“Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” (Jāņa 15:9)
Kādam skotu zēnam ļoti negaršoja viņu tautas tradicionālais ēdiens – žāvētas plūmes, neskatoties uz mātes biežajām pamācībām par to, cik tās ir veselīgas. Kādu vakaru māte saldajā ēdienā atkal pasniedza žāvētas plūmes, un mazais zēns sadumpojās.
Vispirms māte centās pierunāt, tad lūdzās. Bet zēns sēdēja sakniebtām lūpām, sakrustojis rokas sev priekšā. Beidzot māte izmisusi sacīja: “Dievs būs ļoti dusmīgs, ja tu neēdīsi šīs plūmes!” Tomēr zēns joprojām atteicās tās ēst, un māte viņam lika doties gulēt.
Ar taisnās dusmās sarauktu seju māte viņu apsedza un izgāja no istabas. Drīz ārā sākās pērkona negaiss. Aiz loga uzplaiksnīja zibens, nogranda pērkons, un lietus plīkšķēdams sitās pret jumtu. Mātes sirds nebija mierīga; viņa pavēra dēla istabas durvis un ieraudzīja, ka gultā zēna nav. Puika stāvēja pie loga un vēroja negaisu. Ieraugot mātes bažīgo seju, zēns ar izbrīnu balsī čukstēja: “Vai tiešām jāceļ tāda brēka par kaut kādām nieka žāvētām plūmēm?”
Mēs varam pasmaidīt par šī zēna komentāriem, uzjautrināties par to, ka viņš neizprot Dievu. Tomēr ir ļoti iespējams, ka mēs ciešam no līdzīgas problēmas. Arī vissirsnīgākie kristieši var uzskatīt, ka viņu grēki liek Dievam kļūt dusmīgam.
Šis skatījums uz Dievu balstās uz bailēm, nevis mīlestību. Kad mūsu kristīgā pieredze ir balstīta uz bailēm, kristīgajā dzīvē ir ļoti maz patiesa prieka un garīga spēka. Bet ir kāda cita pieeja, un tā visu maina. Svētie Raksti mums māca: “Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8) “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību.” (Jeremijas 31:3) “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes.” (Jēkaba 1:17)
Dievs ir labs; Viņš dara labu un vēl tikai labu arī mums. Mūsu grēki nesadusmo Dievu. Tie Viņu dziļi sāpina. Viņš nedusmojas uz mums, kad mēs grēkojam. Viņš dziļi skumst par mums, jo grēkojot mēs sevi iznīcinām. Grēkojot mēs atgrūžam “dzīvību un pārpilnību”, ko Viņš mums piedāvā (Jāņa 10:10).
Viena no spēcīgākajām motivācija dzīvot dievbijīgu dzīvi ir atziņa, ka mīlošais Dievs, kurš atdevis savu dzīvību par mums, ir sāpināts, ja mēs novēršamies no šīs mīlestības un pievēršamies kādam lētam surogātam, jeb grēcīgam priekam. Tāpat, kā tas būtu ar mīlošu māti vai tēvu, Viņu dziļi sāpina mūsu pašiznīcināšanās, ko nes nepaklausība. Viņa vēlēšanās ir, lai mums būtu patiesa un paliekoša laime.
Ja pat Viņa mīlestība nespēj mūsos uzturēt ticību, tad to nespēs nekas.
4.3.07
Mūsu dienišķā maize
“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” (Mateja 6:11)
“Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu.” (Lūkas 11:3)
Šo īso, vienkāršo frāzi no mūsu Kunga lūgšanas mēs bieži atkārtojam, bet ne vienmēr domājam par tās nozīmi. Iespējams, galvenā mācība lūgumā pēc dienišķās maizes ir mūsu absolūtā un pilnīgā atkarība no Dieva.
Lūgšana neaizstāj darbu, kas mums jāveltī iztikas sagādei, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs: bez Dieva nav maizes – ne dienišķās, ne kādas citas. Bez Dieva nav maizes un punkts. Mēs pilnīgi atrodamies Dieva rokā; un šīs atkarības atzīšana ir viens no mūsu ikdienas pienākumiem pret Radītāju.
Dievs savā gudrībā nesakrauj visu dzīvei nepieciešamo mūsu priekšā jau piedzimšanas brīdī vai astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Savā grēcīgumā mēs visdrīzāk ne tikai izšķērdētu mantu, bet aizmirstu arī pašu devēju. Dieva ikdienas svētības un vajadzība pēc tām mums liek vienmēr atcerēties Tēvu.
Pievērsiet vēl uzmanību vārdam “mūsu.” Jēzus nemācīja lūgt: “Dod man manu dienišķo maizi,” bet gan – “mums mūsu.” Mūsu ikdienas gājumam ar Dievu ir arī sociālā puse. Mums jālūdz dienišķā maize gan citiem, gan sev.
Katru gadu miljoniem cilvēku mirst bada nāvē, bet gandrīz tikpat daudzi mirst no slimībām, kas saistītas ar pārlieku ēšanu. Problēma nav pārtikas trūkumā, bet gan tās sadalē. Lūdzot no Dieva “mums mūsu” dienišķo maizi, mums vajadzētu atcerēties pasaules lielo vajadzību pēc sociālā taisnīguma, kuru Kristus nepārprotami ir apsolījis reiz iedibināt.
“Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu.” (Lūkas 11:3)
Šo īso, vienkāršo frāzi no mūsu Kunga lūgšanas mēs bieži atkārtojam, bet ne vienmēr domājam par tās nozīmi. Iespējams, galvenā mācība lūgumā pēc dienišķās maizes ir mūsu absolūtā un pilnīgā atkarība no Dieva.
Lūgšana neaizstāj darbu, kas mums jāveltī iztikas sagādei, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs: bez Dieva nav maizes – ne dienišķās, ne kādas citas. Bez Dieva nav maizes un punkts. Mēs pilnīgi atrodamies Dieva rokā; un šīs atkarības atzīšana ir viens no mūsu ikdienas pienākumiem pret Radītāju.
Dievs savā gudrībā nesakrauj visu dzīvei nepieciešamo mūsu priekšā jau piedzimšanas brīdī vai astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Savā grēcīgumā mēs visdrīzāk ne tikai izšķērdētu mantu, bet aizmirstu arī pašu devēju. Dieva ikdienas svētības un vajadzība pēc tām mums liek vienmēr atcerēties Tēvu.
Pievērsiet vēl uzmanību vārdam “mūsu.” Jēzus nemācīja lūgt: “Dod man manu dienišķo maizi,” bet gan – “mums mūsu.” Mūsu ikdienas gājumam ar Dievu ir arī sociālā puse. Mums jālūdz dienišķā maize gan citiem, gan sev.
Katru gadu miljoniem cilvēku mirst bada nāvē, bet gandrīz tikpat daudzi mirst no slimībām, kas saistītas ar pārlieku ēšanu. Problēma nav pārtikas trūkumā, bet gan tās sadalē. Lūdzot no Dieva “mums mūsu” dienišķo maizi, mums vajadzētu atcerēties pasaules lielo vajadzību pēc sociālā taisnīguma, kuru Kristus nepārprotami ir apsolījis reiz iedibināt.
2.3.07
Redzēt Dievu (līdzība)
Reiz bija četri vīri, kuri vēlējās redzēt Dievu. Šie vīri dienu un nakti dzīvoja aukstā, tumšā istabā ar biezām un augstām sienām. Uz austrumu sienas, pie pašiem griestiem, kā likās, atradās vienīgais viņu cerību avots.
Tas bija logs. Katru dienu zeltains saules stars izlauzās caur šo atveri un lēni stiepās lejup pa rietumu sienu. Vīri savaldzināti skatījās, kā tas pārvietojas. Viņi ilgojās paskatīties uz īsto siltuma avotu viņpus loga; viņi alka uz mirkli ieraudzīt lielo Dievu.
Lai gan šī atvere bija maza – pārāk maza, lai cilvēks pa to varētu izlīst, - četri vīri bieži itin varonīgi centās to aizsniegt. Katrs bija izmēģinājis ieskriešanos un lēkšanu pret sienu, izmisīgi kārpoties uz sīkās atveres pusi, bet veltīgi. Logs bija pārāk augstu.
Kļuva redzams, ka vīriem būs jāstrādā kopā, tāpēc viņi izstrādāja plānu. Varbūt, stāvot vienam uz otra, augšējais spētu paskatīties caur logu?
Tomēr drīz radās jautājums: kurš būs šis viens, kurš stāvēs pašā augšā? Kurš būs tas, kas redzēs Dievu? Visi aptvēra, ka tā ir katra vīra kvēlākā vēlēšanās.
Un tā viņi brīnīdamies apsēdās. Drīz Rafaels piecēlās. “Es jūs balstīšu,” viņš sacīja un gaidīja pērējos. Pēc dažiem brīžiem Hozē sevi lēni uzspieda kājās. “Es būšu nākošais,” viņš brīvprātīgi pieteicās. Atlikušie divi sēdēja nekustoties, cieši skatīdamies uz kāju pēdām.
Beidzot ar nopūtu piecēlās Veldons. “Es būšu trešais,” viņš piedāvājās.
Trīs vīri lūkojās lejup uz Semu. Tas bija Sems, kuram vajadzēja būt augšgalā. Rafaels virzījās uz austrumu sienas pusi. Viņš izpleta kājas un atspieda plaukstas pret sienu. Hozē vilkās augšup un, mēģinādams noturēt līdzsvaru, nostājās uz Rafaela pleciem. Tālāk Veldons kāpa virs saspringtā Rafaela, garām Hozē, kurš pūlējās noturēties, līdz arī viņš varēja stāvēt. Viņa galva bija zem paša loga.
Sems ne mirkli nevilcinājās. Viņš rāpās pāri Rafaelam un Hozē, un ar Veldona palīdzību sasniedza atveri. Desmit sekundes... vīri apakšā trīcēja. Divdesmit sekundes... viņi pūta un stenēja. Divdesmit piecas sekundes... kolona sašūpojās. Divdesmit astoņas sekundes...
Kolona sabruka. Rokas un kājas sakrita juceklīgā kaudzē, kur vīri gulēja vaidēdami, aizvērtām acīm, nospiestiem pleciem. Lēni viņi izstaipījās un atmudžinājās, un ar sāpīgu piepūli rāpoja sānis apsēsties. Nosēdušies malā trīs vīri meklēja Sema seju un gaidīja sapņu tēla atklāšanos.
“Es redzēju cauri logam,” Sems iesāka, “un es redzēju daudzas lietas. Es redzēju gaisīgus mākoņus peldam dzidrās debesīs. Es redzēju raibus putnus, kas pacēlās gaisā un atkal nolaidās uz zemes. Tur bija koki uz zālainiem pakalniem, bet tālumā augsti, sniegiem klāti kalni. Es jutu vēju tieši sejā un dzirdēju lapu šalkšanu, un saodu sāļu jūras gaisu.”
“Es redzēju daudzas lietas,” viņš sacīja vēlreiz, un tad apstājās, cieši raudzīdamies uz logu. “Bet es neredzēju Dievu.”
Vīri saspiedušies klusēdami sēdēja. Viņi nodūra galvas. Gaiss bija smags. Zeme likās neparasti auksta un cieta.
Pēkšņi Rafaels ierunājās: “Es redzēju Dievu.”
Pārējie satrūkās un cieši uz viņu skatījās.
“Kad es uz pleciem turēju smagumu, šausmīgu smagumu,”- Rafaels turpināja, “kad es grīļojos un sasprindzinājos zem tā, mani muskuļi svila, acis sāpēja, saprāts kliedza; kad es turēju to tik ilgi, cik es spēju, un tad ilgāk vairs... – es redzēju Viņu.”
Pārējie apbrīnodami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu,” – klusumu satricināja Hozē balss. “Kad es pūlējos noturēt līdzsvaru starp to, kas bija virs manis, un to, kas bija apakšā; kad es sajutu pēdas, kas spieda manu muguru un galvu, kad es cīnījos, un man izdevās noturēt mūs stingri un taisni uz augšu, - es redzēju Viņu.”
Pārējie domādami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu.” Tas bija Veldons. Viņa acis staroja. “Kad es tuvojos logam - tik tuvu – es pats tur vēlējos būt. Bet tas bija tad, kad es izstiepu savas rokas – tik tālu – un pacēlu draugu: es redzēju Dievu.”
Tas bija logs. Katru dienu zeltains saules stars izlauzās caur šo atveri un lēni stiepās lejup pa rietumu sienu. Vīri savaldzināti skatījās, kā tas pārvietojas. Viņi ilgojās paskatīties uz īsto siltuma avotu viņpus loga; viņi alka uz mirkli ieraudzīt lielo Dievu.
Lai gan šī atvere bija maza – pārāk maza, lai cilvēks pa to varētu izlīst, - četri vīri bieži itin varonīgi centās to aizsniegt. Katrs bija izmēģinājis ieskriešanos un lēkšanu pret sienu, izmisīgi kārpoties uz sīkās atveres pusi, bet veltīgi. Logs bija pārāk augstu.
Kļuva redzams, ka vīriem būs jāstrādā kopā, tāpēc viņi izstrādāja plānu. Varbūt, stāvot vienam uz otra, augšējais spētu paskatīties caur logu?
Tomēr drīz radās jautājums: kurš būs šis viens, kurš stāvēs pašā augšā? Kurš būs tas, kas redzēs Dievu? Visi aptvēra, ka tā ir katra vīra kvēlākā vēlēšanās.
Un tā viņi brīnīdamies apsēdās. Drīz Rafaels piecēlās. “Es jūs balstīšu,” viņš sacīja un gaidīja pērējos. Pēc dažiem brīžiem Hozē sevi lēni uzspieda kājās. “Es būšu nākošais,” viņš brīvprātīgi pieteicās. Atlikušie divi sēdēja nekustoties, cieši skatīdamies uz kāju pēdām.
Beidzot ar nopūtu piecēlās Veldons. “Es būšu trešais,” viņš piedāvājās.
Trīs vīri lūkojās lejup uz Semu. Tas bija Sems, kuram vajadzēja būt augšgalā. Rafaels virzījās uz austrumu sienas pusi. Viņš izpleta kājas un atspieda plaukstas pret sienu. Hozē vilkās augšup un, mēģinādams noturēt līdzsvaru, nostājās uz Rafaela pleciem. Tālāk Veldons kāpa virs saspringtā Rafaela, garām Hozē, kurš pūlējās noturēties, līdz arī viņš varēja stāvēt. Viņa galva bija zem paša loga.
Sems ne mirkli nevilcinājās. Viņš rāpās pāri Rafaelam un Hozē, un ar Veldona palīdzību sasniedza atveri. Desmit sekundes... vīri apakšā trīcēja. Divdesmit sekundes... viņi pūta un stenēja. Divdesmit piecas sekundes... kolona sašūpojās. Divdesmit astoņas sekundes...
Kolona sabruka. Rokas un kājas sakrita juceklīgā kaudzē, kur vīri gulēja vaidēdami, aizvērtām acīm, nospiestiem pleciem. Lēni viņi izstaipījās un atmudžinājās, un ar sāpīgu piepūli rāpoja sānis apsēsties. Nosēdušies malā trīs vīri meklēja Sema seju un gaidīja sapņu tēla atklāšanos.
“Es redzēju cauri logam,” Sems iesāka, “un es redzēju daudzas lietas. Es redzēju gaisīgus mākoņus peldam dzidrās debesīs. Es redzēju raibus putnus, kas pacēlās gaisā un atkal nolaidās uz zemes. Tur bija koki uz zālainiem pakalniem, bet tālumā augsti, sniegiem klāti kalni. Es jutu vēju tieši sejā un dzirdēju lapu šalkšanu, un saodu sāļu jūras gaisu.”
“Es redzēju daudzas lietas,” viņš sacīja vēlreiz, un tad apstājās, cieši raudzīdamies uz logu. “Bet es neredzēju Dievu.”
Vīri saspiedušies klusēdami sēdēja. Viņi nodūra galvas. Gaiss bija smags. Zeme likās neparasti auksta un cieta.
Pēkšņi Rafaels ierunājās: “Es redzēju Dievu.”
Pārējie satrūkās un cieši uz viņu skatījās.
“Kad es uz pleciem turēju smagumu, šausmīgu smagumu,”- Rafaels turpināja, “kad es grīļojos un sasprindzinājos zem tā, mani muskuļi svila, acis sāpēja, saprāts kliedza; kad es turēju to tik ilgi, cik es spēju, un tad ilgāk vairs... – es redzēju Viņu.”
Pārējie apbrīnodami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu,” – klusumu satricināja Hozē balss. “Kad es pūlējos noturēt līdzsvaru starp to, kas bija virs manis, un to, kas bija apakšā; kad es sajutu pēdas, kas spieda manu muguru un galvu, kad es cīnījos, un man izdevās noturēt mūs stingri un taisni uz augšu, - es redzēju Viņu.”
Pārējie domādami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu.” Tas bija Veldons. Viņa acis staroja. “Kad es tuvojos logam - tik tuvu – es pats tur vēlējos būt. Bet tas bija tad, kad es izstiepu savas rokas – tik tālu – un pacēlu draugu: es redzēju Dievu.”
Abonēt:
Ziņas (Atom)
