Uzvaras noslēpums

„Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atklāsmes 3:21)

Atklāsmes grāmatā viena no izceltākajām tēmām ir uzvara. Katra vēsts septiņām draudzēm noslēdzas ar apsolījumu uzvarētājam (Atkl. 2:7, 11, 17, 26; 3:5, 12, 21).

Bet kā mēs varam uzvarēt? Šķiet, ka mūsu pretinieka garīgie spēki ir tik stipri, bet mēs — vāji. Kā gan mēs jebkad spēsim šo cīņu uzvarēt?

Ieklausieties: uzvaras noslēpums rodams mūsu vājībā. Ja sevi pilnībā atdosim Glābējam un paļausimies vienīgi uz Viņu, visi elles spēki tiks apklusināti.

Draugi, es vēlos dalīties ar jums apsolījumā, par kuru zinu, ka tas ir patiess. Atkal un atkal esmu to pārbaudījis, un tas man nekad nav licis vilties.

„Nekas nav šķietami bezpalīdzīgāks, un tomēr tieši tad visneuzvaramākais, kā dvēsele, kas izjūt savu niecīgumu un pilnīgi paļaujas uz Glābēja nopelnu. Lūgšanā, Viņa Vārda izpētē un ticībā paliekot Viņa pastāvīgajā klātbūtnē, visvājākais cilvēks var dzīvot savienībā ar Kristu; Viņš turēs to pie rokas un nekad neatlaidīs.” („Kristus dziedinošā kalpošana”, 118. lpp.)

Ievērojiet trīskāršo formulu:

·         Lūgšana. Uzvarētāja dzīve ir lūgšanu dzīve. Tās ir lūgšanas, kas dzīvo un elpo Dieva klātbūtnē, kas tiek izteiktas skaļi vai ir tikai iedomātas; lūgšanas, veicot savus ikdienas pienākumus un izrādot rūpes.

·         Vārda pētīšana. Dieva Vārds un uzvarētāja dzīve iet roku rokā. Tikai lūdzot un ik dienas lasot Svētos Rakstus, kļūsim stipri mūsu Kungā un Viņa gribā. Sporādiska lasīšana padarīs mūs vājus un svārstīgus; tā veicina neizdošanos. Un nelasīšana vispār nozīmē, ka drīz vien mēs kļūsim par dvēseļu ienaidnieka upuriem.

·         Ticība Viņa klātbūtnei. Mēs dzīvojam ticībā. Ticība ir kristīgās dzīves būtība: tā ir vērtīgākā no visām īpašībām. Visapkārt savu varu izrāda sekulārisms un materiālisms, mūs vilinot šīm idejām pievienoties, kā arī „ēst, dzert un līksmoties”. Bet ticība saka: nē! Dzīvē ir kas vairāk nekā tas, ko mūsu acis spēj saskatīt. Ir kāda cita pasaule, augstākās realitātes pasaule, Dieva klātbūtne. Šī dzīve nav viss, kas pastāv. Dievs mūs ir radījis Sev!

Pamēģiniet! Nododiet sevi Dieva rokās. Jo vājāki jutīsities, jo varenāks būs Viņa spēks jūsu dzīvē. Un uzvarētājs Jēzus palīdzēs arī jums kļūt par uzvarētājiem.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastība ir kā sniegs

„Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Psalmi 51:9)

Pagāja salīdzinoši daudz gadu, pirms atskārtu, cik pārsteidzoši skaists var būt sniegs. Bērnību pavadīju siltajā Austrālijā, un visvairāk man patika pludmale un okeāns. No Austrālijas pārcēlāmies uz karsto Indiju, kur, lai cik paradoksāli tas būtu, es pirmo reizi kalnos ieraudzīju sniegu.

No Indijas tālāk devāmies uz Endrūsa universitāti Mičiganas pavalstī, ASV. Berienspringsā ziemas ir visnotaļ vienveidīgas un sniegotas, un katru gadu es ar nepacietību gaidīju tās beigas. Tomēr kādā decembra dienā, kad sadrūmis sēdēju pie loga un vēroju, kā garām lēni aizlido milzīgas sniegpārsliņas, sastapu kādu studenti, kurai bija krasi atšķirīgs skatījums uz pasauli. Mani ieraudzījusi, viņa sacīja: „Vai nav brīnišķīgi! Katru gadu nespēju vien sagaidīt ziemu!”

Pamazām es ar Mičiganas ziemām samierinājos. Beidzot biju pat gatavs iegādāties distanču slēpes, taču mēs pārcēlāmies uz ASV galvaspilsētu Vašingtonu. Tieši šeit, kur ziemas ir daudz maigākas, esmu sācis novērtēt sniega brīnumu.

Man ļoti patīk pastaigāties, sevišķi kopā ar sievu Noulīnu. Pastaigām sniegā piemīt kaut kas tik ļoti īpašs un patīkams, ka tam nespēj līdzināties nedz kāpšana uz kalnu ezeru, nedz kādas virsotnes iekarošana. Silti saģērbjamies, uzvelkam biezās zeķes un zābakus un dodamies izpētīt ziemas brīnumu pasauli. Īpaši aizraujošas ir lidojošās pārslas, kas izkūst uz vaigiem. Jums ejot, soļi sniegā rada čīkstoņu. Gaiss ir spirgts; jebkura skaņa izskan tālumā. Nav nepieciešams meklēt ceļus vai takas — sniegs visu nolīdzina. Uzreiz varat doties uz galamērķi.

Ļoti iespējams, ka, iedami garām kokiem, dzirdēsit priecīgas mazo putnu dziesmas. Zem baltās segas viss izskatās skaists. Pat visparastākā egle ir fotogrāfijas vērta. Apsarmojušas, sarkanas odziņas spīd un zaigo. Pārveidots pat pērnās zāles raupjais pārpalikums un neglītie krūmāji. Visi gruži un netīrumi ir apklāti, noslēpti. Pasaule ir kā no jauna piedzimusi.

Tāpat kā žēlastība! Žēlastība ir kā sniegs, kas nosedz mūsu nepilnības, trūkumus un asumus. Pēc sniega Radītāja un žēlastības Ķēniņa pieskāriena pat vismazāk pievilcīgais cilvēks kļūst par princesi vai princi.

Žēlastība dara visu skaistu. Žēlastība visu atjauno.

(Autors: Viljams Džonsons)

Mīlestības veidoti

„Ak, Kungs, lai man notiek Tava žēlastība, Tava palīdzība pēc Tava vārda.” (Psalmi 119:41)

Bībeles tulkojuma The Message („Vēsts”) versija skan šādi: „Dievs, lai Tava mīlestība veido manu dzīvi pestīšanai tieši tā, kā Tu to esi apsolījis.”

Kā podnieks darbojas ar mālu, izveidodams elegantu vāzi, tā Kungs ar mīlošu uzmanību veido mūsu dzīvi. Ja ļausim Viņam īstenot Viņa īpaši mums izveidoto plānu, mēs kļūsim neaprakstāmi skaisti un noderīgi gan Viņam, gan visai cilvēcei.

Pirkdami kādu jaunu ierīci, esam pieraduši saņemt arī tās lietošanas pamācību. Ražotāji vēlas, lai viņu izgatavotā prece mums kalpotu pēc iespējas labāk un ilgāk. Viņi to pazīst — viņi to radīja, pārbaudīja un salika kopā —, un viņi vēlas, lai arī mēs gūstam labumu no viņu zināšanām.

Tomēr mēs ļoti bieži šajās instrukcijās pat neieskatāmies un šo brošūru pat neatveram (jo esam tik pārliecināti, ka tā mums nav nepieciešama) vai vispār izmetam atkritumu tvertnē.

Dievs, kurš mūs mīlestībā radīja, ir mums sagatavojis grāmatu, kas māca, kā dzīvot. Bet bieži mēs pat nepapūlamies to izlasīt vai uzskatām to par vecmodīgu; uzskatām, ka varam iztikt, to nelasījuši.

Kad aplamu lēmumu dēļ mūsu dzīvē rodas nopietni sarežģījumi, mēs vēršamies pie Dieva un Viņu apsūdzam: „Kāpēc Tu man to dari?”

Pirms kāda laika iepazinos ar jauku vācu izcelsmes sievieti Doroteju. Viņa kā uzticīga Jēzus Kristus sekotāja velta daudz laika, uzrunādama sieviešu grupas, rādīdama tām ceļu pie Viņa, kurš ar nepacietību gaida, lai varētu mīlestībā veidot katra cilvēka dzīvi. Īpaši viņai patīk uzrunāt sekulārus ļaudis. Kādu dienu, dodamās ar vilcienu uz tikšanos, viņa lūdza, lai Dievs uz šo sanāksmi atvestu daudz šādi domājošu sieviešu.

Viņš šo lūgšanu uzklausīja. Sanāksmes pārtraukumā viņu uzrunāja kāda sieviete, jo vēlējās uzzināt tās grāmatas nosaukumu, kuru Doroteja tik bieži citēja.

Doroteja, aizvedusi šo sievieti uz grāmatnīcu, sacīja: „Šī ir tā grāmata. Bībele.”

Tas varētu šķist dīvaini mums, ļaudīm, kas Vārdu pazīstam, bet tā ir taisnība. Ja runa par Bībeli, tad mūsdienās ir daudz analfabētu. Viņi bez tās ir uzauguši, nekad to nav lasījuši un to nekad arī neredzēs, ja vien mēs viņiem to neparādīsim.

Dārgais Vārds nāk no mīloša Dieva. Viņš to izmanto, lai mīlestībā veidotu mūsu dzīvi pestīšanai — tieši tā, kā Viņš to apsolījis. Tā ir mūsu Radītāja atstātā lietošanas pamācība.

(Autors: Viljams Džonsons)

Nav muļķīgu jautājumu!

Mācēt uzdot jautājumus un zināt pareizos  jautājumus, kurus uzdot, ir divas vissvarīgākās iemaņas, kuras jums jāattīsta, ja vēlaties dzīvē gūt panākumus, vienalga darbā, mājās vai citur:

Neuzdodot jautājumus, jūs nevarat noskaidrot atšķirības.

Ja nenoskaidrojat atšķirīgo, jūs nevarat pieņemt lēmumus.

Nepieņemot lēmumu, jūs nevarat rīkoties.

Ja jūs nerīkojaties, jūs ciešat neveiksmi!

Pretēji populārajam viedoklim, jautājumu uzdošana ir intelekta pazīme. Jo augstākas ir jūsu prāta spējas, jo vairāk jūs vēlaties izzināt, iedziļināties un izjautāt. Jūs visu laiku meklējat iespēju mācīties, saprast un augt. Nav muļķīgu jautājumu. Muļķīgi ir neuzdot jautājumus, lai noskaidrotu nesaprotamo. Kad jūs dodat priekšroku ārējam tēlam (Man citu acīs ir jābūt visu zinošam), nevis iespējai mācīties – tas ir muļķīgi!  

Humorists Vils Rodžers (Will Roger) esot teicis: „Ikviens ir nekompetents… tikai dažādos jautājumos!”  Līdzīgi, tāpēc, ka mums katram ir atšķirīga pieredze, mēs varam mācīties viens no otra, ja vien esam pietiekami gudri, lai uzdotu pareizos jautājumus.

Bībelē teikts:  “Padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt” (Salamana pamācības 20:5). Veids kā „izsmelt” gudrību no citiem ir uzdot jautājumus.

Ir daudzi un dažādi jautājumu veidi. Šeit ir tikai daži piemēri jautājumiem, kādus varam uzdot:

Domāšanu rosinoši jautājumi: “Kas notiktu, ja...? Vai ir kāds labāks veids?”

Precizējošie jautājumi: “Kāds ir patiesais strīda iemesls?”

Izpētes jautājumi: “Kādi fakti ir mūsu rīcībā? Ko mums vajadzētu uzzināt?”

Problēmu risinošie jautājumi: “Kādi ir pieci iespējamie varianti kā atrisināt šo problēmu?”

Prioritāti nosakošie jautājumi: “Kas ir visbūtiskākais?”

Piesardzību rosinoši jautājumi: “Kas šajā idejā ir nepareizi?”

Uz darbību rosinošie jautājumi: “Ko mēs darīsim tagad?”

Visi labākie skolotāji saprot, ka jautājumu uzdošana ir visefektīvākais mācīšanās līdzeklis. Ja jūs esat vadītājs, pārdošanas speciālists vai kāds no vecākiem, pamēģiniet sekojošo pieeju – tā vietā, lai stāstītu  cilvēkiem, kā viņiem jārīkojas, lai jūs viņus varētu vadīt, iedarbiniet viņu domāšanu, uzdodot jautājumus.  Provocējiet viņu domāšanu un meklējiet veidu, kā virzīt viņu darbību virzienā, kurā, jūsuprāt, tiem jādodas.

Ja jūs patiešām vēlaties kļūt par jautājumu uzdošanas ekspertu, paņemiet Bībeli un izlasiet pirmās četras Jaunās Derības grāmatas (Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus). Lasot pasvītrojiet visus Jēzus uzdotos jautājumus. Neviens nav bijis efektīvāks kā Viņš, lietojot jautājumus, lai mācītu, vadītu, iedvesmotu un iedrošinātu. Ja jūs vēlaties kaut ko iemācīties patiešām labi – mācieties no labākā!

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

 

Izaugsmes stratēģija, uz kuru var paļauties

Mana draudzene, bažījoties par ekonomiskā stāvokļa ietekmi uz viņas biznesu, uzdeva man labu jautājumu. Viņa vēlējās uzzināt: “Vai ir pareizi lūgt par biznesa pieaugumu?”  Mana atbilde bija vienkārša: "Kā nu kuru reizi."

Draudzene teica, ka viņa ir pateicīga par to, ko Dievs ir darījis, bet piebilda, ka ir stipra vēlēšanās, lai bizness turpinātu paplašināties. Runājot par to, es izteicu savas domas, ka, manuprāt, to, vai ir atbilstoši lūgt par biznesu, nosaka motīvi.

Ja cilvēks nolemj lūgt par biznesu, vadoties no uztraukuma un bailēm par nākotni, tad viņš/viņa ignorē Jēzus pavēli neuztraukties. Viņš saviem sekotājiem teica (Mateja 6:33): "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas."

Līdzīgi, ja biznesa īpašnieks lūdz vairāk darbu,  pārdošanu vai klientu skaitu, tāpēc, ka viņš/viņa vēlas lielākus ieņēmumus, lai tērētu tos par kārojamām lietām, tad arī atbilde uz jautājumu: „Vai ir labi lūgt par biznesa pieaugumu?” būs - nē.

Līdzīgā sarunā saviem sekotājiem Jēzus teica: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” (Mateja 6:24).

Tomēr ir viens, ļoti pamatots iemesls, lai lūgtu biznesa pieaugumu. Patiesībā es pat ticu, ka Dievs iedrošina jūs to darīt. Ja jūs vēlaties pieaugumu biznesā, lai varētu labāk pagodināt Dievu un kalpot klientiem, piedāvājot tos produktus vai pakalpojumus, kuri jums ir, tad šī ir lūgšana, kuru Dievs var atbildēt un vēlas atbildēt. Iespējams, pat vairāk un lielākā mērā, kā spējat iedomāties.

Pārāk bieži mēs Dieva klātbūtni attiecinām tikai uz svētdienas rītiem. Vai arī jūtamies droši lūgt Viņa palīdzību, kad atgadās kas nopietns personīgi vai ģimenē. Bet, kad runa iet par biznesu vai darba vietu, nezināmu iemeslu pēc mēs Dievu izslēdzam no vienādojuma.

Bībelē vairākās vietās mēs atkārtoti redzam, ka Dievs vēlas, lai mēs lūdzam. Bet Viņš dod arī padomu, lai mūsu sirdis un motīvi ir pareizajā vietā, vienalga darbā, mājās vai arī kur citur mēs nebūtu.

Par lūgšanām mums teikts: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1. Tesaloniķiešiem 5:17). Tas nozīmē, visu laiku un visur, kur vien esam. Tāpat mums ir piekodināts: “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Filipiešiem 4:6).

Tajā pat laikā ir teikts: “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās” (Jēkaba 4:3). Arī vairākās citās vietās ir redzams Dieva uzsvars uz motīviem, piemēram Salamana pamācībās 16:2, kur  teikts: “Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.”

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

„Darbam” nepieciešams jauns sabiedriskais tēls

Iepriekšēja nedēļā ASV tika atzīmēta “Darba diena”. Līdzīgi pasākumi notiek arī Austrālijā, Kanādā, Jamaikā, Jaunzēlandē, Trinidādā un Tobago un Sīrijā. Tā tika iedibināta, lai atzīmētu profesionāla, kvalificēta darbaspēka nozīmi šo nāciju izaugsmē. (Liekas ironiski, ka šī Darba diena ir dienā, kad daudzi cilvēki bauda brīvdienu – dienu, kad nav jāstrādā.)

Jūs varat sacīt, ka darbam nav laba publiskā reklāma. Darbs nereti tiek raksturots kā „nepieciešams ļaunums”. Daudzi darbu dara negribot, cenšoties nedēļas darba dienas pārciest, ar nepacietību gaidot brīvdienas, kad var palikt mājās vai darīt ko citu pēc savas vēlēšanās, brīvi no termiņiem, atbildības un saviem priekšniekiem.

Kāds mans draugs mēdza teikt: „Man patīk darbs – stundām ilgi varu skatīties, kā citi strādā.” Tulkojums: labāk ļaut, lai darbu padara citi. Lai gan šāda attieksme ir kļūdaina, jo nenes nekādu labumu un pagodinājumu.

Interesanti, ka vispozitīvākos darba aspektus var atrast, lasot mūžīgajā grāmatā par ikdienas dzīvi – Bībelē. Lūk, daži citāti ieskatam:

Darbs ļauj mums produktīvi izlietot laiku un enerģiju. Patiešām, ja nebūtu darba, kā mēs izlietotu 24 stundas, kuras mums ir katru dienu, kuras mēs neizlietojam tikai ēšanai un gulēšanai? Un labi padarīts darbs sniedz lielu gandarījumu. “Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm?” (Salamans mācītājs 2:24).

Darbs ļauj mums pielietot savus talantus, spējas un dāvanas. Katrs no mums ir radīts unikālam darbam, spējīgs darīt ko tādu, ko citi nevar. “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts…” (Psalmi 139:14). “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa…” (1. Korintiešiem 12:12).

Darbs ļauj nodrošināt mūsu un to, kurus mēs mīlam, vajadzības. Šķiet, ka pasaulē, sabiedrībā arvien vairāk uzsvars tiek likts uz tiesībām. Bet vecais teiciens, ka pasaule tev nav parādā iztikas līdzekļus, joprojām ir spēkā. Mums kā pieaugušiem ir jāuzņemas atbildība nodrošināt savas vajadzības un pildīt finansiālās saistības. “Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8)

Darbs ļauj mums kalpot citiem. Vienalga, vai mūsu darbs ir datoru pārdošana, dziedināšana, jaunu cilvēku mācīšana, celtniecība, pārtikas audzēšana vai kas cits, mums tas jādara pēc labākās sirdsapziņas, lai uzlabotu dzīvi citiem. “Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti.” (1. Tesaloniķiešiem 2:9)

Darbs pagodina Dievu. Strādājot mēs atzīstam Dievu kā visa avotu – mūsu intelekta, spēju, iespēju pat mūsu motivācijas pirmsākumu. Tādēļ strādājot mēs varam pagodināt Viņu. “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Vārdā. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem… Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum.” (Kolosiešiem 3:17,23-24)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Sargājot visvērtīgāko

Pirms kāda laika, kad es kopā ar ģimeni braucu atvaļinājumā uz Floridu, sieva norādīja uz kravas auto, kuram aizmugurē bija rakstīts: „Mūsu lielākā vērtība sēž 21 metru tālāk.” Tas attiecās uz vilcēja šoferi. Šāds uzraksts man likās apbrīnas vērts. Šajā laikā, kad kompānijās valda egoisms un alkatība, ir ļoti patīkami redzēt kompāniju, kura, šķiet, savus darbiniekus vērtē augstu.

Redzot auto, atcerējos sarunu ar kādu draugu pirms diviem gadiem. Es cīnījos ar stresu, jo nespēju tikt galā ar visu darāmo, ko gribēju paveikt. Rezultātā es sāku uz sevi izdarīt spiedienu, lai kļūtu produktīvāks.

Es nolēmu piezvanīt draugam, kurš kalpoja arī kā mentors, kādam, kurš savā dzīvē un garīgajā ceļojumā bija tālu man priekšā. Es jautāju: „Al, tev dienas kārtībā ir daudz vairāk uzdevumu kā man. (Viņam pieder vairākas kompānijas, un viņš ceļo pa visu pasauli, strādājot pie kalpošanas projektiem, kurus atbalsta.) Kā tu katru dienu tiec galā ar visiem ieplānotajiem darbiem?”

Tikšanās nav nejaušas. Als klusi iesmējās un atbildēja: „Džim, Dievs man to atklāja jau pirms laba laika. Man patīk, kad darbi virzās un lietas tiek paveiktas. Tomēr Dievs man parādīja, ka cilvēki un attiecības ir daudz svarīgāki. Tādēļ tas, ko es sāku darīt, ir sekojošais: kad darbinieks ienāk manā kabinetā, kas gadās diezgan bieži, es nolieku malā to, ar ko nodarbojos, un koncentrējos uz viņu, pat, ja esmu sācis kaut ko ļoti svarīgu.

Esmu atklājis, ka Dievs šo cilvēku konkrētā brīdī man sūta ar konkrētu nolūku, vai nu, lai viņš pateiktu man, vai es viņam kaut ko šajā brīdī svarīgu. Vārdu sakot, sarunājoties es ļauju darbiniekam izteikties līdz galam, veltot tam nepieciešamo laiku.”

Es jutos kā ar ūdeni apliets. Es aptvēru, cik bieži to neesmu darījis, īpaši ģimenē. Mana attieksme nereti ir: „ Tagad es nevaru runāt. Man ir jāizdara kas ļoti svarīgs!”

Als piebilda: „Es uz to skatos tā - ja es šajās sarunās pagodinu Dievu, tad Viņš parūpējas, lai mani saplānotie darbi tiktu paveikti.”

Šis viņa apgalvojums šķita vēl apbrīnojamāks. Iespējams, mana lielākā problēma bija ticības trūkums. Es biežāk ticēju sev kā Debesu Tēva spējai dot man spēku paveikt darāmo. Savas sagrozītās „ticības” dēļ es dažkārt pirmajā vietā liku darbus nevis cilvēkus.

Šis atklājums zināmā mērā bija biedējošs, jo viena no manām centrālajām apņemšanām dzīvē bija palīdzēt cilvēkiem pieaugt, sasniedzot to, par ko Dievs viņus vēlētos redzēt. Attiecībām man vajadzēja būt pirmajā vietā. Tomēr pārāk bieži tas tā nebija. Šī īsā saruna bija izglītojoša un mācīja pazemību.

Vissvarīgākais ir attiecības. Vienalga, vai darbā, mājās vai personīgajās attiecībās visvērīgākais ir cilvēki. Un dažkārt man to palīdz atcerēties Jēzus sacītais Saviem sekotājiem: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mateja 6:21). Vai jūs lielāku uzmanību pievēršat darbiem un sasniegumiem kā cilvēkiem, kurus Dievs ir ievedis jūsu dzīvē?

Autors: Džims Lange

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.