Kā jūs jūtaties jaunas dienas iesākumā?

Kāda ir jūsu parastā pašsajūta, pamostoties pirms kārtējās darba dienas, sevišķi, ja tā ir pirmdiena? Vai jūs esat entuziasma pārpilni, gaidot kādas iespējas un izaicinājumus diena nesīs? Vai arī jūs pārņem dusmas, jo vēlaties, kaut varētu atgriezties gultā, cieši apsegties un aizmirst par iešanu uz darbu pilnībā?

Ja jums no šiem diviem tuvāks ir negatīvais, tad tam varētu būt vairāki iemesli: termiņi, kuros jums ir jāiekļaujas, var likties nospiedoši; jums varētu būt nopietni konflikti ar priekšniekiem vai kolēģiem; jūs varbūt neesat piemēroti darbam, ko no jums prasa; vai arī darbs, ko jūs darāt, var būt kļuvis apnicīgs, un rutīna var šķist pārāk liela, liekot jums justies garlaikotam, darboties bez iedvesmas, tā vietā, lai būtu kāri uz darbiem un enerģiski.

Iemesli nepatikai pret darbu varētu būt arī daudzi citi, taču prāts pats par sevi var būt galvenais iemesls: tā attieksme, kādu jūs sev atļaujiet just pret darbu un darbavietu. Lai gan mēs nespējam vienmēr mainīt savus apkārtējos apstākļus, mēs toties varam izvēlēties savu attieksmi pret apkārtējiem apstākļiem.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas saka, ka spēks ir pozitīvā domāšanā, tomēr es esmu tāds cilvēks, kas tic pozitīvajam. Tieši tāpēc man patīk no rīta mosties – dažreiz, pirms es izlienu no gultas, es klusi atkārtoju savu mīļāko Bībeles pantu: “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā” (Psalmi 118:24). Ja es patiesi ticu, ka Dievs man ir vēlējis dot jaunas pieredzes, iespēju un neparedzētu satikšanos pilnu dienu, tad es varu no rīta mosties ar optimistisku un cerīgu skatījumu.

Lielākā daļa dienu nekad nenorit tā, kā es būtu gaidījis. Negaidīti kāds draugs pazvana vai atsūta e-pastu, un tas noved pie saturīgas tikšanās. No „zila gaisa” kāds uzraksta un jautā, vai es nebūtu ieinteresēts iesaistīties kādā rakstīšanas vai rediģēšanas projektā, tādā, ko es galīgi nebiju paredzējis. Es sāku strādāt pie viena, bet tad man jāmaina fokuss uz kaut ko pilnīgi citu, un tad es saprotu, ka sākotnējais uzdevums nemaz nebija tik steidzams, kā es iepriekš domāju, un tādējādi es to varu atlikt par vēl vienu dienu.

Pirms apmēram sešiem gadiem, pēc veiksmīgas sirds operācijas pārciešanas, es apņēmos katru dienu uztvert kā “dāvanu”. Nevienam no mums rītdiena nav garantēta, taču kaut kā tik nozīmīga pārvarēšanai ir nopietna ietekme uz mums. Kamēr es saprotu, ka ne katra diena būs tāda, ko varētu izbaudīt vai saukt par vieglu, ka, ja Dievs man to ir devis, tad tam jābūt arī labam iemeslam, es esmu gatavs piedzīvot jelko, ko diena piedāvās.

Šeit ir daži principi no Svētajiem Rakstiem, ko apdomāt pirms jaunas dienas sākuma:

Attiecies pret katru dienu kā pret iespēju, nevis saistību. Teiciens vēsta: “Mūsu dienas ir skaitītas.” Tāpēc mums vajadzētu novērtēt to, kas mums ir, un mums atvēlēto laiku izmantot labi, lietderīgi un gudri. “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Psalmi 90:12).

Aizpildi dienu, pirms tā ir zudusi. Viena lieta, kas mums visiem ir kopīga, ir laiks. Un mēs to nevaram ietaupīt, lai varētu izmantot citā dienā. Kā viena stunda ir pagājusi, tā ir neglābjami pazaudēta, un mums vajadzētu izdomāt, kā no tās gūt vislielāko labumu. “Tad nu raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas” (Efeziešiem 5:15,16).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Man tiešām žēl!

„Tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos.” (2. Korintiešiem 7:9)

Mācoties trešajā klasē, reiz starpbrīdī mēs rotaļājāmies pagalmā. Ienākuši iekšā, sakarsuši un netīri mēs saskrējām zēnu tualetē nomazgāties, bet aizmirsām to darīt klusām.

Pēkšņi no blakus telpas pie mums ieskrēja skolotāja un sacīja: „Kas te notiek? Kliedzat kā mežonīgs indiāņu bars.”

Pirmkārt, man šķita, ka viņai nebija tiesības ienākt mūsu tualetes telpās.

Otrkārt, man nepatika tas, ko viņa pateica. Tāpēc es viņai diezgan bezkaunīgi atbildēju. Viņa uzskatīja, ka esmu rīkojies nepieklājīgi un pastāstīja par to manai skolotājai. Mana skolotāja lika man aiziet un viņai atvainoties.

Bet man nemaz nebija žēl. Tāpēc es negāju un neatvainojos. Nākamajā dienā, līdzko ierados skolā, mana skolotāja mani apturēja un jautāja: „Vai tu palūdzi viņai piedošanu?”

Biju nonācis nepatīkamā situācijā. Es atbildēju: „Jā, es to izdarīju.” Taču viņai bija cita informācija. Viņa bija runājusi ar otru skolotāju. Viņa man atbildēja: „Es tikko runāju ar Brauna kundzi, un viņa man teica, ka tu neesi atvainojies.” Nu biju nonācis vēl lielākās nepatikšanās.

Tad es teicu: „Bet es atvainojos viņai. Varbūt viņa slikti dzirdēja.” Mana skolotāja vairs nepieminēja šo lietu.

Kad pagāja skolas gads, mūsu ģimene pārcēlās uz citu pilsētu. Tomēr ik reizes, kad es atvēru savu Bībeli, es atcerējos melus, kurus biju teicis savai skolotājai. Pārliecināt par grēku ir Svētā Gara darbs, un Viņš to prot pavisam labi, vai ne?

Beidzot es apsēdos pie galda un uzrakstīju skolotājai vēstuli, atzīstoties melos, kurus viņai biju teicis. Tomēr es joprojām nenožēloju Brauna kundzei teiktos vārdus!

Šo notikumu es atstāstīju kādā nometnē, un pēc sanāksmes mani vēlējās satikt kāda vecāka sieviete. Tā bija Brauna kundze! Bija pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Man vēl arvien nebija žēl izteikto vārdu!

Mēs mazliet parunājāmies, un, kad es atgriezos mājās, mani jau gaidīja vēstule no Brauna kundzes. Viņa man lūdza piedošanu! Bet, ja viņai bija žēl notikušā, tad arī man bija žēl!

Kopš tā laika esmu daudz par to domājis. Kāpēc man agrāk nebija žēl? Es viņu pārāk labi nepazinu. Vienīgā reize, kad man iznāca ar viņu saskarties, bija tajā reizē tualetes telpās.

Ja mēs saskaramies ar Dievu tikai retās reizēs – laiku pa laikam, tad arī mums nekad nebūs žēl, ka esam Viņu sāpinājuši. Patiesu nožēlu mēs piedzīvojam tikai tad, kad ieraugām Viņa mīlestību un uzzinām, ka Viņš ir mūsu Draugs.

Autors: Moriss Vendens

Salauzta sirds

„Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” (Jesajas 53:5)

Septītajā klasē es gāju kādā Mičiganas skolā, kur vienā telpā kopā mācījās trīspadsmit pirmās līdz astotās klases skolnieki. Mūsu skolotājai bija tikai 17 gadu. Tas bija viņas pirmais mācīšanas gads. Viņa mūs mīlēja un darīja labāko, ko vien spēja. Viņa prata mācīt, bet neprata uzturēt kārtību un paklausību. Un tā jau pēc pirmā pusgada skolas padome sprieda, vai atļaut viņai pabeigt šo mācību gadu.

Skolnieki pakāpeniski sāka viņu arvien mazāk cienīt. Skolniekiem patīk zināt, ko viņi drīkst un ko nedrīkst, tāpēc viņi sāka kritizēt tā vietā, lai atcerētos, ko viņa bija darījusi labu. Kādā dienā pēc stundām es devos mājup un pagalmā zem mūsu klases logiem sastapu dažus klasesbiedrus, kuri viens otram stāstīja, cik ļoti viņiem nepatīkot šī skolotāja un kā viņi priecātos, ja viņa ietu strādāt citur.

Ja visi runā, cik ļoti viņiem nepatīk kāds skolotājs, ko darāt jūs? Vai esat bijuši tādā situācijā? Tas saucas vienaudžu spiediens. Un tā es viņiem tūlīt piebalsoju: „Tas tiesa, viņa nav laba. Man arī viņa nepatīk.”

Kad biju to pateicis, paskatījos virs mums atvērtajā klases logā. Mūsu skolotāja stāvēja aiz klavierēm, kur viņa domāja, ka ir nepamanāma. Viņa bija noliekusi galvu, un asaras krita uz grīdas. Es nekad neaizmirsīšu šo bezcerīgo izmisuma izteiksmi viņas sejā tajā dienā.

Pametis savus biedrus, es steidzos mājup. Es joprojām redzēju šo seju. Redzēt cilvēka izmisumu, kurš manā labā bija darījis vislabāko, ko spēja, – tas bija par daudz.

Tajā naktī gulēju pavisam slikti. Es atcerējos, kā Ziemassvētku laikā viņa mums visiem bija nopirkusi vērtīgas dāvanas. Viņa bija darījusi visu, lai ar katru no mums iedraudzētos. Pēc pusdienām viņa labprāt mums priekšā lasīja grāmatas. Viņa bija darījusi tik daudz manā labā, bet es biju viņu pievīlis.

Otrā dienā es apsēdos pie galda un uzrakstīju viņai vēstuli, ka nožēloju savu rīcību. Es tiešām biju noskumis. Kāpēc? Jo biju izdarījis ko vairāk, nekā pārkāpis likumu. Es biju lauzis kāda cilvēka sirdi. Un tas ir pavisam citādi, vai ne?

Patiesa nožēla rodas tikai personīgu attiecību ar Kungu Jēzu rezultātā.

Kad saskatām šo attiecību realitāti un ieraugām, ka mūsu grēki ir lauzuši Viņa sirdi, tad salūzt arī mūsu sirdis.

Autors: Moriss Vendens

Kāds ir tavs mērķis?

“Izskatās diezgan labi,” mans vidusskolas sporta skolotājs man teica. “Ja vien nebūtu tā, ka tu tik ilgi paliec uz vietas.” Tāds bija viņa sarkastiskais paņēmiens, kā pateikt, ka ar manu skriešanas stilu ir tāpat kā ar vecu vīru šūpuļkrēslā – aktivitātes kustībā it kā ir daudz, bet progresa tikpat kā nav. Daudziem no mums tieši tāpat ir ar dzīvi. Mēs pastāvīgi esam aizņemti, taču ko mēs esam sasnieguši? Ja esam sasnieguši maz, tad kāpēc mēs turpinām darīt to pašu, ko iepriekš?

Mani fascinē dzīve cilvēkam, kuru uzskata par visgudrāko cilvēku kāds jebkad dzīvojis, - ķēniņam Salamanam, Dāvida dēlam un izraēļu trešajam ķēniņam. Salamans valdīja 10. gadsimtā pirms mūsu ēras, laikā, ko sauc par izraēļu zelta laikmetu. Viņam bija apbrīnojami sasniegumi un plaša atpazīstamība, tomēr viņa secinājums jau tuvu dzīves beigām bija tāds, ka “viss ir niecība (bezjēdzīgs)” (Salamans mācītājs 1:2,14).

Zinot visu to, ko Salamans sava mūža laikā ir sasniedzis, es nevaru nepajautāt: “Kā gan kāds, kurš sava dzīves rituma sākumā izdarījis tik daudz ļoti laba, var sava mūža beigās nonākt pie secinājuma, ka viss, ko viņš ir sasniedzis ir bezjēdzīgs?”

Daudzi no mums ar iedvesmu sāk darīt kaut ko, kas, mūsuprāt, piešķir mūsu dzīvēm jēgu, taču laika gaitā mēs piedzīvojam vilšanos.  Es to esmu novērojis vairākos, kas izvēlas veidot karjeru militārajā sektorā. Viņi ir iedvesmas pilni, domā, ka var palīdzēt sasniegt svarīgas lietas, bet kara realitāte var novest pie vilšanās. Tās rezultātā zūd arī sākotnējie labie motīvi, un tas var novest arī pie pēctraumatiskā stresa sindroma (angl. PTSD). Šādu pat vilšanos bieži vien piedzīvo arī politiķi un cilvēki, kas strādā citur.

Ikviens grib, lai dzīve ir kaut kā vērta; mēs visi gribam dzīvot jēgpilnu dzīvi. Es bieži esmu domājis par filozofa Blēza Paskāla vārdiem par “Dieva formas vakuumu”, kas eksistē katra cilvēka sirdī; vakuums, ko aizpildīt var tikai Kungs. Autors Džons Maksvels “Maksvela vadības Bībelē” min citu vakuumu – mūža lieluma vakuumu, ko aizpildīt tikai var mūža misija.

Salamana secinājums, ka “viss ir niecība un tukša vēja ķeršana” (Salamans mācītājs 1:3) attiecas uz darbiem, kas padarīti “zem saules” (Salamans mācītājs 4:7). Ja nevar atrast jēgpilnu mērķi dzīvei “zem saules”, tad jālūkojas kur citur; mums jālūkojas uz debesīm. Ja mums ir paredzēts atrast patiesu jēgu un mērķi, tad mums jālūkojas uz pašu Dievu.

Mans sens draugs un padomdevējs Džo Kogshols mani vairākus gadus mudināja uzrakstīt “dzīves mērķa formulējumu”. “Veiksmīgām kompānijām ir mērķa vai misijas formulējumi,” viņš man teica, “Kāpēc tev tāda nav?” Līdz beidzot es paklausīju viņa pamudinājumam un kopš tā brīža esmu sapratis, ka mērķa izteikšana vārdos ir kļuvusi man par tādu kā kompasu, kas ļauj man atraidīt labo, lai spētu iegūt to vislabāko.

Bībeles papildinātajā versijā apustulis Pāvils raksta: "(Manas dzīves jēga ir) lai atzītu Viņu (Jēzu Kristu) un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību (brīnumus Viņa personā)…” (Filipiešiem 3:10). Šis šķiet diezgan saprātīgs mērķis mūžam.

Kāds ir jūsu mērķis? Ko jūs vēlaties darīt? Ja jums nav dzīves mērķa formulējuma, kāpēc gan to neuzrakstīt?

Autors: Frics Klamps

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.