Jēzus cepurē

„Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu.” Ebrejiem 2:14.

Kādas ir izredzes, ka sekulārā sabiedrībā grāmata par Jēzus dzīvi varētu kļūt par visvairāk pieprasīto un pārdoto izdevumu? Ne īpaši augstas. Tomēr austrāliešu izcelsmes žurnālists Kels Ričardss šādu darbu ir sarakstījis. 2003. gadā viņa grāmatas Aussie Bible („Austrāļu Bībele”) pirmais metiens tika pārdots mēneša laikā, un to iespieda atkārtoti.

„Austrāļu Bībele” nav Bībeles parafrāze, nedz arī tulkojums. Tajā izvēlētas vairākas evaņģēlijos aprakstītās epizodes un mācības, kas ieaustas mūsdienīgā stāstā par Austrāliju. Tāpēc grāmatai ir apakšvirsraksts — „Kela Ričardsa atstāstījums”.

Piemēram, šis būs stāsts no viņa grāmatas par ganiem: „Tonakt daži lopu dzinēji bija apmetušies netālajos aplokos un uzraudzīja savas aitas. Viņiem atpletās mutes, debesīs ieraugot Kunga eņģeli, pēc tam — Kunga varenību, kas strāvoja gaisā kā tūkstoš volti elektrības. Eņģelis teica:

„Pārstājiet blenzt kā neaptēsti mūļi! Es jums nesu ziņu. Tā ir reāla ziņa visiem, kas uz klāja. Šodien [..] ir piedzimis glābējs. Viņš ir Apsolītais, Ķēniņš un Kungs. Un jūs viņu atradīsit, ja sekosit manām norādēm — mazais puišelis ir ievīstīts trušādā un novietots barotavā.” Un, pirms lopu dzinēji paspēja nomurmināt: „Esmu gar zemi,” — debesīs parādījās neskaitāmi eņģeļi, no visa spēka dziedot: „Dievs ir varens! Dievs ir foršs! Un visiem, kas dzīvo uz šīs planētas un kuri ir Dieva pusē — miers un labs prāts! Un, starp citu, priecīgus Ziemassvētkus!” (Pēdējā frāze lopu dzinējus droši vien apmulsināja, jo tie nekad agrāk par tādiem Ziemassvētkiem nebija pat dzirdējuši.)

Jēzus, kurš mira pie romiešu krusta netālu no Jeruzālemes, dzīvo arī šodien. Viņš ir Otrais Ādams un tāpēc — Universāla Persona. Mums vajadzētu vairāk pētīt Svētos Rakstus, lai par Viņu uzzinātu pēc iespējas vairāk. Bet, lai kur mēs būtu — pie datora, virtuvē, skolā —, mums vajadzētu iztēloties Viņu sev līdzās. Jo Viņš tur ir.

Varbūt Viņam galvā ir beisbola cepure, varbūt — nolietota platmale.

(Autors: Viljams Džonsons)

Lūgšana, ko Dievs nepaklausīja

„Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.”” 1. Ķēniņu 19:4

Elija bija nobijies. Vēl pirms dažām dienām šķita, ka visa pasaule ir pie viņa kājām. Viņš vienatnē Karmela kalnā cīnījās par Jahvi, izaicinot Baala praviešus, lai tie pierāda, ka viņu dievs spēj raidīt uguni no debesīm. Elija sanākušā pūļa klātbūtnē pierādīja Dzīvā Dieva neaprakstāmo spēku. Bet šajā pūlī bija karaliskā ģimene, reliģiskie vadītāji, kā arī vienkāršā tauta. Tā bija brīnišķīga diena gan Jahvem, gan Elijam.

Tās noslēgumā varēja redzēt milzīgas uguns mēles. Kad Elija no sirds lūdza, lai neizturamo sausumu pārtrauktu lietus, debesis apmācās, pūta stiprs vējš, un sākās spēcīgas lietusgāzes. Elija, adrenalīna un enerģijas iekvēlināts, visu ceļu līdz Jezreēlai, skrēja pa priekšu ķēniņa Ahaba ratiem.

Viņš bija tik augstu, bet tagad – tik zemu. Atkal vienatnē, tikai šoreiz dienvidos, Beršebas tuksnesī. Baidoties par savu dzīvību, viņš bēga. Ahaba sieva Izebele, nikna, ka Karmela kalnā tika nogalināti viņas pravieši, nosūtīja Elijam ziņu ar draudiem, ka tā viņu nonāvēs. Un Elija? Cilvēks, kurš tik drošsirdīgi bija stāvējis Karmela kalnā, nu bēga.

Tagad viņš vēlējās mirt. Viņš lūdza nāvi. Viņš uzskatīja, ka viņa dzīve ir liela neveiksme.

Vai esat kādreiz jutušies līdzīgi Elijam? Protams. Viņa stāsts ir mūsu stāsts. Mēs, darīdami labos darbus, nogurstam un pazaudējam no skata perspektīvu. Mēs sākam koncentrēties uz sevi, uzskatot, ka tikai mēs veicam Dieva darbu, ka bez mums viss apstāsies, un zaudējam drosmi.

Dabas ritmā pacēlumiem seko kritumi. Kad jūtamies veiksmes „uzlādēti” un neapstādināmi, tad tikpat droši, kā dienai seko nakts, mūs turpinājumā gaida kritumi.

Viens no lieliskākajiem Elijas stāsta aspektiem ir tas, kā Kungs izrādīja savu žēlastību, kad Elija bija nobijies. Dievs pravieti nodrošināja ar pārtiku un palīdzēja viņam aizmigt. Tad Dievs pavēra viņam plašāku ainu – Elija nebija viens, viņš nebija neaizvietojams. Notikumus kontrolēja Dievs.

Tā joprojām ir.

Dievs šoreiz nepaklausīja viņa bailēs izteikto lūgšanu. Elija nenomira – ne toreiz, ne vēlāk!

(Autors: Viljams Džonsons)

Bīstamība nedarīt to, ko mīlat

Vēlos pastāstīt par savu paziņu, kuru mēdzu saukt par „Bobu gleznotāju”. Bobam patika iet uz mākslas muzejiem, un viņš nolēma kļūt par gleznotāju. Viņš studēja vecmeistarus un sāka kopēt viņu darbus, vienu otas vilcienu pēc otra. Viņš mācījās par krāsām un tekstūrām un galu galā kļuva par prasmīgu gleznotāju.

Viņa iecienītākais mākslinieks bija Van Gogs, un viņš nolēma dublēt visus viņa darbus. Viņš to mācēja izdarīt tik labi, ka varēja to izdarīt, pat neskatoties uz oriģinālu.

Bobs savus darbus ievietoja gleznojumu tirdziņā, bet tur viņu izsmēja, sakot: „Tās taču ir Van Goga darbu kopijas. Tās taču vienreiz jau ir tikušas uzgleznotas.” Bobu šāda kritika sarūgtināja, bet viņš vienalga apmeklēja šādus pasākumus. Te viņš atrada daudzus jaunus iedvesmojošus gleznojumus, kādus netika redzējis muzejos. Viņš atklāja brīnišķīgus jaunus mākslas darbus aiz katra stūra.

Bobs uz brīdi piesēda paklausīties grupas, kuras nodrošināja muzikālo fonu pasākumā. Pirmā grupa atskaņoja vairākus pazīstamus, vairākkārt radio dzirdētus skaņdarbus. Tad uz skatuves iznāca galvenā grupa. Tā izskatījās un izklausījās tieši kā viņa mīļākā grupa, kura darbojās laikā no 1964. līdz 1968. gadam, un spēlēja vairākas šā ansambļa populārākās oriģinālās dziesmas. Patiesībā grupas izpildījums ļoti līdzinājās oriģinālam.  

Bobs atklāja, ka šai grupai tiek maksāti vairāki simti dolāru, lai tā skanētu līdzīgi vecajai, bet gleznotājiem un citiem māksliniekiem jāmaksā simti, lai izstādītu savus novatoriskos darbus. Viņš jutās apjucis, neizpratnē, kāpēc dažas mākslas formas kopēt ir labi, bet citas nepieņemami.

Galu galā Bobs nolēma mest malā sapņus kļūt par mākslinieku un kļuva par grāmatvedi, kur pēc viņa vārdiem: „Katram centam ir svars.” Viņam vairs nevajadzēja domāt - kopēt vai radīt jaunu mākslas darbu. Patiesībā Bobs tajā dienā nomira – neraugoties uz to, ka apglabāts tika 54 gadus vēlāk.

Nevēlos uzsākt diskusiju, kādus mākslas darbus var kopēt un kādus nē. Šī stāsta morāle ir par to, ka Bobs ļāva savam sapnim nomirt, viņš pameta to, ko mīlēja, un, iespējams, to, uz ko Dievs viņu bija aicinājis, lai izvēlētos drošāku, prognozējamāku nodarbi, kuru neviens nekritizē.

Ja Bobs atklātu, ka grāmatvedība ir viņa stihija, viņa lēmums būtu patiešām labs. Bet viņš piekāpās grūtību priekšā, un viņa potenciāls palika neizmantots. Turpinot kopēt vecmeistaru darbus, viņš varbūt atklātu savējo un kļūtu par mūsdienu Renuāru vai Gogēnu. Mēs to nekad vairs neuzzināsim.

Kā ir ar jums – vai jūs sekojat savam dzīves sapnim, kurš liek jums no rīta lekt ārā no gultas gatavībā sakampt katru iespēju, ko šī diena nesīs? Vai arī jūs esat iegrimuši darbos, kuri ir tālu no sapņotā? Bībele māca: “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu” (Kolosiešiem 3:17). Ir daudz vieglāk darīt to, kas tev patiešām patīk.

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv

Trīspusīgs mīlestības stāsts

„Bet Rute atbildēja: „Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.” Rutes 1:16,17.

Rutes grāmata ir kā dārgakmens. Tā iespiesta starp asinskārajiem Soģu grāmatas stāstiem un Samuēla, Saula un Dāvida sāgām, kas aprakstītas 1. Samuēla grāmatā. Rutes grāmata ir literārs un garīgs meistardarbs.

Pirmais mīlestības stāsts ir visai neparasts: jaunas sievietes dziļā mīlestība pret savu vīramāti. Bez vīra un dēliem palikusī, svešā zemē pamestā Naomija nolēma doties mājup. Vārds Naomija nozīmē patīkama, bet mājās viņa grasījās atgriezties kā Māra, kas nozīmē rūgtums. Viņai nebija, ko piedāvāt savām atraitnēs palikušajām vedeklām Rutei un Orpai – nedz pajumtes, nedz bagātību, nedz atkārtotu laulību iespējas. Naomija bija trūcīga un vientuļa.

„Atgiezieties pie savām ģimenēm,” viņa Orpai un Rutei novēlēja, un Orpa viņas padomam paklausīja. Tomēr Rute atteicās atstāt savu vīramāti – viņa Naomiju pārāk mīlēja , lai ļautu tai aiziet. Viņa bija apņēmusies Naomijai sekot, lai kur arī dzīve viņasaizvestu, pat nāvē.

Tā ir patiesa, šķīsta mīlestība; nesavtīga un uzticīga; mīlestība bez materiālās ieinteresētības; ļoti neparasta. Šāda mīlestība ir dzimusi Debesīs.

Arī otrajam mīlestības stāstam ir aizraujošs pavērsiens. Tajā iesaistīts vīrietis un sieviete. It kā nekas īpašs, izņemot to, ka abu izcelsme ir pilnīgi atšķirīga. Boāss ir daudz vecāks, turīgs, turklāt izraēlietis. Rute ir jauna, trūcīga moābiešu atraitne. Dažreiz pretpoli pievelkas. Šajā gadījumā tā noteikti notika.

Tomēr šajā stāstā ir kas vairāk. Boāss bija tuvs Naomijas bijušā vīra Ēlimleha radinieks, un, pamatojoties uz Mozus likumiem, viņam bija tiesības un atbildība atpirkt Ēlimeleha īpašumus un apprecēt bezbērnu atraitni (šajā gadījumā – Ruti). Boāss ne tikai mīlēja Ruti un kļuva par viņas vīru, bet arī par aizstāvi un glābēju.

Visbeidzot nonākam pie trešā mīlestības stāsta. Ebreju vārds, kas tulkots kā radinieks, darināts no saknes, kas nozīmē atpestīt. Ar savu nostāju un rīcību Boāss norādīja uz Jēzu, mūsu tuvāko radinieku, kurš mūs ir atpestījis. Mums nebija, ko piedāvāt – vienīgi mūsu lielās vajadzības. Tomēr Viņš mūs pieņēma savā patvērumā, lai mēs kopā ar Viņu varētu dzīvot mūžīgi.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dzīvais vairogs

„Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” Jāņa 15:12,13

2004. gada 15. novembrī Rafaels Peralta riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu draugus.

ASV jūras kājnieku seržants Peralta un viņa draugi bija nonākuši krustugunīs Irākā, kur Amerikas un Irākas kaujinieki centās atbrīvot Fallūdžas pilsētu no nemierniekiem.

Divdesmit piecus gadus vecais Peralta, 1. bataljona vada izlūks, bija saņēmis pavēli darboties trieciengrupā. Viņš bija viens no pirmajiem kaujiniekiem, kas iegāja kādā ēkā, ko nemiernieki bija pārņēmuši savā kontrolē. Atskanēja šāvieni; Peralta ievainots nokrita zemē.

Pēc brīža viens no dumpiniekiem iemeta rokasgranātu telpā, kur centās patverties Peralta un citi jūras kājnieki. Kareivji metās bēgt, bet atdūrās pret slēgtām durvīm. Tomēr Peralta, kurš joprojām bija pie samaņas, sagrāba rokasgranātu un ar savu ķermeni to nosedza.

Lai gan sprādziena rezultātā viens no kaujiniekiem tika smagi ievainots ar šķembu, todien ietu bojā daudz vairāk cilvēku, ja Peralta nebūtu rīkojies tik pašaizliedzīgi, izmantodams savu ķermeni kā dzīvo vairogu. „Viņš izglāba pusi no manas triecienkomandas,” vēlāk apgalvoja galvenais komandieris.

Peralta jau bija kļuvis pazīstams ar to, ka bieži citu vajadzības viņam bija svarīgākas par savējām. Vēlreiz un pēdējoreiz viņš to pierādīja, uzņemdamies lielāko no upuriem.

Es cienu tādus cilvēkus kā Rafaels Peralta. Savā veidā viņi rāda piemēru, kāda ir Jēzus Kristus daba un upuris.

Mēs visi bijām nokļuvuši ienaidnieka krustugunīs. Mūsu dzīvība draudēja izdzist, asinīm plūstot uz svešas zemes. Tad mūsu virzienā ienaidnieks pasvieda granātu, un visi bija lemti drošai nāvei. Mēs būtu tur miruši, bez cerības, vientulībā.

Tomēr Viens savu ķermeni izmantoja kā dzīvo vairogu. Ar savām krūtīm Viņš uztvēra visu nāvējošā ieroča spēku. Viņš mira, sargādams mūs, un mēs izdzīvojām. Viņš mira, lai mēs varētu dzīvot.

Tagad un mūžīgi!

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastība darbībā

„Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta. Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” Jēkaba 1:26-27

Ja Jēkabs šo vēstuli rakstītu šodien, varbūt viņš to cilvēku sarakstam, par kuriem jārūpējas, pievienotu arī vientuļniekus, kas atrodas veco ļaužu aprūpes iestādēs.

Kāds draugs vēstulē no Austrālijas rakstīja: „Apmeklējot mammu un tēti pansionātā, ievēroju cilvēkus, kas nāk un baro pacientus, kuru smadzeņu darbības traucējumi vairs neļauj paēst pašiem. Es vēroju žēlastību darbībā.

Raugoties no malas varēja redzēt, ka tā nav sentimentāla labdarība, bet tie bija ļaudis, kas ziedoja savu brīvo laiku, lai regulāri ierastos un ar karoti pabarotu cilvēkus, kas paši to vairs nespēja. Brīvprātīgais, priecīgi smaidīdams, ienāca, piemēram, 18. istabā, iekārtoja iemītnieku ērtāk uz mīkstiem spilveniem, tad, prātam neaptverami ilgu laiku stāvēdams kājās, pacietīgi viņu baroja, vienlaikus uzturēdams vieglu sarunu par ikdienišķām lietām – šķietami pats ar sevi.

Liekas, ka vecākiem cilvēkiem garšas kārpiņas ir notrulinājušās, tādēļ tas, kas uz šķīvja izskatās tik vilinošs, viņiem garšo kā kartons. Viņi pat nespēj pienācīgi izbaudīt saldo ēdienu. Tomēr brīvprātīgā darbinieka žēlastība vienmēr ar kūsājošo prieku un bez vismazākās kurnēšanas tiek tālāk dāvāta 19. istabā.

Aizdomājos par cilvēkiem, kuriem šāds darbs ir ikdiena – par slimnīcu medicīnas māsām intensīvās terapijas, reanimācijas un bērnu nodaļās, kā arī vietās, kur cilvēki jābaro pret viņu gribu ar sistēmām. Aizdomājos arī par šo darbinieku izrādīto žēlastību, par kuru viņi gandrīz neko nesaņem pretī.

Laikam tieši tāda ir žēlastība. Sakot galda lūgšanu, pēdējā laikā bieži pieminu arī šos brīvprātīgos un profesionāļus un lūdzu, lai Kungs tiem dāvātu spēju saglabāt godīgumu un pacietību, kad viņi ar savu darbu izrāda žēlastību citiem.”

Es tam piekrītu. Žēlastība nenozīmē izmainīt pasauli. Žēlastība nozīmē atvieglot kāda cita cilvēka dzīvi. Žēlastība ir jauna dzīve, kas, reiz piedzīvota, kā avots plūst arī uz citiem.

Žēlastība ir stāsts par Jēzu, kurš bija žēlastības iemiesojums un kurš dzīvoja tieši tā, kā Jēkabs to aprakstījis.

(Autors: Viljams Džonsons)

KĀ VEIDOT UN SAGLABĀT UZTICAMĪBU

Nesen divi profesori pētīja uzņēmumus, lai noteiktu labākās stratēģijas, kā attīstīt un uzturēt savstarpējo uzticēšanos ar cilvēkiem ārpus uzņēmuma un citām organizācijām. Raksts laikrakstā Wall Street Journal rezumēja viņu pētījums četrās kategorijās:

·         Personīgā uzticamība

·         Kompānijas profesionālisms

·         Līdzšinējie sasniegumi

·         Saistību akcentēšana un veidošana

Es gribētu īsi apskatīt katru no šīm kategorijām un tās saistīt ar attiecīgām Rakstu vietām. Pētnieki atklāja divus izšķirošus faktorus „personīgas uzticamības” veidošanā: personīgo spēju parādīšana un kā jūs izpaužat vēlmi sadarboties. Investori un potenciālie klienti vēlas zināt, vai jums ir spējas konkrētu darbu paveikt, tāpat arī, cik stipras ir jūsu saistības grūtākos laikos, kādi neizbēgami pienāks.

Bībelē Salamans Mācītājs 10:10 māca: "Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība." Ja jūs vēlaties, lai jūsu biznesa partneri jums uzticētos, pārliecinieties, lai tie zina jūsu iemaņu iespējas un to, cik dziļa ir jūsu nodošanās. Turiet savu cirvi uzasinātu, un esiet gatavi būt iecietīgi.

Otrais no četriem faktoriem, kurus šie divi profesori noteica kā kritiskus organizāciju uzticamībai, bija „kompānijas profesionālisms.” Jūsu apkārtējā vide un uzmanība detaļām var ļoti daudz pateikt par jūsu uzņēmumu. Vērojot tūkstošiem uzņēmumu, es esmu redzējis saistību starp kārtīgu aprīkojumu un to, cik labi organizācija tiek vadīta. Ja jūs labi tiekat galā ar to, kas jums ir, tad ir lielāka iespēja, ka vēlāk tiksiet svētīti ar kaut ko vairāk.

Savā līdzībā par talantiem, Jēzus mācīja labas kalpošanas principu: "Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā." Uzmanības pievēršana detaļām daudz nemaksā, taču tā var nest nozīmīgas dividendes. (Mateja 25:21).

Trešais elements organizāciju stabilitātei, kā to norādīja profesoru pētījumi, ir kompānijas „līdzšinējie sasniegumi.” Daudzām jaunām organizācijām ir grūtības panākt, lai klienti un investori tiem dotu iespēju, kamēr tās nespēj norādīt uz nozīmīgiem sasniegumiem. Uzvaru meklēšana organizācijas kompetences jomā un šo sasniegumu parādīšana ir kritiskas ilglaicīgas uzticamības veidošanai.

Viens no labākajiem veidiem, kā to darīt, ir veidot kartotēku ar atsauksmēm, kā arī tās nodot tālāk caur uzņēmuma mājaslapu, vai personīgi. Salamana pamācības 27:2 māca: "Lai tevi daudzina kāds cits - un ne tava paša mute, kāds svešais - un ne tavas paša lūpas." Lai uzlabotu jūsu reputāciju, prasiet no klientiem atsauksmes un izmantojiet tās, lai parādītu jūsu iespējas.

Pēdējais no šiem četriem kritiskajiem fokusa punktiem ir „saistību akcentēšana un veidošana,” Jūs varat uzlabot savas organizācijas reputāciju ar citu organizāciju uzticamības palīdzību. Pirms dažiem gadiem es veidoju attiecības ar organizāciju, caur kuru pie mums ir nonākuši tūkstoši. Mūsu reputācija paaugstinājās, jo šie jaunie klienti bija saņēmuši rekomendācijas no uzticama avota.

Mozus 2. grāmatā 33:16 Mozus vaicā Dievam: "Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā, ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes?" Reputācija pie Dieva ir visnozīmīgākā, bet attiecībām ar citiem uzticamiem partneriem arī ir liela vērtība.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

www.cbmc.lv

Tehnoloģiju gūstā

„Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli!” Psalmi 46:11

Pirms kāda laika es devos komandējumā uz kādu valsti, kurā nebija pieejams nedz dators, nedz mobilais tālrunis. Pēc gandrīz divu nedēļu prombūtnes atgriezies mājās, biju pārsteigts, cik daudz esmu nokavējis, pēc tam atskārstot, ka tas tomēr ir ļoti maz.

Ierīces, kuras uzskatām par būtiskām dzīves sastāvdaļām, patiesībā mūsu dzīvi kontrolē. Tehnoloģijas, kurām būtu jātaupa mūsu laiks, galu galā padara dzīvi vēl steidzīgāku.

Aplūkosim e-pastu. Tas ir brīnišķīgi: nosūtīt vēstuli kādam, kurš atrodas otrā pasaules pusē, un jau pēc dažām minūtēm saņemt atbildi – un tas viss par minimālu samaksu. Negatīvais aspekts ir tāds, ka daudzi, sūtīdami man e-pasta vēstuli, cer, ka es pametīšu visu pārējo, ko daru, un uzreiz viņiem atbildēšu. Ja viņi pēc neilga laika vēl joprojām nav saņēmuši atbildi, tie kļūst dusmīgi, pat nepieklājīgi un naidīgi.

Tad vēl ir visuresošais mobilais tālrunis. Tā tiešām ir apbrīnojama ierīce! Nospiežot pāris pogu varu sarunāties ar cilvēku, kurš atrodas tūkstošiem jūdžu tālu un dzirdēt tikpat skaidri, it kā viņš atrastos man līdzās. Tomēr arī mobilajiem tālruņiem ir sava negatīvā puse – piesārņojums.

Jo vairāk cilvēku runā, izmantojot mobilos tālruņus, jo piesārņotāks kļūst gaiss [arī troksnis ir viens no piesārņojuma veidiem]. Uz ielas bieži vērojams, ka cilvēks ejot vicinās ar rokām un šķietami sarunājas pats ar sevi. Pirms pāris gadiem, redzot šādu skatu, jūs droši vien būtu izsaukuši attiecīgās iestādes pārstāvjus, lai ievietotu gājēju garīgi slimo aprūpes iestādē. Bet ne tagad – viņš vienkārši runā, izmantojot mobilo tālruni. Kāpēc neatkarīgi no atrašanās vietas – lidostās, autobusos, restorānos un citur – cilvēki pa mobilajiem tālruņiem runā skaļās balsīs? Un kāpēc daudzi no mums uzskata, ka jebkurš saņemtais zvans ir pietiekams iemesls, lai pārtrauktu sarunas ar citiem cilvēkiem un atbildētu uz to? E-pasti un mobilie tālruņi kontrolē mūsu dzīvi.

Pienācis laiks tiem šīs kontroles iespējas atņemt. Ir ļoti maz zvanu vai ziņu, kas nevarētu pagaidīt dienu, nedēļu vai pat ilgāk, pirms uz tiem atbildam.

Šodien mūsu lielākā vajadzība ir tā, uz kuru mudina šis Bībeles teksts – norimt! Apstāties! Būt mierīgiem!

Bez tā nav iespējams iepazīt Dievu.

 

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastība un atkal žēlastība

„Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:16)

Māceklis Jānis rakstīja: „Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, [..] pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14) Tad turpināja: „Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši [..]” (16. pants). Jēzus iemieso žēlastību; Viņš ir pilnīga žēlastība, un šī pilnība plūst arī pār mums.

Jūdžins Pītersons šo Rakstu tekstu iztulkoja šādi: „Mēs visi dzīvojam no Viņa dāsnās pārpilnības dāvanas, dāvanas un atkal dāvanas.” Man šis tulkojums patīk. Tā kā žēlastības būtība ir Dieva labvēlība, kas mums tiek nepelnīti par velti dāvāta, „žēlastība un atkal žēlastība” (burtiskais tulkojums) nozīmētu arī dāvanas un atkal dāvanas. Un Pītersona apraksts, „saņemot dāvanas, dāvanas un atkal dāvanas,” skaidri norāda uz žēlastības dāsnumu. Mūsu Dievs ir pārpilnības Dievs; vārds „skops” nav atrodams Viņa vārdu krājumā. Savā žēlastībā un līdzjūtībā pret grēciniekiem Viņš ir dāsns pret ikkatru, kas aizgājis no mājām.

Mēģināšu kaut nedaudz sasildīt jūsu sirdis: Bībelē bieži sastopami tādi vārdi kā pārpilnība, bagāts, dāsns, un tie visi ir attiecināmi uz Dievu. Kad Mozus lūdza, ka vēlas redzēt Dieva varenību, Kungs atklāja savu raksturu, sacīdams: „Apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. Mozus 34:6) Pāvils rakstīja, ka Dievs „spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.” (Efeziešiem 3:20).

Visnotaļ interesants apraksts. Ja mēs būtu Pāvila redaktori, tad droši vien svītrotu vārdu „daudz”, pamatojot, ka tā ir liekvārdība. Tomēr Pāvils zināja, ko dara; viņš izmantoja tik daudz īpašības vārdu, jo centās aprakstīt to, ko vārdiem pateikt nav iespējams: mūsu Dieva apbrīnojamo spēju nodrošināt visas mūsu vajadzības, paveikt daudz vairāk, nekā mēs spētu lūgt vai pat iedomāties.

Jēzus – Viņš ir mūsu dāsnā Dieva iemiesojums. Savā lielajā mīlestībā Dievs atdeva Debesu lielāko Dārgumu, savu vienīgo Dēlu, lai mums varētu piederēt mūžīgā dzīvība (Jāņa 3:16) – pilnīga dzīve jau tagad (Jāņa 10:10) un mūžībā (1. Jāņa 5:11-12).

Mūsu dāsnajam Dievam neviens grēks nav par lielu, lai to piedotu. Tur, kur ir grēks, atrodama arī liela žēlastība. Dievam neviena situācija nešķiet tik neiespējama, lai nespētu rast risinājumu. Nedz bads, nedz briesmas, nedz slimības, nedz vājums vai spēcīgas kārdināšanas. Pat nāve ne. Elenas Vaitas pēdējā rakstītajā vēstī lasām: „Viņa mīlestība ir tik spēcīga, ka pārvalda visas Viņa spējas un liek darboties visiem iespējamiem Debesu resursiem, lai darītu Viņa ļaudīm labu.” [E. White, Testimonies to Ministers, 519. lpp.]

(Autors – Viljams Džonsons)

 

KĀDU ‘SMARŽU’ JŪS IZPLATĀT?

Mēs bieži gūstam iespaidus un izdarām secinājumus, balstoties uz to, ko redzam un dzirdam, bet mūsu domas tāpat iespaido tas, ko mēs saožam. Piemēram, puikas gados man ļoti patika īpatnējā krāsojamo krītiņu smarža. Man tā nozīmēja iespēju būt radošam, krāsojot krāsojamo grāmatu. Kā pusaudzim - mana pirmā meitene lietoja noteiktas smaržas, un vēl gadiem pēc tam, sajūtot līdzīgu smaržu, es atcerējos viņu.

Man patīk kafijas smarža no rītiem, un tā liekas uzmundrinoša. Kino atmosfēra bez popkorna smaržas man liekas nepilnīga, un es nezinu nevienu, kurš nenovērtētu jauna auto smaržu.

Arī darbavietām nereti ir īpatnējas smaržas un smakas. Kad strādāju avīžu izdevniecībā, unikālā avīžu tintes smarža iesūcās drēbēs, un vakaros es to pārnesu mājās. Kad ejat garām restorānam, smaržas jūs vilina tajā iegriezties un nobaudīt piedāvāto. Dažas ražotnes atpazīst pēc tajās ražoto produktu vai procesu īpatnējā aromāta.

Bet vai esat domājuši par to, ka arī kā profesionālis jūs izplatāt unikālu „smaržu”, kuru sajūt līdzstrādnieki, pat, ja neapzināti? Es nerunāju par dezodorantiem (vai to trūkumu), matu lakām vai smaržūdeņiem. Es runāju par jūsu personības aromātu, to, kas virmo ap mums, kad mēs ieejam telpā vai ierodamies uz tikšanos. Vai mēs esam entuziasma pilni vai saīguši? Optimistiski vai pesimistiski? Enerģiski vai samiegojušies? Dedzīgi vai inerti?

Iespējams, ka tas, kam mēs ticam, iespaido to, kādu „smaržu” mēs izplatām savā apkārtnē. Bībelē ir teikts, ka caur saviem sekotājiem Dievs: “...izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās” (2. Korintiešiem 2:14). Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus sekotāji, lai kur arī ietu, kalpo kā viņa pārstāvji. Pārdomājiet šo:

Mēs esam Dieva vēstnieki. Vēstnieks pārstāv savu tautu citās pasaules vietās, kur to vēl nepazīst. Jēzus sekotāji kalpo kā Viņa vēstnieki cilvēkiem, kuri Viņu vēl nepazīst. Tas var būt gan labi, gan slikti, jo slikts vēstnieks par savu valsti atstāj sliktu iespaidu. Liekulīgs un nepastāvīgs Kristus sekotājs atstāj uz citiem sliktu iespaidu par Viņu. „Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums…” (2. Korintiešiem 5:20).

Mēs esam Dieva „pārdošanas pārstāvji”. Labākais produkta pārdevējs ir apmierināts klients, kāds, kurš produktu lietojis un novērtējis tā labumu un ērtumu. Tāpat arī Kristus sekotāji var liecināt par savu dzīvi, ko Viņš tiem nozīmē un var nozīmēt arī citiem. “…. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu” (2. Korintiešiem 5:20).

Mēs esam Dieva robežlīnija. Ne katrs atsaucas teiktajam un piemēram. Viss, ko mēs varam darīt, ir dzīvot, cik spējam uzticīgi un patiesi, un ļaut citiem atbildēt pēc brīvas izvēles. “Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd” (2. Korintiešiem 2:15).

Svarīgi ir, lai tie, kuri atraida Jēzu, saprastu, ka viņi atraida Viņu, nevis Viņa sekotājus. “Kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā” (Romiešiem 9:33).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

MĒS VISI ESAM RADĪTI KALPOT CITIEM

Dievs radīja katru būtni ar viņai raksturīgām zināšanām. Kā mēs to varam zināt? Bībelē Vecajā Derībā mums ir teikts: “Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu” (Ījaba 10:8). Daži radījumi skrien, citi lec, citi rok alas, vēl citi lido. Viņiem katram ir sava īpaša loma, kura balstās uz to, kādus Dievs viņus izveidojis. Tas pats attiecas uz cilvēkiem. Ikkatrs no mums esam unikāls, veidots darīt unikālas lietas.  

Pirms arhitekts ķeras pie jaunas ēkas projektēšanas, viņš uzdod jautājumu: „Kādam nolūkam šī ēka kalpos?” Iecerētā funkcija nosaka ēkas formu. Kā viņi mēdz teikt: „Funkcija nosaka ārējo veidolu.”

Pirms Dievs Tevi radīja, Viņš izlēma, kādu lomu Viņš vēlas, lai Tu spēlē uz zemes. Viņš plānoja, kā tieši lai Tu kalpo Viņam, un tad saskaņā ar to izveidoja Tevi. Tu esi tāds tāpēc, ka esi radīts speciālam nolūkam gan darbā, gan mājās, gan sabiedrībā.

Bībelē arī teikts: "Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu" (Efeziešiem 2:10). Vārds poēma cēlies no grieķu vārda, kuru varētu tulkot kā meistarība. Tu esi Dieva rokām darināts mākslas darbs. Tu neesi konveijera masu produkts radīts bez domas. Tu esi radīts pēc oriģināla projekta, viens pats, unikāls šedevrs.

Dievs ar iepriekšēju nodomu veidoja Tevi, lai Tu kalpotu Viņam tā, lai Tevis darītais un citu saņemtais labums būtu unikāls. Viņš rūpīgi salika gēnus un formēja DNS, lai iegūtu Tevi. Dāvids slavēja Dievu par šo rūpīgo un personīgo attieksmi, kuru Dievs parādīja, iecerot katru no mums: "Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina" (Psalmi 139:13-14).

Dievs ne tikai veica plānošanu pirms Tavas dzimšanas, bet arī katru Tavas dzīves dienu, lai uzturētu veidošanas procesu. Dāvids turpina: "Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas" (Psalmi 139:16).

Tas nozīmē, ka nekas, kas notiek Tavā dzīvē, nav mazsvarīgs. Dievs lieto visu, lai veidotu Tevi kalpošanai citiem un Viņam.

Dievs neko neiznieko. Viņš nepiešķirtu Tev spējas, talantus un dāvanas, individualitāti un dzīves pieredzi, ja nevēlētos to visu izmantot Viņa pagodināšanai. Iemācoties identificēt un saprast šos faktorus, Tu vari atrast Dieva gribu Tavai dzīvei.

Bībele saka, ka Tu esi „brīnišķi komplicēts.” Tu esi daudzu faktoru apvienojums: "Šī tauta, ko Es esmu Sev izredzējis, lai pauž Manu slavu” (Jesajas 43:21).

Autors: Riks Vorens

(www.cbmc.lv)