30.11.10

Sapņotāji

Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības” Joēla 3:1.

Mani vienmēr ir interesējis, kādi ir cilvēka sapņi. Vai viņš sapņo par tāliem apvāršņiem un jaunām vietām, ko iekarot? Ticu, ka sapņi ir daļa no Dieva līdzības, kurā Viņš radīja mūsu pirmvecākus, un ka mēs savā iedragātajā stāvoklī joprojām to esam saglabājuši. Jo Dievs ir Debesu sapņotājs, kurš saskata neizsmeļamas iespējas. Mēs skatāmies pārāk tuvredzīgi, tāpēc liekam Viņam vilties.

Gadu gaitā esmu uzrunājis neskaitāmas jauniešu grupas. Kad sāku kalpošanu, mans pirmais amats bija vidusskolas kopmītņu komandants. Visvairāk man sagādā prieku uzrunāt jauniešus, un ir patīkami redzēt, ka jaunieši joprojām ar interesi ieklausās, lai gan vecuma starpības dēļ mani varētu ierindot „vectētiņu” kategorijā. Varbūt iemesls ir tas, ka es sevi redzu kā „sapņu dēstītāju”. Slavenais dzejnieks Roberts Frosts par pavasara iestāšanos rakstīja:

„Nāc ar lietu, tu, dienvidrietumvējš! Atved dziedātāju, atved ligzdas vijēju, iedēsti apraktajā ziedā jaunu sapni!”

Arī es to vēlos — apraktajā ziedā iedēstīt sapni. Kādus sapņus? Sapņus par izaugsmi. Sapņus par kalpošanu Dievam un cilvēcei. Sapņus veidot pasauli labāku.

Ieklausieties Elenas Vaitas padomos: „Vai jūs vēlaties iegūt izglītību, lai kļūtu pazīstami un ieņemtu augstu stāvokli pasaulē? Vai jums ir ieceres, kuras baidāties skaļi paust, ieceres, ka kādu dienu stāvēsit intelektuālās varenības smailē, ka būsit likumdevēju un konsultantu padomes loceklis un palīdzēsit veidot šīs valsts likumus? Nav nekā nosodāma, ja lolojat šādas cerības. Katrs no jums var atstāt savas pēdas. Jums nevajadzētu apmierināties ar nelieliem sasniegumiem. Mērķējiet augstu un visiem spēkiem centieties sasniegt savu cerību virsotnes!” [Messages to Young People, 36. lpp. oriģ.]

Žēlastība mūs atbrīvo, lai mēs varētu sapņot.

(Autors: Viljams Džonsons)

29.11.10

PATEICĪGI PAR SVĒTĪBĀM DARBĀ

Pagājušajā nedēļā miljoniem visu vecumu cilvēku visā pasaulē piedalījās gadskārtējās Pateicības dienas svinībās. ASV tā ir oficiāla brīvdiena, valsts svētki, bet jebkurā zemē vienmēr ir nepieciešamība apzināti izteikt pateicību.

Vairums cilvēku, kuri lasa “Pirmdienas Mannu” katru nedēļu, ir aktīvi iesaistīti darba pienākumu pildīšanā, tādēļ būtu lietderīgi aplūkot pateicību saistībā ar mūsu karjerām un pienākumiem. Darbu bieži vien min kā “neizbēgamu ļaunumu”, bet patiesībā tas ir pilnīgi otrādi. Apsveriet kaut vai dažus no darba pozitīvajiem aspektiem:

·         darbs dod iespēju realizēt mūsu zināšanas, iemaņas un talantus;

·         darbs var palīdzēt piepildīt mūsu dzīves misiju;

·         darbs ļauj sekot tam, kas mūs visvairāk aizrauj, tām nepārvaramajām interesēm, kas liek mums ar entuziasmu gaidīt jaunu dienu;

·         darbs dod iespēju kalpot citiem daudzos un dažādos veidos;

·         darbs mūs padara spējīgus piepildīt daļu no mūsu kā Dieva radību aicinājuma.

Bībeles pirmajā nodaļā mēs varam lasīt uzdevumu, ko cilvēcei deva Dievs: “Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."” (1. Mozus grāmata 1:28). Teologi pret to attiecas kā pret mandātu, kurā Dievs nodod zemes pārvaldību cilvēkiem.

Laikā, kad daudzi cilvēki plašajā pasaulē joprojām izjūt globālās ekonomikas satricinājuma sekas - ir bez darba vai arī bijuši spiesti iesaistīties darbos, kuri ir zemāk kvalificēti - pateikties par darbu var šķist kā izaicinājums. Bet vairums no mums ir nodarbināti, un mums ir daudzi iemesli, kas liktu justies pateicīgiem par darbu un izteikt to skaļi.

Pilnīgi droši, ka katram darbam ir kāda šķautne, kas neliekas vēlama. Dažiem sapulces liekas kaut kas neciešams, bet citiem tās liekas kā svarīga darba sastāvdaļa. Dažiem rakstīšana ir kā darba patīkamākā daļa, citi gatavi darīt jebko, lai no tā izvairītos. Bet tas ir tas, kas darbu padara tik intriģējošu, nevienam no mums nav iemaņu un ieinteresētības darīt visu. Mums nepieciešamas vienam otra spējas, un  tas var būt par iemeslu apmierinātībai būt daļai no kaut kā lielāka nekā mēs paši.

Tādēļ šonedēļ, pārdomājot, par ko un kāpēc būt pateicīgam par savu darbu, ņemiet vērā, ko par to saka Bībele:

Darbs nodrošina līdzekļus vajadzību apmierināšanai . Nenoliedzami ar darbu mēs varam nopelnīt resursus, lai nodrošinātu ēdamo, apģērbu, pajumti un citu nepieciešamo dzīvei. Darbs mūs arī nodrošina ar iespēju pašapliecināties un gūt piepildījuma sajūtu. “Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt” (Salamana pamācības 16:26).

Darbs var būt prieka avots. Kāds esot teicis: „Ja tas, ko tu dari, sagādā tev prieku, turpmāk tu vairs „nestrādāsi” nevienu dienu.”  Ja jūsu darbs atbilst jūsu spējām un interesēm, jūs esat īpaši svētīts. “Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē…” (Salamans Mācītājs 3:22).

Darbs ir iespēja kalpot Dievam. Mūsu iedzimtie talanti un spējas, pat tie, kuru noslīpēšanai, iespējams, esam tērējuši daudzus gadus, galu galā nāk kā Dieva dāvana. “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu…. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem” (Kolosiešiem 3:17, 23).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

22.11.10

LABUMS NO LIKSTĀM

Kā šobrīd klājas Jūsu biznesam? Vai karjerai? Varbūt cīnāties, nebūdams pārliecināts par nākotni? Pat ja šā brīža situācija šķiet ļoti laba, iespējams, ka iepriekšējos gados bija jāsaskaras ar nopietniem izaicinājumiem. Neveiksme, vienā vai otrā veidā, ir bijusi katra kompanjons.

Tā nav nekas tāds, ko mēs meklētu. Patiesībā, parasti neveiksmi mēs redzam kā sekas nepareizai rīcībai. Ja mēs smagi strādājam, ievērojam noteikumus, rīkojamies gudri, tad kā balva mums pienākas labklājība, nevis neizdošanās.  Vismaz mums gribas tam ticēt.

Patiesība tomēr ir tā, ka neveiksme var būt ļoti labs skolotājs. Es nekad neaizmirsīšu tikšanos ar kādu uzņēmēju, kurš jaunībā bija saskāries ar daudziem un dažādiem rasistiskiem aizspriedumiem. Džeralds varēja būt sarūgtināts un dusmīgs, bet tā vietā izvēlējās uz šīm nedienām reaģēt pozitīvi. Viņš pieņēma sev par moto saukli, kuru mēdza regulāri atkārtot: “Paldies tev par likstām.”

Saskarsme ar grūtībām norūdīja Džeralda raksturu. Tās arī viņam atgādināja par paša vājībām, par viņa nespēju kontrolēt apkārtējos apstākļus. Galu galā šā nostāja viņu atveda pie dziļām attiecībām ar Dievu, kas izmainīja dzīvi. Gan saskaroties ar nepatīkamo ikdienā, gan piedzīvojot personīgus un profesionālus panākumus, Džeralds atklāja vienkāršu patiesību: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).

Liela daļa no mums biznesa un profesionālajā pasaulē ir pieraduši paļauties uz dažādiem resursiem: bankām, vadošajiem darbiniekiem, labi izplānotiem mērķiem, stratēģijām, pieredzi un ekspertiem, personīgajām finansēm. Mēs paaugstinām sevi, velkot uz augšu aiz matiem. Un tomēr reizēm mums jāatzīst, ka mūsu viscītīgākie pūliņi un resursi nav pietiekami, lai pārvarētu pretimnākošos šķēršļus. Tādās reizēs es atceros Jēzus brīdinājumu: “…bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:5).

Tad kā lai mēs apskaujam likstas kā draugu nevis pretinieku? Bībele piedāvā sekojošos padomus:

Likstas attīsta ticību un veicina izturību. Līdzīgi kā cilvēks, lai uztrenētu fizisko izturību, lieto arvien smagāku svaru stieni, tāpat grūtības darbā un personīgajā dzīvē var kalpot, lai stiprinātu mūs garīgi. “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma” (Jēkaba 1:2-4).

Likstas izveido cerību. Mēs varam cerēt uz pieaugumu biznesā un uzlabojumiem ekonomikā, bet atklāt, ka mūsu spējas tos ietekmēt ir pārāk ierobežotas. Kad mūsu cerības balstās uz Dieva žēlastību, mīlestību un suverenitāti, pat darba vietās, mēs varam piedzīvot mieru un prieku. “… Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību,  izturība - pastāvību, pastāvība - cerību,  bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Romiešiem 5:3-5).

Likstas mums atgādina, kurš patiesībā kontrolē situāciju. Redzamajā, pragmatiskajā darba pasaulē mēs viegli varam nepamanīt Dieva klātbūtni un interesi. Bībele mūs pārliecina par Viņa suverenitāti, situācijas kontrolēšanu un par Viņa dievišķo plānu. “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Romiešiem 8:28).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

11.11.10

Doties turp, kurp neviens iepriekš nav devies

Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju tur, kur Kristus Vārds vēl nav pazīstams, lai neceltu namu uz sveša pamata.” Romiešiem 15:20.

Kas kopīgs apustulim Pāvilam un Džeimsam Kukam? 1728. gada 27. oktobrī Džeimsam un Greisai Kukiem Jorkšīrā, Anglijā, nelielā mālu būdiņā piedzima dēls. Pa būdiņas abām mazajām istabām klimta mājlopi. Uz grīdas, kas patiesībā bija vien zeme, lai kaut cik nomāktu aukstumu un smaku, bija izklāts maisaudekls.

Džeimsa juniora izredzes šķita vājas. Četri brāļi un māsas bija miruši, nesasniedzot 5 gadu vecumu, viens brālis nomira 23 gadu vecumā. Kuka tēvs bija dienas strādnieks un tādējādi piederēja zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tolaik nebija iespēju saņemt bezmaksas izglītību. Šķita, ka Džeimsam Kukam bija lemta ļoti nomācoša dzīve, strādājot gadījuma darbus, rosoties pa māju, darbojoties tīrumā, apmeklējot baznīcu un savu zemes ceļojumu noslēdzot ģimenes kapuvietā.

Bet Džeimss Kuks no šī cikla izlauzās. Pusaudža gados viņš devās jūrā, intensīvi strādāja, aizvien augstāk pakāpdamies flotes hierarhijā un tika pat ievēlēts Karaliskajā biedrībā, kas bija Londonas intelektuālās sabiedrības augstākā smaile. Tomēr viņa lielākie sasniegumi bija trīs episkie jūras ceļojumi, kas vainagojās ar atklājumiem.

1768. gadā, Kukam dodoties pirmajā jūras braucienā, apmēram trešdaļa pasaules kartes bija tukša. Kuks devās uz šo tukšumu un trīs gadus vēlāk atgriezās, sev līdzi atvedot tik precīzas kartes, ka dažas no tām tika izmantotas pat vēl 1990. gados. Divos vēlākajos ceļojumos Kuks pētīja plašumus no Arktikas līdz Antarktīdai, kā arī no Amerikas ziemeļrietumu piekrastes līdz Sibīrijas tālajiem ziemeļiem. Kad šis cilvēks Havaju salās tika nogalināts, viņš bija pieveicis vairāk nekā 200 000 jūdžu — turklāt nelielā koka kuģī.

Savā dienasgrāmatā Kuks rakstīja: „Ambīcijas mani dzen ne tikai tālāk, nekā jebkurš cits pirms manis bijis, bet tik tālu, cik, manuprāt, cilvēkam ir iespējams tikt.” Tādējādi viņš līdzinājās apustulim Pāvilam, kurš rakstīja: „Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju tur, kur Kristus Vārds vēl nav pazīstams, lai neceltu namu uz sveša pamata.”

Pasaulē ir tikai daži kapteinim Džeimsam Kukam līdzīgi cilvēki. Reti kurš līdzinās apustulim Pāvilam. Lielākā daļa cilvēku dodas pa viņu nolīdzināto ceļu. Bet Dievs joprojām aicina visus cilvēkus, jaunus un vecus, doties turp, kur neviens iepriekš nav gājis, domāt jaunas domas, nopietni pētīt, doties pretim horizontam.

(Autors: Viljams Džonsons)

 

9.11.10

Žēlastība valda

Lai, tāpat kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē, turpmāk valdītu žēlastība caur taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Romiešiem 5:21.

Pāvila žēlastības apraksts Vēstules romiešiem 5. nodaļā sasniedzis augstāko līmeni:

• žēlastība ir „nākusi pār šiem neskaitāmajiem” (15. pants);

• žēlastības „pārpilnība” (17. pants);

• žēlastība „pārpārēm vairojusies” (20. pants);

• žēlastība valda (21. pants).

Tiek parādīts, ka žēlastības valdīšana ir pārāka nekā grēka valdīšana. Un, Svētā Gara vadīts, Pāvils to ir precīzi aprakstījis: „Grēks ir valdījis.” Grēks ir kā ļauns pavēlnieks, kurš mūs pakļauj, izdzēšot katru cēlu vēlmi un mūs degradējot gan kā indivīdus, gan kā sabiedrību.

Un Pāvilam atkal ir taisnība: „Grēks ir valdījis nāvē.” Nāvei — lielajam nenovēršamajam — joprojām ir liela ietekme. Iespējams, ka Bils Geitss ir bagātākais šīs zemes iedzīvotājs, tomēr pat visa viņa nauda nevar novērst nāvi. Maikls Džordans basketbola laukumā var rādīt īstus atlētiskus brīnumus, bet viņa spējas nevarēs apstādināt nāves tuvošanos. Princese Diāna — tik skaista, apbrīnota, nelaimīga, trausla — dzīvību zaudēja autoavārijā, aiz sevis atstājot vien asaras un nožēlu.

Grēks valda. Grēks valda nāvē. Tas nav apstrīdams. Bet grēkam un nāvei nepieder pēdējais vārds. Kādreiz valdīja grēks un nāve, tagad valda žēlastība un dzīvība. Dieva Dēls Jēzus Kristus ieradās uz šīs zemes un uzveica grēku un nāvi. Mūsu Glābējs ar sātanu sastapās viņa teritorijā un viņu uzvarēja. Jēzus Golgatā ieņēma mūsu vietu, nomirdams bezcerīgā nāvē, nāvē, kas pēc taisnības bija paredzēta mums, lai mēs varētu saņemt dzīvību, kas pēc taisnības pienākas Viņam.

Jau agri svētdienas rītā Jēzus kaps bija tukšs. Viņš bija pazudis; palikuši bija vien glīti salocīti līķauti. Un tad Jēzus parādījās Marijai Magdalēnai, kā arī citām sievietēm, tad aizvien vairāk cilvēkiem, 40 dienu laikā Viņš ar mācekļiem sarunājās, pat kopā baudot maltītes (Ap. d. 1:4). Vēlāk Viņš parādījās arī Saulam, kurš tad kļuva par apustuli Pāvilu.

Draugi, vai jūs ticat, ka šobrīd valda žēlastība un dzīvība? Atveriet sirdis Jēzum; ļaujiet Viņam tajās valdīt!

(Autors: Viljams Džonsons)

8.11.10

DIVĒJĀDU STANDARTU PROBLĒMA

Atbilstoši diviem Maristas koledžas Sabiedriskās domas izpētes institūta pētījumiem, tikai 28 procenti aptaujāto cilvēku, ieskaitot 44 procentus biznesa līderu, tic tam, ka ļaudis lieto tos pašus ētikas standartus gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Acīmredzot, gan biznesā, gan profesionālajā vidē gan vīrieši, gan sievietes ievēro atšķirīgus standartus nekā personiskajā dzīvē. Vismaz tā viņu rīcība tiek uztverta – un daudziem novērotājiem uztvere nozīmē realitāti.

Šādi divējādi standarti, iespējams, izskaidro medijos plaši atspoguļotās ētikas problēmas. Lai arī līderi uz āru var izrādīt  tādas vērtības kā godīgums, integritāte un taisnīgums, tās var pagaist brīžos, kad uz spēles likta profesionālā izaugsme, darījuma noslēgšana, grāmatvedības datu sagrozīšana vai citos tikpat izaicinošos gadījumos.

Šķiet, ļoti reti sastopams indivīds, kurš dzīvo saskaņā ar vienu ticību, jo liekas, ka valda princips: „Par katru cenu.” Un godīgi sakot, vairums biznesa skolu reti, ja vispār, piedāvā ētikas stundas, jo liekas tik grūti sasniegt vienprātību ētikas standartos.

Ļaujiet man ieteikt vienu „mācību grāmatu”, kura var kalpot šim mērķim – Bībeli. Lai arī Raksti neaprobežojas ar darba jautājumiem, tomēr tajos var rast vērtīgas mācības par atbilstošu uzvedību biznesa vidē. Un Bībelē netiek piedāvāta ētika katrai situācijai, bibliskā pasaules uzskata jaukums ir tajā, ka jums jāatceras tikai viens standarts – un jāpielieto gan darbā, gan personīgajā dzīvē.

Jaunajā Derībā Jēzus Kristus dzīves aprakstos, kurus mēs pazīstam kā evaņģēlijus, mēs redzam, ka Jēzus bieži pretnostata tos, kuriem ir divēji standarti, un Viņš brīdina, esot saskarsmē ar tiem. Viņš brīdina: "Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības." (Mateja 23:27-28) Spēcīgi vārdi, vai ne?

Šajā gadījumā Jēzus uzrunā reliģiskos līderus, bet ir skaidri saprotama Viņa doma – Viņš nosodīja jebkuru, kurš, atrodoties atbildīgā stāvoklī, sludina vienu, bet rīkojas pretēji. Mēs neviens neesam perfekti, bet Jēzus neieredzēja liekulību.

Ir daži, kuri vēlas iebilst, ka, lai arī Bībele piedāvā ļoti augstus uzvedības standartus, gan sabiedriskos, gan privātos, tomēr tie ir nereāli un vienkārši nedarbojas reālajā, 21. gadsimta pasaulē. Es no visas sirds tam nespēju piekrist. Visapkārt pasaulē ir neskaitāmi piemēri un uzņēmumi, kuri min Bībeli kā rokasgrāmatu ikdienas darbībām. Jā, ir grūti pretoties kārdinājumiem un kompromisiem, bet atalgojums – kļūt atpazīstamam kā cilvēkam vai organizācijai, kas dzīvo saskaņā ar deklarēto, ir pūliņu vērts.

Vai esat piekusis dzīvot pēc diviem standartiem, atkarībā no apstākļiem un acumirkļa vajadzībām? Vai jūtaties iztukšots, solot vienu un tad darot ko pilnīgi citu? Mēģiniet vienkāršot savu dzīvi un lietojiet vienu standartu – Bībeli.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

4.11.10

Pāri plūstošā žēlastība

Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka — Jēzus Kristus — nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem.” Romiešiem 5:15.

Apbrīnojamajā Rakstu vietā, kas ir daļa no apbrīnojamās Vēstules romiešiem — grāmatas, kas aizsāka reformāciju, apustulis Pāvils Ādamu pretstata Jēzum Kristum. Balstoties uz šo salīdzinājumu, rodas virkne citu pretstatu: grēks un taisnība, nāve un dzīvība, sods un dāvana.

Un vārds, kuru apustulis Pāvils lieto atkārtoti, ir „haris” — žēlastība.

Diemžēl šī Rakstu vieta jau gadsimtiem ilgi izraisījusi nebeidzamus strīdus. To cēlonis ir Pāvila ievada teikums (12. pants), kurā viņš Ādamu sāk pretstatīt Kristum, bet pēc tam aizraujas ar pausto ideju varenību.

Viņš iesāk, rakstīdams: „Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks” —, bet nepabeidz teikumu ar vārdiem: „Tā taisnīgums visiem tika nodrošināts caur vienu personu, Jēzu Kristu.” Šī nepabeigtā teikuma dēļ teologi ir izveidojuši mācību, kas, manuprāt, Pāvilam bija sveša — mācību par iedzimto grēku, ideju, ka mums visiem uzlikta vaina par Ādama pārkāpumiem.

Mums šajā strīdā nav jāiesaistās. Pāvila galvenā doma visā Rakstu vietā ir skaidri redzama. Un tā ir patiesi spēcīga tēma! Nav brīnums, ka Pāvils tā aizrāvās, atstādams iepriekšminēto teikumu nepabeigtu.

Šīs dienas Rakstu vietā Pāvils „dāvanu” pretstata „pārkāpumam”. „Dāvana” ir mūžīgā dzīvība, glābšana, kas pieejama katram, kurš jebkad dzīvojis. „Pārkāpums” ir Ādama pirmais grēks, viņa nepaklausība skaidrajiem Kunga norādījumiem.

„Neskaitāmi ir miruši” Ādama pārkāpuma dēļ. Ne tāpēc, ka viņiem tika uzkrauta Ādama vaina, bet gan tāpēc, ka (to Pāvils skaidri norādījis 12. pantā) „visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši”.

Cilvēks grēko un mirst. Grēks tiek nodots tālāk, no paaudzes paaudzei. Visi grēko, bez izņēmuma (sk. Rom. 3:10), un tāpēc arī visi mirst.

Tad šajā ainā parādās žēlastība. Žēlastība pārņem visu. Žēlastība izplatās tālāk par grēku. Žēlastības spēks pārspēj nāves spēku! Viss, kas tika zaudēts Ādama dēļ, viss un vēl daudz vairāk, tiek atgūts ar Jēzus Kristus starpniecību!

(Autors: Viljams Džonsons)

1.11.10

PIELŪGŠANA UN DARBS – NEIESPĒJAMĀ MISIJA?

Kā jaunam Jēzus sekotājam man tika iemācīts tas, cik svarīgi ir ik dienu pavadīt laiku vienatnē, pielūdzot Dievu. Es tiku iedrošināts runāt ar Viņa Tēva sirdi, godīgi daloties savās cerībās un sapņos. Ne mazāk svarīgi, man bija arī jāklausās Viņa atbildes, kamēr es meditēju un iegaumēju Viņa vārdus man Svētajos rakstos. Manai kalpošanai Viņam vienmēr bija jāpārklājas ar manu iešanu kopā ar Viņu.

Sākumā tas likās kā kārtējais kristīgas dzīves pienākums. Ja man laiks Kungam bija tikai dažas minūtes no rīta (vai pat vairākas izlaistas dienas), es centos Viņam kalpot un izpildīt savus garīgos pienākumus citos veidos.

Patiesībā es ne vienmēr gribēju no rīta pavadīt savu laiku ar Dievu, taču gribēju to gribēt. Es gribēju tādu izsalkumu pēc Dieva klātbūtnes, kuru nevarētu apmierināt sasteigts rīta našķis, neatkarīgi no priekšā esošās dienas prasībām. Tāpēc es turpināju lūgt: „Kungs, radi manī apetīti pavadīt laiku Tavā klātbūtnē.”

Galu galā manas emocijas sāka sekot manai paklausībai. Grāmatā „Vēloties Dievu” Džons Paipers ļoti skaisti runā par jautājumu, kā rast motivāciju laika pavadīšanai ar Dievu:

“Pielūgšana ir veids, kā atstarot Dievam viņa vērtības spožumu... Spogulis, kas noķer viņa spožuma starus, un atstaro tos atpakaļ pielūdzot, ir prieka pilnā sirds. Vēl viens veids, kā to pateikt ir: „Cilvēka galvenais uzdevums ir cildināt Dievu, viņu vienmēr izbaudot.”

Kļūstot konsekvents ik rītu pavadītajā laikā ar Kungu, kā rezultātu jūs sāksiet izjust Viņa klātbūtni dienas laikā svaigā un vitālā veidā. Tālāk tekstā es, Bila Braita grāmatas „Dievs: Atklāj Viņa Raksturu” materiāla iespaidots, parādīšu dažus no finansiāliem pielietojumiem šiem Viņa solījumiem, taču Dieva solījumus var piemērot plašam dzīves izaicinājumu spektram.

Kad mēs esam apjukuši, Dievs mūs vadīs. Mēs varam paļauties, ka viņš mums palīdzēs pieņemt pareizus finansiālus un ieguldījumu lēmums. Viņš sola: "Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci." (Psalmi 32:8).

Kad mums ir bail, Dievs mūs pasargās. Darba zaudējums, nepietiekams pensiju fonds vai trauksmains investīciju tirgus var likt mums baidīties no nākotnes. Bet mēs varam rast sirdsmieru Viņa uzaicinājumā: "Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums" (Pētera 1. vēstule 5:7). Ja mēs Viņam uzticamies, Viņš mūs pasargās un dos pašapziņu, kas pārspēs mūsu bailes.

Kad mums pietrūks drosmes, Dievs mūs iedrošinās. Nav viegli pieturēties pie stingra budžeta, kad ir tik daudz lietu, ko mēs vēlētos nodrošināt savām ģimenēm vai izbaudīt paši. Un ir nepieciešama apņēmība pieturēties pie ilgtermiņa ieguldījumu plāna, kurš šķietami neiet kā plānots. Kad mēs cīnāmies ar sarūgtinājumiem, Dievs mums saka: "Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozuas 1:9). "Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!" (Jesajas 41:10).

Kad mums sāp, Dievs mūs mierinās. Lai arī Dievs ar mums ir vienmēr, savu klātbūtni viņš parāda īpašos veidos tad, kad tā mums visvairāk nepieciešama "Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās...." (2. Korintiešiem 1:3,4).

Runājot praktiski, kā Dievs šos solījumus piepilda? Reizēm viņš maina apstākļus, taču biežāk viņš maina mūsu perspektīvu. Viņš vēlas mūs vadīt, sargāt, iedrošināt un mierināt – caur Savu Vārdu, caur lūgšanām, un vadot caur Savu Garu, kad mēs vienatnē ar Viņu pavadām laiku. Mūsu Tēvs gaida, lai atvērtu mūsu sirdis, un mēs redzētu – un priecātos – par Viņa mīlestību un uzticību.

Autors: Ostins Priors

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.