JŪSU VĒRTĪBĀM ATBILSTOŠS DZĪVESVEIDS

Viss, ko mēs darām, ir mūsu vērtību sistēmas ietekmēts. Pat ja jūs nekad neesat apsēdies un sastādījis sarakstu ar to, kas jums dzīvē ir svarīgākais, jūsu darbības vispārējos vilcienos nosaka vērtības, kuras uzskatāt par svarīgām un dārgām. Katru reizi pieņemot lēmumu, tas ir balstīts uz jūsu vērtību sistēmu.

Diemžēl dažas no vērtībām, ar kurām operējat, var neveicināt panākumu gūšanu un var būt par šķērsli apmierinājuma un piepildījuma sajūtai dzīvē. Daudzas vērtības ir mūsu zemapziņā, un mēs tās neesam izvēlējušies. Tās uzspieduši vecāki, draugi, līdzcilvēki vai apkārtējā kultūra. Piemēram, pētījumi pierādījuši, ka šobrīd televīzijas programmām ir vislielākā ietekme uz vērtībām sabiedrībā. Rezultātā, ja neesam uzmanīgi, var izrādīties, ka rīkojamies atbilstoši nekorektai informācijai un vērtībām, kuras neiztur kritiku. 

Līdzīgi kā buru novietojums nosaka kuģa peldējuma virzienu, tā jūsu vērtību sistēma nosaka jūsu dzīves ceļu. Ja tā ir patiesība, jums apzināti un bieži jāuzdod sev šādi jautājumi:

·         Kurā virzienā mana vērtību sistēma mani ved? 

·         Vai tā nodrošinās to, uz ko es ceru vai sagaidu, vai arī beigās es būšu vīlies?

Saistībā ar vērtībām ir arī citi fakti. Tie var mums radīt pamatīgu stresu. Stress rodas, kad tas, ko mēs sakāmies ticam, nesakrīt ar realitāti. Piemēram:

·         Kad mēs SAKĀM: "Ģimene man nozīmē ļoti daudz." Bet mēs vienmēr esam pārāk aizņemti vai noguruši, lai būtu kopā ar to.

·         Kad mēs SAKĀM: "Veselība man ir ļoti svarīga." Bet strādājam par daudz, ēdam par daudz vai par maz vai retāk kā vajadzētu un praktiski nenodarbojamies ar fiziskiem vingrinājumiem.

·         Kad mēs SAKĀM: "Es neesmu materiālists." Bet esam tik dziļi parādos, ka nepārtraukti uztraucamies par personīgajām finansēm.

Kad divas jūsu vērtības konfliktē, to sauc par dilemmu. Kādas prominentas pētījumu kompānijas nesens darbs parādīja, ka konfliktējošas vērtības ir galvenais iemesls emocionālajam sasprindzinājumam profesionālo un biznesa vadītāju starpā.  Kāds ir risinājums?

1. NOSAKIET, KAS DZĪVĒ PATIEŠĀM IR SVARĪGS.  Mums skaidri jānoformulē panākumu personīgā definīcija – nevis kāda cita definīcija,  bet savējā. Atcerieties sekojošo:  Panākumi ir sajūtas, kuras gūst, dzīvojot saskaņā ar savām vērtībām. Tas nav galapunkts. Jūs varat būt veiksmīgs jebkurā jūsu dzīves posmā, balstoties uz savu vērtību sistēmu un mērķiem. Sāciet ar dzīvē svarīgāko lietu saraksta izveidi. Pajautājiet sev:” Kas ir vissvarīgākais un kas saglabāsies?” "... Tagad mēs stāsimies pie taisnības pārbaudes, lai mūsu pašu acīm kļūst skaidrs, kas īsti ir labs" (Ījaba 34:3-4).

2. SĀCIET AR NESVARĪGO LIETU ATMEŠANU. Apkārtējā kultūra, draugi, līdzcilvēki un daudzi faktori var kārdināt mūs rīkoties pretēji mūsu labākajiem nodomiem. Tomēr skaidra un saprotama vērtību sistēma var kalpot mums par uzticamu ceļvedi. "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs" (Romiešiem12:2).

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums – CBMC – LATVIJA

Otro iespēju Dievs

„Lūka ir vienīgais pie manis. Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.” 2. Timotejam 4:11.

Ņemiet vērā, kas ir šīs vēstules autors: tas ir apustulis Pāvils. Pirms daudziem gadiem viņš nevēlējās, lai Marks tiktu iesaistīts kalpošanā, jo šis cilvēks pirmajā misijas ceļojumā bija licis Pāvilam vilties. Kad situācija sarežģījās, Marks padevās un atgriezās mājās. Tāpēc vēlāk, kad Barnaba vēlējās Marku ņemt līdzi otrajā ceļojumā, Pāvils par to negribēja ne dzirdēt. Abiem vadītājiem radās tik spēcīgas domstarpības, ka viņi izšķīrās; Pāvils izvēlējās Sīlu un devās vienā virzienā, bet Barnaba, izvēlējies Marku, devās citur.

Bet Pāvils, būdams vecs, atrazdamies cietumā un sajuzdams, ka tuvojas nāve, tomēr pārdomāja. Viņš vēlas, lai Marks viņam pievienojas. Viņš lūdz Timotejam, lai tas atved Marku, jo „viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai”.

Parasti, ja kādam neizdodas veikt uzticēto uzdevumu, mēs jūtamies vīlušies. Īpaši skumji man ir, kad neizdodas kādam jaunam cilvēkam. Tā jau ir daudz kritiķu, kas to vien gaida, lai varētu jauniešiem aizrādīt vai viņus norāt.

Vēl sāpīgāk ir, kad neveiksmi cieš mācītājs. Svētie pieņem jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa pieļautajām kļūdām vai šausminošās pagātnes, kāda tā bijusi pirms viņa atgriešanās pie Kristus, bet tas vairs neattiecas uz tiem, kas jau ir kristīti. Īpaši tad, ja šis cilvēks ir mācītājs. Svēto gatavība piedot izsīkst jūsu acu priekšā.

Bet Markam izdevās. Viņš cieta neveiksmi, turklāt tik lielā mērā, ka Pāvils viņu vairs nevēlējās redzēt savā komandā. Bet Barnaba viņam deva otro iespēju. Un viņš labojās! Es pateicos Dievam par Barnabam līdzīgiem cilvēkiem draudzē — cilvēkiem, kas neuzsver mūsu neveiksmes, bet dod mums otro iespēju.

Marks ne tikai veiksmīgi darbojās kalpošanā, bet kļuva par tik cienījamu vīru, ka viņa pierakstītais stāsts par Jēzu, kas ir viens no pirmajiem šādiem aprakstiem, ir ievietots Svētajos Rakstos. Padomājiet par to: no neveiksminieka par evaņģēlija autoru, no padošanās un bēgšanas līdz vadošam amatam.

Man ļoti patīk stāsti par otrajām iespējam, par tiem, kas, agrāk padevušies, vēlāk kļūst par ievērojamiem cilvēkiem, jo šie stāsti vispatiesāk atklāj žēlastības būtību.

Žēlastība nozīmē dot otro iespēju. Un trešo iespēju. Un ceturto. Un piekto. Un sesto. Un septīto.

(Autors: Viljams Džonsons)

Paturiet labo!

„Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet!” 1. Tesaloniķiešiem 5:21.

Biju atceļā uz mājām no viesošanās Indijā. Lidojot man bija jāpārsēžas Frankfurtē, tādēļ, pirms devos ceļojumā, mājās pārmeklēju atvilktnes un ieliku makā 10 eiro naudaszīmi, noliekot to blakus 100 rūpijām.

Lidmašīna Mumbajā (agrāk — Bombejā) nolaidās 1:30 naktī. Arī izlidošanas laiks bija naktī — 2:50 no rīta (katru nakti lidmašīnai tika uzpildīta degvielas tvertne, un tad tā lidoja atpakaļ). Es ierados jau ap 11:00 vakarā, lai laicīgi varētu iziet drošības, imigrācijas un muitas pārbaudi. Man nebija nepieciešama palīdzība, nesot somas, bet, lai nesējam būtu darbs, ļāvu viņam tās aiznest un nodot pārbaudei drošības zonā.

Man vairs bija atlicis vien 30 rūpiju, un tās es atdevu, lai samaksātu par viņa pūlēm. Bet (kā tas šajā valstī mēdz notikt) nesējs sāka šķendēties, ka viņam pienākas vairāk.

„Dodiet man 100 rūpiju, kungs,” viņš mani mudināja.

Centos no viņa izvairīties, bet viņš man piesūcās kā dēle. Bija vēls, un es biju noguris. Es vēlējos vienīgi iziet pārbaudes un iekārtoties, lai nedaudz nosnaustos. Nodomāju, ka varbūt ar vienu dolāru (apmēram 40 rūpiju) pietiks, lai no viņa atgaiņātos. Izņēmu maku un sev par pārsteigumu ieraudzīju 10 rūpiju naudaszīmi, kuru laikam iepriekš nebiju pamanījis. Nodomāju, ka varbūt, to saņēmis, viņš pazudīs. Es to viņam iedevu. Viņš to bez vārda runas paņēma un pazuda tādā ātrumā, kas mani pārsteidza.

Nākamajā rītā sapratu, kāpēc tā bija noticis. Dodoties nelielā iepirkšanās tūrē pa Frankfurtes lidostas veikaliņiem, atklāju, ka no mana maka pazudusi 10 eiro naudaszīme. 10 rūpiju naudaszīmei ir apmēram tāds pats izmērs un krāsa kā 10 eiro naudaszīmei. Šim nesējam patiešām tika dāsni atlīdzināts — tā viņam noteikti bija nedēļas peļņa — ja ne vairāk!

Šis piedzīvojums man atgādina, ka arī kristīgajā dzīvē mums jāpārbauda, ko mēs vieglu roku izņemam no „maka” un atdodam prom. Pārmaiņas ir labas un nepieciešamas gan katram cilvēkam atsevišķi, gan draudzei kopumā. Bet ne visas pārmaiņas ir labas. Mums jābūt konservatīviem tādā nozīmē, ka jāsaglabā viss, kas ir patiesi svarīgs.

Tas attiecas arī uz Svēto Rakstu pamatmācībām; žēlastība tās nemaina. Tas attiecināms arī uz Bībelē mācītajiem dzīves principiem — cieņu, uzticību, godīgumu, skaidrību un patiesumu. Un tas attiecināms arī uz dievkalpošanu: to vienmēr būtu jāraksturo godbijībai un pieklājībai.

Paturēsim labo un vērtīgo!

(Autors: Viljams Džonsons)

Alkatīgais prāts

„Viņš pats šinī namā nav lielāks par mani, un viņš man neko nav šinī namā aizliedzis kā vien tevi, tāpēc, ka tu esi viņa sieva. Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” 1. Mozus 39:9.

Jāzepa atbilde Potifara sievai ir klasika. Šis scenārijs ir īsti piemērots ziepju operai: jaunāks vīrietis un vecāka sieviete; vergs un kunga sieva, kura ar viltu plāno viņu pavedināt, sagaida atbilstošu brīdi un tad dodas uzbrukumā. Bet, kad viss pavēršas pret Jāzepu (iekāre, manipulācijas, varas spēles), viņš nerīkojas, kā scenārijā paredzēts. Jāzeps pagriežas un bēg.

Mēs nezinām, kā Potifara sieva izskatījās, vai viņa bija skaista. Ļoti iespējams, ka, būdama valdības locekļa sieva, viņa bija pievilcīga. Nav šaubu, ka, dodoties uzbrukumā jaunajam vīrietim, kuru sieviete bija noskatījusi, viņa bija tērpusies vispavedinošākajā apģērbā un dārglietās. Bet tikpat lielā mērā iespējams, ka viņa nebija pievilcīga. Kārdinājums parasti rodas parastos apstākļos. Kārdinājums galvenokārt darbojas prātā, čukstot, ka aizliegtais ir labākais, nozagtais — vissaldākais (salīdziniet ar Sal. pam.7:21).

Aizeka Voltona grāmata The Compleat Angler („Pilnīgais makšķernieks”) šķietami ir par makšķerēšanu. Tā arī ir, bet galvenokārt šī grāmata tomēr ir meditācija par dzīvi. Kādā nodaļā Voltons raksta: „Alkatīgu prātu spēj iekārdināt pat niecīgas lietas.” Zivju alkatīgums liek tām uzķerties pat uz mazāko ēsmas gabaliņu, kas plivinās ūdenī. Un cilvēka alkatīgais prāts liek tam uzķerties pat uz visnepievilcīgāko miesu, kas tiek noplivināta viņa acu priekšā.

Arī Svētajos Rakstos lasām par cilvēkiem, kas sevi pārdevuši šādu „nieku” dēļ. Ēsavs savas pirmdzimtā tiesības pārdeva par šķīvi ēdiena. Tādu piemēru ir daudz. Bet spilgtākais no tiem ir Jūda, kurš savu Kungu pārdeva par nieka 30 sudraba grašiem. Scenārijs vienmēr atkārtojas: cilvēks koncentrējas uz aizliegto ēsmu, aizraujas un uzķeras uz „āķa”.

Paldies Dievam, ar Jāzepu tā nenotika! Kā viņš izvairījās no tik spēcīga kārdinājuma? Jo viņš pazina un mīlēja Dievu, un nedarītu absolūti neko, kas Viņu varētu apkaunot.

Šodien žēlastībā šādi dzīvosim arī mēs!

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastība naktī

„Es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” Psalmi 63:7.

Lielais reformators Mārtiņš Luters bija izveidojis ieradumu — jo aizņemtāks viņš bija, jo vairāk laika pavadīja lūgšanās. Kad viņu nomāca rūpes un pienākumi, viņš cēlās ļoti agri no rīta. Jau pirms rītausmas viņš pavadīja vairākas stundas sadraudzībā ar gudrības un spēka Avotu.

Šķietama pretruna, negarīgai personai tas varētu šķist absolūti nesaprotami: jo mazāk laika viņam lūgšanām atlika, jo vairāk laika viņš tām veltīja. Šo šķietamo paradoksu grāmatā Too Busy Not to Pray („Pārāk aizņemts, lai nelūgtu”) aprakstījis arī Bils Haibelss.

Šī „pretruna” skaidri atklāj kristīgās dzīves būtību, kas pašos pamatos ir liels paradokss. Pāvils to aprakstījis 2. Kor. 12:7-10, kur viņš runā par „dzeloni miesā”. Domu viņš noslēdz, sacīdams: „Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (10. pants)

Mūsu gudrības un spēka Avots neatrodas mūsos. Mēs varam dzīvot un kalpot, kā Dievs to vēlas, vienīgi tad, kad esam ar šo Avotu saistīti (un tam nepieciešams laiks, klusumā pavadīts laiks).

Es neesmu Mārtiņš Luters, bet esmu sācis izprast viņa paradoksālās lūgšanu dzīves spēku. Kad man tika uzticēti aizvien atbildīgāki pienākumi kristīgajā kalpošanā, arī es iemācījos, ka noslēpums to veikšanai slēpjas rītausmā. Dievs naktī dāvā žēlastību — žēlastību tam brīdim un žēlastību turpmākajai dienai. Tādēļ, nonākot sarežģītā situācijā, ceļoties trijos naktī (vai agrāk), jau domājot par dienā sagaidāmo darbu, es iemācījos, ka tā vietā, lai pavārtītos gultā, mēģinot vēl pāris stundu pagulēt, ir daudz labāk piecelties un pavadīt laiku ar Vārdu. Sadraudzībā ar Dievu pavadīt tik daudz laika, cik nepieciešams, gan lūdzot, gan ieklausoties. Nesteidzīgi pārdomājot, kas sagaidāms, un ļaujot jautājumus atrisināt Kungam.

Atkal un atkal sarežģījumi ātri vien atrisinās. Atkal un atkal pēkšņi noskaidrojas prioritātes. Bieži es šo īpašo Kungam atlicināto laiku apvienoju ar pastaigu. Ir tumšs; ielas ir tukšas, vienīgie transportlīdzekļi ir policijas patruļmašīnas. Bet es no sirds izbaudu pastaigu vēsajā dienas priekšnojautā. Šo pastaigu vēl skaistāku dara sadraudzība žēlastībā ar mīlošo Tēvu. Es jums iesaku to izmēģināt.

(Autors Viljams Džonsons)

Manase: neticamās pārvērtības

„Un nemitīgi Viņu lūdza. Tad Tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu, un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka Tas Kungs patiesi ir Dievs.” 2. Laiku 33:13.

Ik pa laikam dzirdam stāstus, kā kāda cilvēka dzīve dramatiski izmainījusies pēc sastapšanās ar Jēzu Kristu, piemēram, no narkomāna kļūstot par kristieti, un tamlīdzīgi. Vai arī lasām kādu grāmatu, kurā detalizēti aprakstīti gadi, pirms cilvēks atradis Jēzu. Tomēr neviens no šiem stāstiem nestāv pat tuvu Manases piedzīvotajam.

Septītajā gadsimtā pirms Kristus Manase bija Jūdejas ķēniņš un tika uzskatīts par ļaunāko valdnieku, kāds jebkad dzīvojis. Viņš kāpa tronī, būdams vien 12 gadus vecs, un valdīja 55 gadus. Viņa stāstu varam izlasīt 2. Ķēniņu 21. nodaļā un 2. Laiku 33. nodaļā. Abās nodaļās stāsts par ķēniņa ļaunumu ir visnotaļ līdzīgs, bet Laiku grāmatā pievienotas intriģējošas detaļas.

Šis ķēniņš īstenoja apkārtējo valstu elku pielūgšanas praksi, un tādējādi tauta „rīkojās vēl ļaunāk nekā tās tautas, ko Kungs bija licis iznīdēt Izraēla bērnu acu priekšā” (2. Laiku 33:9). Viņš izveidoja baalu altārus un ašēras; viņš pielūdza visu debesu zvaigžņu pulku, to altārus ceļot pat Kunga templī. Viņš ziedoja savu dēlu uz uguns altāra (šausminoša prakse, saistīta ar uguns dieva pielūgšanu). Viņš atbalstīja zīlēšanu, vārdošanu un mirušo garu izsaukšanu. „Manase izlēja arī daudz nevainīgu asiņu, līdz kamēr Jeruzāleme kļuva to pilna no viena gala līdz otram.” (2. Ķēn. 21:16)

Vai kādreiz bijāt dzirdējuši par tik pretīgu uzvedību? Varētu šķist, ka šis tiešām bija cilvēks, kuram sen zudusi cerība uz pestīšanu. Ne tik strauji! Nekad nenovērtējiet žēlastības spēku par zemu. Nekad nepadodieties pat tad, ja uzskatāt, ka grēcinieks ir pazudis uz neatgriešanos.

Dievs atļāva asīriešiem iekarot šo zemi. Viņi sagūstīja Manasi, ievietoja viņam degunā riņķi, iekala vara važās un aizveda uz Bābeli. Un tieši tur šim nožēlojamajam Dieva ļaužu vadonim tika izmainīta sirds. „Viņš ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā.” (2. Laiku 33:12) Viņš lūdza — un Dievs viņu uzklausīja.

Dievs mūs vienmēr dzird. Viņš izmainīja Manasi, un Viņš var izmainīt arī mūs. Nekad nepadodieties, ja runa par kādu grēcinieku, jo arī Dievs nekad nepadodas!

(Autors: Viljams Džonsons)

IZAICINĀJUMS SAGLABĀT KONCENTRĒŠANOS

Pirms kāda laika mani pārsteidza komikss, kurā bija attēlots kāds cilvēks, kuram bija grūti koncentrēties pat uz vienu uzdevumu. Tēls izmisīgi centās un nožēlojamā veidā nespēja tikt galā ar visām vajadzībām, kuras prasīja vienlaicīgu koncentrēšanos.

Šķiet, ka kļūst arvien grūtāk ilgāku laiku koncentrēties tikai uz vienu jautājumu. Modernā sabiedrība pilnīgi noteikti prasa uzmanības sadalījumu īsākos laika posmos. Ja rūpīgi pavēro TV šovus vai filmas, mēs varam redzēt, cik strauji rit darbība un mainās sižets. Reklāmās attēli mainās ik pēc dažām sekundēm un dažkārt vēl biežāk. Ja mēs nespējam uzreiz piesaistīt cilvēka uzmanību, mēs domājam, ka viņš vai viņa pievērsīs uzmanību kam citam.

Tik daudzām lietām cīnoties par mūsu mentālo enerģiju, sākot ar internetu līdz e-pastiem un SMS, ir brīnums, ka mēs vispār varam uz kaut ko sakoncentrēties. Bet patiesībā šās pasaules lielākos sasniegumus ir guvuši cilvēki ar spēju koncentrēties uz vienu uzdevumu, kamēr sasniegts rezultāts.

Šodien mums „iestāsta”, ka ir labi strādāt “vairākuzdevumu režīmā” – darīt vienlaicīgi vairākas lietas. Nevienai lietai nepievērsties uz ilgāku laiku, kā rezultātā 100 % uzmanība un enerģija netiek pievērsta nekam. Daudzi negadījumi – vadot auto, strādājot ar tehniku vai pieskatot bērnu, notiek, kad cilvēks ir izklaidīgs vai arī dara vairākus darbus vienlaicīgi. Pat, ja nenotiek nekas ārkārtējs, šāds vairākuzdevumu režīms noved pie viduvēja snieguma visās jomās.

Pirms dažiem gadiem es nolēmu sašaurināt savu profesionālo darbību skaitu. Es sevi vēlējos definēt kā fotogrāfu, rakstnieku un mūziķi. Tas var likties diezgan daudz, bet ne mazāk jomas es atstāju – golfa spēlētājs, dārznieks, makšķernieks vai namdaris. Apzinoties, ka dienas ilgums ir ierobežots, es nolēmu koncentrēties uz lietām, kuras man patika un padevās visvairāk – galu galā atpazīstot un sekojot savam aicinājumam.

Kopš spēju skaidri definēt, kas es esmu un ko es daru, ir noiets garš ceļš, palīdzot saglabāt koncentrēšanos. Galu galā vairums no mums nav kā sarežģīti fotoaparāti nokomplektēti ar auto fokusu.

Vēlmei noturēt skaidru mērķi, neskatoties uz neskaitāmajiem sarežģījumiem dzīvē, ir spēcīgs garīgs princips. Bībelē Jaunajā Derībā mums teikts: “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Vārdā.…. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem…” (Kolosiešiem 3:17, 23).

Vērojot visapkārt brīnišķīgo, ko radījis Dievs, mēs redzam, ka Viņš neko nav darījis ar „pusi” no sirds vai viduvēji. Viņš visu darījis ar izcilību. Tādēļ arī mums jācenšas darīt tāpat. Vienalga vai biznesā, apkalpojot klientu, laulībā vai audzinot bērnus, mums jākoncentrējas, lai būtu pārliecināti, ka tas, ko pašlaik darām, saņem visu mūsu uzmanību un pūles.

Autors: Džims Matis

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

PROBLĒMA – BŪT BEZ PROBLĒMĀM

Kā jums patiktu viena nedēļa bez būtiskām problēmām? Kaut vai viena diena? Bieži vien liekas, ka no rītiem vēl neesam paspējuši izkāpt no gultas, kad jau jāsāk risināt problēmas. Mēs varam pamosties saaukstējušies. Braucot uz darbu sāk līt, bet lietussargs aizmirsts mājās. Darba dienu sākam pilni apņēmības pabeigt darbu pirms svarīgā termiņa, kad izrādās kolēģis aizmirsis veikt kādu aprēķinu, kurš jāiekļauj piedāvājumā.

Dažas dienas šķiet īpaši paredzētas tā sauktā „Mērfija likuma” apstiprināšanai: „Viss, kam ir iespēja saiet grīstē, to arī izdara.” Bet kādēļ tam tā jānotiek? Kādēļ mēs nevaram piedzīvot to greznību – dzīvi bez problēmām? 

Viena atbilde ir acīmredzama – Mēs esam tikai cilvēki, kuru „darba apraksta”  daļa ir kļūdu izdarīšana. Dzīvojot mainīgā, neprognozējamā pasaulē, izbēgt no kļūdām nav iespējams. Bet, iespējams, ka problēmu iemesls ir dziļāks, iespējams,  tās ir pat  ieguvums.

Piemērus varam redzēt dabā: kāpurs instinktīvi izveido kokonu, bet, lai transformētos par tauriņu, tam jāatrisina problēma – jātiek ārā no kokona. Galdnieki var apliecināt – visizturīgākā koksne ir no koka, kurš audzis nelabvēlīgos apstākļos, kuri bremzējuši koka augšanu, tajā pat laikā to padarot ļoti stipru.

Daudzi no mums darbā ir atklājuši patiesību, ka vairāk iemācamies kļūdoties nekā gūstot panākumus. Kādu iemeslu pēc vieglāk ir atklāt kļūdas cēloņus, nekā konstatēt, kādēļ esam guvuši panākumus: „Es nepietiekami pastrādāju,” „Es palaidu garām svarīgu detaļu.” „Es nenovērtēju konkurenci vai par augstu novērtēju tirgu.” Bet, piedzīvojot panākumus, mēs varam nezināt, vai tā bija veiksme, vai atradāmies pareizajā laikā pareizā vietā, vai kāds cits no daudziem faktoriem, kuri ir ārpus mūsu kontroles.

Problēmas arī audzina raksturu, pat ja šajā procesā nepieciešama pazemība. Bībelē, Jaunajā Derībā, Romiešiem 12:3 mums teikts: “Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris.” Kad cīnāmies ar problēmām, tās mums atgādina par mūsu limitētajām spējām. Tās var arī izkliedēt mūsu ilūzijas par mūsu pašpietiekamību. Vai tās būtu veselības problēmas, finansiālas grūtības, nespēja pieņemt sarežģītu lēmumu, vai tikt galā ar lietām, kuras ir ārpus mūsu kontroles, mēs galu galā saprotam, ka mums nepieciešama palīdzība. Mēs to nevaram izdarīt vienatnē. Tādēļ, pārdomājot problēmu risinājumus, ņemiet vērā sekojošo:

Problēmas jāuzlūko no „gaišās” puses. Tā vietā, lai sūdzētos par problēmām, mums tās ir jāpieņem un jāmeklē iespēja gūt labumu, tās risinot. “… Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību” (Romiešiem 5:3-4).

Problēmas var veicināt komandas darbu. Kopā sajūgti zirgi var pavilkt daudz lielāku vezumu nekā katrs atsevišķi. Līdzīgi, risinot problēmas, kopā var paveikt vairāk nekā pa vienam. “Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut” (Salamans mācītājs4:12).

Problēmas var mūs tuvināt Dievam. Ja nav problēmu, mums liekas, ka varam visu. Sastopoties ar grūtībām, mūsu nepietiekamība kļūst acīm redzama. Šādi laiki mums var atgādināt par Dieva iejaukšanās nepieciešamību. “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2. Korintiešiem 12:9).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

BEZDARBS - „DZIĻĀKU ŪDEŅU” IZPĒTE NĀKOTNEI

Pēdējo pāris gadu laikā, pieaugot bezdarbam mūsu pilsētā, es ievēroju, ka lielu laika daļu veltu cilvēku konsultācijām par viņu turpmāko karjeru. Kad cilvēks zaudē darbu, tā var būt biedējoša, postoša pieredze. Tomēr tas var būt lielisks laiks sevis pārvērtēšanai, balstoties uz savām stiprajām un vājajām pusēm, un vēlreiz pārdomājot Dieva plānu savai dzīvei.

Bieži cilvēki man zvana, apzvanot visus iespējamos, kuri varētu palīdzēt dabūt jaunu darbu, bet, diemžēl, man nākas secināt, ka viņiem nav skaidrības, ko turpmāk viņi vēlētos darīt. Kā jūs varat atrast piemērotu, tādu, kurš sniedz gandarījumu, darbu, ja nezināt, ko patiesībā gribat darīt, vai arī kam esat vislabāk piemērots?

Rezultātā visvērtīgākās sarunas ir, palīdzot saprast Dieva aicinājumu un nodomu turpmākajai dzīvei. Interesanti, ka šo aspektu attiecībā uz profesionālo izvēli daudzi cilvēki vispār nav apdomājuši. Daži pat jautā: “Kāds Dievam ar to sakars?” Viņiem vienīgais jautājums, iespējams, ir, cik naudas var nopelnīt, vai perspektīvais paaugstinājums.

Bet Bībelē mēs varam lasīt, ka Dievam ļoti rūp tas, ko mēs darām. Galu galā Viņš mūs ir radījis. “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Psalmi 139:14-16)

Cita Rakstu vieta Vecajā Derībā apliecina Dieva interesi par Saviem bērniem. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.“ (Jeremijas 29:11)

Tādējādi, kad man kāds zvana, lūdzot palīdzību atrast jaunu darbu, es cenšos izdarīt vairāk nekā tikai norādīt uz iespējamo darba vietu. Es runāju ar viņiem, jautāju par interesēm, sapņiem, vēlmēm. Ne vienmēr tas ir vienkārši, it īpaši, ja cilvēks pirms tam par to nav īpaši daudz domājis. Bet kā mācīts Salamana pamācībās 20:5, "Padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt."

Viens draugs man stāstīja, ka kādreiz arī viņam kāds palīdzējis līdzīgā veidā. Cilvēks, ar kuru viņš konsultējies, gudri uzdevis divus saistītus jautājumus: “Ja tu varētu neņemt vērā naudu, vai tu joprojām darītu to, ko dari pašlaik? Un ja tev būtu pārliecība, ka nopelnīsi, cik nepieciešams, ko tu patiešām vēlētos darīt?” 

Neskatoties uz to, ka šie jautājumi šķiet vienkārši, nepieciešamas rūpīgas pārdomas. Jūsu atbildes var karjeru pagriezt pārsteidzoši citā virzienā.

Tātad, ja jūs esat bez darba, nepilnvērtīgi nodarbināts (jūsu kvalifikācija ir augstāka nekā prasa tas darbs, kuru pašlaik darāt), vai arī jūsu draugs meklē jaunu darbu, necentieties dot ātru atbildi, kur to atrast. Mēģiniet atklāt tos “dziļos ūdeņus”, kurus Dievs ielicis sirdī. Diskusijās pavadītais laiks var izrādīties pavadīts abpusēji izdevīgi.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Vēstule par prieku

„Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” Filipiešiem 4:4.

Vēstule filipiešiem ir Pāvila priecīgākā vēstule. Jau ievadā manāms viņa prieks un pacilātība. No sākuma līdz beigām tajā pieminēti vārdi „prieks” un „priecājieties”:

„Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros” (1:3);

„Par jums visiem ar prieku aizlūgdams” (1:4);

„Es priecāšos” (1:18);

„Par sekmējumu un ticības prieku” (1:25);

„Jūsu līksmība Kristū Jēzū” (1:26);

„Piepildiet manu prieku” (2:2);

„Es priecājos” (2:17);

„Tāpat arī jūs priecājaties, priecādamies kopā ar mani” (2:18);

„Atkal priecātos” (2:28);

„Priecājieties iekš Tā Kunga” (3:3);

„Mans prieks un vainags” (4:1);

„Priecājieties [..], vēlreiz [..] priecājieties” (4:4);

„Es ļoti priecājos” (4:10).

Šo prieku vēl īpašāku padara tas, ka, rakstīdams šo vēstuli, Pāvils atradās cietumā. Pretinieki centās apslāpēt viņa darbību; pat daži, kuri apgalvoja, ka sludina par Kristu, centās Pāvilam kaitēt. Un pēc daudziem gadiem, kas pavadīti Evaņģēlija izplatīšanas ceļojumos, pārdzīvotām grūtībām, kuģa avārijas, fiziska kaitējuma un pat nomētāšanas ar akmeņiem, varam droši apgalvot, ka Pāvila fiziskais ķermenis patiešām sāka novārgt.

Atšķirībā no miesas, viņa gars bija možs. Viņš pazina Personu, par kuru sludināja. Katru dienu augšāmcēlies Kungs atjaunoja apustuļa iekšējo būtību, lai neatkarīgi no tā, kur un kādos apstākļos šis cilvēks atrastos, viņš varētu justies laimīgs. Ne tikai laimīgs, bet priecīgs — un viņa prieks bija lipīgs.

Jūdžīns Pītersons Bībeles tulkojumā The Message („Vēsts”), rakstīdams ievadu Vēstulei filipiešiem, pauž šādu domu: „Šie apstākļi, kurus Pāvils piedzīvo iekšēji, ir līdzīgi Mesijas Jēzus dzīvei, jo tā ir dzīve, kas ne tikai vienkārši norisinājās zināmā vēstures periodā, bet turpina norisināties, ieplūstot to dzīvē, kas Viņu pieņem, un tad izplatās vēl tālāk. Citu lietu starpā Kristus ir kā atklāsme, kas rāda, ka Dievu nav iespējams apvaldīt vai slepus uzkrāt. Tieši šī „izplūšanas” īpašība Kristus dzīvē veicina kristiešu laimi un dzīvesprieku, kas nesasniedz tikai dažus, bet izplatās pār visiem, kas to pieņem.”

(Autors: Viljams Džonsons)

Bēthovena mati

„Ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.” 1. Korintiešiem 15:51 52.

Nesen es izlasīju interesantu grāmatu — Rasela Mārtina sarakstīto „Bēthovena mati”. Daļa apraksta ir vēsturiska, daļa — pilna noslēpumainības, daļa satur kriminālistikas elementus. Darbā pētīti notikumi, kas saistīti ar izcilajam komponistam nogriezto matu šķipsnu dienās pēc viņa nāves.

Savā laikā Ludvigs van Bēthovens bija gluži kā mūzikas pasaules koloss. Viņa kompozīciju ietekme un vara bija tik liela, ka daži viņa laikabiedri un kolēģi apgalvoja, ka viņš nav cilvēks, ka viņā jaušams kas dievišķs.

Tomēr šis cilvēks, kurš radījis tik aizraujošu mūziku un kurš tika godināts tuvu un tālu, pēdējos 30 savas dzīves gados izjuta patiesas ciešanas. Šķita, ka viņš vienmēr bija sāpēs, viņam konstatēja gastrītu, dzelteno kaiti, iekšēju asiņošanu un galvassāpes. Vistraģiskākais bija, ka viņš pamazām sāka zaudēt dzirdi, līdz beigās kļuva pavisam kurls.

Varenākos darbus viņš komponēja, kad mūziku dzirdēja vien savā prātā. Viena no sāpīgākajām epizodēm norisinājās viņa komponētās un arī paša diriģētās monumentālās devītās simfonijas noslēgumā. Klausītāji, stāvēdami kājās, aplaudēja un veltīja māksliniekam skaļus uzslavas pilnus vārdus, bet Bēthovens to uzzināja vien tad, kad kāds viņu pagrieza ar seju pret klausītājiem.

1827. gadā, Bēthovenam atrodoties uz nāves gultas, pie viņa cieņu izrādīt ieradās kāds jauns ebreju jauneklis Ferdinands Hillers, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu komponistu un mūziķi. Vēlāk, tāpat kā citi, arī viņš nogrieza slavenā komponista matu šķipsnu. Šī relikvija Hilleru ģimenē tika nodota no paaudzes paaudzē, līdz Otrā pasaules kara laikā tā nonāca pie kāda dāņu ārsta, kurš palīdzēja ebrejiem bēgt no nacistiem.

Vēlāk šo relikviju nopirka divi Bēthovena cienītāji. Pirms pāris gadiem, kad, izmantojot jaunākās metodes, šie mati tika pārbaudīti, tajos atklāja neparasti augstu svina koncentrāciju. Tādējādi tika atrisināta kāda mīkla. Visas šī varenā vīra kaites izraisīja saindēšanās ar svinu. Fascinējoša saikne ar pagātni.

Bet, kad Jēzus ieradīsies pēc saviem ļaudīm, Viņam nevajadzēs nedz matu šķipsnu, nedz kādu citu taustāmu pierādījumu no šīs dzīves. Pietiks ar Viņa — Radītāja — vārdu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Robots Stinkijs

„Bet Dāvids sacīja filistietim: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Izraēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis.” 1. Samuēla 17:45.

Vai kādreiz esat dzirdējuši par robotu Stinkiju? Tas ir nudien neglīts robots, rīks, kas konstruēts no rupji krāsotām, lētām caurulēm. Stinkijs ir salīmēts ar smirdīgu līmi — tāpēc arī viņam ir dots tāds vārds.

ASV Jūras pētījumu birojs un NASA izsludināja zemūdens robotu sacensības ar šādu nosaukumu: „Jūras attīstīto tehnoloģiju tālvadības transportlīdzekļu konkurss”. Tika pieteikts arī Stinkijs — viņu pieņēma, bet cilvēki ar grūtībām valdīja smieklus un ķiķināja. Stinkijam bija jāsacenšas ar Masačūsetsas 12 elitāru inženierzinātņu un datorzinātnes studentu izveidotu skaistu mašīnu.

Stinkijs izmaksāja vien 800 dolāru, un šo summu saziedoja vietējie uzņēmumi. Tā radītāji bija četri Fēniksas (Arizonas pavalsts) Karla Haidena vidusskolas skolēni, pusaudži, kuri valkāja platas bikses un krosenes. Viņi visi četri bija nelegālu meksikāņu imigrantu bērni. Zēni pieteicās, kad ieraudzīja skolas dabaszinātņu skolotāju izlikto sludinājumu, kurā tie piedāvāja vadīt komandu šajā konkursā.

Puiši izveidoja Stinkiju no PVC caurulēm un veikalā nopērkamām datoru rezerves daļām, bet pēc tam devās uz Santabarbaru Kalifornijas pavalstī, kur konkurss norisinājās.

Uz konkursu bija jāatved robots, kurš spētu izpētīt nogrimušas zemūdenes modeli. Ieraudzījuši prestižākās inženierzinātnes skolas pētnieku veikumu, zēni jutās nobijušies. Bet viņiem palīdzēja kāda neliela veiksme, un Stinkijs ieguva galveno balvu. Tas spēja paveikt uzdevumu, kas pazīstamās augstskolas robotam izrādījās par grūtu: 12 pēdu dziļumā no neliela zemūdens konteinera izsūkt šķidrumu.

Kāpēc man tik ļoti patīk šis patiesais stāsts? Jo man patīk stāsti par to, kā šķietami visnepiemērotākie kandidāti gūst virsroku. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem visos laikmetos ir paticis un patīk stāsts par Dāvidu un Goliātu. Šajā stāstā ietverti visi īstas drāmas elementi: nepieredzējis jaunietis, kas neapbruņojies dodas cīņā ar milzi, kurš klāts bruņām un kuram rokās ir milzīgs zobens. Iespējams, ka Dāvida stāsts ir labākais neveiksminieka stāsts Bībelē, bet Labajā Grāmatā tādu ir daudz.

Tas ir tāpēc, ka Bībele runā par žēlastību, kura no parastiem cilvēkiem izveido varoņus.

(Autors: Viljams Džonsons)

Apustulis Sings

„Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” Jāņa 5:35.

Ik pa laikam žēlastība kādu Jēzus sekotāju aizskar ar tik sakoncentrētu spēku, ka viņš vai viņa izstaro gaismu, kas arī citus pievērš Kristum. Šķiet, ka šī gaisma tik spilgta ir tādēļ, ka tā nedeg ilgi.

Viens no šādiem cilvēkiem bija Jānis Kristītājs. Jēzus viņu dēvēja par sveci „kas īsu brīdi deg un spīd”, bet šī svece dega vien dažus gads. Šāds cilvēks varētu būt arī kristietis, par kuru lielākā daļa Rietumu kristiešu nekad nav dzirdējuši — Sadhu Sundārs Sings, kuru dēvēja arī par „divdesmitā gadsimta apustuli” un „asiņaino pēdu apustuli”.

Sundārs Sings piedzima uzticīgā sikhu ģimenē Pendžabā, Indijā. Viņš bija ļoti dedzīgs jaunietis un sākumā radikāli iestājās pret kristietību. Reiz viņš publiski saplēsa un sadedzināja Bībeli. Kādu rītu, piecēlies pulksten 3:00, viņš lūdza, lai, ja Dievs ir, Viņš sevi atklātu un parādītu ceļu uz pestīšanu. Sundārs Sings apņēmās: ja šī lūgšana netiks atbildēta, viņš nogulsies uz sliedēm zem braucoša vilciena.

Viņš lūdza un gaidīja, cerēdams ieraudzīt Budu, Krišnu, vai kādu citu hinduistu dievību. Tā vietā viņa istabā iespīdēja gaisma, kas kļuva arvien spožāka, un drīz viņš ieraudzīja nevis to, ko bija gaidījis, bet gan dzīvo Kristu. Vēlāk viņš atcerējās: „Pat mūžībā nespēšu aizmirst Viņa varenības un mīlestības pilno seju vai tos dažus vārdus, kurus Viņš man pateica: „Kāpēc tu Mani vajā? Redzi, Es tevis un visas pasaules dēļ esmu nomiris pie krusta.””

Sundārs Sings no tā brīža kļuva pavisam cits cilvēks. „Manu sirdi pildīja neaprakstāms prieks un miers, un visa mana dzīve tika pilnībā izmainīta.” Sešpadsmit gadu vecumā viņš tika kristīts. Viņu bija pārņēmusi tik dedzīga vēlme sludināt Jēzus vēsti, ka viņš sāka nēsāt vienkāršo apģērbu, kādu valkāja indiešu svētie vīri.

Ar laiku viņa dzīve un raksti aizkustināja kristiešus visā pasaulē. Viņš uzrunāja ļaudis Londonā, Parīzē, Vācijā, Amerikā un Austrālijā. Bet viņa sirds lielākā nasta bija neizzinātā Tibetas valsts. Viņš uz šo kalnu citadeli devās vairākkārt un no sava pēdējā ceļojuma tā arī neatgriezās. Neviens nezina, kas ar viņu notika. Pazūdot viņam bija vien 39 gadi — svece, kas īsu brīdi deg un spīd.

(Autors: Viljams Džonsons)

Nacionālā piedošanas diena

„Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” Efeziešiem 4:31 32.

Pirms kāda laika cilvēks, kuru nekad agrāk nebiju sastapis, atrakstīja man vēstuli ar kādu ideju. Viņš ierosināja: „Es ticu, ka mums ir nepieciešama Nacionālā piedošanas diena (vai nedēļa), kad ikviens draudzes mācītājs uzrakstītu vēstuli katram bijušajam loceklim, lūdzot piedošanu par jebko, ko draudze viņam ir nodarījusi, lai viņu emocionāli vai garīgi traumētu vai sāpinātu. Ir tūkstošiem cilvēku, kas agrāk bija daļa no mūsu ģimenes un kuri draudzi pametuši tādu apstākļu dēļ, par kuriem draudzei būtu jāatvainojas. Neticu, ka mūsu draudzes var augt, kamēr gan draudzē, gan ārpus tās ir dusmīgi, sarūgtināti cilvēki. Daudzus locekļus traumējuši skarbi vārdi, varbūt pat labi domāti vārdi, kas izteikti nepareizi vai neatbilstošā laikā. Mans ierosinājums būtu, lai katra draudze papūlētos uzzināt katra šāda cilvēka adresi un konkrētā dienā nosūtītu vēstuli, lūdzot viņa piedošanu par jebko, ko draudze izdarījusi, Viņu sāpinot.”

Man arī ir līdzīgas domas par bijušajiem draudzes locekļiem. Lai gan saprotu, ka mūsu galvenajai uzmanībai jābūt vērstai uz Jēzu un ka, galu galā, katrs pats ir atbildīgs par savu rīcību, es piekrītu arī tam, ka daudzi bijušie draudzes locekļi jūtas sarūgtināti un aizvainoti par īstiem vai iedomātiem aizvainojumiem, kurus viņi draudzē ir piedzīvojuši.

Piedošana ir brīnišķīgs dziedināšanas veids. Tas ir viens no patīkamākajiem vārdiem mūsu valodā. Tas ir Dieva veids miera un pilnības sasniegšanai.

Dievs piedošanu iestrādāja katrā mūsu būtības daļiņā. Dusmas, rūgtums un aizvainojums saēd mūsu ķermeni, laupot ne tikai spēku, bet novājinot imūnsistēmu. Mūsdienās dusmas tiek minētas kā viens no augsta asinsspiediena cēloņiem, un pētījumi pierādījuši, ka atvieglojumu no dusmām gūstam, iemācoties piedot, un tādējādi arī dusmu izraisītais asinsspiediens tiek pazemināts.

Žēlastības ceļš ir piedošanas ceļš, tādējādi arī ceļš uz dzīvi bez ļaunuma, rūgtuma, dusmām un niknuma. Aizvainojuma vietā — laipnība. Dusmu vietā — piedošana. Tas ir veids, kā uz šīs zemes un mūžīgajā dzīvē Dieva klātbūtnē sasniegt pilnību. Padarīsim šodienu par savu piedošanas dienu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Mokenu gudrība

„Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Mateja 6:34.

Salās, kas atrodas starp Birmu un Taizemi, dzīvo tauta, ko gandrīz nav skārusi modernā civilizācija. Viņi sevi dēvē par mokeniem. Mokeni piedzimst jūrā, dzīvo jūrā un nomirst jūrā. Viņi ir nomadi, kas pastāvīgi ceļo no salas uz salu, vairāk nekā sešus mēnešus katru gadu pavadīdami savās laivās.

Mokeni nezina, cik viņiem gadu. Viņi laiku uztver pavisam citādāk nekā mēs. Viņu valodā nav vārda „kad”. Viņiem nav arī vārda „gribēt”. Viņi grib pavisam maz; viņiem nav vēlmes krāt vai iegūt. Esot nomadam, lietas tikai traucē.

Šīs tautas senā gudrība īpaši neatšķiras no Jēzus padomiem saviem sekotājiem. Viņš sacīja: „Tāpēc Es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mat. 6:25)

Un mokeniem ir vēl vairāk gudrību. Viņiem ir tuvas attiecības ar jūru. Viņi tās noskaņas un kustību pazīst labāk nekā jebkurš jūras biologs. Viņi no paaudzes paaudzei nodevuši kādu leģendu par Labūnu, „vilni, kas apēd cilvēkus”. Pirms tā atnākšanas jūra atkāpjas.

2004. gada 26. decembrī mokeni redzēja jūru atkāpjamies — un zināja, kas sekos. Pirms pirmais vilnis paguva šos ļaudis sasniegt, viņi atrada patvērumu augstienē. Kad ūdens atkāpās, daži mokeni bija jūrā. Arī viņi zināja, ko darīt: tie nekavējoties devās dziļākos ūdeņos. Tāpat kā mokeni, kas atradās uz sauszemes, arī viņi izglābās no cunami.

Viņiem visapkārt cilvēki zaudēja dzīvības. Daži zvejnieki, zvejojot kalmārus, neievēroja neko neparastu. Jūra pēkšņi pacēlās, uzmetot viņu laivas gaisā. Prasmīgs mokenu harpūnu mednieks Kalatalejs atpazina zīmes dabā un skrēja visus brīdināt. Bet jaunieši viņu nosauca par meli un teica, ka viņš ir piedzēries. Viņš saķēra savu meitu aiz rokas un devās uz augstāku vietu.

Ieklausieties Bībeles vārdos: „Kad sacīs: nu ir miers un drošība, — tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt!” (1. Tes. 5:3)

(Autors: Viljams Džonsons)