30.10.09

PANĀKUMI BIZNESĀ: VEIKSME VAI SMAGS DARBS?

Daudzi no mums ir dzirdējuši citātu no veiksmīgās restorānu ķēdes „Wendy’s” dibinātāja Deiva Tomasa: „Šķiet, jo smagāk es strādāju, jo veiksmīgāks kļūstu.” Vienam no maniem iecienītākajiem par tirdzniecības sfēru rakstošajiem feļetonistiem, Harvejam Makkejam ir cits skatpunkts: „Veiksmīgs? NĒ. Labs bizness. Risku uzņemšanās un spēja saprast tirgū notiekošo, un atbilstoši tam reaģēt pārtrumpos veiksmi katru dienu. Uz to varat slēgt derības!”

Pārdomājiet šo: Vai tā bija veiksme, kas pārveidoja Coca-Cola no nebūtiskām galvas sāpju zālēm uz starptautiski pazīstamu daudz pārdotu atspirdzinošo dzērienu? Vai „Levi’s” džinsu koncepts, pogu vietā izmantojot kniedes, bija tikai „veiksmīgs” lēmums, pieņemts kā atbilde kalnračiem, kuriem vajadzēja bikses?

Vai arī tā bija veiksme un izdošanās, kas bija iesaistīti, izlemjot, ko Swanson kompānija dara ar 260 tonnām pāri palikušo tītaru? Jauno ideju par „TV vakariņām” izteica viens no Swanson pārdevējiem, kurš atcerējās savu ASV armijā nodienēto laiku un trīs-sadaļu paplātes, kas tur tika izmantotas ēdienreizēm. Rezultāts no militārās ēdināšanas pieejas piemērošanas „problēmai” ar daudzām tonnām pāri palikušās pārtikas: saldēts tītars un divas atsevišķas piedevas. Īsā laikā tas pārvērtās par novatorisku konceptu ātri pagatavojamiem ēdieniem, kas apmierina mainīgās un aizņemtās sabiedrības vajadzības.

Kā novēroja gan Deivs Tomass, gan Harvejs Makkejs, „veiksme” biznesā – un lielākajā daļā sfēru – ir blakusprodukts smagam darbam, izdomai, uztverei un dzinējsuņa cienīgai apņēmībai izmantot iespējas, kad tādas parādās.

Bībele ir pilna ar piemēriem, kas atbalsta šo uzskatu:

Vai tā bija „veiksme”, kad kāds auns ieķērās krūmā Morijas kalna galā, tādejādi Īzaka vietā kļūstot par Ābrahama upuri Dievam? (Skatīt Mozus 1. grāmata 22:13). Vai tā bija „vienkārši sagadīšanās”, ka Jāzeps kļuva par Ēģiptes premjerministru, tā nokļūstot pozīcijā, no kuras palīdzēt Israēla cilvēkiem bada laikā, kā mēs redzam Mozus 1.grāmatā 45:8? Vai tā bija „veiksme” – vienkārša atrašanās pareizajā vietā, pareizajā laikā – kas lika ūdeņiem sablīvēties tā, lai Dieva bērni varētu iet pa sausu zemi, kā tas ir atstāstīts Mozus 2. grāmatā 14:19?

Jā – intuīcija, piemērota laika izvēlēšanās, tirgus apstākļu pārzināšana un smags darbs, tās visas ir daļas no panākumu formulas. Bet es vēlētos ieteikt papildus apsvērumu: lomu, kuru spēlē Dievišķā vadība, jeb „Providence,” vārds, kuru bieži lietoja tie svētceļnieki, kuri uzdrīkstējās ceļot no Anglijas uz Jaunās Pasaules krastiem.

Kā kāds ir rakstījis, „Suverēnais Dievs, zinot, ka īstenosies Viņa mūžīgais nodoms, veido visus notikumus - gan garīgos, gan fiziskos." Mēs varam to pilnībā nesaprast, taču Dieva vadība ir tik ļoti savienota ar cilvēka brīvību, ka tas nav fatālisms. Tai ir jābūt saistītai ar Viņa taisnīgumu, spēku un labvēlību.

Kā apstiprinājumu, pārdomājiet šo citātu no Svētajiem Rakstiem: "Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti" (Romiešiem 8:28).

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv.

 

20.10.09

Atlīdzība par ilggadīgu darbu

Savas karjeras, darba dzīves laikā mēs varam uzstādīt vairākus mērķus, bet ļoti daudziem galvenais, šķiet, ir – 65 gadu vecumā vai agrāk doties pensijā. Protams, ekonomiskā situācija pamatīgi izmainījusi situāciju daudzos pensiju fondos. Un ne viens vien spiests būtiski koriģēt savus plānus.

Tomēr neskaitāmi biznesa un profesionālie darbinieki savu ikdienas darbu savos ofisos sāk ar ilgām pēc dienas, kad varēs sasaiņot mantiņas un sākt salīdzinoši bezrūpīgu dzīvi, bez korporatīva spiediena un degošiem termiņiem. Kad pienāk šis brīdis, daudzi izvēlas tādas aktivitātes kā golfs, dārzkopība vai ceļošana, lai turpmāk savu laiku un enerģiju koncentrētu uz tām.

Uzsākot šo jauno dzīves posmu, aiz muguras tiek atstāti gadi ar pieredzi un gudrību. Tieši tāpēc Valdo Makburneja no Kanzasas štata ASV dzīves stāsts iekļuvis daudzos avīžu rakstos un TV pārraidēs.

Makburneja kungs 2006. gadā tika atzīts par vecāko strādājošo – viņam bija 104 gadi! Viņa darba gaitas stiepās no zirgu pajūgiem līdz pilnīgai datorizācijai. Viņa pirmais algotais darbs 13 gadu vecumā bija zirgu pajūga, kurš vilka kuļmašīnu, vadīšana; 1950. gadā viņš uzsāka sēklu attīrīšanas biznesu, kuru uzturēja līdz 91 gada vecumam.

Šajā punktā, tā vietā, lai dotos pensijā, viņš savu ilggadīgo hobiju pārvērta biznesā – pārdeva medu. Visbeidzot 2008. gadā viņš pārdeva biznesu, pieļaujot domu, ka laiks samazināt tempu. Viņš mira jūlijā 106 gadu vecumā, aiz sevis atstājot bagātu darba mantojumu.

Acīmredzami Makburneja kungs darbu neturpināja vajadzības spiests. Viņam bija citas intereses. Piemēram, kopš bērnības viņam patika skriešana, un 65 gadu vecumā viņš uzsāka skriet garās distances. Viņš pat piedalījās senioru olimpiskajās spēlēs, pasaules meistarsacīkstēs un citās sacensībās, izcīnot desmit zelta medaļas vieglatlētikā. Dalību sacensībās viņš turpināja līdz 2004. gadam, kad sarakstīja autobiogrāfiju – „Mani pirmie 100 gadi- atskats no finiša līnijas.”

Makburneja kunga dzīvesveids nebija izšķērdīgs. Uz savu ofisu viņš vairākus kvartālus gāja kājām. Viņam varēja būt pietiekami uzkrājumi, lai dotos pensijā, bet viņam vērtīgāks šķita prieks, kuru sniedz darba pienākumu pildīšana. Atpūta šūpuļkrēslā, rosīšanās dārzā vai mierīgas pastaigas parkā viņam nesniedza nepieciešamo gandarījumu.

Ķēniņš Salamans, kuram bija pasaules gudrākā cilvēka reputācija, iespējams, vērsās pie Makburneja kunga, rakstot Salamana pamācībās 5:18-19, "Bet, ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un, pat neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana. Tāds tad daudz nedomās par savu dzīves dienu īsumu, tāpēc ka Dievs viņa sirdi apdāvina ar prieku."

Dieva doto talantu un spēju lietošana darbā, kurš jums patīk, var pildīt jūsu sirdi ar prieku daudz vairāk nekā tradicionālā aiziešana pensijā 65 gadu vecumā. Pieņemiet lēmumu nepalaist garām labāko, ko Dievs sagatavojis jūsu vēlajiem gadiem.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv

12.10.09

Zelta likums

Mūsdienu biznesu varētu aprakstīt kā nerimstošu „dzīšanos pēc ieguvuma”: iegūt klientus, iegūt tirgus daļu, iegūt pārsvaru pār pretiniekiem. Ikdienas akciju tirgus pārskati nosaka ieguvumus un zaudējumus. Protams, laikā, kad ekonomiskā lejupslīde ir ievilkusies un kad nav saskatāmas arī nekādas nozīmīgas izmaiņas, ir daudzi, kas neko nav ieguvuši. Vai nu tas ir saistīts ar darba vietas zaudējumu un masveida atlaišanām, problēmām ar hipotekārajiem kredītiem, vai jebkādu kredītu veidu, vai ar nozīmīgiem zaudējumiem investīcijās – vai arī jebkādas šo iemeslu kombinācijas dēļ – gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm ir pamatīgi jāpiepūlas, lai tikai pildītu savas finansu saistības.

Iespējams, ka tagad būtu labs laiks biznesa un profesionālajiem līderiem visā pasaulē pārdomāt tā saukto „Zelta likumu.” Jūs, iespējams, atceraties, ka tas sākotnēji parādījās Bībeles Jaunajā derībā, kad apustulis Pāvils citēja Jēzu, kurš teica, “Svētīgāk ir dot nekā ņemt” (Apustuļu darbi 20:35).

Lai arī daži ciniķi mums šodien teiktu, ka „Zelta likums” ir pārveidots tā, lai tas nozīmētu: „Tas, kuram pieder zelts, nosaka likumus,” tā pamatprincips vēl joprojām ir pareizs – pat mūsdienās, kad materiālisms un patēriņa filozofija praktiski dominē sabiedrībā. Devība šķiet izņēmums, nevis likums. Taču ir kaut kas neparasts, pat paradoksāls patiesībā, ka došana bieži ir vairāk labumu un atlīdzību nesoša, nekā ņemšana.

Tas varētu būt tas, ka katru reizi, kad mēs dodam, ne tikai citi saņem ilgi gaidīto palīdzību, saņemam arī mēs – apmierinājumu no apziņas, ka mums ir tie kanāli, caur kuriem šī palīdzība nāca. Šķiet, ka dodot mēs iegūstam (šeit atkal parādās šis vārds – ieguvumi). Klāt ir arī izpratne, ka mēs nebūtu spējuši sasniegt savus panākumus vienatnē, ka visa ceļa garumā mēs esam saņēmuši palīdzību no citiem cilvēkiem. Piedāvāt citiem palīdzību – vai nu taustāmu resursu formā, vai kā laiku, kā padomu, vai kā iedrošinājumu – ir viens no veidiem, kā atmaksāt devīgumu, kuru esam saņēmuši mēs.

Bībelē par došanu un devīgumu ir teikts vēl daudz vairāk, šāda informācija ir jo sevišķi jēgpilna laikā, kad mums apkārt esošās vajadzības šķiet daudz akūtākas un stiprākas, nekā tās jebkad ir bijušas. Šeit ir daži piemēri:

Devīgums ir pareizs. Darbavietā mēs bieži apspriežam to, „kas ir pareizi”. Ir skaidrs, ka darīt labu citiem, kad mums ir tāda iespēja, ir pareizi – un mums ir lielas iespējas no šāda ieguldījuma saņemt lielas dividendes. “Ko taisnīgie vēlas, tam būs visnotaļ laimīgi piepildīties, bet bezdievīgo cerība izvērtīsies nelaimē. Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks. Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts” (Salamana Pamācības 11:23-25).

Devīgums veicina labo. Devīga došana rāda stipru un pozitīvu piemēru, kā vajadzētu izturēties citiem. „Labi tam cilvēkam, kas ir žēlsirdīgs un labprāt aizdod, viņš tiesā panāks savu taisnību …. Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr …” (Psalmi 112:5, 9).

Devīgums pagodina Dievu. Mīlestība un līdzjūtība ir atrodamas Dieva rakstura sirdī, un kā gan labāk atspoguļot viņa raksturu, kā dodot no resursiem, kurus uzkrāt Viņš jums ir devis iespēju? “Kas vājajam dara pāri, tas nonievā viņa Radītāju, bet, kas par grūtdieni apžēlojas, tas godā Dievu” (Salamana Pamācības 14:31).

Devīgums atspoguļo mūsu cerību. Vai mēs uzticamies lietām, kas var viegli tikt pazaudētas, vai Dievam, no kura nāk viss, kas mums ir apkārt? “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību” (1. Timotejam 6:17-19).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv

8.10.09

SAVSTARPĒJO ATTIECĪBU VĒRTĪBA

Jau pašā savas biznesa karjeras sākumā es atklāju, ka tāpat kā gandrīz visās citās dzīves jomās, biznesā visu nosaka savstarpējās attiecības. Kad 1973. gadā es uzsāku darbību foto biznesā, kāds vecāks džentlmenis Elgins Smits mani ņēma savā paspārnē un iepazīstināja ar cilvēkiem, kuri man bija jāpazīst.

Kopš tās dienas es ļoti reti biznesā esmu darbojies kopā ar kādu citu, kā vien saviem draugiem. Es ticu, ka draudzībai vai iespējamai draudzībai ir prioritāte. Visu nosaka tas, ko tu pazīsti un kas pazīst tevi. Es pievienojos vairākām komersantu biedrībām un citām organizācijām, lai pirmkārt iepazītos ar jauniem cilvēkiem un saprastu, ar ko kopā es vēlos veidot savu biznesu un kurus varu uzskatīt par saviem draugiem.

Saka, ka cilvēka labākie draugi ir tie, kuri tevī liek atklāties labākajam. Izvērtējot un veidojot jaunas attiecības, būtisks kritērijs ir atrast cilvēkus, kuri mani iedrošinās, no kuriem es varu mācīties un kuri paši vēlas sasniegt to labāko sev un apkārtējiem.

Es iemācījos, ka daudz svarīgāk ir būt cilvēkam, ar kuru citi vēlas kopā pavadīt laiku, nekā būt apveltītam ar daudzām prasmēm. Piemēram, mūzikā mūziķi, kuri iegūst labākos darbus, ne vienmēr ir tie, kuriem ir labākās vokālās vai instrumentālista dotības, bet drīzāk tie, kuru sabiedrībā cilvēki jūtas vislabāk. Līdzīgi tas ir arī ar citu profesiju pārstāvjiem.

Tā ir daļa no motivācijas, sūtot iknedēļas apkārtrakstu ar jaunumiem pa e-pastu. Bez šaubām, man tā liekas kā laba mārketinga stratēģija, bet vēl svarīgāka ir atgriezeniskā reakcija, kuru saņemu, un tā ļauj man izvēlēties, ar ko es vēlos veidot biznesu. Ja kāds nav ieinteresēts tajā, ko es daru, tad visticamāk arī man neinteresēs strādāt kopā ar viņu. Es to uztveru tik tieši.

Ja tu vēlies draugus, esi draugs. Ja vēlies, lai cilvēki interesējas par tevi, interesējies par viņiem. Šī tēma arī Bībelei šķiet svarīga, ko apliecina tas, cik daudz par to runāts. Lūk, daži šīs gudrības piemēri:

Draudzība prasa būt draugam. Patiesa draudzība ir abpusēji dodoša, vienalga, biznesā vai personīgajā dzīvē. Mums jāvēlas dot no sevis tikpat, cik saņemam no citiem. “Cilvēkam, kuram ir daudz draugu, pašam jābūt draudzīgam…” (Salamana Pamācības 18:24 (tulkots no angļu val. King James Version)).

Draudzības saites var būt ciešākas nekā radnieciskās. Mūsu attiecības ar ģimenes locekļiem – vecākiem, brāļiem, māsām, vecvecākiem un citiem radiniekiem, ir ļoti būtiskas, bet dažkārt kopā pavadītais laiks, kopējās intereses un dalītas grūtības, draudzību padara vēl īpašāku. Šī panta otrā daļa vēsta: “…tomēr ir draugi, kas ir labāki nekā brālis” (Salamana Pamācības 18:24).

Draudzība ir pastāvīga. Labos laikos, kad viss ir labi un notiek patīkamas lietas, ikviens var izturēties kā draugs. Bet īsts draugs paliek arī smagajos laikos, kad ir grūti. “Draugs arvien mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli” (Salamana Pamācības 17:17).

Draudzība bieži prasa upurus. Patiess draugs dod no sevis arī tad, kad to darīt nav izdevīgi, pat dārgi. Visspilgtākais piemērs ir Jēzus Kristus, Kurš teica: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jāņa ev.15:13).

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv