SPĒLĒJOT CETURTAJĀ PERIODĀ

Pirms neilga laika brīvdienās skatoties sporta pārraidi televīzijā, es skaidri saskatīju vienu lietu - jāspēlē ir visu spēles laiku, vienalga vai tie ir četri periodi kā amerikāņu futbolā vai NBA basketbolā, divi puslaiki kā koledžu basketbolā vai futbolā, vai 18 bedrītes golfā. Ir labi iegūt pārsvaru spēles sākumā, bet jums tomēr jāturpina spēlēt visu spēli.

Biežāk jā nekā nē spēles noslēdzošā daļa ir ļoti svarīga. Šajā spēlē es vēroju, kā sāncenši spēles izskaņā nonāca pie izšķirošā rezultāta tikai divas sekundes pirms laika beigām. Kad viena komanda „izrāva” uzvaru, kad jau šķita zaudējuši, kļuva ļoti skaidrs, ka pat divas pēdējās sekundes ir galēji būtiskas.

Esmu iegājis 7-tajā gadu desmitā. Lai kā jūs uz to skatītos, būtu diezgan precīzi teikt, ka esmu savas dzīves ceturtajā periodā, it īpaši manu produktīvo gadu ceturtajā ceturksnī. Laiku pēc 80 gadiem varētu definēt kā papildlaiku. Sākot 61. dzīves gadu es noteikti esmu sācis ceturto periodu. Tomēr vienkārši vērot, kā rit laiks, jeb vilcināt spēles laiku šķiet nepraktiski un nesportiski, pat neskatoties uz to, ka ,vēlos domāt, esmu iekrājis labu pārsvaru.  

Daudzi mana vecuma cilvēki vēro pulksteni, prātojot par finiša sasniegšanu. Tas ir gadījumā, ja viņi jau nav padevušies. Dīvainākais ir tas, ka es jūtos tikpat labi kā vienmēr. Es neesmu noguris, es jūtos radošāks un zinošāks kā jebkad agrāk. Iespējams, šis varētu būt īstais laiks pārskatīt „spēles plānu”, izdarīt labākas izvēles, vai arī turpināt spēlēt, it kā spēles iznākums vēl nebūtu zināms, vai arī vienkārši ļaut laikam ritēt? Es tā nedomāju.

Bībeles Jaunajā Derībā apustulis Pāvils lieto analoģiju ar skrējienu sacīkstēs. Viņš uzsver, cik svarīgi ir skriet distancē līdz galam. 1. vēstulē Korintiešiem 9:24, viņš raksta: “Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.”

Šķiet mums liekas, ka līdzīgi kā braucot ar auto, kādā momentā mēs varam savā dzīvē izņemt no ātruma un neitrālajā ripot līdz finišam, un joprojām uzvarēt sacīkstēs. Tā ir salīdzinoši jauna ideja, kura radusies tikai 19. un 20. gadsimtā. 

Vācija bija pirmā valsts, kura 1880. gadā ieviesa pensionēšanos. Šobrīd daudzi, ja ne vairums cilvēku industrializētajās valstīs to uzskata par pamattiesībām. Turpināt strādāt vai nē ir personīga izvēle. Tomēr mums jāturpina kalpot Kungam un citiem pēc savām spējām, cik ilgi vien iespējams. 

Vēstulē Filipiešiem 3:14, Pāvils saka: “Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Pāvils saprata, ka šajā dzīves punktā sacīkste nav beigusies, un viņš bija gatavs turpināt, kamēr „spēle” – dzīve uz zemes - būs beigusies.

Es esmu iecerējis spēlēt, cik ir manos spēkos līdz beigu svilpei, sirēnai, bazūnei vai kāds nu būs tas beigu signāls. Galu galā mēs esam to parādā treneriem, savai komandai un sev. Jeb, sakot savādāk, savai ģimenei, draugiem, darbiniekiem, kolēģiem un citiem, kuri paļaujas uz mums. Tas ir tas, kāpēc mēs esam nolikti šeit – spēlēt spēli līdz beigām.

Autors: Džims Matis

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 / www.cbmc.lv.

Žēlastības bagātības

 

„Un Viņš tiem daudz mācīja līdzībās un Savā mācībā uz tiem sacīja:

"Klausieties: raugi, sējējs izgāja sēt.

Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.

Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes.

Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes.

Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus.

Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi."” (Marka 4:2-8)

Vienā no Jēzus slavenākajām līdzībām Viņš stāsta par sējēju, kas devās sēt. Dažas sēklas nokrita uz ceļa – tās apēda putni. Citas sēklas iekrita starp akmeņiem, kur apakšā bija liesa zeme. Asni ātri izdīga, tomēr karstajā saulē izkalta. Vēl citas sēklas iekrita nezālēs, kas izaugot nosmacēja jaunos asnus. Tomēr dažas sēklas krita labā augsnē, kas sekmēja bagātīgu ražu.

Jau sen šo līdzību izprotu kā mācību par Evaņģēlija sludināšanu dažādiem klausītājiem. Lai gan tās nosaukums parasti ir līdzība par sējēju, patiesībā tā ir līdzība par dažādām augsnēm. Nav šaubu, ka tradicionālā izpratne par līdzību norāda uz patiesību, tomēr neuzsver svarīgākos aspektus, tostarp vissvarīgāko.

Seno zemkopības metožu izpēte palīdz izprast Jēzus vārdu nozīmi. Pretstatā mūsdienu paņēmieniem, kad augsne vispirms tiek apstrādāta, tikai tad tajā iesējot sēklu, senatnē cilvēki izsēja sēklas neapstrādātā augsnē un tad tās ieraka. Tieši tādēļ līdzībā aprakstītās sēklas nonāk tik dažādās augsnēs.

Sēklas uz ceļa, akmeņiem vai starp nezālēm un krūmiem tika iesētas nejauši, nevis ar nolūku. Lielākā daļa sēklu tika iesētas tām paredzētajā vietā – labā augsnē. Ja koncentrējamies uz trim iepriekš minētajām neauglīgajām augsnēm, varam pieņemt, ka sējēja darbs lielākoties (75%) bija lieka laika izšķiešana; tomēr tā gan nebija.

Tieši pretēji – sējēja darba rezultāts bija bagātīga raža. Šī raža pārsniedza visu sagaidāmo. „Palestīnas zemkopības metožu pētījumi pierāda, ka veiksmīgos gados bija desmitkārtīga raža, bet vidēji tā bija septiņkārtīga. Tas nozīmē, ka visi trīs šajā Rakstu vietā norādītie skaitļi (30 reizes, 60 reizes, 100 reizes) uzsver, ka sējēja darba rezultātā radās nevis parastā raža, bet gan brīnumaini bagātīga.” (L. V. Hurtado, Mark, p. 58.)

Raugoties no cilvēciskā viedokļa, šajā Rakstu vietā norādītais ražas apjoms bija neiespējams, nesasniedzams. Tomēr Evaņģēlijā uzvērtas nevis cilvēciskās spējas, bet gan Dieva Valstība, Dieva darbs.

Žēlastības bagātības ir neiedomājamas.

(Autors: Viljams Džonsons)

Pieņem to, ko tavā labā dara Dievs

„Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Romiešiem 12:1)

Ir viegli visu uzmanību pievērst atsevišķiem kokiem, nekad neieraugot visu mežu. Dzīves sīkumi paši par sevi var kļūt par strupceļu. Tad mūsu kristietība pārvēršas par noteikumu ievērošanu, kurā trūkst brīvības, spontanitātes un prieka.

Atceros īsu sarunu ar kādu 94 gadus vecu sievieti kādā sanāksmē. Kad es viņai izteicu komplimentu par to, cik labi viņa izskatās (jo viņa tiešām labi izskatījās), pretī saņēmu lekciju par to, cik kaitīgs ir saldējums. „Jau vairāk nekā 63 gadus neesmu tam pieskārusies!” viņa lepni paziņoja.

Varu iedomāties daudz lietu, kas ir ļaunākas par saldējumu. Un bieži prātoju, ko Kungs domā par reliģiju, kuras centrā ir atļauto un neatļauto lietu un darbu saraksts.

Bet ir jāņem vērā arī monētas otra puse. lai gan nevajadzētu pārāk aizrauties ar detaļām, dzīve tomēr sastāv ne tikai no koptēla, bet arī no atsevišķiem sīkumiem. Tieši to apustulis Pāvils uzsver Romiešiem 12:1 – mūsu ikdienas dzīvi, kad guļam, ēdam, dodamies uz darbu un pastaigājamies. Tā ir mūsu dzīve ārpus baznīcas, ārpus reliģiskās maskas, kuru uzliekam, lai atstātu iespaidu uz svētajiem.

Vienā no reliģijas definīcijām sacīts, ka reliģija ir tas, ko darām, kad esam vienatnē. Tā ir taisnība – bet tikai daļa no koptēla. Vismaz Pāvila modelī reliģija ir arī tas, ko un kā mēs darām, kad esam sabiedriskā vietā. Kristietība ietver visu dzīvi, pilnīgi visu savu būtību veltot Žēlastības Kunga godināšanai.

Mūsu dzīvesveids, nododot sevi kā ziedojumu Dievam, nav saistīts ar kāda saraksta noteikumu izpildīšanu; tas nozīmē pieņemt to, ko Dievs mūsu labā darījis. No vienas puses raugoties, mēs esam tie, kas dara, bet patiesā rīcība nāk no Dieva. „Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Filipiešiem 2:13)

Pieņemsim šodien to, ko Dievs dara mūsu labā! Tas nozīmē, ka mūsu skatieni būs vērsti nevis uz sevi, bet uz Viņu. Tā mēs ar aizrautību izbaudīsim Viņa Gara vadību, ar prieku ievērosim Viņa gādības pierādījumus un nodosim sevi Viņa žēlastības rokās.

(Autors: Viljams Džonsons)

IZVĒLIES DARBINIEKUS GUDRI

Katras organizācijas lielākais resurss ir tās darbinieki. Uzņēmumam var būt vispirmšķirīgākie produkti un pakalpojumi. Tam var būt liels finanšu kapitāls. Tam var būt nepārspējama mārketinga stratēģija. Tam var būt visspožākā reputācija. Bet bez labiem darbiniekiem, kuri var piepildīt tā misiju – ne tikai iemaņu un pieredzes ziņā, bet arī personiskā rakstura – panākumi nevar tikt sasniegti.

Kad es strādāju valsts sektorā, reiz kopā ar kolēģi steidzāmies pabeigt auditu, lai paspētu uz lidojumu mājup. Pēkšņi pazuda elektrība visai pilsētai. Es nespēju sakopēt vajadzīgo audita slēgšanai.

Man bija piešķirts asistents no mūsu Northīstas korporatīvā biroja. „Es došos uz tuvāko pilsētiņu nokopēt materiālus,” es viņam teicu „Kamēr es būšu projām, vēlos lai tu ar administratoru aizpildi šo aptaujas lapu un sakārto un sasaiņo visus dokumentus, lai varam ātri doties projām, kad būšu atpakaļ.”

Atgriežoties jutos kā ar ūdeni apliets, jo atradu jaunieti cieši aizmigušu uz galda kompānijas valdes istabā. Viņš pat nebija izgājis no istabas, lai veiktu administratora anketēšanu. Pamodināts viņš sāka kaut ko murmulēt par sagurumu pēc alkohola lietošanas.

Aizkaitināts es sazvanīju vadošo partneri Atlantā un izteicu savas domas, ka šo jaunieti vajadzētu sodīt par neatbilstošo un neprofesionālo rīcību. Vēlāk es uzzināju, ka viņa biroja vadītāji bijuši tik sašutuši, kad noskaidrojuši notikušo, ka nekavējoties puisi atlaiduši.

Bībelē, Vecajā Derībā mēs varam atrast daudzus gudrus novērojumus par cilvēku raksturu, tajā skaitā uzcītību un motivāciju. Piemēram, Salamana pamācībās 10:26 teikts "Kā etiķis bojā zobus un dūmi acis, tā slinkais kaitē tiem, kas viņu sūta." Godīgi sakot, šajā gadījumā ar ne visai gudro asistentu, es jutos visai līdzīgi.

Cita pamācība man atgādina par kolēģa nemotivētību: “Slinkums ieaijā miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu” (Salamana pamācības 19:15). Es nezinu, kas ar viņu notika tālāk, bet ceru, ka šī atlaišana kalpoja kā ļoti nepieciešams atmošanās zvans.

Vēl divi kontrastaini vērojumi: “Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas” (Salamana pamācības 26:6) un “Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā - tāds ir uzticams sūtnis tam, kas viņu sūtījis, jo viņš atspirdzina sava kunga dvēseli” (Salamana pamācības 25:13).

Tā kā darbinieki ir mūsu organizāciju vēstnieki, vienalga vai mūsu telpās vai komunicējot ar klientiem viņu uzņēmumos, ir ļoti būtiski darbiniekus izvēlēties ar lielu gudrību. Mēs nevaram paļauties uz labu korporatīvo reputāciju vai iepriekšējo sadarbību ar klientiem. Vājš sniegums vai uzvedība var dot ilgstošu, negatīvu iespaidu, kuru vēlāk var būt ļoti grūti pārvarēt.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv

KURŠ SAKA, KA LAIMI NEVAR NOPIRKT?

Katrai tautai ir savi izteicieni, kuri cauri paaudzēm nodoti tālāk, un tiek pieņemti kā patiesība. Tomēr daži no tiem nebūt nav tādi. Piemēram, bieži citētais : “Nūjas un akmeņi var salauzt man kaulus, bet vārdi mani ievainot nespēs nekad.” Patiesībā vārdi – raupji un neiejūtīgi adresēti citiem cilvēkiem, var ievainot un sāpēt pat ilgāk nekā kāda priekšmeta izraisītas fiziskas sāpes.

Vēl viens teiciens, kuru var apšaubīt, skan: „Par naudu laimi nenopirksi.” Padomājiet, vai tad saņemot algas paaugstinājumu, jūs nejūtaties laimīgāki? Vai, saņemot negaidītu naudu, jūs nejūtaties saņēmuši kādu laimes devu? Vai arī tad, ja jūs esat nolēmuši kaut ko pārdot, atklājums, ka tas ir vairāk vērts, nekā bijāt iedomājušies, neliek justies laimīgākam?

Pat Bībele dara zināmu: “Manta sagādā daudz draugu, bet nabagu viņa draugi atstāj… visi ir draugi tam, kas devīgi piešķir dāvanas” (Salamana pamācības 19:4, 6). Pilnīgi noteikti, ja mums dotu iespēju izvēlēties, vai mums nauda ir, vai mums tās nav, mēs izvēlētos pirmo variantu, vai ne?

Bet jautājums ir, ko mēs saprotam ar vārdu laime. Pirms vairākiem gadiem es dzirdēju radio ļoti labu skaidrojumu tam, kā atšķirt laimi no prieka. „Laime,” runātājs teica, „ir saistīta ar kaut ko ārēju, kas mūs var iespaidot pozitīvi vai negatīvi. Prieks, tajā pat laikā, saistīts ar iekšēju labsajūtu, neatkarīgi no tā, kas notiek mūsu apkārtnē.

Ņemsim par piemēru jauna auto iegādi. Tas var izraisīt lielu laimes pieplūdumu, jauna auto smarža, jaunākās tehnoloģijas, iespēja braukt ar jaunu auto. Tomēr, ja kāds jūsu jauno auto stāvvietā apskādē, laimes sajūta pēkšņi pazūd. Arī automašīnai nolietojoties, laimes sajūta izgaist. Tātad, jā, par naudu var nopirkt laimi, bet nevar to saglabāt uz visiem laikiem.

No otras puses, prieks var uzplaiksnīt pat bēdu, sāpju, zaudējumu vai lielu izaicinājumu laikā. Tas saistās ar apmierinājumu, piepildījumu un citām sajūtām, kuras nav noteikti atkarīgas no ārējiem apstākļiem. Tādēļ pareizāk būtu teikt, ka par naudu var nopirkt laimes sajūtu, bet nevar nopirkt prieku. Bībelē par to teikts, lūk, kas:

Tiecies pēc pareizajām lietām. Nauda var būt noderīga, tomēr tai ir ierobežojumi. Tai nav vērtības dzīves beigās. Tajā brīdī ir svarīgi, ko mēs atstājam aiz sevis, tam, kā mēs esam iespaidojuši apkārtējo pasauli. “Manta neko nepalīdzēs Tā Kunga dusmības dienā, bet taisnība glābj no nāves” (Salamana pamācības 11:4).

Koncentrējieties uz lietām, kurām ir paliekoša vērtība. Cits plaši pazīstams teiciens vēsta: „Kas viegli nāk, viegli iet.” Vai ir jēga nopūlēties ar bagātību iegūšanu, ja to var viegli zaudēt, vai tā var tikt mums atņemta? “Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, atmet tādu savu gudrību! Tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi, tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos” (Salamana pamācības 23:4-5).

Krāj patiesās vērtības. Ja tas, ko mēs meklējam dzīvē, ir prieks – piepildījums, apmierinājums un jēga, tad ir maza vai nekāda nozīme tam, vai jums ir nauda vai nav. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog” (Mateja 6:19-20).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

KĀ BŪT PATEICĪGAM ARĪ GRŪTOS LAIKOS

Ko jūs darāt, kad nokļūstat situācijā, kuru nevarat kontrolēt? Iespējams, biznesā nesokas labi, piemeklējušas vispārējas finansiālas grūtības vai arī izaicinājumu met personīgas dabas grūtības. Ko jūs darāt – vai raizējaties par to?

Bībelē atrodami daži ļoti interesanti ieskati par šo jautājumu un ieteikums, tā vietā, lai raizētos, vienkārši būt pateicīgiem: “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6). Aplūkosim šo jautājumu tuvāk:

1. Neraizējaties ne par ko. Uztraukšanās neko neizmaina. Uztraukšanās nav iedzimta īpašība. Uztraukšanos iemācās. Iespējams, ka jūs to esat iemācījušies no vecākiem, vienaudžiem vai pieredzes. Tā ir laba ziņa, ja to var iemācīties, tad to var arī aizmirst. Jēzus saka: “Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu” (Mateja 6:34).

2. Lūdziet par visu. To laiku, kuru esat ieplānojis raizēties, labāk izmantojiet lūgšanām. Ja jūs pavadīsiet lūgšanās vismaz tikpat ilgu laiku kā raizējoties, tad jums būs daudz mazāk par ko raizēties. Daži domā, ka vienīgais, par ko Dievs rūpējas, ir tas, cik daudzi apmeklē baznīcu vai cik lielas summas ziedo reliģiskām vajadzībām. Bet Dievam rūp viss, pat maksājumi par auto un sāpošas locītavas. Viņu interesē katra jūsu dzīves detaļa. Tas nozīmē, ka jūs varat vērsties pie Dieva ar katru radušos problēmu.

3. Pateicieties Dievam par visām lietām. Vienalga, kad lūdzat, jums jālūdz pateicībā. Psiholoģijas eksperti saka, ka visdziedinošākā cilvēciskā emociju izpausme ir nevis mīlestība, bet pateicība. Esot pateicīgs, jūs paaugstināt savu imunitāti, kļūstat noturīgāks pret stresu un mazāk uzņēmīgs pret slimībām. Cilvēki, kuri ir pateicīgi, ir laimīgi. Bet nepateicīgie ir nožēlojami, priekš viņiem nekas nav gana labs. Tādējādi, ja jūs vairosiet pateicības sajūtu, mācoties būt pateicīgi par visu, jūs savā dzīvē samazināsiet stresu.  

4. Domājiet par labo. Ja gribat samazināt savu stresa līmeni, jums jāmaina domāšanas veids. Tas, par ko jūs domājat, nosaka to, kā jūs jūtaties, un tas, kā jūs jūtaties, nosaka to, kā jūs rīkojaties. Tātad, ja jūs vēlaties mainīt savu dzīvi, jums jāmaina veids, kā jūs domājat.

Tā ir pārdomāta, apzināta izvēle; jūs maināt domāšanas kanālus, līdzīgi kā pārslēdz TV kanālus. Jūs varat izvēlēties domāt par labo un par Dieva Vārdu. Kādēļ jums tas būtu jādara? Tādēļ, ka stress sakņojas jūsu domāšanas veidā. Domājiet pareizi un pozitīvi, un jūs samazināsiet stresu savā dzīvē.

Kad jūs vairs neraizēsieties, kad jūs lūgsiet par visu, kad jūs pateiksieties, kad jūs fokusēsieties uz pareizajām lietām, lūk, kāds būs rezultāts: “Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Filipiešiem 4:7).

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 / www.cbmc.lv.