Labo nodomu greizais ceļš

Vai esat kādreiz ilgu laiku veltījuši pārdomām par to, kā paveikt kaut ko būtisku savā dzīvē  - apgūt kaut ko jaunu, turpināt izglītību vai veikt noteiktus soļus, lai noslīpētu profesionālo meistarību – taču galu galā jums kaut kā nav izdevies neko uzsākt?

Vai arī esat domājuši izdarīt kaut ko kāda cita labā  - aizsūtīt kādu iedrošinājuma vēstuli, ielūgt pusdienās vai uz kafiju, vienkārši tuvāk iepazīties, piezvanīt studiju biedram vai draugam, ar kuru sen neesat runājušies?

Ja varat atbildēt apstiprinoši uz kādu no iepriekšējiem jautājumiem, jūs neesat viens. Mēs visi agrāk vai vēlāk esam bijuši pilni ar labiem nodomiem, kuri nav realizējušies. Dažkārt sekas ir nenozīmīgas. Kādu dienu mēs noteiksim: “Būtu labi, ja es būtu to izdarījis…,” un vienkārši paraustīsim plecus, zinot, ka iespēja pagājusi.

Tomēr citu reizi zudusī iespēja var atstāt dziļu nožēlu. Mēs izvēlējāmies nepareizu risinājumu izšķirīgā brīdī un tagad ir par vēlu ko mainīt. Labi nodomi var mūs vadīt uz greizu ceļu. Pārfrāzējot veco teicienu par ceļu uz nekurieni, kurš bruģēts ar labiem nodomiem, rakstnieks Aldous Hakslijs ir teicis: „Tas nav tikai bruģēts ar labiem nodomiem, bet tam ir arī no tiem veidotas sienas un jumts. Jā, un arī mēbeles.”

Arī Bībeles sarakstītājiem bija līdzīgas problēmas. Iespējams, vislabāk to aprakstījis apustulis Pāvils: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru…. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.” (Romiešiem 7:15, 21)

Ja tas ir tā – ka pat vismotivētākie cilvēki, kurus varam iedomāties, cīnās ar nespēju realizēt labākos nodomus  - kā lai mēs to spējam? Vai ir vienkārši jāpadodas, pieņemot nespēju piepildīt augstus mērķus?

Uz šo jautājumu nav vienkārša atbildes. Iespējams, labākais, ko darīt, ir pārvērst labos nodomus taustāmos mērķos ar darbības plānu to realizēšanai.

Kādreizējā Apvienotās Karalistes premjerministre Margareta Tečere izteica šādu piezīmi: “Neviens neatcerētos Labo Samarieti, ja viņam būti vienīgi labi nodomi; viņam bija arī nauda.” Viņai bija taisnība. Ieraugot laupītāju savainoto upuri un nodomājot: “Kādam kaut kas ir jādara,” Labais Samarietis no Jēzus Kristus stāstītās līdzības, nolēma būt šis “kāds” un veica nepieciešamās darbības, lai cietušo glābtu. (Lūkas ev. 10:25-37)

Arī provizorisks zaudējumu aprēķins, kas radīsies, ja nerealizēs labos nodomus, var palīdzēt. Jēzus uz to norādīja Saviem sekotājiem: “Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai?” (Lūkas 14:28)

Bībele arī stāsta par stingru brīdinājumu. Nerīkošanās saskaņā ar labu nodomu nav tikai iespējas izniekošana. Patiesībā tā ir grēkošana: “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēkaba 4:17)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2014 /  www.cbmc.lv.

Cik ilgi pastāv manta?

Pēdējo 15-20 gadu laikā man ir bijis kāds ducis mobilo tālruņu. Gandrīz visi mainīti tāpēc, ka beiguši darboties. Tie nav būvēti ilgstošai kalpošanai. Līdzīgi, vairums ar datoriem saistīti cilvēki, kurus es pazīstu, piekritīs, ka dators, kurš ir vecāks par trim gadiem,  nekavējoties ierindojams vēsturisko tehnoloģiju kategorijā.

No otras puses, kā muzikants, es koncertos regulāri izmantoju 60 gadus vecu ģitāras skaņu modulatoru, kurš joprojām uzticīgi pilda savas funkcijas. Mums ar sievu mājās ir vairāk kā 40 gadus vecas mēbeles, kuras nav pat domāts nomainīt. Tās veidotas tā, lai izturētu laika zobus.

Dažām lietām nav jākalpo ilgi, jo tās noveco, pirms nolietojušās, līdzīgi kā datori un citas tehnoloģiskās iekārtas, kas noveco, pirms nokļuvušas no veikala līdz mājām. Citas lietas, kā, piemēram, plastikāta iesaiņojums, ir ilgstošākas kā to lietderīgums.

Esmu daudz domājis par šo lietderīguma un morālās novecošanas jautājumu,  jo mans auto nav vairs jauns. Šobrīd tā nobraukums ir lielāks nekā jebkuram citam no maniem 34 iepriekšējiem. Tomēr tas labās konstrukcijas dēļ joprojām ir tikpat labs kā pirms 11 gadiem, kad to nopirku. Tā kā tas ir lieliskā stāvoklī, domāju, ka turpināšu to lietot.

Kad 1960. gadā tiku iesaistīts foto biznesā, tika apgalvots, ka melnbaltās fotogrāfijas saglabāsies vismaz 100 gadus, kamēr krāsainās tikai 20. Vairums cilvēku ignorēja šo faktu, pieņemot, ka viņu fotogrāfijas saglabāsies mūžīgi. Tagad, nodarbojoties ar fotogrāfiju atjaunošanu, redzu, ka šī prognoze bija pareiza. Melnbaltās fotogrāfijas no 20. gadsimta sākuma, parasti sliktas glabāšanas rezultāta ir nedaudz bojātas, kamēr krāsainie uzņēmumi no 20. gadsimta otrās puses, ir stipri pabalējuši.

Piemērosim šo mums piederošo laicīgo lietu dabu uz garīgo pasauli. Jēzus bieži par to runāja, aicinot nepieķerties īpašumam. Piemēram, Viņš teica: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mateja 6:19-20)

Jēzus runāja par to, ka dzīves veltīšana lietām, kuras nolietojas, ir bezjēdzīga. Viņš teica, ka daudz gudrāk ir fokusēties uz lietām, kuras ir mūžīgas, kuras nekad nenoveco. Viņš piebilda: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:21) Jēzus secināja, ka, ja nauda kļūst par mūsu prioritāti, mēs vairāk laika veltām laicīgo lietu krāšanai.

Citā situācijā Viņš runāja par bagātnieku, kurš nolēma būvēt lielus šķūņus bagātīgas ražas glabāšanai. Viņš teica sev: „Sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?  Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas 12:18-21)

Jautājums, kuru mums sev jāuzdod, ir šāds: vai es savu laiku, enerģiju un talantu pirmkārt izmantoju, lai iegūtu lietas, kuras zūd, vai investēju lietās, kuras pastāv mūžīgi?

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2014 /  www.cbmc.lv.

Ne tikai ievēro likumu, bet dari vairāk

Kad es uzsāku konsultēt vadītājus profesionālajā un uzņēmējdarbībā, meklējot, kā Bībeles patiesības iedzīvināt ikdienas darbībās,  man likās, ka laba doma būtu vispirms godīgi paskatīties uz sevi. Es pārbaudīju savu dzīvi attiecībā uz pagātnes darījumiem, uzdodot jautājumu, vai kādi no tiem nav palikuši nepabeigti un vai, kaut ko darot, ir gadījies tā, ka es pats neesmu ievērojis bibliskos principus, kuri tagad man kalpo kā vadlīnija.  

Es to pamatoju tā - ja es pats nevēlos dzīvot saskaņā ar Dieva iedibinātiem standartiem, uz kāda pamata es varētu balstīt uzņēmēju un profesionālo cilvēku konsultēšanu, un kā lai es spētu viņus pārliecināt sekot tiem?

Veicot personisko inventarizāciju, es sajutu vainas apziņu par nelielu korporatīvo parādu, kurš bija palicis man kādreiz piederējušam uzņēmumam.

Kaut gan šis parāds attiecās uz uzņēmumu, un man personīgi juridiska atbildība par to nebija, Dievs man skaidri norādīja, ka Viņš vēlas, lai visi mani biznesa darījumi būtu skaidri un neapstrīdami – ieskaitot šo pagātnē.

Veltot zināmu laiku un piepūli, man izdevās noskaidrot, kam atmaksāt parādu un nosūtīt čeku par atbilstošo summu. Biznesa īpašnieki bija pārsteigti un piezvanīja, lai man to pateiktu. Tāpat viņi darīja zināmu, ka parāds dažus gadus iepriekš ticis norakstīts, tādēļ šo summu ziedojuši vietējai baznīcai.

Kaut finansiālās saistības bija izpildītas un aizmirstas, es zināju, ka tas mani neatbrīvo no atbildības Dieva priekšā. Godaprāts nav kas tāds, ko var ieslēgt un izslēgt, atkarībā no tā, vai tas izdevīgi jūsu nolūkam. Lai tiktu atpazīti kā godavīri (sievas), mums pēc šāda standarta jātiecas nepārtraukti uz visiem 100 procentiem. Šī situācija likās kā eksāmens, kurā Dievs pārbauda, vai es Viņam uzticos pilnībā – arī, ja tas iespaido manu čeku grāmatiņu.

Efeziešiem 5:3 māca: “Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.” Ir viegli sludināt noteiktas vērtības un ticību, bet dzīvot saskaņā ar tām, it īpaši, ja tas prasa izdevumus, ir daudz grūtāk. Tomēr tā ir daļa no mūsu kā Jēzus Kristus sekotāju darba vietās aicinājuma. Sakāmvārds vēsta: “Darbi runā skaļāk nekā vārdi”, un mēs ceram, ka katrs kontakts ar cilvēkiem ikdienā atbalsosies mūžībā. Mūsu uzvedībai jābūt pastāvīgai un saskaņā ar sludināto ticību.

Dieva standarti bieži ir prasīgāki nekā eksistējošie likumi, un mums kā Dieva vēstniekiem jābūt labākiem nekā no mums tiek prasīts. Bībelē izteikts šāds brīdinājums: “Taisno krietnums tos vada, bet viltvāržu divkosība tos izposta.” (Salamana Pamācības 11:3 (jaunais tulk.))

Samaksājot šādu parādu, pazūd bailes, ka jautājums varētu pacelties no jauna un mest ēnu uz manu godaprātu, manu kā uzņēmēja un konsultanta integritāti.  Un tā kā maksājums tika tālāk nodots vietējai baznīcai, kas zina? Varbūt tika atbildēta kāda lūgšana draudzē. Nekas vairāk kā divi zaķi ar vienu šāvienu, kā mēdz teikt! 

Autors Riks Boks

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2014 /  www.cbmc.lv.