērtības vai dārgi maksā, jūs iegūstat cieņu. " Vīrs, kas ar dāvanām lielās, bet nekad tās nedod, ir kā vējš un mākoņi bez lietus.” (Salamana Pamācības 25:14). "… kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu … tas pastāvēs mūžīgi!" (Psalmi 15:4-5)

4. CIEŅU IEGŪST AR POZITĪVU PRIORITĀŠU NOTEIKŠANU. Jūsu darbinieki, līdzstrādnieki, klienti un piegādātāji sāk jūs cienīt, ja ir pārliecināti, ka jūs savus mērķus esat rūpīgi izvērtējis. "Kas cenšas pēc kā laba, tam labs arī gadās …” (Salamana Pamācības 11:27) "… kas labi domā, tie visur piedzīvos pret sevi labvēlību un uzticību.” (Salamana Pamācības 14:22).

5. CIEŅU IEGŪST AR DEVĪGUMU. Cilvēks, kas rūpējas par citiem un patiesi interesējas par viņu vajadzībām, iegūst viņu cieņu. "Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienmēr, viņa rags paceļas godā. " (Psalmi 112:9).

6. CIEŅU IEGŪST, PIRMAJĀ VIETĀ LIEKOT DIEVU. Kam jūs kalpojat – darbā un personīgajā dzīvē? Kas ir pamatā jūsu lēmumiem? Jūsu atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā iespaidos to, cik daudz jūs cilvēki cienīs. "… nēsā manus baušļus sev valdziņā pakārtus ap kaklu, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes, un tu iemantosi labvēlību un laipnību Dieva un cilvēku acīs. Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas” (Salamana Pamācības 3:3-6).

(Autors: Riks Vorrens)

Vai ir jēga raizēties

Divi biznesmeņi sarunājās par šā brīža ekonomiskās situācijas svārstīgumu. Džeks sacīja:” Es zaudēšu darbu un māju, jo tā ir ieķīlāta, bet es par to neuztraucos” Viņa draugs Bobs jautāja: „Kā tu vari par to neuztraukties?” Džeks atbildēja: „Es noalgoju uztraukšanās profesionāli. Viņš uztraucas manā vietā. Tādējādi man nav ne par ko jāuztraucas!”

“Cik tu maksā par šādu pakalpojumu?” jautāja Bobs. „50 000 gadā," Džeks atbildēja. To dzirdot, Bobs noelsās: „Kur tu dabūsi tādu naudu?” Džeks atbildēja: „Es nezinu. Par to viņam ir jāuztraucas!”

UZTRAUKŠANĀS IR KAS TĀDS, KO IEMĀCĀS. Nav tā, ka kāds ir dzimis, lai uztrauktos. Tā ir iemācīta reakcija uz dzīves situācijām. Jūs esat iemācījušies uztraukties divu iemeslu dēļ.

1. Jūs iemācījāties uztraukties pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi. Pēc aizvadīto gadu kļūdām, neveiksmēm un nepiepildītām cerībām, jūs atklājāt, ka lietas ne vienmēr norit tā, kā jūs to bijāt iecerējis. Balstoties uz šo pieredzi jūs iemācījāties uztraukties.

2. Jūs iemācījāties uztraukties, pamatojoties uz piemēriem. Jums apkārt ir ļoti daudzi, no kā aizgūt paradumus. Pētījumi atklāj, ka bērni parasti pārņem vecāku raizēšanos. Noraizējušies, baiļpilni vecāki izaudzina noraizējušos un baiļpilnus bērnus.

Labā ziņa ir tā, ka, ja uztraukšanās ir iemācīta atbildes reakcija uz dzīves situācijām, tad to var arī „atmācīt”! Izejas punkts tam, lai to izdarītu, ir aptvert vienu pamata, universālo patiesību: uztraukšanās ir bezjēdzīga. Jūs nevarat no raizēšanās iegūt nekādu labumu. Tas ir kā vērot, bet neko nedarīt.

Uztraukšanās nekad neko neizmaina. Tā nevar mainīt pagātni. Tā nevar mainīt nākotni. Tā var tik likt jums šodien likties nožēlojamam. Raizēšanās nekad neatrisina problēmu, neapmaksā rēķinu, nav zāles pret slimību. Tā jūs paralizē, nomāc jūsu spēju veikt atbilstošus, koriģējošus soļus, jūs nevarat strādāt
pie risinājuma.

Raizēšanās ir kā auto dzinēja darbināšana tukšgaitā – tā nekur jūs neaizved, tā tikai iznieko degvielu. Salamana Pamācībās 12:25 teikts: " Rūpes sirdī cilvēku sāpina..."

Papildus tam, raizēšanās pārspīlē problēmu. Tā iedarbojas uz jūsu iztēli. Vai esat ievērojuši, ka uztraukumā par kādu problēmu, tā šķiet lielāka un grūtāk atrisināma? Katru reizi to pārcilājot prātā, jūs pievienojat jaunas detaļas un to intensificējiet – pasliktinot situāciju, un jūtaties arvien sliktāk.

Kāds ir risinājums? Tā vietā, lai raizētos, runājiet ar Dievu par to, kas jūs uztrauc. Viņš ir tas – iespējams Vienīgais, kurš var ko mainīt: " Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. " (Filipiešiem 4:6-7).

(Riks Vorrens)

Kas dzīvi dara vērtīgu?

Šokolādes saldējums, atvaļinājums eksotiskās tropu zemēs, bankas rēķins ar sešzīmju skaitli un ideāla veselība. Protams, tu varētu vēlēties pirmos divus punktus mainīt pret sev patīkamākām lietām – nu, teiksim, zemeņu saldējumu un atvaļinājumu kalnos, nevis sauļošanos kādas dienvidu salas paradīzē.

Nopietni runājot, dzīves jēgai ir jābūt kaut kam lielākam par šokolādes saldējumu, vai ne? Lai cik jauks nebūtu mans (vai tavs) saraksts, šīs nav tās lietas, kas dzīvei sniedz vērtību un jēgu, un kaut kur zemapziņā mēs to saprotam.

Vai tu esi kādreiz kaut ko vēlējies tik ļoti, ka par citu neko neesi spējis domāt? Vai tu esi sacījis: “Ja tikai es TO iegūtu, dzīve patiešām būtu lieliska”?

Tad tu to ieguvi. Un tu atklāji, ka laime izgaisa diezgan ātri. Atkārtojās tās pašas problēmas un neizdošanās, neskatoties uz to, ka tu saņēmi, ko tik ļoti ilgojies saņemt. Dzīve turpinājās, un tā nepavisam nebija tik lieliska.

Tas ir tas, ko Jēzus sacīja: “neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas” (Lūkas 12:15).

No kā tad cilvēks dzīvo? Pēc manām domām, dzīve sastāv no attiecībām, ko mēs veidojam ar citiem cilvēkiem un ar Dievu. Bībele saka: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8).

Citiem vārdiem sakot, mēs negūstam laimi, cenšoties būt laimīgi. Laimi mēs atrodam, dzīvojot tādu dzīvi, kas kalpo citiem, mūsu sabiedrībai un mūsu Dievam. Jēzus to pateica šādi: “Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos” (Mateja 10:39).

Laime rodas kā blakusprodukts tādai dzīvei, kas veltīta nevis sev, bet cilvēkiem un Dievam.

Kas dzīvi dara vērtīgu? Mauriņa nopļaušana astoņdesmitgadīgai kaimiņienei. Stāsta lasīšana saviem bērniem un pēc tam viņu ievīstīšana segās. Pastaiga agrā jūnija rītā, kad saule tikko uzaususi. Piezvanīšana tālam draugam – pavisam bez iemesla, vienkārši tāpat. Laulātā drauga samīļošana lietainā pēcpusdienā. Runāšana ar Dievu un Viņa Vārda lasīšana. Kvernēšana pie grūta, nepatīkama pienākuma, kamēr tas ir izdarīts. Sadraudzēšanās ar jaunpienācēju darbā.

Protams, ja viss pārējais neizdodas, neliela šokolādes saldējuma deva reizēm patiešām var nogludināt neveiksmīgu dienu.

(Rasels Holts)

Rūpējoties par citiem

Viena no lietām, kuru esmu centies izprast ir - kā tas var būt, ka dažiem cilvēkiem izdodas viss ko tie dara, kamēr citi šķiet cīnās un klūp gandrīz visā.

Viens no skaidrojumiem atrodams Bībeles Jaunajā Derībā. Vēstulē Filipiešiem apustulis Pāvils raksta: “neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”(Filipiešiem 2:4) . Jeb citā versijā teikts: „Neliec sevi, bet citus pirmajā vietā. Neesi kā apsēsts ar labuma gūšanu sev. Nedomā par sevi pārāk daudz, bet sniedz palīdzīgu roku citiem.”


Tas nav tikai labs biblisks padoms, bet, manuprāt, arī viens no labākajiem ieteikumiem biznesā. Biznesa konsultants Zigs Ziglers (Zig Ziglar) bieži teica: „Jūs varat dzīvē sasniegt visu ko vien vēlaties, ja būsiet pietiekami daudzreiz palīdzējis citiem cilvēkiem sasniegt to, ko vēlas viņi.”


Kafejnīcā, kuru es vadīju, mums bija dažas problēmas ar cilvēkiem, kuri vai nu kavēja, vai arī agrāk pameta darbu. Mēs centāmies pieskaņoties cilvēku vajadzībām, bet lielākā problēma bija tā, ka, ja kāds cilvēks kavē vai aiziet ātrāk, vai saslimst, tad arī kādam citam ir jāmaina savi plāni. Ja kāds atnāk uz darbu vēlāk, tas nozīmē, ka kādam ir bijis jāstrādā ilgāk kā plānots. Kāda vēlmes uzskatīt savus plānus par svarīgākiem spiež citus kavēt tikšanos, mainīt vakariņu ieceres vai nokavēt svarīgu sanāksmi.

Diemžēl ļoti bieži mēs lietas neuztveram šādā veidā. Mums liekas, ka mūsu lēmumi attiecas tikai uz mums un citus neietekmē. Bet bieži vien tiem ir tieša ietekme uz citiem. Solījuma turēšana dažkārt var būt ļoti apgrūtinoša, bet tā izpilde var būt par pamatu kāda iespējai sasniegt iecerēto mērķi.


Spēja (vai nespēja) citu intereses stādīt augstāk par savējām ilgākā laika posmā transformējas vienā lietā – zaudējumā vai uzvarā. Savtīguma rezultāts vienmēr ir zaudējums. Domāšana par citiem summējas uzvarā priekš visiem tajā iesaistītajiem.


Mums savā biznesā Homer’s Coffee House bija tā veiksme palīdzēt jauniem cilvēkiem mācīties un pielietot šos principus. Tas ir prieks spēt palīdzēt veidot šo jauno cilvēku darba ieradumus, palielinot iespēju, ka viņi būs uzvarētāji, jo viņi ir apguvuši lielo kalpošanas, smaga darba un citu interešu ievērošanas mākslu pat tad, kad tam nepieciešama zināma sevis ziedošana.

Mēs bieži dzirdam ieteikumus kā – esi Nr.1, un īpašība būt centrētiem sevī, liekas - kaut nedaudz - piemīt mums visiem. Citu stādīšana augstāk par sevi prasa pazemību, apzinātu vēlmi pakļaut sevi citu labumam. Bet vienalga mājās, darbā vai sabiedrībā šāda pazemība vienmēr ir atraktīva īpašība – iespējams tāpēc, ka ir ļoti reti sastopama.

Ja patiešām vēlaties būt atšķirīgi un piesaistīt uzmanību, tad stādiet citus augstāk par sevi. Iespējams, ka tas pat kļūs jums par ieradumu.

(Džims Matiss)

Attiecībās ieguldītā laika vērtība

Tehnoloģijas un lielāka darba efektivitāte ir devušas daudzas priekšrocības mūsdienu darba vietās, bet tām ir arī vairākas negatīvas sekas. Piemēram, cīnoties ar e – pastu un īsziņu plūdiem un lielo pienākumu skaitu, ir samazinājusies un arvien samazinās mūsu spēja uzturēt ilgstošas draudzīgas attiecības.

Daudzi profesionāļi, tāpat kā es, ir guvuši kvalitatīvu laika menedžmenta un prioritāšu noteikšanas apmācību, kas ļauj palielināt personīgo produktivitāti. Bet es gribu koncentrēties uz to kā pašreizējais prasību pieaugums ietekmē mūsu ilglaicīgās attiecības.

Nežēlīgi dzenoties pēc panākumiem bieži vien aizmirstam, ka to pamatā ir kopīgs darbs, talantu un iemaņu apkopojums, lai panāktu misijas piepildījumu. Bieži mani tuvākie draugi ir tie, kuri sniedz nepieciešamo palīdzību, kad tā visvairāk nepieciešama. Bet mūsu saspringtie grafiki mūsu attiecību veidošanu padara ļoti grūtu. Man pat liekas, ka šī iemesla dēļ manas bēres galvenokārt apmeklēs nevis tuvākie draugi, bet gan tie, kuriem tas būs pienākums.

Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā (Bībeles Jaunajā Derībā) ir labi zināmais gadījums, kad Jēzus apmeklēja divu māsu Martas un Marijas māju. Marta bija perfekcioniste un lielu laiku veltīja, lai sagatavotu Jēzum un viņa draugiem maltīti. Tajā pat laikā viņas māsa Marija sēdēja pie Jēzus kājām, izmantojot dārgo laiku, lai būtu kopā ar Kungu, nevis to izšķiestu darot kaut ko priekš Viņa.

Marta ļoti saīga par to, ka māsa nepalīdz sagatavošanas darbos. Un mēs nevaram viņu nosodīt, jo bija jāveic liels darbs un māsas palīdzība būtu noderējusi. Liekas Martu apbēdināja tas, ka Jēzus nesabāra Mariju un nelika viņai ko darīt.

Atbildot uz sūdzību Jēzus dod negaidītu atbildi: ”Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.„ (Lūkas 10;41,42)

Domājot par šo rakstu vietu, tā man kalpo par atgādinājumu, un ceru arī jums, ka attiecības, kuras izveidojam ir nozīmīgākas par darbiem, kurus veicam. Ir svarīgi lai mēs sasniegtu mērķus un mēs esam aicināti to darīt. Bet mums ir jāatceras attiecību vērtība un, ka līdztekus projektiem, iespējams tikai dažas minūtes, jāinvestē laiks draugos.

Mūsu darbs vienmēr gaidīs mūsu uzmanību un darbību. Bet nekopta draudzība novājinās un dažkārt pat mirst. Vai jums ir kāds ar ko šodien vajadzētu sazināties, kāds ar kuru jūs negribētu saraut attiecības?

(Riks Boks)

Svinības

Lai nu kas, bet svinības noteikti bija pēdējā lieta, ko Marija Magdalēna gaidīja, tuvodamās Jēzus kapam svētdienas rītā. Pēdējās pāris dienas nebija nesušas neko, kas dotu iemeslu svētkiem. Jūdi varēja svinēt svētkus - Jēzus bija novākts no ceļa. Karavīri varēja svinēt - viņu darbs bija padarīts. Bet Marija nevarēja svinēt svētkus. Viņai pēdējās pāris dienas bija atnesušas vienīgi traģēdiju.

Marija bija bijusi tur. Viņa bija dzirdējusi, kā vadoņi kliedza pēc Jēzus asinīm. Viņa bija lieciniece tam, kā Romas pātaga izplēsa ādas gabalus no Jēzus muguras. Viņa bija sāpēs sarāvusies, raugoties ērkšķu sadurtajā Jēzus pierē un raudājusi, redzot, cik smags krusts viņas Kungam jānes.

Mēs nezinām, vai Marija to darīja, bet iespējams, ka tā bija. Viņa bija tur. Viņa bija tur, lai apliktu roku ap Jēzus mātes Marijas plecu. Viņa bija tur, lai aizvērtu Jēzus acis. Viņa bija tur. Tāpēc nav brīnums, ka viņa atkal vēlas būt pie sava Kunga.

Agri no rīta, gaismai austot, viņa pieceļas no sava matrača, paņem svaidāmās zāles un eļļu un iziet no mājas, paiet garām Gennata vārtiem un dodas augšup kalnā. Viņai priekšā ir drūms uzdevums. Ap šo laiku ķermenis jau būs uzblīdis. Seja būs bāla. Būs asa nāves smaka.

Ejot augšup pa šauro taku, pelēkajās debesīs parādās pirmie zeltainie saules stari. Paejot garām pēdējam līkumam, viņai aizraujas elpa. Akmens, kas nosedz ieeju kapā, ir novelts malā.

"Kāds ir paņēmis manu Kungu." Viņa skrien modināt Pēteri un Jāni. Abi steidzas, lai paši par to pārliecinātos. Marija steidzas līdzi, cik ātri vien varēdama, bet nespēj.

Pēteris iznāk no kapa noskaities un Jānis iznāk no kapa ticēdams, kamēr Marija tikai sēž kapa priekšā un raud. Abi vīri atstāj viņu vienu viņas bēdās un dodas mājup.

Tomēr kaut kas viņai liek just, ka viņa nav viena. Varbūt viņa dzird kādu troksni. Varbūt viņa dzird čukstu. Vai varbūt viņa vienkārši dzird kā viņas pašas sirds liek tai ielūkoties kapā.

Lai kāds būtu cēlonis, viņa to dara. Viņa noliecas, iebāž galvu kapa ieejā un gaida, kamēr acis apradīs ar tajā valdošo tumsu.

"Sieva, ko tu raudi?" Viņa redz kaut ko līdzīgu vīrietim, bet viņš ir balts-mirdzoši balts. Viņš ir viens no divām gaismām, kas mirdz uz tukšā kapa. Divas spožas sveces uz altāra.

"Sieva, ko tu raudi?" Neparasts jautājums kapsētā. Godīgi sakot, nepieklājīgs jautājums. Tas ir, ja vien jautātājs nezina kaut ko vairāk par otru cilvēku, kam uzdod šo jautājumu.

"Viņi manu Kungu no kapa paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To nolikuši."

Viņa aizvien vēl Jēzu sauc par "manu Kungu". Viņa zina tikai to, ka Jēzus lūpas ir apklusušas. Viņa zina tikai to, ka nezināmi kapu zagļi ir nozaguši Viņa mirstīgās atliekas. Bet neskatoties uz visu to, Viņš vēl aizvien ir viņas Kungs.

Šāda nodošanās aizkustina Jēzu. Tā liek Viņam tuvoties viņai. Tik tuvu, ka viņa dzird Viņa elpu. Viņa pagriežas un tur Viņš stāv. Viņa domā, ka tas ir dārznieks.

Šai brīdī Jēzus varēja atklāt sevi. Viņš varēja paaicināt eņģeli, lai tas stāda viņu priekšā, vai arī orķestri, lai paziņo par Viņa klātbūtni. Bet Viņš to nedarīja.

"Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?"

Viņš neliek Marijai ilgi gaidīt, tikai tik ilgi, lai atgādinātu mums visiem, ka Viņam patīk sagādāt mums pārsteigumus. Viņš tikai gaida, kamēr mēs zaudēsim cerību uz cilvēciskajiem spēkiem, lai tad ienāktu ar Debesu spēku. Dievs gaida, kad mēs padosimies, un tad - pārsteigums!

Vai ir jau pagājis kāds laiks, kopš Dievs tevi pārsteidza? Ir viegli nonākt līdz kādam punktam, kad mums šķiet, ka esam "atšifrējuši" Dievu.

Mēs precīzi zinām, ko Dievs dara. Mēs "uzlaužam" kodu. Mēs grafikos attēlojam Viņa tendences. Dievs ir dators. Ja mēs nospiežam visas pareizās pogas, ievadām pareizos datus, Dievs ir tieši tas, ko mēs domājām, kas Viņš ir. Nekādas variācijas. Nekādas izmaiņas. Dievs ir leijerkaste. Ievadi desmito tiesu. Ievadi pareizos ciparus un - bum! - dievišķā mūzika, kādu mēs vēlējāmies, piepilda istabu.

Vai esat izpratuši Dievu? Vai esat jau attēlojuši Dievu tabulās vai uz filca planšetēm? Ja tā, tad ieklausieties. Ieklausieties Dieva pārsteigumos.

Klausieties, kā krīt zemē akmeņi, kas bija domāti laulības pārkāpumā pieķertai sievietei.

Klausieties, kā Jēzus uzaicina uz nāvi notiesāto doties uz Dieva valstību limuzīna priekšējā sēdeklī.

Klausieties, kā Mesija čukst samariešu sievietei: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!".

Klausieties, kā atraitne no Nainas ēd pusdienas kopā ar dēlu, kam vajadzēja būt mirušam.

Un klausieties, kā cilvēks, kuru Marija pati apglabāja, uzrunā viņu vārdā.

"Miriama*"

Dievs, kurš parādās visdīvainākajās vietās. Kas dara visdīvainākās lietas. Kas visdrūmākos skatus pārvērš smaidā. Kas bēdu asaras pārvērš mirdzošās prieka asarās. Dievs, kas izkar spožas zvaigznes tumšās debesīs. Kas izliec varavīkšņu lokus negaisa mākoņos. Kas kapsētā nosauc cilvēka vārdu.

"Miriama," Viņš klusi saka, "pārsteigums!"

Marija bija šokēta. Mūsu dzīvē nav bieži tie mirkļi, kad tavu vārdu nosauc Tas, kurš ir mūžīgs. Bet kad to nosauca, Marija pazina Viņu. Un pazīstot, viņa atbilstoši atsaucās. Viņa pielūdza Viņu.

Šajā ainā ir viss, kas nepieciešams pārsteiguma svētkiem-slepenība, plati ieplestas acis, pārsteigums, pateicība. Tomēr šie svētki ir tikai bikla priekšspēle tam, ko Dievs gatavo nākotnei. Tie būs līdzīgi Marijas svētkiem, tikai daudz lielāki. Daudz vairāk kapu tiks atvērti. Daudz vairāk vārdu tiks nosaukti. Daudz vairāk ceļu locīsies. Un daudz vairāk Dieva meklētāju priecāsies.

Tie tik būs svētki! Es vēlos, lai arī mans vārds būtu šo svētku viesu sarakstā. Kā ar tavējo?

"Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl." (1. Korintiešiem 2:9)

* Aramiski Marija ir Miriama.

(Maks Lukado)

Sāpju Vīrs

“Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:3-5)

Kuru no mums gan nesaviļņo un neaizkustina šis Jēzus Kristus personas un misijas pravietiskais portrets? Ir gandrīz neaptverami, ka pats godības Kungs vislielāko cieņu, kas tiek parādīta Debesīs, apmaina pret viszemāko stāvokli uz šīs zemes. Cilvēka miesā nākušo Kristu spēja ievainot it visas cilvēces ciešanas un vilšanās.

Kā Sāpju Vīrs (Jesajas 53:3 NIV) Jēzus iepazina cilvēces bēdas to visdziļākajā nozīmē; mūsu Glābējs sastapās ar vismokošākajām sāpēm un izturēja vislielāko pazemojumu, lai atpirktu kritušo cilvēci. “Vīrs, kam nebija svešas sāpes,” piedzīvoja nežēlīgu atraidīšanu no ienaidnieku un gļēvulīgu nodevību no draugu puses.

Jēzus izcieta sāpes, ko nes vientulība; Viņš pieredzēja to, ka tika atstāts savā viskritiskākajā stundā. Viņš piedzīvoja sirdi plosošas sāpes, mirdams pie krusta par pasauli, kas Viņu nemīlēja. Uzņemoties cilvēces vainas nastu, Kristus piedzīvoja ne tikai to, ka no Viņa novērsās cilvēki; Viņš, vienīgais bezgrēcīgais, visā pilnībā izjuta to, kā grēks šķir no Debesu Tēva: “"Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46)

Taču ir kāda laba vēsts! Tumšo sāpju nakti nomainīja godības pilns uzvaras un glābšanas saullēkts. Lai slavēts Kristus, mūsu Atpircējs!

Žāvētas plūmes un mīlestība

“Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” (Jāņa 15:9)

Kādam skotu zēnam ļoti negaršoja viņu tautas tradicionālais ēdiens – žāvētas plūmes, neskatoties uz mātes biežajām pamācībām par to, cik tās ir veselīgas. Kādu vakaru māte saldajā ēdienā atkal pasniedza žāvētas plūmes, un mazais zēns sadumpojās.

Vispirms māte centās pierunāt, tad lūdzās. Bet zēns sēdēja sakniebtām lūpām, sakrustojis rokas sev priekšā. Beidzot māte izmisusi sacīja: “Dievs būs ļoti dusmīgs, ja tu neēdīsi šīs plūmes!” Tomēr zēns joprojām atteicās tās ēst, un māte viņam lika doties gulēt.

Ar taisnās dusmās sarauktu seju māte viņu apsedza un izgāja no istabas. Drīz ārā sākās pērkona negaiss. Aiz loga uzplaiksnīja zibens, nogranda pērkons, un lietus plīkšķēdams sitās pret jumtu. Mātes sirds nebija mierīga; viņa pavēra dēla istabas durvis un ieraudzīja, ka gultā zēna nav. Puika stāvēja pie loga un vēroja negaisu. Ieraugot mātes bažīgo seju, zēns ar izbrīnu balsī čukstēja: “Vai tiešām jāceļ tāda brēka par kaut kādām nieka žāvētām plūmēm?”

Mēs varam pasmaidīt par šī zēna komentāriem, uzjautrināties par to, ka viņš neizprot Dievu. Tomēr ir ļoti iespējams, ka mēs ciešam no līdzīgas problēmas. Arī vissirsnīgākie kristieši var uzskatīt, ka viņu grēki liek Dievam kļūt dusmīgam.

Šis skatījums uz Dievu balstās uz bailēm, nevis mīlestību. Kad mūsu kristīgā pieredze ir balstīta uz bailēm, kristīgajā dzīvē ir ļoti maz patiesa prieka un garīga spēka. Bet ir kāda cita pieeja, un tā visu maina. Svētie Raksti mums māca: “Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8) “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību.” (Jeremijas 31:3) “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes.” (Jēkaba 1:17)

Dievs ir labs; Viņš dara labu un vēl tikai labu arī mums. Mūsu grēki nesadusmo Dievu. Tie Viņu dziļi sāpina. Viņš nedusmojas uz mums, kad mēs grēkojam. Viņš dziļi skumst par mums, jo grēkojot mēs sevi iznīcinām. Grēkojot mēs atgrūžam “dzīvību un pārpilnību”, ko Viņš mums piedāvā (Jāņa 10:10).

Viena no spēcīgākajām motivācija dzīvot dievbijīgu dzīvi ir atziņa, ka mīlošais Dievs, kurš atdevis savu dzīvību par mums, ir sāpināts, ja mēs novēršamies no šīs mīlestības un pievēršamies kādam lētam surogātam, jeb grēcīgam priekam. Tāpat, kā tas būtu ar mīlošu māti vai tēvu, Viņu dziļi sāpina mūsu pašiznīcināšanās, ko nes nepaklausība. Viņa vēlēšanās ir, lai mums būtu patiesa un paliekoša laime.

Ja pat Viņa mīlestība nespēj mūsos uzturēt ticību, tad to nespēs nekas.

Mūsu dienišķā maize

“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” (Mateja 6:11)

“Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu.” (Lūkas 11:3)

Šo īso, vienkāršo frāzi no mūsu Kunga lūgšanas mēs bieži atkārtojam, bet ne vienmēr domājam par tās nozīmi. Iespējams, galvenā mācība lūgumā pēc dienišķās maizes ir mūsu absolūtā un pilnīgā atkarība no Dieva.

Lūgšana neaizstāj darbu, kas mums jāveltī iztikas sagādei, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs: bez Dieva nav maizes – ne dienišķās, ne kādas citas. Bez Dieva nav maizes un punkts. Mēs pilnīgi atrodamies Dieva rokā; un šīs atkarības atzīšana ir viens no mūsu ikdienas pienākumiem pret Radītāju.

Dievs savā gudrībā nesakrauj visu dzīvei nepieciešamo mūsu priekšā jau piedzimšanas brīdī vai astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Savā grēcīgumā mēs visdrīzāk ne tikai izšķērdētu mantu, bet aizmirstu arī pašu devēju. Dieva ikdienas svētības un vajadzība pēc tām mums liek vienmēr atcerēties Tēvu.

Pievērsiet vēl uzmanību vārdam “mūsu.” Jēzus nemācīja lūgt: “Dod man manu dienišķo maizi,” bet gan – “mums mūsu.” Mūsu ikdienas gājumam ar Dievu ir arī sociālā puse. Mums jālūdz dienišķā maize gan citiem, gan sev.

Katru gadu miljoniem cilvēku mirst bada nāvē, bet gandrīz tikpat daudzi mirst no slimībām, kas saistītas ar pārlieku ēšanu. Problēma nav pārtikas trūkumā, bet gan tās sadalē. Lūdzot no Dieva “mums mūsu” dienišķo maizi, mums vajadzētu atcerēties pasaules lielo vajadzību pēc sociālā taisnīguma, kuru Kristus nepārprotami ir apsolījis reiz iedibināt.

Redzēt Dievu (līdzība)

Reiz bija četri vīri, kuri vēlējās redzēt Dievu. Šie vīri dienu un nakti dzīvoja aukstā, tumšā istabā ar biezām un augstām sienām. Uz austrumu sienas, pie pašiem griestiem, kā likās, atradās vienīgais viņu cerību avots.

Tas bija logs. Katru dienu zeltains saules stars izlauzās caur šo atveri un lēni stiepās lejup pa rietumu sienu. Vīri savaldzināti skatījās, kā tas pārvietojas. Viņi ilgojās paskatīties uz īsto siltuma avotu viņpus loga; viņi alka uz mirkli ieraudzīt lielo Dievu.

Lai gan šī atvere bija maza – pārāk maza, lai cilvēks pa to varētu izlīst, - četri vīri bieži itin varonīgi centās to aizsniegt. Katrs bija izmēģinājis ieskriešanos un lēkšanu pret sienu, izmisīgi kārpoties uz sīkās atveres pusi, bet veltīgi. Logs bija pārāk augstu.

Kļuva redzams, ka vīriem būs jāstrādā kopā, tāpēc viņi izstrādāja plānu. Varbūt, stāvot vienam uz otra, augšējais spētu paskatīties caur logu?

Tomēr drīz radās jautājums: kurš būs šis viens, kurš stāvēs pašā augšā? Kurš būs tas, kas redzēs Dievu? Visi aptvēra, ka tā ir katra vīra kvēlākā vēlēšanās.

Un tā viņi brīnīdamies apsēdās. Drīz Rafaels piecēlās. “Es jūs balstīšu,” viņš sacīja un gaidīja pērējos. Pēc dažiem brīžiem Hozē sevi lēni uzspieda kājās. “Es būšu nākošais,” viņš brīvprātīgi pieteicās. Atlikušie divi sēdēja nekustoties, cieši skatīdamies uz kāju pēdām.

Beidzot ar nopūtu piecēlās Veldons. “Es būšu trešais,” viņš piedāvājās.

Trīs vīri lūkojās lejup uz Semu. Tas bija Sems, kuram vajadzēja būt augšgalā. Rafaels virzījās uz austrumu sienas pusi. Viņš izpleta kājas un atspieda plaukstas pret sienu. Hozē vilkās augšup un, mēģinādams noturēt līdzsvaru, nostājās uz Rafaela pleciem. Tālāk Veldons kāpa virs saspringtā Rafaela, garām Hozē, kurš pūlējās noturēties, līdz arī viņš varēja stāvēt. Viņa galva bija zem paša loga.

Sems ne mirkli nevilcinājās. Viņš rāpās pāri Rafaelam un Hozē, un ar Veldona palīdzību sasniedza atveri. Desmit sekundes... vīri apakšā trīcēja. Divdesmit sekundes... viņi pūta un stenēja. Divdesmit piecas sekundes... kolona sašūpojās. Divdesmit astoņas sekundes...

Kolona sabruka. Rokas un kājas sakrita juceklīgā kaudzē, kur vīri gulēja vaidēdami, aizvērtām acīm, nospiestiem pleciem. Lēni viņi izstaipījās un atmudžinājās, un ar sāpīgu piepūli rāpoja sānis apsēsties. Nosēdušies malā trīs vīri meklēja Sema seju un gaidīja sapņu tēla atklāšanos.

“Es redzēju cauri logam,” Sems iesāka, “un es redzēju daudzas lietas. Es redzēju gaisīgus mākoņus peldam dzidrās debesīs. Es redzēju raibus putnus, kas pacēlās gaisā un atkal nolaidās uz zemes. Tur bija koki uz zālainiem pakalniem, bet tālumā augsti, sniegiem klāti kalni. Es jutu vēju tieši sejā un dzirdēju lapu šalkšanu, un saodu sāļu jūras gaisu.”

“Es redzēju daudzas lietas,” viņš sacīja vēlreiz, un tad apstājās, cieši raudzīdamies uz logu. “Bet es neredzēju Dievu.”

Vīri saspiedušies klusēdami sēdēja. Viņi nodūra galvas. Gaiss bija smags. Zeme likās neparasti auksta un cieta.

Pēkšņi Rafaels ierunājās: “Es redzēju Dievu.”

Pārējie satrūkās un cieši uz viņu skatījās.

“Kad es uz pleciem turēju smagumu, šausmīgu smagumu,”- Rafaels turpināja, “kad es grīļojos un sasprindzinājos zem tā, mani muskuļi svila, acis sāpēja, saprāts kliedza; kad es turēju to tik ilgi, cik es spēju, un tad ilgāk vairs... – es redzēju Viņu.”

Pārējie apbrīnodami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu,” – klusumu satricināja Hozē balss. “Kad es pūlējos noturēt līdzsvaru starp to, kas bija virs manis, un to, kas bija apakšā; kad es sajutu pēdas, kas spieda manu muguru un galvu, kad es cīnījos, un man izdevās noturēt mūs stingri un taisni uz augšu, - es redzēju Viņu.”

Pārējie domādami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu.” Tas bija Veldons. Viņa acis staroja. “Kad es tuvojos logam - tik tuvu – es pats tur vēlējos būt. Bet tas bija tad, kad es izstiepu savas rokas – tik tālu – un pacēlu draugu: es redzēju Dievu.”

Dievs ir līdzās

“Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Psalmi 23:4)

Kādu attieksmi lai ieņemam pret traģēdijām savā dzīvē? Kur ir Dievs, kad nevainīgi cilvēki cieš? Kā gan mums izprast dzīves smago sitienu jēgu?

Bībele mums atklāj ļoti iedrošinošu Dieva attēlu. Šis Dieva skatījums mums dāvā drosmi nomācošu krīžu brīžos, cerību izmisumā un mieru skumjās.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir kaujas lauks starp lielu naidu un lielu mīlestību. Labais un ļaunais ir uzsākuši cīņu uz dzīvību un nāvi. Visgudrais Dievs ne vienmēr iejaucas, lai aizkavētu ļaunuma sekas. Pagaidām Viņš pilnībā neiznīcina ciešanas.

Dievs vērtē brīvību. Viņš ļauj, lai cilvēki izdara izvēles – pat tad, ja tās ir ļoti nepareizas. Lai to novērstu, Dievam būtu pilnīgi jāatņem šo cilvēku izvēles brīvība. Tad tie kļūtu tikai par cilvēkiem-mašīnām jeb robotiem. Zināmā mērā Dievs ļauj ļaunumam ritēt savu gaitu, taču Viņš vienmēr ir līdzās, cilvēku ciešanu vidū. Dievs raud ar tiem, kas raud un cieš kopā ar tiem, kam sāpes. Dievs uztur, stiprina un atbalsta. Viņš iedrošina sirdī salauztos un apskauj sadragātos.

Labi pazīstamais 23. psalms vēsta: „Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Psalmi 46:2 šo domu turpina: „Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.” Mūsu sāpju un bēdu laikā Dievs ir līdzās. Pāri visām asarām, galvassāpēm un skumjām mēs varam dzirdēt viņu sakām: „Es dziedināšu tavu salauzto sirdi un pārsiešu tavas brūces. Es esmu blakus tavos visdziļākajos vajadzību brīžos.”

„Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas; un Viņš aizdzen ienaidnieku no tevis un saka: izdeldē!”(5. Mozus 33:27) „Par ērmu es esmu bijis daudziem, bet Tu esi bijis mans stiprais patvērums! Lai mana mute ir pilna Tavas slavas, vienmēr apliecinādama Tavu godību.” (Psalmi 71:7,8)

Lai tava sirds ir slavēšanas pilna! Priecājies! Dievs ir tepat. Dievs nav apsolījis, ka mums nekad nepieskarsies pasaules ļaunums, taču Viņš ir apsolījis būt kopā ar mums, kad tas notiks. Dievs nav apsolījis, ka Viņa bērniem nekad nebūs jācieš, bet Viņš ir apsolījis būt kopā ar viņiem, kad tie šos pārbaudījumus piedzīvos. Šajā pasaulē ir kaut kas labāks par sāpju neesamību. Tā ir Dieva klātbūtne mūsu sāpēs.

Lai arī ko tu šodien piedzīvosi, pieņem Dieva apsolījumu: „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20)

Rītdiena, kas pienāks

Viena no mūsu lielākajām psiholoģiskajām vajadzībām ir cerība. Izmisuši cilvēki, kuri jūtas kā notverti slazdā, ir bīstami sev pašiem un citiem. Kāds ir sacījis: “Ir iespējams dzīvot dažas nedēļas bez ēdiena, dažas dienas bez ūdens, bet tikai nedaudzus mirkļus bez cerības.”

Cerība paceļ mūsu garu. Cerība iedrošina mūsu sirdis. Cerība mūs iedvesmo izdzīvot dzīves visgrūtākajos brīžos. Daudzi izdzīvo neticami smagos apstākļos tikai tāpēc, ka viņiem ir cerība...

Jēzus saviem mācekļiem deva katru iespējamo iemeslu cerībai. Neilgi pirms krustāsišanas Viņš tos iedrošināja ar vārdiem: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!” (Jāņa 14:1.) Citiem vārdiem, neesiet izmisuši, nezaudējiet cerību, neļaujiet, lai uztraukums jūs nomāc un lai bailes jūs kontrolē, jo “kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:3.)

Jēzus ir apsolījis nākt atkal. Bez tam Viņš ir solījis vest mūs uz labāku vietu, uz to labāko vietu, ko Viņš mums sagatavo. Jēzus ir tas, kura rokās ir nākotne; Viņam piederēs pēdējais vārds.

Nākotnē gaidāms notikums, kas ir pietiekami liels un nozīmīgs, lai aizēnotu visas mūsu šodienas bailes. Ir viens notikums, kas ir pietiekami spožs, lai pārspētu mūsu uztraukumu un klīdinātu mūsu bažas – tā ir Jēzus Kristus atgriešanās. Jēzus ir apsolījis, ka mēs redzēsim Viņu, “Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā.” (Lūkas 21:27.)

Mūsu Kunga solījums nākt atkal noslēdz Svētos Rakstus. Katrai Vecās Derības rakstvietai par Jēzus pirmo nākšanu, kas notika apmēram pirms 2000 gadiem, Bībelē pretī ir astoņas rakstvietas par otro atnākšanu. Kristus otrā nākšana Bībelē tieši vai netieši minēta vairāk kā 15000 reižu. Faktiski norāde uz to atrodama reizi katros 25 Jaunās Derības pantos.

Apsolījums par mūsu Kunga atgriešanos mums šajā nenoteiktības laikmetā sniedz nesatricināmu cerību. Svētie Raksti pārliecina, ka tagadējās pasaules vēsture noslēgsies ar godības pilnu Jēzus parādīšanos, nevis ar kādu šausmīgu kodolkaru, bioloģisku, klimatisku vai ķīmisku katastrofu, kas izpostītu visu dzīvo.

Izlasiet Pāvila pārliecības pilnos vārdus: “atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” (Titam 2:12, 13.) Svētlaimīgā cerība mums var palīdzēt skatīties un doties uz priekšu arī tad, kad uzbrūk traģēdijas. Tā mums var ļaut saglabāt optimismu un likt lūkoties uz augšu slimībā un postā, mazdūšības brīžos un depresijā.

Mūsu Kunga atgriešanās mūsu sirdīs iesēj cerības sēklu. Tveries pie šīs cerības. Lolo to! Lai tava sirds paceļas augšup ar šīs domas realitāti: Lai arī ar ko man šodien būs jāsastopas, mans mīlošais Glābējs man dāvina skaistu un drošu nākotni.

Pateicības pilna sirds

“Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.” (Psalmi 69:31)

Pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri bieži un no sirds saka “paldies,” mazāk cieš no stresa un viņu pašsajūta ir labāka kā tiem, kuri ir nepateicīgi.

Kāpēc mums vajadzētu pateikties Dievam? Vai tikai tāpēc, lai uzlabotu savu pašsajūtu? Pirmkārt, ja ticam, ka Viņš ir visa labā avots, ka viss labais, kas mums ir, ir Viņa dots, pateicību zināmā mērā varam uzskatīt par savu pienākumu. Gluži tāpat, kā mums ir pienākums pateikties cilvēkiem, kas mums palīdzējuši.

Tomēr kristieša attiecībās ar Dievu pateicība vairāk ir sirds attieksme, nevis pienākums. Tā ir pastāvīga attieksme, kas nemainās līdzi dzīves kāpumiem un kritumiem, veiksmēm un neveiksmēm. Jo vairāk mēs iepazīstam Dievu, jo vairāk piedzīvojam Viņa klātbūtni, mīlestību un rūpes, jo vairāk saprotam to, ko nozīmē “pateicības pilna sirds.”

Pirms daudziem gadiem bandīti aplaupīja angļu mācītāju, kurš ceļoja uz kaimiņu pilsētu. Tovakar viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Šodien mani aplaupīja, tomēr es esmu pateicīgs. Vispirms esmu pateicīgs, ka viņi patiesībā nepaņēma daudz, lai gan tas bija viss, kas man piederēja. Kaut arī tie paņēma manu maku, esmu pateicīgs, ka viņi neatņēma man dzīvību. Visbeidzot, esmu pateicīgs par to, ka es biju tas, kuru aplaupīja, nevis tas, kurš aplaupīja!”

Bībele mums sniedz šo dievišķo ieteikumu: “Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tesaloniķiešiem 5:18) “Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!” (Kolosiešiem 3:15) “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)