26.11.12

Pateicības diena: nekāda salīdzināšanas spēle

Gandrīz katrai kultūrai ir īpašs brīdis, lai atzīmētu ražas novākšanu un pateiktos Dievam par krājumu sagādi vēl vienam gadam. ASV Pateicības dienas aizsākumi meklējami jau kolonizācijas sākumā. Lai gan lielākā daļa no mums neesam fermeri, mēs tāpat veltam laiku tam, lai parādītu savu pateicību Dievam par to, ka Viņš nodrošina mūsu vajadzības.

Tomēr ir novērojama viena interesanta lieta saistībā ar šiem ikgadējiem svētkiem: Pēdējā laikā ir kļuvis viegli sajaukt “pateicību” ar salīdzināšanu. Piemēram, nereti mēs dzirdam cilvēkus sakām kaut ko tādu: “Es esmu pateicīgs par visu to, kas man ir, jo ir tik daudz cilvēku, kam neklājas tik labi kā man.” Vai arī: “Es esmu pateicīgs par to, ka man ir darbs, jo ir ļoti daudz cilvēku, kam tā nav.”

Lai arī šie izteikumi var šķist veids, kā pateikt paldies, tomēr tai pašā laikā, tā sakot, mēs nedaudz liekam domāt, ka mēs esam pateicīgi, ka mēs neesam tādi kā TIE cilvēki. Es domāju – kad Pateicības dienas svinības kļuva par salīdzināšanas spēli?

Būt pateicīgam nevajadzētu nozīmēt redzēt to, cik mēs esam labāki par dažiem citiem. Tā vietā tam vajadzētu būt apmierinātam, laimīgam par to, kas mēs esam un kādā stāvoklī mēs esam, nesalīdzinot sevi ar kādu citu.

Šai dienā mums būtu jābūt pateicīgiem par visām mazajām lietām, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu. Ne tikai materiālajām lietām, bet arī, piemēram, veselību (vai mieru un cerību, ja piemeklējušas veselības problēmas), draugiem, ģimeni, ko mēs mīlam, mūsu prasmēm un iedzimtajām dāvanām, ko mēs varam izmantot, lai sniegtu labumu arī citiem. Skatīties uz tiem, kas nav bijuši tik veiksmīgi kā mēs vai, gluži otrādi, uz tādiem, kas, mūsuprāt, ir daudz vairāk izsitušies dzīvē, nekad nav bijis veselīgi.

Pateicībai vairāk vajadzētu būt kā apmierinājuma sajūtai, nevis tā, kas ir bijis neveiksmīgāks nekā mēs, meklēšanai. Apustulis Pāvils teica to tā: “Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” (Filipiešiem 4:11-12).

Es apzinos, ka “apmierinātība” savā ziņā varētu tikt uzskatīts par ne īsto vārdu šai situācijā. Vai tad mums vienmēr nevajadzētu tiekties pēc kaut kā vairāk? Ne obligāti. Jēzus saviem mācekļiem teica: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas" (Lūkas 12:15).

Tomēr nevajadzētu jaukt apmierinātību ar bezrūpību. Apmierinātībā, citiem vārdiem sakot, ir laime vai mierīgs prāts. Tā ir sevis pazīšana, patiesas zināšanas par to, kas jūs esat, ko jūs varat izdarīt un ka jūs šobrīd darāt tieši to, ko jums vajadzētu darīt.

Dažiem cilvēkiem ir grūti ko tādu pateikt, bet tas ir tāpat nepieciešams. Mums vajadzētu pieņemt to, kādi mēs esam, kur mēs esam, būt laimīgiem par to, ka esam dzīvi, un izrādīt pateicību par katru elpas vilcienu. Pateicības dienai pavisam noteikti būtu jābūt tam brīdim gadā, kad mums vajadzētu apstāties, lai pateiktu īpašu paldies Dievam par to, ka mēs esam dzīvi un mums ir dota šī spēja mīlēt un rūpēties vienam par otru.

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

19.11.12

Kā zināt, kas jūs patiesībā esat?

No sirds pārpilnības mute runā. (Lūkas 6:45)

Vai jūs vēlētos droši zināt, vai esat kristietis vai neesat? Vai vēlētos droši zināt, vai esat patiess Kristus sekotājs vai ne? „Ak,” kāds teiks, „pierādījums tam ir jūsu labā dzīve.” Nē, tas vēl neko nepierāda. Daudzi cilvēki dzīvo labu dzīvi bez Kristus. Viņi ir – vismaz ārēji – visnotaļ tikumīgi ļaudis. Ir daudz tikumīgu cilvēku, kuri ir gatavi atdot jums pēdējo kreklu, bet tajā pat laikā nolādēt Dievu. Jūs to zināt.

Tikumība var veidoties dažādu motīvu rezultātā. Mēs varam dzīvot kārtīgu dzīvi tāpēc, ka vēlamies, lai citi mūs uzskatītu par labiem cilvēkiem, vai arī tāpēc, ka nevēlamies nonākt cietumā, vai arī tāpēc, ka vienkārši baidāmies rīkoties citādāk.

Kā lai mēs zinām, vai esam patiesi kristieši? Grāmatā „Ceļš pie Kristus” minēti divi pārbaudes principi. Par ko jums patīk runāt un par ko jums patīk domāt? (Sk. 58. lpp.) Ja ievērojat, ka daudz domājat par Jēzu un gribat par Viņu runāt, tad tas nozīmē, ka noteikti esat izturējis pārbaudi jautājumā par to, vai esat patiess kristietis.

Pirmkristiešus sauca par „kristiešiem” tāpēc, ka viņi vienmēr runāja par Kristu. „Kristus darīja tā, Kristus sacīja tā, Kristus rīkojās tā.” Un beidzot, cilvēki, kas viņus dzirdēja tā runājam, teica: „Mēs arī viņus varam saukt par kristiešiem.” Kā ļaudis nosauktu jūs, ņemot vērā to, par ko jūs visvairāk runājat? Ja jūs esat kristieši, tad jums patiks runāt un domāt par Jēzu.

Dienu no dienas turpinot raudzīties uz Jēzu, domājot par Viņa mīlestību un žēlastību un pilnīgāk izprotot upuri, kuru Viņš pienesa, dzīvodams un mirdams par mums, mēs tiksim pārvērsti. Ja Jēzus kļūs par mūsu dzīves centru, tad tas atklāsies mūsu sarunās. Mūsu domas kavēsies pie Viņa. Un, pārdomājot, ko Jēzus ir darījis mūsu labā un cik ļoti Viņš mūs ir mīlējis, mēs savā dzīvē kļūsim arvien patiesāk paklausīgi Viņam. Mūsu dzīve izmainās, kad paliekam pie Jēzus un Viņa mīlestības.

(Autors: Moriss Vendens)

Pieņemti Jēzus dēļ

Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums ir miris, kad vēl bijām grēcinieki. (Romiešiem 5:8)

Reiz lidostā lidojumu starplaikā es pasūtīju sendviču un aizgāju prom, aizmirsdams to uz letes. Manu prātu aizņēma citas lietas, tāpēc nemaz neatgriezos pēc tā atpakaļ. Bet pieņemsim, ka es aizietu uz autosalonu un nopirktu sev jaunu Mercedes. Iespēja, ka es aizietu un to aizmirstu būtu minimāla. Jo vairāk mēs par kaut ko samaksājam, jo augstāk šo lietu vērtējam.

Bezgalīgā un nenovērtējamā Dieva dāvana, ko Viņš mums pasniedzis Jēzū Kristū, ļauj mums būt drošiem, ka Dievs mūs pieņem, jo Dievs, kas par mūsu pestīšanu samaksājis tādu cenu, mūs neaizmirsīs un neatstās likteņa varā. Par to mēs varam Dievu atkal no jauna slavēt.

(Autors: Moriss Vendens)

Kam daudz piedots, tas daudz mīl

Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz! (Lūkas 7:47)

Sīmaņa namā bija mielasts. Sīmanim šķita, ka Jēzus pārāk brīvi pieņem un piedod. Tad Jēzus izstāstīja viņam līdzību par diviem parādniekiem.

Viena parādnieka parāds bija diezgan liels, otra parāds bija mazs. Abiem parādus piedeva. Jēzus jautāja: „Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Sīmanis atbildēja: „Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi spriedis.” (Lūkas 7:42, 43)

Pēc mūsu cilvēcīgās izpratnes brīva piedošana var būt bīstama. Liekas, ka tā var novest pie visatļautības. Šķiet, ka grēku nožēlošanas skaitam ir jābūt kādai robežai, vai arī mēs pastāvīgi izvēlēsimies grēkot un vienmēr nožēlot. Tomēr mīlestība ir varens aizsargs pret visatļautību. Tāpēc, ka tie, kam daudz piedots, labāk par citiem zina, cik liela ir tās personas mīlestība, kas viņiem piedevusi, viņi to mīl vairāk nekā citi.

“Kam Viņš vairāk piedevis, tie arī Viņu vairāk mīlēs un stāvēs vistuvāk Viņa tronim, lai slavētu Viņu par lielo mīlestību un bezgalīgo upuri. Tikai tad, kad sapratīsim Dieva mīlestību, mēs labāk spēsim aptvert grēka grēcīgumu.” („Ceļš pie Kristus”, 36. lpp.)

Zinot, ka mēs tiekam mīlēti bez jebkādiem nosacījumiem, mūsos mostas vēlēšanās atbildēt ar mīlestību. Kad iepazīstamies un sākam ticēt Dieva mīlestībai, mēs tiekam vadīti nožēlot savus grēkus, un, jo vairāk mēs iepazīstamies ar Dieva mīlestību, jo dziļāka kļūst mūsu nožēla.

Ja mēs Viņu mīlēsim, tad turēsim Viņa baušļus. Tikai tad, kad mēs Viņu mīlam, mēs spējam turēt Viņa baušļus. „Patiesa paklausība vienmēr nāk no sirds.” („Laikmetu ilgas”, 668. lpp.) Ejot pie Jēzus katru dienu, kādi mēs esam, mēs saprotam, ka Viņš mūs pieņem. Viņš mums dāvā nožēlas dāvanu, un mēs sākam kaut ko izprast no šīs mīlestības, kas ir pietiekami liela, lai sniegtu atgriešanos un piedošanu pat tiem, kuriem jāpiedod „daudz”. Tad mūsu sirdī mostas mīlestība uz Viņu. Un, mīlot Viņu, mēs vēlamies Viņam paklausīt.

Dieva brīvi piedāvātā piedošana ne tikai nevada mūs uz visatļautību, bet ir vienīgais patiesās paklausības pamats. Romiešiem 2:4 teikts, ka tieši Dieva laipnība vada mūs uz atgriešanos no grēkiem.

(Autors: Moriss Vendens)

Neierobežota piedošana

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?”

(Mateja 18:21)

Mācekļi pienāca pie Jēzus un jautāja, cik reižu viņiem vajadzētu piedot. Farizeji teica, ka trīs reizes un tad pietiek. Mācekļi gribēja parādīt, ka viņi kaut ko ir iemācījušies no Jēzus piedošanas, tādēļ viņi palielināja skaitu līdz septiņām reizēm. Bet Jēzus atbildēja: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja 18:22)

Kad ir vieglāk piedot – vai tad, kad tevi kāds apvaino pirmo vai desmito reizi? Bet kā būtu ar simto reizi? Parasti mūsu savstarpējās attiecībās pirmās reizes piedošana liek mums justies diezgan paštaisniem. Bet, ja apvainojumi atkārtojas un atkārtojas, mēs drīz vien secinām, ka izteiktā nožēla no apvainotāja puses nav bijusi īsta.

Lūkas 17:4 šī atziņa izteikta vēl skaidrāk. Jēzus sacīja, ka, ja tavs brālis „grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: „Man ir žēl,” – piedod viņam.”

Un tad apustuļi sacīja savam Kungam: „Vairo mums ticību!” Tiešām, lai būtu tik piedodošiem, vajadzīgs diezgan daudz ticības!

Bet ko Jēzus mums patiesībā saka ar šīm pamācībām? Viņš vēlas, lai mēs piedotu tiem, kas grēko pret mums. Un tas ir vēl viens piemērs tai mīlestībai un piedošanai, ar kādu Dievs nāk mums pretī.

Ja savstarpējās attiecībās mēs apvainojam kādu personu, taču mums pašiem ir pietiekami garš labo darbu saraksts, tad mums varētu šķist, ka šo vienu reizi viņa ir mums piedošanu pat parādā. Bet, ja vēlāk mēs vienā dienā kādu esam apvainojuši septiņas reizes un vērsušies pie viņa ar nožēlas vārdiem, tad mēs vairs nedomājam, ka esam kaut ko pelnījuši.

Un, ja mums tiek piedots, tad skaidri saprotam, ka tas netika darīts mūsu labuma dēļ, bet gan piedevēja mīlestības un viņa labuma dēļ.

Tāda veida mīlestība un labums nāk vienīgi no Dieva. Viņš ir tās autors, un tā ir priecīga vēsts, ka Jāņa 6:37 dotajam apsolījumam nav derīguma termiņa. Arī šodien, neskatoties uz to, cik bieži jūs esat kļūdījušies, cik bieži esat grēkojuši, ja nāksit pie Viņa, Viņš jūs pieņems un neatstums.

(Autors: Moriss Vendens)

Kā labā jūs strādājat?

Ja būtu jāaptaujā 100 biznesa un profesionālās pasaules pārstāvji par to, kāpēc viņi strādā un ko viņi caur savu darbu cenšas sasniegt, visticamākais jūs saņemtu 100 dažādas atbildes.

Iespējams populārākā atbilde būtu “lai nopelnītu iztikai”. Mēs strādājam, lai nopelnītu nepieciešamās finanses pārtikas, mājsaimniecības preču, kā arī apģērbu iegādei, lai varētu nodrošināt sevis izvēlēto dzīvesveidu, lai iegūtu lietas, kas mums ir vajadzīgas un ko mēs gribam, un arī pat lai palīdzētu finansēt dažādas organizācijas/akcijas, kam mēs ticam. Taču uz jautājumu “Kā labā jūs strādājat?” ir daudz citu atbilžu.

Dažiem darbs sniedz misijas un jēgas, un pat vērtības izjūtu. Citi tiecas pēc personīgas atpazīstamības viņu prasmju un talanta dēļ. Daļai darbs kalpo kā palīgs, lai celtu savu pašvērtējumu, tādējādi gūstot panākumus, lai vai kas viņu izpratnē tie būtu. Tomēr ir arī tādi, kam darbs ir vienkārši veids, kā pavadīt stundas, ko esi nomodā.

Cilvēki ar nesavtīgāku, filantropiskāku skatu uz dzīvi varētu darbā saskatīt veidu, kā pakalpot citiem, piedāvājot nepieciešamo palīdzību un uzmundrinājumu personām vai personu grupām ar īpašām vajadzībām.

Lielākajai daļai no mums darbs var funkcionēt kā mērierīce, kas palīdz noteikt, kā mēs iederamies sabiedrībā un kā mēs varam ietekmēt pasauli ap mums. Motivācija katram var ievērojami atšķirties, daži var būt egoistiskāki nekā citi. Taču vispārībā, lai atrastu piepildījumu savā darbā, mums vajadzētu būt skaidrai atbildei uz jautājumu: “Kā labā jūs strādājat?”

Bībelē atrodami dažādi interesanti skatījumi uz šo jautājumi, kuri dažos veidos pat izaicina valdošo uzskatu par strādāšanas mērķi un kāpēc mēs darām to, ko mēs darām:

Strādājot tiecies pēc tā, kas nevar tikt atņemts. Viena no problēmām, uzstādot profesionālos mērķus, kā, piemēram, paaugstinājums vai algas pielikums, ir tā, ka tie sniedz tikai īslaicīgu apmierinājumu. Tikko, kā mēs esam nedaudz apraduši ar esošo situāciju, mēs sākam domāt, ko darīt tālāk. Jēzus, runājot ar saviem mācekļiem, mudināja tos tiekties pēc mērķiem, kas neizzūd vai ko nevar atņemt. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mateja 6:19-20)

Strādājot tiecies pēc lietām, kas paliks. Nākošnedēļ liela daļa no mums atzīmēs Pateicības dienu, svētkus, kad daudzi no mums patērē daudz vairāk ēdiena nekā būtu nepieciešams. Mums visiem vajag barību, taču Jēzus teica, ka ir daudz labāks “ēdiens”, pēc kura mums vajadzētu tiekties: “Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, …. ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:27,35)

Strādājot tiecies pēc mūžīgas atlīdzības. Visi mēs esam saskārušies ar to, ka cilvēku atzinība un godināšana ir īslaicīga. Vienu dienu mēs varam būt uzņēmuma “zvaigzne”, taču jau nākamajā šo vietu aizpilda kāds cits. Tieši tāpēc, ir labi atcerēties To, kurš piedāvā atlīdzību, ko patiesi neviens nespēs atņemt. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu.” (Kolosiešiem 3:23-24)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

 

12.11.12

Strādīguma un apņēmības tikumi

Ja kāds jums pajautātu, kas ir galvenais faktors ceļā uz panākumiem, ko jūs atbildētu?

Uz šo jautājumu atbildi centās rast Kents Hamfrijs, uzņēmumu izpilddirektoru konsultants. Biznesa un profesionālajā pasaulē ikviens vēlas un cenšas gūt panākumus, taču daudziem tas vienkārši nav pa spēkam. Kas varētu būt tas, kas viņiem pietrūkst līdz tam, lai gūtu panākumus?

Savā grāmatā “Vēstules darbu vadītājiem” Hamfrijs citē aptauju, kurā cilvēkiem vaicāja: “Kas ir bijis galvenais iemesls sasniegumiem tiem panākumiem bagātajiem cilvēkiem, ko jūs esat satikuši?” Divas atbildes, kas tika visvairāk reižu ierakstītas, bija strādīgums un apņēmība.

Strādīgums, milzīgais ieguldītais darbs bija pati populārākā atbilde – to izvēlējās 40 procenti no aptaujātajiem. Taču apņēmība daudz neatpalika, tā atbildēja 38 procenti. Interesanti, ka šie divi tik ļoti pārspēja citus iespējamos faktorus, kā, piemēram, zināšanas, veiksmi vai ietekmīgus sakarus.

Ja šajā pētījumā tiktu iesaistīts arī ievērojamais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons, viņš noteikti piekristu. Viņš reiz izteica interesantu novērojumu, kas attiecināms uz panākumiem: “Lielākā daļa cilvēku palaiž garām iespējas, jo tās ir tērptas kombinezonā un izskatās pēc darba.”

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēki nevēlas ieguldīt nepieciešamās pūles – strādīgumu un apņēmību -, lai kaut ko sasniegtu, un tad prāto, kāpēc citiem izdodas un viņiem nē. Viņi nevis papūlas, lai sasniegu tās lietas, ko vēlas, - statusu, karjeras izaugsmi, ietekmi, atlīdzību naudiskā un materiālā izteiksmē -, bet gan vienkārši saka, ka ir “tiesīgi” tās saņemt.

Strādīguma un apņēmības nozīmes atzīšana tomēr nav nesena parādība. Patiesībā Bībelē, kas ir sarakstīta jau pirms tūkstošiem gadu, par to ir plaši rakstīts. Vecās Derības grāmatā Salamana Pamācības, piemēram, mēs varam rast neskaitāmus gadījumus, kur stāstīts par ieguvumiem, ko sniedz strādīgums un apņēmīga rīcība:

“Kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam, bet, kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis” (Salamana Pamācības 12:11)

“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi” (Salamana Pamācības 12:24).

“Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt” (Salamana Pamācības 16:26).

“Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet, ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks” (Salamana Pamācības 21:5).

Arī Jaunajā derībā ir aprakstīta šī saikne starp apņēmību un strādīgumu. Apustulis Jēkabs to apzinājās, kad rakstīja: " Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl "  (Jēkaba 1:12).

Neatlaidība pārvērš strādīgumu un apņēmību panākumu formulā. Ja jums ir kāds pārbaudījums darbā, milzīgs izaicinājums, tad atcerieties, ka nekas nevar aizvietot šos divus.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Ieguvums nav sāpju vērts!

Pārskatot ziņu virsrakstus pēdējo divu gadu laikā, var ievērot atkārtojošos parādību – vairāki vadošie biznesa līderi un sportisti piedzīvo strauju kritumu no savām privilēģijām, bagātības un cieņas uz publisku negodu un apsmieklu.

Vai nu tie ir banku vecākie direktori, kas manipulē ar likmēm, vai vecākie investīciju direktori, kas, rekomendējot investīcijas, nonāk interešu konfliktā, vai kādas prestižas universitātes vadība, kas cenšas noslēpt nozīmīgas morālās problēmas. Viņi visi ir pazaudējuši naudas kalnus vai savu vadītāja pozīciju, vai biznesa sabiedrības respektu, vai personības brīvību dažu savu ļoti sliktu lēmumu dēļ. Pieņemot šos lēmumus, viņi iespējams domāja, ka “tiks cauri”, un neviens par to nezinās.

Ja es tagad, kad viņi ir cietuši milzīgos zaudējumus, varētu šos vadītājus nointervēt, es viņiem pajautātu, vai paredzamais un/vai reālais ieguvums bija tās cenas vērts, ko viņi ir samaksājuši vai vēl tagad maksā, vai vēl maksās. Lielākoties viņi droši vien atbildētu, ka ir pieļāvuši šausmīgas kļūdas un, ja varētu visu darīt visu no sākuma, tad rīkotos citādāk.

Biznesa vadītājiem ir tendence ticēt, ka mēs varam darīt jebko, ko vien iedomājamies, jo “tā ir MANA kompānija”. Galvenajiem izpilddirektoriem un vadošajiem direktoriem vajadzētu zināt, ka tā nav mūsu kompānija, ko mēs vadām. Tā ir Dieva kompānija, ko viņš ir piešķīris mums pārvaldīt uz īsu laika sprīdi. Kādu dienu Viņš mums prasīs atskaiti par to, ko mēs esam darījuši ar to, ko Viņš mums ir devis.

Tātad jautājums, uz kuru mums šodien vajag atbildēt ir: Kā mēs varam priekšlaicīgi sagatavoties sniegt labu atskaiti par mūsu pārvaldīšanu? Es jums piedāvāšu dažus ieteikumus, kas, manuprāt, varētu mūs uzvirzīt uz īstā ceļa:

Vai jūs būtu gatavi atklāt ikvienu detaļu no savām biznesa operācijām, ieskaitos grāmatvedības ierakstus, un ļaut lai Jēzus Kristus izvērtē katru dokumentu, procesu un darbību? Vai jūs varētu Viņam sniegt skaidru, godājamu paskaidrojumu par katru operāciju sīkumu?

Vai jūs būtu gatavi ļaut savam laulātajam draugam/laulātajai draudzenei un draugiem paskatīties kalendārā un redzēt, kur jūs pēdējo 90 dienu laikā esat gājuši, ar ko esat tikušies, un pēc tam izvērtēt jūsu nesenos telefona ierakstus, lai redzētu, kam jūs esat zvanījuši?

Vai jūs būtu gatavi ļaut jūsu mācītājam un draugiem baznīcā apskatīt visas tās interneta lapas, ko jūs          esat apskatījuši uz saviem darba vai personīgajiem datoriem?

Vai jums dzīvē ir kāds tāds cilvēks, kuram jūs gan profesionālā, gan personīgā ziņā esat atbildīgi?

Ja jūs varat atbildēt ar godīgu jā uz visiem četriem jautājumiem, tad jūs visdrīzāk esat labās attiecībās gan ar Dievu, gan ar jūsu kritiskajiem vērtētājiem. Ja nē, tad ir pienācis laiks nožēlot nepareizās darbības un atlīdzināt tiem, kuriem esat darījuši sliktu pirms piedzīvojat milzīgu kritienu. Lielākoties cilvēki piedos, ja viņi tiešām jutīs, ka mēs patiesi to domājam no sirds un esam gatavi mainīt nepareizo domāšanu un darbības.

Kādā Bībeles Vecās derības pantā rakstīts: “…tad jūs izjutīsit savus grēkus, kad tie jūs atradīs!” (Ceturtā Mozus grāmata 32:23). Tie biznesa un sporta līderi, par ko es runāju, acīmredzot tam neticēja. Taču katrā no gadījumiem viņi nāca pie atskārsmes!

Pirms jūs izlemjat dzīties pēc labuma nepareizajā veidā, apsveriet vai tas ir to sāpju, ko jūs maksimāli izjutīsiet, vērts.

Autors: Leins Kreimers

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.