Runāt runāšanas pēc

„Un Tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” (2. Mozus 33:11)

Padomājiet dažas minūtes par kādu sev tuvu draugu, kura sabiedrībā jūs jūtaties labi un ar kuru jūs labprāt regulāri tiekaties. Kad pēdējo reizi ar viņu sarunājāties vismaz desmit minūtes, neprasot, lai viņš jums ko dotu vai izdarītu? Par ko jūs tad runājāt?

Droši vien lielākajai daļai cilvēku nemaz nav grūti ilgāku laiku sarunāties ar savu labāko draugu, neko no viņa nelūdzot. Bet kā tas ir ar Dievu? Cik sen tas bija, kad sarunājāties ar Viņu desmit minūtes, neprasot, lai Viņš jums ko dotu vai ko izdarītu?

Ja kristīgās dzīves galvenais mērķis ir attiecību veidošana ar Dievu, tad lūgšanas galvenais mērķis ir sakaru uzturēšana. Tomēr tik daudz kristiešu lūgšanu uzskata vienīgi par līdzekli savu mērķu sasniegšanai un galvenokārt atbilžu saņemšanai. Patiesībā daži pat sāk šaubīties, vai ir kristieši, ja nav saņēmuši gaidītās atbildes.

Mums ir saprotami, ka cilvēcīgās attiecībās galvenais sarunu mērķis nav kādu lietu iegūšana no otra, bet gan runāšana runāšanas pēc – runāšana tāpēc, ka mums patīk otras personas sabiedrība.

Kaut arī mums tuvi cilvēki parasti labprāt mūsu labā daudz ko izdarīs, un mēs ticam, ka viņi vienmēr arī piedos, ja veidotos situācija, kad būtu jālūdz piedošana, tomēr mūsu ciešās un pastāvīgās attiecības nebalstās uz šīm priekšrocībām. Bet cik bieži savos mēģinājumos sarunāties ar Dievu mēs aprobežojamies tikai ar lūgumiem pēc palīdzības un zaudējam to svētību, ko sniedz vienkārša saruna. Saruna, kuras pamatā ir prieks runāties ar to, kurš mūs mīl un saprot, kuram interesē viss, ko vēlamies Viņam pateikt.

Ja jūsu attiecību ar Dievu pamatā galvenokārt ir bijis „dod man” vai „piedod man”, tad šodien pamēģiniet veltīt desmit minūtes sarunai ar Viņu, neko neprasot. Iespējams, jūs atklāsit jaunu lūgšanas dimensiju, ko līdz šim nepazināt.

(Autors: Moriss Vendens)

Vakardienas manna šodienai neder

„Viņi to salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa.” (2. Mozus 16:21)

Izraēla ļaudis paklausīja Mozus norādījumiem un ievāca mannu, maizi no Debesīm, atbilstoši savām personīgajām vajadzībām. „Un Mozus tiem sacīja: „Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam.”” (19. p.) Ko varam no tā mācīties, kas mums palīdzētu veidot jēgpilnu garīgo dzīvi?

Atļaujiet man izteikt pieņēmumu, ka viens no iemesliem, kāpēc kristīga dzīve cilvēkiem sagādā grūtības, ir, ka viņi šodien cenšas paļauties uz kaut ko, kas notika vakar. Tomēr tas nedarbojas. Kristīgā dzīve turpina savu gaitu pēc trolejbusa principa, nevis pēc bateriju principa! Mēs nevaram uzkrāt reliģiju.

Daži izraēlieši, kuri neievēroja Mozus norādījumus un atstāja mannu līdz nākamajam rītam, piedzīvoja, ka tajā „saradās tārpi, un tas smirdēja”.

Vai ir iespējama arī šāda kristīgā pieredze? Vakar piedzīvotais šodien vairs neder. Šajā vietā daudzi cilvēki nomaldās. Viņi ir dzirdējuši, cik svarīgi ir ikdienas personīgie svētbrīži un tuvas attiecības ar Dievu. Viņi „cenšas” to darīt vienu, divas dienas, tad nedēļu izlaiž un pēc tam mēģina vēl kādu dienu. Tad izlaiž un sāk atkal, izlaiž un sāk atkal. Beidzot viņi saka: „Tas nedarbojas!” Protams, ka tas nedarbojas!

Tik daudz reliģijas pietiks, lai justos nožēlojami, bet būs par maz jēgpilnu attiecību veidošanai ar Kungu. Pastāvīgums ir ārkārtīgi svarīgs mūsu ikdienas saziņā un sadraudzībā ar Dievu. Jēzus teica: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu!” (Lūkas 9:23)

Tā Izraēla ļaudis salasīja mannu „ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa”. Vai esat kādreiz savu ticības dzīvi balstījuši vienīgi uz vakara lūgšanu īsi pirms iekrītat gultā? Daudzi ir atklājuši, ka, mainot lūgšanas un Bībeles pētīšanas laiku no darīt to vakarā kā pēdējo uz darīt to kā pirmo no rīta, ir notikušas lielas pārmaiņas. Izmainījies arī viņu lūgšanu saturs no vienkārša teikuma „Dievs, piedod man visus šīs dienas grēkus un kļūdas” uz patiesu sadraudzību un domu apmaiņu ar Debesīm.

Katras dienas sākumā veltiet laiku, lai vienatnē meklētu Jēzu Viņa Vārdā un lūgšanās.

(Autors: Moriss Vendens)

Tam vajadzīgs laiks

„Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.” (Jesajas 40:31)

Izmantojiet laiku! Jēzus izteiktā analoģija saka, ka gan fiziskā, gan garīgā dzīvība tiek uzturēta līdzīgi. No tā mēs mācāmies galvenos principus, kā uzturēt jēgpilnas attiecības ar Viņu. Cik resni vai tievi gan mēs būtu, ja fiziskās barības uzņemšanai veltītu tikpat daudz laika, cik pavadām vienatnē ar Dievu?

„Būti labi, ja mēs katru dienu kādu stundu pavadītu, pārdomājot Kristus dzīvi.” („Laikmetu ilgas”, 83. lpp.) Tas nenozīmē, ka jums jāuzstāda taimeris, lai būtu droši, ka katru dienu sarunās ar Dievu pavadāt tieši 60 minūtes. Tomēr tas prasa vairāk nekā dienai paredzētā teksta izlasīšanu, kamēr roka jau satvērusi durvju rokturi. Tam nepieciešams ilgāks laiks, vismaz tik daudz, cik veltāt savām ikdienas maltītēm.

Jūs varbūt teiksit: „Man nav laika.” Atļaujiet atgādināt, ka mēs atrodam laiku tam, ko uzskatām par svarīgu. Iemesls, kāpēc daudzi katru dienu neizlieto laiku attiecībām ar Kristu ir tas, ka tam nepiešķir pārāk lielu nozīmi. Ja viņiem tas būtu svarīgi, tad arī atrastu pietiekami daudz laika.

Ja man nešķiet svarīgi izlietot laiku Kristus iepazīšanai, tad cēlonis tam varētu būt uzskats, ka es varu tikt izglābts citādāk nevis caur iepazīšanos ar Viņu. Un, ja kāds nepaļaujas uz Jēzu, tad droši vien viņš paļaujas pats uz sevi. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki neizmanto laiku, lai skatītos uz Jēzu un meklētu sadraudzību ar Viņu, ir, ka viņi joprojām darbojas saskaņā ar pārliecību, ka glābšana jānotur ar pašu spēkiem.

Tiesa, regulāra laika veltīšana Kristum var kļūt arī par vienkāršu „darbu”. Bībeles lasīšana un lūgšanas ik dienas vēl negarantē garīgās dzīves veselību, tāpat kā ēšana un elpošana ik dienas vēl nenodrošina fizisko veselību. Tomēr ir skaidrs, ka bez tā jūs nevarat būt vesels!

Jāņa 17:3 teikts: „Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” Dieva pazīšana ir mūžīga dzīvība un mūsu personīgo svētbrīžu mērķis.

(Autors: Moriss Vendens)

Pazīt Viņu nozīmē uzticēties Viņam

„Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu paļaujas bēdu laikā, tiem Viņš ir stipra pils, un Viņš pazīst tos, kas pie Viņa meklē patvērumu.” (Nahuma 1:7)

Daudzu cilvēku kristīgā dzīve ir neveiksmju pilna, jo viņi cenšas rīkoties pareizi, tā cerot kļūt par kristiešiem. Tā nekas neiznāks! Jāņa 6. nodaļā rakstīts, ka jūdi nāca pie Jēzus un Viņam jautāja: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Un Jēzus viņiem atbildēja: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Viņš ir sūtījis!” (28.-29. p.)

Rodas jautājums, ko nozīmē ticēt? Ja Dieva darbs ir tas, ka mēs ticam, tad kā mums to darīt? Kā lai iegūstam ticību? Kā lai mēs uzticamies? Vai uzticēšanās ir panākama ar lielām pūlēm?

Attiecībās ar citiem cilvēkiem, lai varētu kādam uzticēties, nepieciešamas divas lietas. Pirmkārt, šim cilvēkam jābūt uzticamam. Otrkārt, viņš mums ir jāiepazīst. Parasti mēs nevienam neuzticamies pirms neesam iepazinušies.

Tad, ja viņš ir uzticams, mēs arī labprāt uzticamies. Dievs ir pilnīgi uzticams. Ja jūs Viņu pazīstat, jūs Viņam uzticēsities, turklāt labprātīgi un dabīgi. Bet, ja Viņu nepazīstat, tad Viņam neuzticaties.

Kad vien redzat cilvēku, kurš ar savu dzīvi liecina, ka neuzticas Dievam, viņš apstiprina patiesību, ka nepazīst Dievu.

Tūkstošiem cilvēku pasaulē visā notiekošajā vaino Dievu. To dara pat apdrošināšanas sabiedrības. Viņi dabas katastrofas sauc par „Dieva darbiem”! Vienīgais neuzticēšanās Dievam iemesls ir Viņa nepazīšana.

Bet kā lai iemācās uzticēties Dievam? Jūs iemācīsities Viņam uzticēties, iepazīstoties ar Viņu. Un Dievs aicina jūs būt kaut kam vairāk nekā tikai labam cilvēkam. Viņš aicina jūs iepazīties ar Viņu un izjust Viņa klātbūtni un spēku savā dzīvē. Tā ir kristietība.

Šodien vairākums draudžu locekļu paļaujas uz saviem darbiem un nemeklē iespēju personīgi iepazīties un sadraudzēties ar Dievu. Saskaņā ar pēdējām aptaujām tikai viens no pieciem ik dienas velta laiku, lai labāk iepazītu Dievu. Tas ir kā censties ražot ābolus bez ābeles. Bez nepārtrauktas savienības ar Dievu nav īstas uzticēšanās, nav augļu, nav patiesas kristietības.

(Autors: Moriss Vendens)

Vienīgais veids, kā iegūt ābolus

„No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:16, 17)

Reiz tika rīkots gadatirgus ar izstādi. Labākajiem vērtēšanai nodotajiem āboliem bija paredzētas īpašas balvas. Pa visu apgabalu izsūtīja apkārtrakstu, lai ikviens zinātu par gaidāmo sacensību.

Daļa cilvēku šajā apgabalā nemaz neinteresējās par āboliem. Viņi izmeta paziņojumu un aizmirsa par to. Bet pārējie sāka domāt, kā izaudzēt godalgas cienīgu ābolu.

Tompkina kungs bija kokgriezējs. Viņš izvēlējās savu ābolu izgriezt no priedes koka. Tas iznāca pareizas formas un, kad viņš to nokrāsoja un nopulēja, izskatījās gandrīz kā īsts ābols.

Džounsa kundze aizsteidzās uz pilsētu pēc dzijas. Viņa ābolu uzadīja. Kad šis darbs bija galā, tas gluži neizskatījās pēc ābola, bet droši varēja teikt, ka tas bija domāts ābols.

Citi savus ābolus pagatavoja no plastmasas, citi iztamborēja, citi izšuva.

Daži izmantoja mālu, keramiku vai stiklu.

Tikai nedaudzi savus ābolus izvēlējās no ābeles. Tie bija īsti augļi.

Gadatirgus dienā izstādē izstādītie āboli visi izskatījās tīri glīti. Bet, kad tiesneši tos mēģināja pārgriezt, lai redzētu, kādi tie ir iekšpusē, visi mākslīgie āboli tika diskvalificēti.

Ja vēlaties iegūt ābolu, tad vislabākais, ko varat darīt, ir vai nu atrast ābeli, vai arī to iedēstīt. Tāpat, ja vēlaties iegūt kristīgas dzīves augļus, tad vislabākais, ko varat darīt, ir būt kristietim. Ābele dod ābolus tāpēc, ka tā ir ābele, bet, nekad, lai kļūtu par ābeli. Un kristietis rīkojas pareizi tāpēc, ka ir kristietis, un nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu. Vērtība ir tam, kas ir iekšienē.

Grāmatas „Padomi par diētu un uzturu” 35. lpp. teikts: „Nodoms sākt ar ārieni un tad pāriet pie iekšienes vienmēr ir cietis neveiksmi un arī cietīs neveiksmi. Dieva plāns ir sākt ar visu grūtību galveno avotu – sirdi, un tad no sirds raisīsies taisnības principi.”

(Autors: Moriss Vendens)

Miers sniedz atvieglojumu un uzvaru

„Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27)

Grāmatā „Ceļš pie Kristus” 49. lpp. ir šādi vārdi: „Tiklīdz Svētais Gars ir atdzīvinājis tavu sirdsapziņu, tu ieraugi kaut ko no grēka ļaunuma, no grēka varas, tā nozieguma un posta, tu sāc uzlūkot grēku ar riebumu. Tu sajūti, ka tas tevi ir atšķīris no Dieva, ka tu kā vergs esi pakļauts ļaunā varai.” (Ievērojiet, te ir runa par cilvēku, kurš atrodas ļaunuma gūstā un to apzinās.) „Jo vairāk tu centies atbrīvoties, jo vairāk apzinies savu bezpalīdzību.” (Vai te ir runa par kādu pagānu un dumpinieku vai par cilvēku, kurš cenšas dzīvot pareizu dzīvi?) „Tavi motīvi nav šķīsti, tava sirds ir netīra. Tu redzi, ka tava dzīve ir savtības un grēka pilna. Tu ilgojies pēc piedošanas, pēc skaidrības, pēc atbrīvošanas. Ko gan tu vari darīt, lai iegūtu saskaņu ar Dievu un raksturā kļūtu Viņam līdzīgs?”

Ja es pareizi saprotu, tad šajā rindkopā aprakstīta samudžinājusies dzīve, tāda cilvēka dzīve, kurš cietis sakāvi, kļūdījies un zaudējis cerību. Ko lai jūs darāt?

Nākamajā rindkopā ir sniegta atbilde. Vai zināt, ko es sākumā cerēju tur atrast? Ka viss, kas jums ir vajadzīgs, ir stiprāka piepūle. Ka jums jāapņemas stingrāk. Ka jums jābūt dedzīgākiem, vairāk jānododas Dievam, vairāk jāsvētās. Varbūt jums vajag nopietnāk pētīt Bībeli un vairāk lūgt, vai arī vairāk kalpot citu labā? Bet tā vietā tur sacīts, ka jums vajadzīgs MIERS!

Izklausās pēc kādas kļūdas! Es domāju, ka ikviens to labi saprot, ka nevar būt nekāds miers, ja dzīve ir tā sajaukta. Lai jūs iegūtu mieru, vispirms ir jāsaved kartībā dzīve. Bet te tā nav teikts. Te nav sacīts, ka uzvara sniedz mieru, bet gan miers sniedz uzvaru. Vai jūs varat to aptvert? Tas ir viens no vislielākajiem atklājumiem tēmā par taisnošanu ticībā.

„Tev vajadzīgs Debesu miers, piedošana, dvēseles miers un mīlestība. To nevar nopirkt par naudu, to nevar sasniegt ar prātu, to nevar iegūt ar gudrību; tev nav nekādu cerību to nodrošināt ar savu piepūli. Bet Dievs to piedāvā kā dāvanu, “bez maksas, par velti”. (Jesajas 55:1) Tā jau pieder tev, ja tu tikai vēlies izstiept savu roku, lai to satvertu.”

Speciālisti zina, ka bērns var atbrīvoties no kļūdām un neveiksmēm tikai tad, ja viņš zina, ka viņu mīl un pieņem jau tad, kad viņš tās vēl pieļauj. Atstumšana ir tā, kas cilvēkam liek palikt grēkos un kļūdās. Tieši apziņa, ka tiekat pieņemti un mīlēti, ļauj jums augt un izmaina visu dzīvi. Miers ir tas, kas sniedz atvieglojumu un uzvaru.

(Autors: Moriss Vendens)

Nenoteiktības riski un solījumi

Daudzi biznesa vadītāji uzskata, ka galvenais iemesls ,kādēļ globālā ekonomika joprojām nevar atgūties un parādīt atjaunoto spēku, ir lielā nenoteiktība. Uz visiem slogu uzliek paaugstinātie nodokļi. Daudzi ekonomiskie indikatori joprojām svārstās. Un politiskais lauks lielā pasaules daļā piepildīts ar nezināmo. Rezultātā biznesa līderi kavējas doties uz priekšu, uzsākt jaunus projektus, pieņemt jaunus darbiniekus vai arī iesaistīties nozīmīgās aktivitātēs, kuras varētu apdraudēt korporāciju pamatus.

No vienas puses šāda piesardzīga pieeja šķiet droša. Vai būtu prātīgi bez apdoma mesties uz priekšu, ja ekonomiskā situācija neliekas labvēlīga? Bībelē Vecajā Derībā Salamana pamācībās izteikts atbalsts šādai piesardzīgai darbībai. Piemēram, teikts: “Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš” (Salamana pamācības 27:12). Citiem vārdiem sakot, kļūme nepamanīt bīstamu situāciju un attiecīgi tai rīkoties var novest pie postošām sekām.

Tomēr gaidīt līdz apstākļi kļūs perfekti, iespējams, arī nav gudrākais ceļš. Varbūt tad jau būs par vēlu. Teiciens vēsta: „Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.” Dažkārt labākais laiks uzsākt ko jaunu ir tad, kad citi iestiguši bezdarbībā. Kamēr citi sastinguši bailēs no gaidāmā, dažas no lielākajām veiksmēm biznesā pieder drosmīgiem un tālredzīgiem cilvēkiem, kuri spējuši īstenot labi pārdomātās idejas.

Tad kur ir starpība? Kā saprast vai labāk piesardzīgi gaidīt vai, neskatoties uz nenoteiktību, doties uz priekšu?

Tai pašā laikā, kamēr neviens nevar garantēt izdošanos pat vislabvēlīgākajos ekonomiskajos apstākļos, Bībele piedāvā dažas palīdzošas vadlīnijas, kuras vērts pārdomāt. Un atkal Salamana pamācības dod pārliecinošu ieskatu:

Apkopo visu nepieciešamo informāciju. Viens no lielākajiem neveiksmju cēloņiem ir nevēlēšanās veikt pietiekamu izpēti un sagatavošanos pirms darbības uzsākšanas. “Sapratīga sirds iemanto gudrību, un gudra auss meklē atzīšanu.” (Salamana pamācības 18:15)

Meklē padomu pie uzticamiem kolēģiem. Viens no veidiem, kā iegūt informāciju, ir konsultēšanās ar draugiem un paziņām, kuriem ir pieredze jomā, kurā vēlaties darboties. Viņi var atklāt tādas šķautnes, kādas jūs neesat pamanījuši. “Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.” (Salamana pamācības 11:14) “Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.” (Salamana pamācības 15:22)

Ej uz priekšu, motivēts ar vēlmi godināt un iepriecināt Dievu. Pārāk bieži plānu dzenulis ir savas vēlmes un lepnums. No šīm potenciālajām lamatām var izvairīties, ja cilvēks cieši nolēmis sekot Dieva atklātajam virzienam. Bībeles Jaunajā Derībā Romiešiem  8:5 māca: "Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām."

Apdomīga plānošana un draudu apzināšana biznesā ir obligāta, tomēr, kad jūs patiesi jūtat, ka Dieva Gars jūs mudina iet uz priekšu, gudrākais ir klausīt Dieva Garam.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Radošuma vērtība

Viena no galvenajām atšķirībām starp cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm ir mūsu kreativitāte jeb radošums.  Bībelē teikts, ka Dievs mūs radīja līdzīgus Sev – jau no paša sākuma Viņš mūs ir iecerējis tikpat radošus kā Sevi.

Nesen es ar savu draugu, mākslinieku, gleznotāju, runāju par mākslu, kuru rada viens, pretstatā mākslai, kuru rada komanda. Kā gleznotājs mans draugs pamatā strādā viens, līdzīgi kā es to daru savā fotogrāfa darbā. Ja projektā ir iesaistīti arī citi cilvēki, tad parasti tie ir fotogrāfiski subjekti. Viņi ir procesa būtiska sastāvdaļa, bet radošums nāk no manis - manām acīm, galvas un sirds. Fotokamera ir rīks, līdzīgi kā ota vai skulptora cirtnis ir rīki, lai radītu mākslas darbu.

Savu citu, mūziķa profesiju es uzlūkoju kā „komandas sportu”. Dažiem mūziķiem patīk strādāt vieniem kā komponistiem vai solo izpildītājiem, bet man mūzika vislabāk izdodas, esot komandā. Komanda var būt maza kā duets, piemēram, Džons Lenons un Pols Makartnijs, vai arī liela kā simfoniskais orķestris.

Līdzīgi principi piemērojami biznesa pasaulei. Uzņēmuma vadītājam brīžiem jāstrādā vienam, pieņemot lēmumus, ko tikai viņš vai viņa var pieņemt. Tirdzniecības darbinieki, lai tiktos ar iespējamiem klientiem cerībā pārliecināt viņus pirkt savus produktus vai pakalpojumus,  visbiežāk ceļo vieni. Šādos brīžos viņi izmanto savu individuālo kreativitāti, lai noteiktu, kas labāk kalpos mērķa sasniegšanai.

Tomēr, lielākoties, biznesā labākā pieeja ir komandas darbs. Piemēram, izstrādājot stratēģiju, izstrādājot plānus inovācijām vai arī izvērtējot nodaļas vai uzņēmuma vispārējos sasniegumus un darbību, skats no dažādām perspektīvām dod labāku rezultātu.

Lai kāds arī būtu komandas lielums, „brīnums” notiek, kad jūs saprotat, ka viss kopā ir vairāk nekā tikai atsevišķo sastāvdaļu summa. Citiem vārdiem sakot – jūs kopā sasniedzat vairāk, nekā varētu izdarīt pa vienam. Mēs bieži to varam novērot sportā. Kad komandas locekļi kopā darbojas labi – rezultāti ir daudz lielāki, nekā jūs esat tos gaidījuši no katra atsevišķa spēlētāja.

Muzikālā grupa, kuras loceklis es esmu, Sky Blue, tika izveidota pirms vairākiem gadiem, jo mēs gribējām veidot mākslu mūzikas formā. Kad mēs muzicējam, auditorija var novērot, kā četri mākslinieki klausās viens otru, atbildot uz to, ko citi spēlējuši vai dziedājuši, un pievienojoties muzikālai sarunai veidā, kas, cerams, ir ausij tīkams. Mēs neesam džeza grupa, bet pamatos tā ir džeza mūzikas būtība.

Lielākoties mēs dodamies prom smaidot, jo esam radījuši kaut ko iepriekš nedzirdētu un to, ko, iespējams, nevarēs dzirdēt arī jebkad vēlāk tieši tādā pat izpildījumā.

Bībelē bieži runāts par komandas darba vērtīgumu. Vecajā Derībā Salamans mācītājs 4:9-12 teikts: “Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc, ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm; ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! … Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.”

Salamana pamācībās 27:17 teikts: “Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” Mums katram ir unikālas spējas un talanti, bet lai spētu sasniegt maksimālo rezultātu, mēs esam nepieciešami viens otram.

Autors: Džims Matis

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Par ko vai par kuru jūs esat pateicīgi?

Pagājušajā nedēļā miljoni cilvēku visā pasaulē atzīmēja Pateicības dienu, kaut arī ir absolūti pieņemami justies pateicīgam arī jebkurā citā dienā. Viena no labajām lietām tādās svētku dienās kā Pateicības diena ir īpašā motivācija uz brīdi apstāties, atcerēties un pārdomāt par lietām un cilvēkiem, par ko/par kuriem esam pateicīgi.

Parasti, kad ir runa par svētībām, prātā nāk materiālās lietas: mājas, ēdiens, apģērbs, ienākumi, darbs un veselība. Bet vai jūs atceraties, kam jums jābūt pateicīgiem par pozitīvajiem impulsiem jūsu dzīvē?

Kad es iedomājos šos cilvēkus, mans saraksts iznāk diezgan garš. Tajā ir mani vecāki, onkulis, kurš bija kā tēvs, it īpaši pusaudža un koledžas gados, daudzi skolotāji un profesori, it īpaši daži, kuri mani vadīja pa karjeras izvēles ceļiem. Vēl arī vīrs, kurš riskēja pieņemt mani darbā par redaktoru savā avīzē, tādējādi paverot man ceļu žurnālistikā.

Tajā ir arī tie, kuri mani pieņēma darbā CBMC kolektīvā, kurā esmu svētīts gan profesionāli, gan garīgi. Darbs CBMC ļāvis man piepildīt mērķus rakstīt gan rakstus žurnālā, gan grāmatas, tāpat arī ievadīja cilvēku dzīves mainošajā mentora darbā.

Savos 20 CBMC komandas locekļa gados esmu varējis apmeklēt konferences un mācīties no citiem profesionāliem rakstniekiem un redaktoriem. Esmu ieguvis daudz draugu un iemācījies novērtēt viņu spējas vienlaicīgi strādāt un kalpot Dievam. Viņi parāda, kā var sekmīgi savienot ticību un  profesionālo aicinājumu, pierādot, ka kristietībai un darba vietai var veltīt pilnvērtīgu uzmanību, neizejot uz kompromisiem.

Kuri ir tie cilvēki, kuriem jūs esat pateicīgi, kuri ir atstājuši neizdzēšamu ietekmi uz jūsu dzīvi, palīdzot jums kļūt par to, kas esat tagad?

Lūk, vēl dažas pārdomas par pateicību, kuras piedāvā Bībele:

Esiet pateicīgs par VISU. Bieži mūsu pateicība aprobežojas ar “labajām lietām” – lietām, kuras dara mūs laimīgus. Bet dzīves izaicinājumi un nedienas, ko piedzīvojam, veicina mūsu personīgo izaugsmi un arī ir vērtīgas un pelnījušas novērtējumu. “Esiet priecīgi vienmēr,… Par visu esiet pateicīgi” (1. Tesaloniķiešiem 5:16-18).

Pateicībai nav ierobežojumu. Tie, kuri tic Jēzum Kristum, var uzticēt Viņam katru savas dzīves aspektu. Nav jābaidās no nākotnes pārliecībā, ka Dievs nodrošinās visas mūsu vajadzības un vadīs mūs cauri jebkādām grūtībām, ar kurām, iespējams, sastapsimies.  “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Filipiešiem 4:6).

Ziniet, kam pateikties. Izsakot pateicību, daži cilvēki pasakas veiksmei, liktenim vai gadījumam. Bībele māca, ka mūsu soļus vada Dievs un ir pelnījis mūsu pateicību un slavēšanu. “Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām” (Psalmi 95:2).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Lielākais darījums pasaulē

„To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Korintiešiem 5:21)

Man ir lodīšu pildspalva, kuru vēlētos apmainīt pret Cadillac Seville automašīnu. Atļaujiet man ko pateikt par šo pildspalvu. Tā nepavisam nav slikta. To man kāds iedeva. Tā izskatās jauka, veidota no izgriezta koka un ir arī diezgan dārga. Vajadzētu taču atrasties kādam, kurš piekristu tādam darījumam un kuru interesētu mans piedāvājums.

Kad kā zēns dzīvoju Filadelfijā, mēs mēdzām mainīties ar košļājamo gumiju papīriņiem. Trīs mazākus pret vienu lielāku.

Vēlāk koledžā atceros kādu vakaru, kad zēnu guļamtelpās mēs sākām mainīties ar kaklasaitēm. Tas bija aizraujošs pasākums. Atbrīvojušies no kaklasaitēm, kuras nekad nenēsājām, mēs iegādājāmies jaunas. Mans istabas biedrs šo spēli sāka bez nevienas un pabeidza ar sešām skaistām kaklasaitēm! Vairākums no mums kaut ko mainīja.

Bet ja kāds ielaistos ar mani lodīšu pildspalvas darījumā, tad viņš noteikti būtu vai nu liels nejēga, vai arī tiešām mani ļoti mīlētu. Viens no diviem.

Šodien vēlos ar jums parunāt par visu laiku lielāko darījumu. „To, kas grēka nepazina, Viņš [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor 5:21) Mazliet pārfrāzēsim šo teikumu. Dievs Jēzu, kurš grēku nepazina, mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs, kas nepazīstam taisnību, varētu kļūt par Dieva taisnību Viņā.

Ko jūs darītu, ja Jēzus šodien personīgi atnāktu pie jums, it kā jūs būtu vienīgais pasaulē? Kā jūs justos, ja Viņš ar draudzīgu skatienu ielūkotos jums acīs, sniegtu pretī savas rokas, kā agrāk, dzīvojot uz zemes, un sacītu: „Mans draugs, Es atnācu, lai visu savu taisnību apmainītu pret visiem taviem grēkiem.” Vai jūs tas interesētu?

Esmu dzirdējis ļaudis sakām, ka, ja Viņš tā darītu un viņi zinātu, ka tajā brīdī uz visiem laikiem izšķiras viņu mūžīgais liktenis, tad tas būtu pārāk labs priekšlikums, lai tam ticētu.

Tomēr tā ir patiesība – pasaulē lielākais darījums ir kristieša dzīvei dāvā drošību un pārliecību par mūsu mūžīgo likteni.

(Autors: Moriss Vendens)

Dievs ir mūsu pusē

„Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31)

Ir grūti aiziet bojā. Dievs neraugās uz mums no Debesīm ar palielināmo stiklu, meklējot uz mums traipus vai grumbas, kas būtu attaisnojums mūsu izslēgšanai no Debesīm. Visas saprātīgās Universa būtnes ir apvienojušās pūlēs, lai mūsu izglābšanos padarītu pēc iespējas vieglāku. Jēzus saviem bērniem to ir padarījis tik vieglu, cik vien spēja. Viņš piedāvā savu mīlestību, draudzību, mieru un mājvietu pie Viņa uz mūžīgiem laikiem.

Un pat ja mēs to visu neņemam vērā, Viņš tomēr mums seko, runādams uz mums caur savu Vārdu, caur saviem kalpiem, caur mūsu mīļajiem, kuri jau Viņam pieder, caur mūsu prātu, caur sirdsapziņu, caur dzīves grūtībām, caur Svēto Garu un beidzot caur vislielāko no visiem kalniem – Golgatu.

Viņš atgādina, ka ir ar mums, ka Viņš gaida un nevēlas nevienu no mums zaudēt, „negribēdams, ka kādi pazustu”. (2. Pētera 3:9)

Klausies, mans draugs, nekad netici domai, ka ir grūti izglābties, bet viegli pazust. Ja Dievs ir ar mums, kas var būt pret mums! Es pateicos Viņam par šiem varenajiem kalniem, kurus Viņš ir nolicis manā ceļā. Esmu pateicīgs, ka Viņš ir visu sagādājis ikviena izglābšanai mūžīgai dzīvei kopā ar Viņu.

Lūk, gala slēdziens: ja es gribu pazust, tad man jāuzsāk cīņa pret Dievu, un tā nav viegla cīņa; ir jācīnās pret Jēzu un pret Svēto Garu. Man jāpretojas visu savu kristīgo draugu lūgšanām un viņu rūpēm. Man jācīnās pret divu trešdaļu Universa eņģeļu lielo pārspēku. Bet ja izvēlos tikt glābts, tad viss, pret ko man jācīnās, ir velns un viena trešdaļa eņģeļu, kas Jēzus klātbūtnē brēca pēc žēlastības un kurus Jēzus solījis uzvarēt manā vietā. Nav jābrīnās, ka pazust ir grūti!

(Autors: Moriss Vendens)

Ne mieru, bet zobenu

„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mateja 10:34)

Mazā Bērniņa vecāki acīmredzot bija trūcīgi ļaudis. Templī iesvētīšana bija parasta lieta, un kalpojošais priesteris nesaskatīja nekā ievērības cienīga. Bet tajā reizē tur atradās divi vecāki cilvēki – Simeons un Anna –,kuri ar ilgām gaidīja Mesijas nākšanu un nebija gaidījuši veltīgi.

Simeons paņēma no Marijas Bērniņu un, turot to, svētīja šo ģimeni, sacīdams Marijai: „Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.” (Lūkas 2:34)

Simeona pravietojums piepildījās Jēzus dzīvē. Viņa sludinātais evaņģēlijs ļaudis vairs neatstāja tādus, kādi viņi bija. Viņi bija spiesti iet pa vienu vai otru ceļu. Neitralitāte nebija iespējama. Vai nu viņi kļuva par patriotiem, vai nodevējiem. Šī cilvēku dalīšanās norisinājās nepārtraukti, katru Viņa dzīves dienu kļūstot arvien dramatiskāka, līdz pēdējam atrisinājumam Golgatā.

Kaut arī doma, ka Jēzus glābj, ir ļoti skaista un mums patīk par to dziedāt, tomēr Jēzus arī atšķir. Viņš nenāca nest mieru, bet zobenu, jo Jēzus cilvēkus uzmodina.

Vēl šajā tekstā mēs redzam, ka Jēzus bija likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem ļaudīm Izraēlā. Te nav runa par grieķiem vai romiešiem. Jēzus nāca un piedāvāja izvēli ļaudīm, kas jau sēdēja baznīcas solos. Jēzus nākšanas rezultātā notika dalīšanās draudzes iekšienē, ļaudis izšķīrās iet pa vienu vai otru ceļu.

Evaņģēlijos mēs atkal un atkal redzam, ka ir tikai divi ceļi. Trešās iespējas nav. Mēs nekad nevaram palikt paši par sevi. Mēs varam tikai izvēlēties, kurš mūs pārvaldīs. Vai nu pieņemam Viņa žēlastību un ticam Viņam, vai aizejam bojā.

Pie krusta pienaglotā Jēzus paaugstināšana, sekošana Viņa dzīves piemēram, šodien dos tādus pašus rezultātus kā toreiz, kad Viņš atradās uz zemes. Cilvēka dabai piemīt tās pašas īpašības, kādas bija Kristus laikā.

Kad patiesi iepazīstam Jēzu, mēs būsim spiesti izlemt vai nu pakļauties Viņa gribai, vai atraidīt Viņu. Palikt neitrāliem nav iespējams.

(Autors: Moriss Vendens)

Tu nevari pats sevi piesist krustā

„Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.” (Mateja 10:39)

Kad vien Jēzus runā par krustu, Viņš par to runā kā par mūsu krustu, ne savējo. „Kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts!” (Mateja 10:38) „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23)

Tas bija mūsu krusts, ko Jēzus cieta, mūsu vietā Viņš mira pie tā! Ja jūs nolemtu atņemt sev dzīvību, jums būtu pieejami dažādi ceļi. Jūs varētu pielikt pistoli pie deniņiem un nospiest gaili; varētu ieņemt pietiekami lielu jebkuru zāļu devu; varētu nolēkt no kāda augsta tilta vai augstceltnes.

Tomēr vienu lietu jūs nekad nevarētu izdarīt – paši sevi piesist pie krusta. Ja vēlaties tikt piesists krustā, tad tas ir jāizdara kādam citam.

„Jūgs un krusts ir simboli, kas norāda uz vienu un to pašu lietu – savas gribas pilnīgu nodošanu Dievam.” („SDA Bībeles komentāri”, Elenas Vaitas komentārs par Mateja 11:28-30, 1090. lpp.) Šis Kristus izmantotais pilnīgas nodošanās simbols prasa, lai šo darbu veiktu kāds cits, bet ne mēs paši. Lai cik apņēmīgi mēs arī nepūlētos piesist sevi krustā, to nav iespējams izdarīt. Lai cik apņēmīgi mēs nepūlētos nodoties Dievam, arī to nav iespējams izdarīt. Mēs varam vienīgi atļaut, lai kāds cits to izdara mūsu vietā.

Ja jau mēs nevaram piesist sevi krustā, ja nevaram paši nodoties Dievam, tad neizbēgami nevaram arī noteikt laiku, kad tas notiks. Kristus dzīvē viss risinājās saskaņā ar Dieva noteikto laiku. Viņš neko nedarīja, lai krīzi pasteidzinātu vai novilcinātu, Viņš arī nemēģināja izbēgt no krīzes, kad tā pienāca. Ik dienas Viņš pieņēma Tēva plānu savai dzīvei un necentās īstenot pats savus plānus.

Tā tam jābūt arī ar mums. Jēzus ir paredzējis zināmu laiku pieaugšanai. „Papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka 4:28)

Mūsu pūles pasteidzināt nodošanās vai pieaugšanas procesu ir veltīgas. Mēs varam vienīgi meklēt Jēzu, meklēt personīgas attiecības ar Viņu un uzticēties Viņam, ka Viņš pabeigs darbu, kuru ir iesācis mūsu dzīvē. Jēzus pats mūs vadīs pie pilnīgas nodošanās Viņam.

(Autors: Moriss Vendens)

Ne mans, bet Viņa darbs

„Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.” (Romiešiem 4:4)

Kad cilvēks pirmo reizi aptver, ka Dievs viņam piedāvā brīvību, mieru un piepildījumu caur taisnošanu ticībā Jēzum, tad velns sāk ļoti uztraukties.

Cik ilgi vien iespējams, viņš vienmēr ir centies aizturēt ikvienu no jebkādas interesēšanās par Dievu. Viņš nevēlas, ka kāds ietu pie Jēzus un atrastu mieru. Jo tālāk mēs atrodamies no Dieva, jo labāk tas viņam patīk. Bet ja viņam neizdodas atturēt mūs no Jēzus pievelkošās varas, atturēt mūs no iedziļināšanās Dieva lietās, tad viņam ir cita taktika.

Vispirms viņš mēģina panākt, lai mēs paši censtos kļūt taisni. Ir iespējams veltīgi izšķiest daudzus gadus, grūti pūloties izmainīt ārējās lietas, mēģinot kļūt pietiekami labiem, lai Dievs varētu mūs pieņemt.

Tomēr beidzot saprotam, ka taisnība iegūstama vienīgi ticībā Jēzum. Mēs saprotam, ka ārējā pievilcība nav pietiekama; redzam, ka mūsu sirds ir ļauna un to nevar pārvērst, pat ja izdodas izmainīt savu uzvedību. Te atkal velns ir klāt ar citu mānīgu piedāvājumu. Viņš mēģina panākt, lai mēs sāktu piestrādāt pie savas ticības. Viņš sniedz visādus argumentus par labu pozitīvai domāšanai un skubina koncentrēties uz ticēšanu. Viņš mēģina panākt, lai mēs vairāk interesētos par apsolījumu pieprasīšanu nekā par To, kurš šos apsolījumus ir devis. Kad lūdzam tikai tāpēc, lai mūsu lūgumi tiktu paklausīti, bet nesaņemam gaidītās atbildes, viņš var izpostīt mūsu ticību Dievam brīdī, kad to praktizējam.

Kad atzīstam, ka ar savām pūlēm nespējam iegūt taisnību vai ticību, velns ir klāt ar savu pēdējo mēģinājumu atturēt mūs no tuvošanās Kristum. „Tagad tu visu esi pareizi sapratis,” viņš saka. „Tev atliek vienīgi pakļauties. Ir jāpieliek visas pūles un jāpakļaujas!”

Daudziem, kas atkārtoti pielikuši vislielākās pūles nodoties jeb pakļauties Dievam, par prieka vēsti ir kļuvusi atziņa, ka pakļaušanās ir pilnīgi tāda pati dāvana kā taisnošana un ticība. „Neviens pats sevi nespēj atbrīvot no sava es. Mēs varam tikai atļaut, lai šo darbu mūsos izdara Kristus.” („Kristus līdzības”, 159. lpp.)

Visas dāvanas, ko Dievs vēlas mums dot – taisnošana, miers, ticība, uzvara, mūžīgā dzīvība un pat nodošanās Viņam –, ir iegūstamas tikai vienā veidā – caur personīgām attiecībām ar Devēju.

(Autors: Moriss Vendens)

Kad pūlēm ir nozīme

„Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā!” (1. Timotejam 6:12)

Pret Dievu var cīnīties divējādi. Viens veids ir teikt: „Es neticu Dievam, man Viņš nav vajadzīgs, man nav laika Viņam.” Tāpēc es pie Viņa neeju.

Otrs veids vairs nav tik viegli atmaskojams, bet rezultāti ir tādi paši. Tā ir iešana pie Dieva ar domu, ka Dievs palīdz tiem, kuri palīdz paši sev. Es nesu savas problēmas pie Viņa, bet neatstāju tās Viņam. Tā vietā es cenšos pats iejaukties šajā situācijā.

Ja man kaut kas ir atgadījies ar mašīnu, tad, neaizejot pie mehāniķa, es panākšu, ka viņš manu mašīnu nesalabos. Bet ir vēl viens viltīgāks ceļš, kā tikt galā ar mehāniķi. Es varu šo mašīnu nogādāt pie viņa un kad tā jau ievesta garāžā un pacelts priekšējais vāks, pārliecies no otrās puses viņam saku: „Pagaidiet mazliet! Neaiztieciet sveces, es tās pirms diviem gadiem jau nomainīju. Neaiztieciet arī karburatoru, tas taču ir ļoti smalks mehānisms, jūs varat tur ko salauzt. Neaiztieciet ventilatora siksnu un degvielas sūkni. Un, lai ko jūs darāt, lūdzu, nekādā gadījumā netuvojieties ātrumkārbai!”

Un mehāniķis nosviedīs zemē savus darba rīkus un sacīs: „Te ir jūsu mašīna, tieciet pats ar to galā!” Līdzīgi es varu iet pie Dieva, Viņam sacīdams: „Lūk, Dievs, es vēlos, lai Tu man darītu to un to...” Bet tad es pats sāku jaukties visās šajās lietās. Daļu mēģinu paveikt pats, daļu atstāju Viņam un galu galā, piejaucot savas pūles Dieva spēkam, es piedzīvoju sakāvi.

Daudziem cilvēkiem kristīgā dzīve sagādā daudz raižu, jo viņi koncentrējas uz rezultātiem, bet ne iemesliem. Pat mazi puikas un meitenes pratīs atbildēt uz jautājumu: „Ja būtu jāizvēlas pūlēties ēst un pūlēties augt, ko jūs izvēlētos?” Nepaies ilgs laiks, līdz viņi atbildēs: „Ja izvēlēsies pūlēties ēst, tu sasniegsi abus, bet ja izvēlēsies pūlēties augt, nevienu.”

Kristīgai augšanai par cēloni ir iepazīšanās ar Jēzu kā ar savu personīgo Draugu. Rezultāti rodas, Viņam dzīvojot savu dzīvi mūsos.

(Autors: Moriss Vendens)

Jūs nevarat padarīt sevi par ticīgu

„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Reiz kādā lauku draudzē tika sasaukta īpaša lūgšanu sapulce, lai lūgtu pēc lietus. Ilgāku laiku nebija lijis, un labība sāka izkalst. Kāda maza meitenīte atnāca uz sapulci ar lietussargu. Ļaudis pasmaidīja par mazā bērna ticību. Tomēr lietus lija. Tagad atļaujiet man uzdot jums jautājumu: Vai lija tāpēc, ka viņa bija paņēmusi līdzi lietussargu? Vai arī viņa paņēma lietussargu, jo zināja, ka līs. Veids, kā jūs paskaidrosit šo notikumu, nedaudz parādīs to, kā jūs saprotat ticību.

Ko jūs domājat par Pēteri un Jāni pie tempļa vārtiem? Tizlajam ubagam viņi teica: „Nacarieša Jēzus Kristus vārdā – staigā!” Kā redzams, kroplajam vīram bija vajadzīgs vēl neliels papildu iedrošinājums, jo Apustuļu darbu 3:7, 8 teikts, ka, „satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla”. Viņš bija dziedināts un, „uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu”.

Vai šis cilvēks tika dziedināts tāpēc, ka Pēterim un Jānim pietika drosmes pieiet pie svešā ubaga un pavēlēt viņam būt veselam? Vai arī viņiem pietika drosmes paveikt šo darbu tāpēc, ka viņi jau zināja, ka Dievs grib viņu dziedināt?

Iespējams, ka ticību visvairāk pārprot, domājot, ka tā ir kas tāds, ko jūs varat izveidot, – kaut kas, pie kā jums jāpiestrādā. It kā ticība būtu iegūstama ar stipru piepūli cenšoties ticēt, ka kaut kas var notikt, un, ja jūsu pūles būs sekmīgas, tas arī notiks.

Tomēr vislielākais patiesas ticības pierādījums ir tās spontānais raksturs. Tā nāk dabīgi, kā rezultāts kaut kam citam. Ja mēs pareizi izpratīsim šo jautājumu, tad izsargāsimies no daudzām grūtībām.

Efeziešiem 2:8 rakstīts, ka žēlastībā mēs esam pestīti caur ticību, un tas nav no mums. Tā ir Dieva dāvana. Ja ticība ir dāvana, kas nāk no Dieva, tad vienīgais veids, kā iegūt īstu ticību, ir attiecību izveidošana ar Dievu, lai saņemtu šo Viņa dāvanu. Lai saņemtu dāvanu, mums nav jāstrādā. Mēs tikai aizejam pie tā, kas dod, un saņemam. Tātad ticības dāvanu mēs saņemam, ejot pie Dieva.

(Autors: Moriss Vendens)

Kā karjeru padarīt “ugunsdrošu”

“Jūs esat visugunsdrošākā persona šajā ofisā.” Šie bosa teiktie vārdi, kuri norādīja uz darba vietas saglabāšanu, sekretārei sniedza saprotamu atvieglojumu, laikā, kad uzņēmumā tika veikta būtiska štatu samazināšana. Neskatoties uz apkārtējo nemieru kolēģos, viņa izjuta zināmu komfortu, sajūtoties “ugunsdroša”.

Tā kā globālā ekonomika turpina svārstīties, daudzas kompānijas joprojām spiestas samazināt darbinieku skaitu, lai saglabātu vai atgūtu konkurētspējīgas pozīcijas šajā izaicinājumiem pilnajā laikā. Šādā nestabilā vidē zināt, kā padarīt savu karjeru “ugunsdrošu”, ir ļoti derīga darba prasme!

SAGLABĀ KARJERU LĪDZSVARĀ PAT, JA TIEC ATLAISTS. Iespējams, jūs vairs nevarat padarīt ugunsdrošu savu pašreizējo darbu, bet jums tas ir jāizdara ar savu karjeru ilgtermiņā. Mēs varam redzēt labu piemēru Bībelē, Vecajā Derībā:

Pirmajā Mozus grāmatā mēs varam lasīt par Jāzepu, uzticamu vīru ar brīnišķi krāsainiem sapņiem, kurš divreiz tika notriekts no karjeras kāpnēm. Pirmoreiz, tiekot iesviests bedrē, un vēlāk cietumā. Viņa brāļi, ģimenes valdes sēdē deva pirmo grūdienu. Vēlāk priekšnieka sieva viņu nepatiesi apsūdzēja, kā rezultātā Jāzeps nonāca aiz restēm. Nevarētu teikt, ka tas  ir ideāls ceļš pa karjeras kāpnēm.

Tomēr Jāzeps zināja, kā savu karjeru padarīt ugunsdrošu, un to beidza uz Ēģiptes kāpņu augstākā pakāpiena. Patiesībā viņš saviem brāļiem nodevību piedeva sakot: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis…” (Pirmā Mozus grāmata 50:20).

PARĀDI SAVU RAKSTURU, APVALDOT LEPNĪBU. Lepnība kavē kalpošanu un aptur Dieva žēlastības plūsmu (Viņa nepelnīto, beznosacījumu laipnību). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēkaba 4:6). Lepnībai ir tieksme sagrozīt skatu uz realitāti līdz pat pilnīgam aklumam. Vēl lepnība dod motivāciju un ieročus jūsu ienaidniekiem, lai veicinātu jūsu krišanu.

PARĀDI SAVU RAKSTURU, TUROT SOLĪJUMUS. Cilvēki, kuri pilda solīto, beigās nonāk lielajā teltī svētajā kalnā! “Kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu” (Psalmi 15:1;4). Atcerieties, ir daudz vieglāk turēt solījumus, ja jūs tos nedodat daudzus, tad ir daudz ticamāk, ka spēsiet piepildīt katru no tiem. Raksturs pieaug ātrāk, ja ne īpaši svarīgi solījumi tiek turēti arī „mazajiem cilvēkiem”, tiem kuri mūsu mērķu un vēlmju piepildīšanai šķiet „mazsvarīgāki”, tomēr arī ir pelnījuši, lai pret tiem izturētos godprātīgi.

PARĀDI SAVU RAKSTURU, IZTUROTIES PRET IKVIENU KĀ ENĢELI.  “Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus” (Ebrejiem 13:2). Jūs nekad nezināt, kurš beigās būs jūsu boss. Ir teiciens, ka kāpjot pa korporatīvajām kāpnēm augšup, jāuzmanās, kam jūs uzkāpjat, jo nekad nevar zināt ar ko satapsieties, pa tām kāpjot lejup! Neuztraucaties par tiem, kuri, lai tiktu uz priekšu, izmanto citus cilvēkus, jo parasti viņi beidz ar galvas zaudēšanu.  “Es redzēju kādu bezdievi darām varas darbus un kuplojam kā Libanona ciedra koku, bet, kad es atkal gāju garām, viņa vairs nebija, un, kad es viņu meklēju, es to vairs neatradu.” (Psalmi 37:35,36)

Autors: Riks Vorens

Noteikumi un attiecības – meklē labu līdzsvaru

Līdzīgi kā daudzās ģimenēs, arī darba vietās, šķiet, cīnās ar vēlmi sasniegt atbilstošu līdzsvaru starp noteikumiem un disciplīnu no vienas puses un pietiekamu vietu darbinieka brīvībai un individualitātei no otras puses. Dažas organizācijas atļauj par daudz, ļaujot savam personālam gandrīz visu, kas viņiem liekas atbilstošs. Citas ir pārāk striktas, ierobežojot darbinieku rīcību un uzvedību.

Vadot biznesa nodarbības, man patika mācīt sekojošu formulu:

"Noteikumi + Attiecības = Uzņēmuma integritāte.”

Mana daudzgadīgā pieredze uzņēmējdarbībā ir devusi pārliecību, ka šis balanss ir izšķirošs, lai darba vide būtu veselīga un produktīva. Ja jums ir noteikumi, bet attiecības ļoti nedaudz, visticamāk, jūs piedzīvosiet pretestību.

No otras puses, ja jūs liksiet lielu uzsvaru uz attiecību veidošanu, bet nebūs pārdomātas, iedibinātas ikdienas rīcības un uzvedības vadlīnijas, jūs varat pieredzēt haosu.  Spējot sabalansēt šos abus aspektus, jūs saviem cilvēkiem sniedzat pārliecību, ka rūpējaties par viņiem, tai pat laikā no viņiem sagaidot rezultātus uzņēmuma misijas un vērtību realizēšanā un uzturēšanā.

Romiešiem 13:3 mācīts: "Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu."

Problēmas rodas, ja darbiniekiem nav skaidrs, ko nozīmē „rīkoties pareizi”.  Kā vadītājiem mūsu uzdevums ir to norādīt skaidri un efektīvi. Sociologi ir izpētījuši, ka bērni vislabāk jūtas tad, kad saprot robežas, vienalga mājās vai skolā. Līdzīgi biznesa un profesionālajā vidē cilvēki raugās uz saviem vadītājiem, sagaidot saprotamus nosacījumus darbu veikšanai. 

Noteikumi un vadlīnijas, kad tos sagatavo cilvēki, kuri paši pakļausies tiem, nav ierobežojoši. Patiesībā tie dod iespēju, jo cilvēki saprot, ka viņi ir brīvi lietot savus talantus un spējas, ievērojot noteiktās robežas. Bez šādiem noteikumiem darbinieki var apjukt, pat kļūt dezorientēti bailēs pieļaut kādu kļūdu.

Alternatīva ir ļaut personālam pašam noteikt savus standartus, kas var novest pie haosa. Kā stāstīts Salamana pamācībās 29:18: “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības.”

Noteikumu izstrādāšana nav tikai ar mērķi kontrolēt cilvēkus var demoralizēt, tādēļ vadlīniju uzdevums ir kalpot produktivitātes paaugstināšanai un jūsu nodarbināto apmierinātības pieaugumam.

Spēcīgi, efektīvi vadītāji zina, kā līdzsvarot žēlsirdību un disciplīnu. Un jūs?

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

No kā jūs baidāties?

31. oktobrī visās Amerikas Savienotajās Valstīs ir paraža atzīmēt Visu Svēto dienu, kad miljoniem bērnu un daži vīrieši un sievietes uzvelk kostīmus, sākot ar multfilmu un TV personāžu līdz pat raganu un spoku tērpiem. Daudziem cilvēkiem šķiet galvenais mērķis ir izlikties pēc iespējas drausmīgākiem.

Tomēr mums nav nepieciešams Helovīns, lai piedzīvotu bailes. Ikdienas dzīve un darbs var būt pietiekoši biedējoši. Tie var būt gan zemestrīču vai viesuļvētru, vai cunami draudi, gan pastāvīgas bažas par nestabilo pasaules ekonomiku, ir daudz dažādu lietu, kuras var mums likt baiļoties un nervozēt.

Piemēram, pirms dažām dienām bailes izsauca straujas akciju tirgus svārstības. Vienalga, vai cenas cēlās vai kritās, tam nebija nekāda sakara ar patreizējo brīdi, bet gan ar tā saucamo „ekspertu” prognozēm jeb bažām par to, kas nākotnē var notikt. Jaunumi ziņās, pat baumas, var radīt haosu investoru vidū visā pasaulē.

Katrs no mums laiku pa laikam no kaut kā baidās. No kā mēs visbiežāk baidāmies: No iespējas  zaudēt darbu? No ievērojamas lejupslīdes biznesā? Ka apsolītā paaugstinājuma vietā to saņems kolēģis? Ka nespēsim izturēt konkurences cīņu? Pazaudēt būtisku komandas locekli vai nespēt noalgot atbilstošu aizvietotāju nupat no darba aizgājušam darbiniekam?

Apstākļos, kad saprotam, ka nespējam kontrolēt situāciju un iespējamais iznākums ir neskaidrs, bailes ir dabīga reakcija. Bet kā ir tad, ja mums ir pārliecība, ka situācija tiek kontrolēta un to vada kāds, kuram prātā ir labākais mums iespējamais iznākums? Vai tas bailes padarītu mazākas vai pat tās pilnībā novērstu? Aplūkosim dažas lietas, ko par bailēm un kā ar tām tikt galā saka Bībele:  

Mēs nesam vieni. Kad piedzīvojam grūtus laikus vai arī sastopamies lielām nelaimēm, vienas no mūsu lielākajām bailēm ir palikt aci pret aci ar apstākļiem vienatnē. Dievs apsola, ka Viņš vienmēr būs kopā ar tiem, kuri tic Viņam, gan darbā, gan mājās, gan ceļojumā tāpat kā visur citur, lai kur arī tas dotos. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku” (Jesajas 41:10). “Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu?” (Ebrejiem 13:5).

Cauri grūtībām mēs tiekam vadīti.  Ir mierinoši, ja mūs pavada kāds, kurš pazīst apstākļus un izaicinājumu būtību, ar kuriem mums jāsastopas, līdzīgi kā gans pazīst dažkārt bīstamu reljefu ganībām, uz kurām vada aitas. “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis …” (Psalmi 23:4).

Bailes nav vienīgā iespēja. Ticība Dieva tālredzībai, aizsardzībai un nodrošinājumam var dot mums pārliecību, ka, lai cik arī biedējoša liekas tagadne vai nākotne, mums nav jāpadodas izmisumam un bailēm. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2. Timotejam 1:7). “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mateja 11:28).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Dievs palīdz tiem, kas sev nespēj palīdzēt

„Šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs izglābs!” (2. Laiku 20:17)

Kāds vīrs ierodas svešā zemē kopā ar savu sievu, saviem radiem un ganāmpulkiem. Tās zemes iedzīvotāji iziet pretī un jautā šim vīram: „Kā tevi sauc?” Un viņš atbild: „Mans vārds ir Daudzu Tautu Tēvs.” „Vai tiešām? Cik tad bērnu tev ir?” viņi jautā tālāk. „Nuuu... eee... man nav neviena.”

Tad ļaudis smaidīdami jautā tālāk: „Kā, nav neviena?” un, vērsdamies pie viņa sievas, viņi tai jautā: „Kā tevi sauc?” – „Mans vārds ir Tautu Māte.”

– „Ak tā, droši vien šī ir otrā laulība. Cik bērnu tev ir?” – „Ak, šodien gan Kānaāna zemē ir jauka diena, vai ne?” viņa atbild. „Cik bērnu tev ir?”

– „Man arī nav neviena.” – „Un cik tev ir gadu?” – „Deviņdesmit.”

Un tad šis vīrs ar sievu lika galvas kopā un teica: „Dievs ir apsolījis vairāk nekā Viņš spēj izpildīt. Mēs Viņam palīdzēsim. Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz!” Tā viņi izdomā gudru plānu. Un šī plāna rezultātā Tuvajos Austrumos vēl šodien ir daudz problēmu.

Lūk, cits vīrs pilī ar marmora statujām un ziloņkaula troni. Viņa vārds ir Mozus. Dievs nāk pie viņa un saka: „Mozu, tu esi tas, kam Izraēls jāizved no Ēģiptes.” Un Mozus atbild: „Tu, Dievs, esi atradis īsto vīru. Es tikko nobeidzu karaskolu. Jau rīt sākšu rīkoties.”

Un viņš nosita vienu ēģiptieti, par ko bēga cauri tuksnesim līdz Sinaja kalna robežām, kur tā pakājē četrdesmit gadus ganīja aitas. Tad Dievs atkal ieradās pie Viņa un sacīja:

„Nu ir pienācis laiks tev izvest Izraēlu no Ēģiptes.” „Nē, tikai ne es! Es esmu dzimis aitu gans!” taisnojās Mozus. Dievs pasmaidīja un turpināja:

„Tagad tu esi derīgs šim uzdevumam.”

Nepagāja ilgs laiks un Mozus saprata, cik tomēr bezspēcīgs viņš ir, lai vadītu tautu pretī lielajai uzvarai. Arī pašai tautai bija jāapgūst šī mācība.

Dievs sacīja: „Jums nevajadzēs karot. Tas Kungs karos jūsu vietā!” Un pirmais, ko viņi darīja, bija kautiņš ar saviem ienaidniekiem. Viņiem vajadzēja mācīties, ka Dievs ir pietiekami stiprs, lai veiktu to, ko solījis.

Viņam nav vajadzīgs, ka mēs palīdzam izdarīt to, ko Viņš ir solījis darīt mūsu labā. Savas pilnīgās bezspēcības atzīšana ir pēdējais solis, kas jāsper, ejot pie Viņa.

(Autors: Moriss Vendens)

Ar tikumīgu dzīvi nepietiek

„Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)

[..] Ienaidnieks izmanto savu iemīļoto taktiku: cenšas noturēt mūsu uzmanību uz visu ko, tikai ne tuvām attiecībām ar Jēzu.

Viņam izdodas pievērst cilvēku uzmanību taisnībai. Viņš saka: „Paklausies, lai būtu kristietis, tev jādara tas, kas ir taisni. Pacenties tāds būt!” Un cilvēks sāk lietot visdažādākos paņēmienus. Viņš cenšas izkopt gribasspēku. Vai esat kādreiz tā darījis? Es mēģināju. Centos piespiest sevi darīt to, ko nevēlējos. Uzrakstīju savus „septiņus grēkus” un sāku strādāt pie grēka Nr. l. Bet pirms nonācu pie grēka Nr. 7., grēks Nr. l. bija atkal atgriezies!

Un kad visnopietnākajā veidā pūlējos ap to, kāds no Dienvidkalifornijas atsūtīja man brošūru „Simt grēki, no kuriem jāatgriežas laodiķiešiem!”

Tad kāds garāmejot man sacīja: „Nē, tas nav īstais veids. Tev jāiemācās valdīt pār savām domām, jo, ko cilvēks savā sirdī domā, tāds viņš ir.” Tā es sāku pūlēties savaldīt savas domas. „Nu ko, šodien es nedomāšu par... Še tev nu bija! Es atkal par to iedomājos!” Esat kādreiz tā mēģinājis? Jo ilgāk uz sevi skatāties spogulī, jo pats sev līdzīgāks kļūstat.

Tad kāds deva padomu: „Pieņemsim, tu ienīsti Džounsu un, līdz ko tu viņu ieraugi, tūlīt viņam iesit. Lai tu kļūtu par uzvarētāju, tev ar visiem spēkiem jāatturas no viņa iepļaukāšanas. Ja atturēsies Džounsam sist, tad Dievs darīs pārējo: iztīrīs tavu sirdi no naida un dusmām.” Bet, kad es to mēģināju, atklāju, ka nespēju atturēties iesist Džounsam.

Mēs nenostājamies pret cenšanos dzīvot tikumīgu dzīvi. Tikumībai ir nozīme. Tā pasargās jūs no cietuma, tā pasargās no satiksmes noteikumu soda naudām un vārtīšanās renstelē. Tomēr tikumīga dzīve nav kristietība un neievedīs jūs Debesīs. Vienīgais ceļš jebkuras taisnības iegūšanai ir Jēzus, sadraudzība ar Viņu.

(Autors: Moriss Vendens)

Dievs meklē

„Nav neviena, kas meklē Dievu.” (Romiešiem 3:11)

„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējas ap Viņu, lai klausītos Viņu (Jēzu). Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”” Tā tiešām bija patiesība. Šis Jēzus pieņem grēciniekus. Viņi nezināja, ko saka, bet pateica ļoti vērtīgus vārdus.

Tad Jēzus viņiem atbildēja ar šādu līdzību: „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr to atradis? Un to atradīs, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem. Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:1-7)

Aita, kas pazudusi, to zina, bet ceļu atpakaļ tā nezina. Viena avs ir vismazākais skaits no avīm, kas var pazust, un, ja netiek atvesta atpakaļ, tā bezpalīdzīgi klaiņo, līdz aiziet bojā. Šajā stāstā Jēzus skaidri norāda, ka glābšana nav iegūstama, mums meklējot Dievu, bet Dievam meklējot mūs.

Mēs ne vienmēr zināsim atpakaļceļu. Mēs pat varam nezināt, ka esam pazuduši. Un tomēr Dievs dodas mūs meklēt.

Mums nav jāuzmeklē izvairīgs Dievs. Mums nav jācenšas atrast kaut kāds Dievs, kas nevēlētos, ka mēs Viņu atrodam. Tādam Dievam mēs nekalpojam. Mēs kalpojam un ticam Dievam, kas sekoja Ādamam, kad tas no Viņa slēpās; Dievam, kas sekoja Jēkabam, kad viņš bēga projām; Dievam, kas sekoja Jonam, kad tas apzināti gāja pretējā virzienā...

Mēs, kā likums, cenšamies nevis atrast Dievu vai Kristu, bet gan atrodamies skriešanas procesā prom no Viņa. Mēs sākam ar bēgšanu no Dieva un reizēm, arī tad, kad esam Viņu jau pieņēmuši, skrienam prom. Bet Viņš turpina mums sekot. Dievs ir tas, kurš vienmēr tur iniciatīvu savās rokās. Arī šodien Viņš meklē ikvienu no mums.

Autors: Moriss Vendens

Jūsu dzīve: izšķiesta, aizvadīta vai ieguldīta?

Praktiski katru dienu saņemu vēstules, kuras cenšas mani ieinteresēt veikt dažādas finanšu investīcijas. Kaut arī, lai veiktu pārdomātas investīcijas ir nepieciešama liela gudrība, esmu ievērojis, ka daudzi cilvēki, kuri  rūpīgi plāno savu ienākumu ieguldīšanu, nekad nav apsvēruši plānot, kā ieguldīt savu dzīvi.

Kad pienāks tas laiks, un jūs būsiet savas dzīves galā, kā JŪS noteiksiet, vai jūsu dzīvei ir bijusi vērtība? Kādus kritērijus jūs izmantosiet vērtēšanai? Uzdošu vēl tiešāku jautājumu – kā jūs ieguldāt savu dzīvi patlaban? Kādu atdevi vai “dividendes” jūs sagaidāt no savas dzīves ieguldījuma?

Īstenībā jums ir tikai trīs opcijas, kā pavadīt atlikušo dzīvi:

Jūs varat to IZŠĶIEST. Ir neskaitāmi veidi, kā to izdarīt, mēs tos varam saskatīt, ja palūkojamies apkārt. Daudzi cilvēki ar savu dzīvi nedara neko. Viņi vienkārši eksistē – aizņem vietu un izlieto skābekli. Viņi nedod pienesumu. Viņu laiks piepildīts ar bezvērtīgām, ja vispār kādām, aktivitātēm.

Jūs varat to AIZVADĪT.  Ir daudzi veidi, kā aizvadīt dzīvi. Jūs varat sevi veltīt karjerai vai hobijam, vai gūstot pieredzi, ceļojot -  nodarbojoties ar to, kas jūs interesē un prasa daudz laika, enerģijas un resursu. Vidēji cilvēks uz šīs zemes pavada aptuveni 29962 dienas. Jautājums katram no mums ir – kā šīs dienas tiek pavadītas?

Jūs varat to IEGULDĪT. Bībele māca, ka labākais veids, kā izmantot mūsu dzīvi uz šīs zemes, ir ieguldīt to tādās lietās, kuras ir ilgstošākas par to! Tas sevī ietver spēju paraudzīties uz dzīvi ilgstošā perspektīvā. Ir interesanti, cik ļoti lietas var izmainīties, ja uz tām raugās no mūžības perspektīvas.

Kā jau jūs varat iedomāties, Bībelē bieži runāts par to, cik vērtīgi  un svarīgi ir uz pārejošām lietām raudzīties no mūžības viedokļa. Daudzās Jēzus stāstītajās līdzībās runa iet par ieguldījumiem. Piemēram, Mateja 25:14-30, Viņš stāsta par trim vīriem, kuriem bija dota atbildība par saimnieka mantu. Divi no viņiem veica gudrus ieguldījumus un tika atalgoti, bet trešais nē un tika sodīts.

No līdzīgiem Bībeles stāstiem mēs varam saprast septiņus principus, kā ieguldīt savu dzīvi:

1. ĪPAŠUMTIESĪBAS: Viss, kas man ir, patiesībā pieder Dievam. Viss, kas mums dots, ir tikai aizdevums uz to laiku, ko pavadām uz šīs zemes.

2. SADALĪJUMS: Dievs tālredzīgi, jau no dzimšanas, dod mums īpašus talantus un spējas.

3. ATBILDĪBA: Dievs sagaida, ka mēs šos Viņa dotos talantus lietosim. Kādu dienu mums būs Viņam jāatskaitās par to, kā esam izlietojuši to, ko Viņš mums devis.

4. IZLIETOŠANA: Lai pilnībā izmantotu mūsu talantus, ir jāriskē, tādēļ ir nepieciešama ticība Dievam.

5. MOTVĀCIJA:  Tas, kas mūs attur no talantu attīstīšanas, ir bailes, nevēlēšanās iziet ārpus komforta zonas.

6. PIELIETOJUMS:  Ja mēs nelietojam mūsu talantus, mēs tos pazaudēsim.

7. ATALGOJUMS:  Ja mēs lietosim talantus saskaņā ar Dieva nodomu, Viņš mūs atalgos. Romiešiem 2:6 to mums apliecina: “Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem.”

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

 

Ticēt nozīmē uzticēties

„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda.”

Vai esi kādreiz ignorēts? Kā tev tas patika? Šīs sievietes nostāja ir pārsteidzoša.

„Tad Jēzus mācekļi piegāja pie Viņa un lūdza, sacīdami: „Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ!”” Citiem vārdiem, viņa mūs apgrūtina! Kāpēc tu no viņas neatbrīvojies?

Jēzus pirmie vārdi it kā bija teikti mācekļiem: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet šī sieviete pienāca klāt un nometās Viņa priekšā zemē! Vai tu mestos zemē un pielūgtu cilvēku, kurš tevi ignorē un saka, ka nav nācis tev palīdzēt? Bet viņa neatlaidās:

„Kungs, palīdzi man!” Un Jēzus viņai atbildēja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.”

Tā tika dota viņas gaidītā iespēja turpināt sarunu, un viņa sacīja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”

Citiem vārdiem, ja es esmu suns, tad man ir tiesības kaut vai uz suņa barību.

Šīs sarunas laikā Jēzus acīs noteikti bija kāds savāds mirdzums. Sieviete droši vien to ievēroja. Un tad Jēzus viņai sacīja: „„Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi!” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja 15:21-28)

Kā pēc šī ziņojuma tu definētu ticību? Vai tā ir Dieva turēšana pie vārda, kā daži saka? Ja viņa būtu turējusi Dievu pie vārda, tad būtu aizgājusi jau pirms Jēzus sāka runāt par „suņiem”. Varbūt apzīmēsi ticību ar vārdu „ticēšana”? Par ticēšanu tam, ko saka Jēzus? Nē, arī tas neder! Ticība viņas gadījumā bija neticēšana tam, ko teica Jēzus. Ticība neturēja Viņu pie vārda.

Tā tu nonāc pie ticības definīcijas, kādu izmantoja Jēzus. Īstās ticības definīcijas. Pie viena vārda – „uzticēšanās”.

Grāmatas „Audzināšana” 253. lappusē ir teikts pavisam vienkārši: „Ticība ir uzticēšanās Dievam.”

Visam pamatā ir tas, ka Jēzus ir pilnīgi uzticams. Ja tu tam netici, tu Viņu vēl nepazīsti. Cilvēks, kas nav drošs par to, ka var uzticēties Jēzum, Viņu vēl nepazīst. Ticība nenāk pie tiem, kuri to meklē, tā nāk pie tiem, kuri to nemeklē. Pie tiem, kuri meklē iepazīt Jēzu.

(Autors: Moriss Vendens)

Žēlastība citam pret citu

Kad jūs moka šaubas un tumsa uzmācas jūsu dvēselei, tad vislabākais veids, kā atbrīvoties no šīs tumsas, ir palīdzības sniegšana kādam citam drosmi zaudējušam cilvēkam. Un cenšoties pacelt citus, ievērojiet, jūs paceļat paši sevi un nonākat ciešākā savienībā ar Dievu. Izturoties laipni pret citiem, jūs palīdzēsit paši sev, jo tā pati laipnība atstarosies atpakaļ uz jums. Cilvēks, kurā Kristus būs iemājojis vislielākā mērā, parādīs vismaigāko līdzjūtību pret dvēselēm, kurām vajadzīga palīdzība (..)

Kas līdzcilvēkam neparāda žēlastību, tas nevar gaidīt, ka viņu pasargās Dieva žēlastība. Viņš pats ir atkarīgs no tās žēlastības, kuru Dievs viņam stipri pavēl parādīt citiem, cenšoties pacelt ikkatru neglābtu dvēseli, kas atrodas viņa iespaida sfērā. (..)

Žēlastības parādīšana mūsu ikdienišķajās attiecībās citam pret citu ir viens no visiespaidīgākajiem līdzekļiem rakstura pilnveidošanā, jo tikai tie, kas staigā ar Kristu, var būt patiesi žēlīgi.

(Autors: Elena Vaita)

Labākajiem līderiem ir ganu sirdis

Ko jūs zināt par aitām ? Izņemot to, ka no tām dabū vilnu un mazās aitiņas sauc par jēriem, vairums no mums diez cik daudz nezina vis. Varbūt vienīgi, ja jūs dzīvojat Jaunzēlandē, kur saskaņā ar statistiku aitu skaits pārsniedz cilvēku skaitu. Bet pirms vairākiem gadiem, kopā ar savu draugu Kenu Džonsonu rakstot grāmatu, es par šiem spalvainajiem radījumiem uzzināju vairākas intriģējošas lietas.

Kens vairākus gadus bija audzējis aitas savā „hobija” fermā, vienlaicīgi strādājot arī pilna laika darbu, un vēlējās sniegt savas atziņas grāmatā, kuru sākotnēji nosauca „Ganāmpulka raisītās pārdomas” un kuru vēlāk pēc mūsu kopīgās pārstrādes pārdēvēja „Cenšoties dzīvot ar gana sirdi”.  Lūk, daži piemēri ,ko aitas iemācīja viņam un viņa ģimenei: 

Zāle nav zaļāka. Ir teiciens: „Otrpus žogam zāle vienmēr ir zaļāka.” Aitas tam arī tic, kā Kens novēroja, kad kādu dienu tās burtiski iznīcināja zāli zem savām kājām, cenšoties aizsniegties pēc zāles aiz nožogojuma. Vai jums vai kādam, kuru jūs pazīstat, tā ir gadījies attiecībā uz darbu, kompāniju vai ģimeni, vienkārši tāpēc, ka alternatīva likās labāka – un tikai vēlāk atklājās, ka tā nav?

“Sekot līderim” var būt arī slikta doma. Kādu rītu mans draugs kūts durvju ailei priekšā novietoja slotas kātu. Vadošā aita pārlēca tam pāri. Tad Kens paņēma slotas kātu nost, bet sekojošās aitas turpināja tajā vietā izdarīt palēcienu, lai gan cēlonis bija novērsts. Vai jūs esat kaut ko kādreiz darījis tikai tāpēc, ka kāds cits tā dara, pat nepainteresējoties - kāpēc? Vai arī jūs sekojat vispārpieņemtajai praksei, pat nepadomājot, vai tā ir joprojām jādara?  

Atstātas vienas, aitas bieži pamanās iekulties nepatikšanās. Dažkārt aitas izdomā doties patstāvīgās gaitās prom no gana uzraugošās acs. Rezultāts var būt postošs – lauzti locekļi, sapīšanās krūmos, pat apgāšanās uz muguras un nespēja tikt atpakaļ uz kājām. Bez gana savlaicīgas palīdzības, nāve ir tikai dažu minūšu attālumā.

Mēs uzskaitījām virkni citu anekdotisku gadījumu, bet pamatos Kena stāsts apliecināja Rakstu vietu Vecajā Derībā: ”Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu…” (Jesajas 53:6). Bez uzcītīga gana palīdzības aitas it viegli var iekulties lielā nelaimē.

Biznesa un profesionālajā pasaulē viens no vadītāja uzdevumiem ir kalpot kā ganam, pārraugot savas „aitas”, kā viņas tiek galā ar saviem pienākumiem. Vadītājam jānodrošina droša darba vide, jāparedz priekšā stāvošās briesmas un jāgarantē, lai darbinieks saņemtu attīstībai nepieciešamo.  

Raugoties no garīgās puses, gudrs vadītājs raugās uz Jēzu Kristu, kurš raksturoja Sevi kā labo ganu: ”Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst” (Jāņa ev. 10:14). Iepriekš tajā pat nodaļā Jēzus teica: “Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jāņa ev. 10:11). Ja vien vadītāji rāda, ka viņi ir gatavi darīt visu, savus darbiniekus liekot pirmajā vietā, viņi var būt droši par uzticamiem sekotājiem.

Vai jūs kā līderi esat gatavi veikt grūto gana darbu, Gana vadībā?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Lai gūtu panākumus, jāsadzīvo ar ikdienas spriedzi

Kā jūs izturat ikdienas “spiedienu”, prasības un grūtības, ar kurām mums jāsaskaras parastas darba dienas laikā? Ir teiciens: “Dzīve nebūtu tik slikta, ja vien nebūtu cilvēku.” Līdzīgi varētu teikt: „Strādāt varētu būt ne tik slikti, ja vien nebūtu spriedzes.”

Kā spilgts piemērs iepriekš sacītajam var kalpot pārsteidzošais stāsts par ungāru  izcelsmes mūziķi Ervinu Niregihazi (Ervin Nyiregyhazi). Divu gadu vecumā Ervins uz sava spēļu piano varēja atskaņot dažas melodijas. Triju gadu vecumā atskaņojums jau bija perfekts, bet četros gados viņš jau sacerēja savas kompozīcijas.

12 gadu vecumā Ervins spēlēja kopā ar Berlīnes simfonisko orķestri, 15 gadu vecumā spēlēja Norvēģijas karalim un karalienei, bet 17 gadu vecumā uzstājās vēsturiskajā Karnegi zālē Ņujorkā. Daži no pasaules vadošajiem mūziķiem viņu pat salīdzināja ar Mocartu.

Tad ap divdesmit gadu vecumu Ervins mīklaini pazuda no redzes loka. It kā būtu pazudis no zemes virsas! Gadiem neviens nezināja, kas noticis ar brīnišķo, ģeniālo mūziķi. 

Ja jūs meklētu slavenāko pianistu sarakstā Ervina Niregihazi vārdu, jūs viņu tur neatrastu. Daudzi izcili pianisti nekad par viņu nav pat dzirdējuši. 75 gadu vecumā viņš atkal parādījās Kalifornijā Sanfrancisko. Trūcīgs, mītošs lētā viesnīcā, sniedzot bezmaksas priekšnesumus mazā nomaļā baznīcas ēkā.

Mikrofilmā apkopotas vairāk kā 700 Ervina kompozīcijas, bet neviena no tām netika izdota. Tikai 75 gadu vecumā viņš beidzot sēdās pie klavierēm un sāka ierakstīt savu mūziku labdarības nolūkos, bieži vien spēlējot pirmatskaņojumus 55 gadus pēc tam, kad tie tika sarakstīti.

Jūs uzdodat jautājumu: "Kas Ervinam bija noticis?” Viņš vienkārši netika galā ar ikdienas spriedzi. Spriedzi, kuru rada laulība, attiecības, īpašās attiecības mūziķu vidū, spriedzi, kura rodas, kļūstot atpazīstamam un slavenam. Tas viss prasa savas garīgās un emocionālās nodevas, liekot viņam pazust no publikas redzes loka.

Bībelē apustulis Pāvils lieto grieķu vārdu THLIPIS. Tas nozīmē -  „fiziska un emocionāla stresa radīts spiediens”. Šis termins tika lietots, lai aprakstītu procesu – vīnogu saspiešanu, lai iegūtu sulu.

Acīmredzot, izcilais pianists Ervins ticēja, ka vienatnē ar šo spriedzi tiks galā labāk. Jēzus sekotājiem ir cita pieeja. Kā Pāvils rakstīja: "Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību" (Romiešiem 5: 3,4).

Ir izcili cilvēki un uzņēmumi, kas cieš sagrāvi nevis iemaņu, zināšanu un enerģijas trūkuma dēļ, bet gan pacietības trūkuma dēļ. Zaudējot pacietību, mēs zaudējam ticību Dievam, sev un citiem. Nepacietība noved pie drosmes zuduma, kas savukārt rezultējas nepārdomātā rīcībā vai nāvējošā apātijā.

Bībele dod mums padomu: "Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu…" (Psalmi 55:23).

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.