29.7.10

Mūsu Tēvs

Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.” Mateja 6:9.

Viens no mūsu laikmeta skumjākajiem aspektiem ir tāds, ka daudziem jauniešiem vārds „tēvs” izraisa skumjas un sāpes. Kā gan bērni, kuri nekad nav pazinuši savu tēvu, kuri pat nezina, kas ir viņu tēvs (iespējams, ka viņu mātes pat to nezina), kuri ir cietuši no sava tēva fiziskās vai emocionālās vardarbības, varētu vārdu „tēvs” uztvert pozitīvā gaismā? Šodien tēviem nepieciešams atrast atbilstošo vietu gan mājās, gan sabiedrībā — ne tikai, lai izrādītu varu un autoritāti (kaut arī tās šodien trūkst), bet arī, lai atspoguļotu Debesu Tēva mīlestību. Bez cilvēciskiem piemēriem, lai cik nepilnīgi tie būtu, bērniem ir grūti mīlēt Dievu, kuru tie nevar redzēt.

Bībelē pravietots, ka šāda reforma notiks tieši pirms Jēzus atgriešanās. Šis pravietojums aprakstīts Vecās Derības noslēgumā: „Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Eliju, iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Mal. 3:23, 24)

Daudzi nomākti bērni, tāpat kā nomākti pieaugušie, meklē kādu, kurš viņus mīlētu. Ja viņi nekad nav pazinuši savu tēvu, viņi dzīvo ar neatlaidīgu jautājumu: kāpēc? Kāpēc viņš nepalika kopā ar manu māti? Kāpēc viņš mani nekad neapciemo? Kāpēc viņš mūs pameta? Un līdz ar šiem jautājumiem rodas vissāpīgākais pašpārbaudes jautājums: ko es izdarīju, ka viņš nevēlējās palikt, nevēlējās mani mīlēt?

Mūsdienās ir tik daudz sāpošu siržu. Kā rast veidu, lai šīm sirdīm palīdzētu saprast, ka viņas mīl, ka viņas ir dārgas Debesu Tēvam! Kaut varētu viņām palīdzēt šo patiesību pieņemt: „Vecāku mīlestība, kas nodota no paaudzes paaudzē pa cilvēku siržu kanāliem, visi laipnības avoti, kas atvērušies cilvēku dvēselēs, salīdzinājumā ar mūžīgo, nebeidzamo Dieva mīlestību ir kā lietus lāses okeānā.” („Liecības draudzei”, 5. sēj., 740. lpp.)

Kāds ir mūsu Tēvs? Tāds pats kā Jēzus — pilns žēlastības un patiesības.

(Autors: Viljams Džonsons)

Nevainojams miers

Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Jāņa 14:27.

Pāvila ierastais sveiciens, uzsākot vēstuli: „Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” — vieno sevī žēlastību un mieru. Žēlastība ir avots, miers — rezultāts. Žēlastības dēļ mums ir miers.

Miera avots ir žēlastības pilnais Jēzus, kurš atvadu svētībā mācekļiem 178 dāvāja miera dāvanu. Tā joprojām ir taisnība — šodien vienīgais patiesais miers rodams Jēzū. Jūs varētu meklēt mieru, vēršoties pie „ekspertiem”, kuri ar lielāko prieku pieņems jūsu naudu, aicinās jūs ielūkoties savā pagātnē un mēģinās palīdzēt tikt tai pāri. Nepārprotiet mani: padomdevējiem un citiem speciālistiem ir sava vieta. Bet, kamēr savā dzīvē neieaicināsit Jēzu, vienmēr sajutīsit tukšumu un dziļas, nepiepildītas ilgas.

„Kristus sirdī, kur valdīja pilnīga saskaņa ar Dievu, bija pilnīgs miers. Skaļi izteikta piekrišana Viņu nekad nepadarīja lepnu, un nopēlums vai vilšanās neizraisīja mazdūšību. Vislielākās pretestības un visnežēlīgākās izturēšanās brīdī Viņš arvien palika bezbailīgs.” (E. Vaita, „Laikmetu ilgas”, 267. lpp.)

Kāds brīnišķīgs dzīvesveids! Un tik atšķirīgs no tā, kā šodien dzīvo vairums cilvēku, ieskaitot tos, kas sludina Jēzus vārdu! Šī laikmeta noskaņa ir pilnīgā pretrunā ar minēto aprakstu. Šajā laikmetā tiek meklēta nevis Kristus miera dāvana, bet gan nepārtraukta aizrautība un satraukums. Aizvien ātrāk. Aizvien skaļāk. Aizvien bīstamāk. Aizvien baisāk. Aizvien vairāk sajust adrenalīnu.

Tomēr mēs to nespējam izturēt. Jo augstāk mēs lidosim, jo dziļāks būs mūsu nenovēršamais kritiens. Vai mēs patiešām vēlamies mums piedāvāto Kristus mieru? Mums jāsāk, atsakoties no kafijas, kas veicina kāpumu, un tabletēm, kas pēc tam palīdz atslābt un norimt. Savā dzīvē jāievieš kārtība: pietiekami izgulēties, aizmirst vēlās nakts izklaides. Katru dienu mums jābūt klusiem, pietiekami klusiem, lai sarunātos ar Dievu un ieklausītos Viņa Vārdā.

Nopietni vēlaties nevainojamu mieru? Dodiet Dievam iespēju!

(Autors: Viljams Džonsons)

28.7.10

Kāpēc?

Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: „Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?”” Mateja 27:46.

Šis ir labākais un cēlākais Cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, un Viņš uzdeva visas pasaules jautājumu — kāpēc?

„Ir tikai viens svarīgs jautājums: kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem?” rakstīja rabīns Herolds S. Kušners. „Pārējās teoloģiskās sarunas ir intelektuāli izklaidējošas — apmēram tas pats, kas krustvārdu mīklas risināšana svētdienas laikrakstā un priecāšanās, ka esat atminējis visus vārdus; bet, galu galā, tās nespēj aizsniegt cilvēkus un to, kas tiem patiešām ir svarīgs. [..] Labo cilvēku neveiksmes nav tikai cietušo un viņu ģimeņu problēmas. Tās ir problēmas visiem, kas vēlas ticēt taisnīgai un godīgai pasaulei. Tās izraisa jautājumus par labestību, laipnību, pat Dieva eksistenci.” (Why Bad Things Happen to Good People, „Kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem”, 6., 7. lpp.)

Vai esat dzirdējuši stāstu par fermeri un zirgu? Es negalvoju par tā patiesumu, tāpēc uzskatīsim to par līdzību, kas tas patiesībā arī ir (vismaz daļēji).

Reiz dzīvoja fermeris, kuram piederēja zirgs. Kādu dienu zirgs aizbēga.

Visi ciema iedzīvotāji ieradās, lai viņu mierinātu par šo zaudējumu.

Fermeris sacīja: „Es īsti nezinu, vai tas ir slikti vai labi.”

Pāris dienu vēlāk zirgs atgriezās fermā, vedot līdzi vēl 20 zirgu.

Visi ciema iedzīvotāji ieradās, lai viņu apsveiktu ar jaunieguvumu.

Fermeris sacīja: „Es īsti nezinu, vai tas ir labi vai slikti.”

Pēc pāris dienām fermera dēls devās izjādē ar vienu no jaunajiem zirgiem. Zirgs satrakojās, dēls nokrita un salauza kāju.

Atkal ciema iedzīvotāji ieradās, lai fermeri mierinātu šī negadījuma dēļ.

Fermeris sacīja: „Es īsti nezinu, vai tas ir slikti vai labi.”

Pēc pāris dienām valdība pieteica karu un iesauca armijā visus spējīgos jaunos vīriešus. Tika iesaukti simtiem jauniešu, izņemt fermera dēlu, kuram bija lauzta kāja.

Fermeris sacīja: „Tagad es zinu: tas bija labi, ka mans zirgs aizbēga.”

Kad raudzīsimies atpakaļ no mūžības skatupunkta, mēs atzīsim, ka Dievs visu ir izdarījis pareizi. Līdz tam turpināsim uzticēties Viņam, kurš Golgatā izteica sāpju pilno jautājumu: „Kāpēc?”

(Autors: Viljams Džonsons)

26.7.10

POZITĪVAS TICĪBAS SPĒKS

Pirms vairākiem gadiem es dzirdēju kādas lielas komunikāciju kompānijas vadošā darbinieka biznesa veiksmes stāstu. Viņu sajūsminājusi tā laika populārā filozofija, tā sauktais “pozitīvās domāšanas spēks”. Šajā domāšanas sistēmā vispārējā mantra bija: „Ko vien tu vari  iztēloties un noticēt, to tu vari sasniegt.”

Šis vadītājs pirka katru grāmatu, kurā bija par motivāciju, tāpat katru audio materiālu, pārliecināts, ka, ja tikai spētu pareizi nostādīt savu domāšanu, katrs mērķis un sapnis būtu sasniedzams. Tas sasniedza tādu pakāpi, ka viens no viņa bērniem pieradis, ka viņa tēvs pa mājām staigā ar austiņām un kā apmāts klausās pozitīvās domāšanas audio ierakstus, vienkārši piezīmēja: „Netraucējiet tēti. Viņš motivējas.”

Ir kaut kas jāpiebilst par pozitīvo domāšanu. Medicīniskie pētījumi atklājuši, ka pozitīva attieksme bieži ir svarīgs faktors pacienta atveseļošanās procesā. Cilvēki, kuri katru jaunu dienu sagaida ar optimismu, ir veiksmīgāki un daudz vieglāk tiek pāri šķēršļiem, nekā tie, kuri disponēti uz pesimismu. Pat Bībelē teikts: “Viņš ir tas, par ko sevi uzskata” (Salamana pamācības 23:7, New King James Version). Mēs varam sevi „celt” vai sevi „gremdēt”.

Tomēr pozitīvai domāšanai ir acīmredzami ierobežojumi: Pat visoptimistiskākais cilvēks nepārpeldēs Kluso okeānu tā platākajā vietā. Piecas pēdas garu vīru nekad neizvēlēsies par centru olimpiskajā basketbola komandā. Kāds ar griezīgu balsi un bez muzikālā talanta nekad nav kļuvis par pasaulē slavenas operas impresāriju. Cilvēkam ar vājām matemātikas zināšanām un vāju interesi par to, nevajadzētu kļūt par liela uzņēmuma finanšu vadītāju.

Tomēr ir vēl kāda pozitīvās domāšanas puse, kuru vajadzētu apskatīt. Es to saucu par „pozitīvo ticību”, kvalitāti, kurai vajadzētu būt katram, kurš atklāti atzīst ticību Dievam:

Ticība Dieva spēkam pāri pār savu. Vai esat kādreiz svārstījušies saistībā ar svarīgu darba piedāvājumu, domājot, ka netiksiet galā? Vai cīnījušies ar kaitīgu rakstura īpašību, nespējot to pārvarēt, tādu kā dusmas vai kautrīgums? Bībele mūs pārliecina, ka mēs varam paļauties uz Dieva spēku, kad mūsējā ir par maz. “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).

Ticība, ka Dievs noteikti atbildēs. Nav kolēģa, drauga vai ģimenes locekļa, kurš nebūtu jūs kādreiz pievīlis. Mēs viņus pieviļam tādā pašā veidā. Bet Bībelē Dievs mums sola atbildēt, kad lūgsim Viņu. “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit” (Mateja 21:22). “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas” (Psalmi 37:4).

Ticība Dieva klātbūtnei, beznosacījuma mīlestībai un pieņemšanai. Ja esat kādreiz juties vientuļš, nemīlēts, nesaprasts vai neaizsargāts, jūs neesat viens. Mums katram kādreiz šādas izjūtas ir bijušas. Kā mēs varam lasīt Rakstos, Dievs jau mūsu labā ir ziedojis vairāk, nekā mēs varētu iedomāties, vairāk, nekā mēs esam lūguši, bagātīgi dodot visu, kas mums vajadzīgs. “Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:31-32).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

22.7.10

SLAZDS, KO RADA PĀRĀK PLAŠAS ZINĀŠANAS

Teds DeMoss, kādreizējais CBMC prezidents, dažkārt mēdza sacīt, ka šī cilvēka iegūto zināšanu apjoms ir lielāks nekā inteliģence. Tas bija viņa paņēmiens, kā ar humoru raksturot cilvēku, kurš, pēc viņa domām, zina ļoti daudz, bet domā daudz par maz. Citiem vārdiem sakot, viņš ticēja, ka zināšanas var būt bīstamas, ja tās lieto bez apdoma.

Es varu saprast šo viņa domu, jo īpašība zināt par daudz un domāt par maz piemīt daudziem. Esmu to redzējis pats. Savas karjeras sākumā, es uzsāku fotogrāfiju izgatavošanas biznesu. Es par fotogrāfiju izgatavošanu nezināju neko, tādēļ man bija viss jāpārdomā un jāatklāj pašam, paļaujoties uz drosmi un intuīciju. (Tagad es zinu, ka tā bija Dieva dota gudrība, nevis manas zināšanas.) Šī pieeja deva vairākus ļoti kreatīvus risinājumus, kas manu biznesu izcēla konkurentu vidū un rezultējās komerciālos panākumos.

Salīdzinājumam, gadus vēlāk es iesaistījos citā projektā, kuram šķitu ļoti labi sagatavojies un lietoju tās pašas metodes kā mūsu konkurenti. Neskatoties uz ievērojamām zināšanām par nozari, mans bizness nebija veiksmīgāks kā citiem šajā laukā. Atskatoties, esmu pārliecināts, ka tas bija tāpēc, ka netiku stimulējis radošos meklējumus, kā lietas izdarīt labāk. Mēs pilnībā paļāvāmies uz savām zināšanām un nozarē pieņemto praksi. Acīmredzami ,es, sev par nelaimi, zināju pārāk daudz.

Tas šķiet pretēji intuitīvajam. Liekas – jo vairāk par kaut ko zinu, jo lielāka varbūtība, ka tas izdosies, bet tas ne vienmēr tā darbojas. Piemēram, Stīvs Džobs, Apple Computers kreatīvais spēks. Es šaubos, ka viņš vēlētos dibināt Apple, ja viņam būtu IBM pieredze ar pilnīgu citādu pieeju tehnoloģisko problēmu risināšanā. Džoba pieredzes trūkums darbā ar datoriem  bija par iemeslu pilnīgi jaunai, dažkārt neparastai  pieejai, kura izrādījās ļoti produktīva.

Garīgā pasaulē mēs tiekam pārliecināti ticēt Dievam, nevis savām zināšanām. Salamana pamācībās 3: 5-6 teikts: “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Biznesa un profesionālās pasaules veterāniem tas dažkārt ir ļoti grūti, jo mums ir pierasts meklēt taustāmus, izmērāmus risinājumus problēmām, nevis darboties pēc ticības.

Pirms Renesanses ( 14...17 gs.) periodā tika pieņemts, ka visi cilvēki ir vienādi, un, ja kāds spēja sarakstīt mūziku, dzeju vai gleznot, tad viņš bija saņēmis  īpašu pārdabisku dāvanu. Cilvēki mēdza teikt, ka viņam ir ģeniālas, dievišķas spējas, nevis, ka viņš vai viņa ir ģēnijs. Renesanses laikā uz cilvēku orientēta domāšana  izdarīja spriedumu, ka cilvēks spēj radīt pats, bez pārdabisku spēku iejaukšanās. Es domāju, ka šis virziens ir nepareizs.

Kā apstiprina Bībele, Dievs dod speciālas dāvanas un spējas, tādēļ mēs nevaram sevi pārlieku slavēt, ka mums tās ir, vai arī sevi vainot, ja to nav. Viņš katram no mums dod to, kas mums ir vispiemērotākais. Ja mēs paļaujamies uz Dievu un Viņa vadību, nevis uz savām pilnīgajām zināšanām un sapratni, mēs atklāsim, ka pilnībā  un ar prieku  lietojam Viņa dotās unikālās spējas.

Autors: Džims Matis

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

12.7.10

VAJADZĪGA GUDRĪBA? KĀPĒC NEJAUTĀ DIEVAM?

Manā galvā jaucās domas, pārdomājot, kā labāk mana uzņēmuma valdes locekļiem darīt zināmas domas un jūtas, kuras bija manā sirdī. Kā labāk nodot to svarīgo informāciju, kuru es vēlējos, lai viņi zinātu,- veidā, kas viņiem ļautu to pilnībā saprast, tāpat kā veidu, kā es nonācu līdz šādiem secinājumiem? Vadoties no pieredzes, es zināju, ka man atkal jāvēršas pie Dieva, lai iegūtu skaidras norādes un gudrību.

"Dievs, parādi man Savu dienaskārtību rītdienas valdes sēdei," es lūdzu pirms došanās gulēt tajā vakarā. Tad es devos gulēt, ticot, ka no rīta mostoties man būs nepieciešamās atklāsmes. Ja godīgi, es biju pārliecināts, ka manā rīcībā būs detalizēts plāns; tā vietā Dievs man prātā bija atsaucis kādu pagātnes notikumu, kurš likās ļoti atbilstošs tām problēmām, kuras vēlējos pārrunāt ar valdi.

Nākamajā rītā mans stāsts radīja perfektu atmosfēru turpmākajai sarunai. Tas ne tikai atspoguļoja manas sirds stāvokli, bet arī parādīja galvenos turpmākās sarunas punktus.

Lai arī es biju gandarīts, tomēr nebiju pārsteigts par tik spilgtu atbildi uz lūgšanām, kurās prasīju gudrību un vadību. Manā ceļojumā kā Kristus sekotājam, tāda pieredze man bija jau vairākkārt, un vēlreiz Dievs bija parādījis Savu uzticamību, atbildot uz manām vajadzībām. Bībelē Jaunajā Derībā, Jēkaba vēstulē 1:5 mācīts: "Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots."

Diemžēl šādi lūgumi pēc gudrības ir drīzāk izņēmums, nevis likums. Esmu ievērojis, ka dažkārt nepieciešamība dienas laikā liek rīkoties nekavējoties, tā vietā, lai izturētu pauzi un lūgtu Dievu pēc vadības. Citiem cilvēkiem šāda iespēja pat nešķiet apspriešanas vērta: „Kāds Dievam sakars ar biznesu? Kāpēc lai Dievam interesētu tas, ko es daru darbā - vai arī kā es to paveicu?’’

Šiem cilvēkiem es vēlos uzsvērt, ko Bībele stāsta par mūsu attiecībām ar Dievu darba vietās. Jaunajā Derībā ir teikts: “Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne” (1. Korintiešiem 3:9). Man tas šķiet ļoti vienkārši un ļoti dziļdomīgi – mēs strādājam kopā ar Dievu, un Viņš strādā kopā ar mums, lai sasniegtu Viņa mērķus uz zemes, ietverot gan biznesu, gan profesionālo pasauli.

Ja tā ir taisnība, tad nekonsultēties ar Dievu un nejautāt pēc Viņa gudrības, pieņemot sarežģītus un grūtus lēmumus, ar kuriem saskaramies ik dienas, ir muļķīgi. Mums ir dažādi padomnieki un konsultanti, kad nepieciešams; kāpēc tāpat nepakonsultēties ar Dievu svarīgos gadījumos? Kā Bībele mums vēsta: “Liels ir Tas Kungs un augsti teicams, neizdibināma ir Viņa varenība” (Psalmi 145:3).

Dievs kvēli vēlas būt jūsu partneris arī darbā. Viņš apsola dāsni nodrošināt arī gudrību. Tikai pavaicājiet Viņam!

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

www.cbmc.lv

8.7.10

Kāpēc?

Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: „Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?”” Mateja 27:46.

Šis ir labākais un cēlākais Cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, un Viņš uzdeva visas pasaules jautājumu — kāpēc?

„Ir tikai viens svarīgs jautājums: kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem?” rakstīja rabīns Herolds S. Kušners. „Pārējās teoloģiskās sarunas ir intelektuāli izklaidējošas — apmēram tas pats, kas krustvārdu mīklas risināšana svētdienas laikrakstā un priecāšanās, ka esat atminējis visus vārdus; bet, galu galā, tās nespēj aizsniegt cilvēkus un to, kas tiem patiešām ir svarīgs. [..] Labo cilvēku neveiksmes nav tikai cietušo un viņu ģimeņu problēmas. Tās ir problēmas visiem, kas vēlas ticēt taisnīgai un godīgai pasaulei. Tās izraisa jautājumus par labestību, laipnību, pat Dieva eksistenci.” (Why Bad Things Happen to Good People, „Kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem”, 6., 7. lpp.)

Vai esat dzirdējuši stāstu par fermeri un viņa zirgu? Es negalvoju par tā patiesumu, tāpēc uzskatīsim to par līdzību, kas tas patiesībā arī ir (vismaz daļēji).

Reiz dzīvoja fermeris, kuram piederēja zirgs. Kādu dienu zirgs aizbēga. Visi ciema iedzīvotāji ieradās, lai viņu mierinātu par šo zaudējumu.

Fermeris sacīja: „Es īsti nezinu, vai tas ir slikti vai labi.”

Pāris dienu vēlāk zirgs atgriezās fermā, vedot līdzi vēl 20 zirgu. Visi ciema iedzīvotāji ieradās, lai viņu apsveiktu ar jaunieguvumu.

Fermeris sacīja: „Es īsti nezinu, vai tas ir labi vai slikti.”

Pēc pāris dienām fermera dēls devās izjādē ar vienu no jaunajiem zirgiem. Zirgs satrakojās, dēls nokrita un salauza kāju. Atkal ciema iedzīvotāji ieradās, lai fermeri mierinātu šī negadījuma dēļ.

Fermeris sacīja: „Es īsti nezinu, vai tas ir slikti vai labi.”

Pēc pāris dienām valdība pieteica karu un iesauca armijā visus spējīgos jaunos vīriešus. Tika iesaukti simtiem jauniešu, izņemt fermera dēlu, kuram bija lauzta kāja.

Fermeris sacīja: „Tagad es zinu: tas bija labi, ka mans zirgs aizbēga.”

Kad raudzīsimies atpakaļ no mūžības skatupunkta, mēs atzīsim, ka Dievs visu ir izdarījis pareizi. Līdz tam turpināsim uzticēties Viņam, kurš Golgatā izteica sāpju pilno jautājumu: „Kāpēc?”

(Autors: Viljams Džonsons?)

5.7.10

KAD LŪGŠANAS ŠĶIET NEATBILDĒTAS

“Kad nekas cits nelīdz, lūdziet!” - Šķiet šāds moto ir daudziem. Iespējams, jūs esat viens no viņiem -  cilvēks, kurš pārliecināts, ka vairumā gadījumu var tikt galā ar visām dzīves situācijām. Kad retos gadījumos apstākļi šķiet nekontrolējami, tad jāķeras pie lūgšanām. Galu galā kādu ļaunumu tās nodarīs?

Citiem lūgšanas ir daudz svarīgākas. Bībele māca: „Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1. Tesaloniķiešiem 5:17), un viņi šo pārliecināšanu uztver nopietni. Viņi lūdz par savām vajadzībām, aizlūdz par citiem un slavē Dievu, kuru pielūdz. Bet ar lūgšanu ir viena problēma – tā nav kā tirdzniecības automāts, kurā iemet monētu un pretī saņem vēlēto. Dažkārt lūgšanas šķiet neatbildētas.

Kas notiek, kad jūs lūdzat un meklētā atbilde nav tūlītēja? Jūsu lūgšana, iespējams, ir par nepieciešamo darbu, svarīga darījuma pabeigšanu, ilgi gaidītu paaugstinājumu, ģimenes un finanšu problēmu atrisinājumu vai daudzām citām problēmām un vēlmēm. Jūs lūdzat, bet atbildes nav.

Savas dzīves un karjeras laikā esmu to piedzīvojis vairakkārt: palicis darbā, kurā vairs neesmu jutis piepildījumu, bez drīzām perspektīvām, centies atrast atbilstošu cilvēku svarīgam amatam, gaidījis mājas pārdošanas brīdi, izjūtot arvien lielāku finanšu spiedienu.

Šādas situācijas nekad nav patīkamas, bet caur tām esmu ļoti daudz iemācījies - par lūgšanām un Dievu.  Piemēram, esmu iemācījies, ka Dievs vienmēr atbild uz lūgšanām, bet Viņš to dara četros dažādos veidos: Jā. Nē. Gaidi. Citādāk. Paskatīsimies nedaudz uz katru no šiem atbilžu variantiem, kurus Dievs lieto, lai atbildētu uz mūsu lūgšanām:

Kad Dievs saka “Jā”. Līdzīgi kā līdzjūtīgs miesīgais tēvs, Dievs priecājas, ka bērni vēršas pie Viņa, un atbild. Pat vairāk, Viņa atbildes ir daudz perfektākas kā vislabākajiem vecākiem. “Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu” (Jāņa 14:14). „Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas 11:13).

Kad Dievs saka “Nē”. Mūsu lūgumi dažkārt tiek noraidīti, ja mūsu motīvi ir nepareizi, ja mūsu vēlmes ir savtīgas. Citreiz Dievs zina, ka tas, ko mums patiesi vajag, ir kas cits, nevis tas, ko mēs lūdzam, un Viņš saka: „Nē”. “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc, ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās.” (Jēkaba 4:3).

Kad Dievs saka “Gaidi”. Ir reizes, kad Dievs dažādu iemeslu dēļ aiztur atbildi. Varbūt nav īstais laiks, kādi procesi vēl ir nepabeigti. Varbūt mums tiek mācīta pacietība, bet varbūt Viņš vēlas uzsvērt, ka Viņš visas lietas kontrolē – mēs nē. “Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz arī par vīru, kas dara blēdības…. Gaidi uz To Kungu un nenovērsies no Viņa ceļa, tad Viņš tevi pacels, ka tu atgūsi savu zemi …” (Psalmi 37:7,34).

Kad Dievs saka “Citādāk”. Dažkārt, kad mēs lūdzam, mēs esam pilnīgi pārliecināti par to, ko mums vajag. Tomēr Dievs Savā gudrībā ir visu zinošs un saprot, ka savādāka atbilde būs atbilstošāka un daudz labāka, par to, ko mēs lūdzam.  Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam…” (Efeziešiem 3:20).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv

4.7.10

NEVILCINIES

 

Vairums no mums esam piedzīvojuši astoņas vilcināšanās fāzes:

1. Stadija:                     “Šoreiz es sākšu savlaicīgāk.” (Cerību fāze)

2. Stadija:                     “Es drīz sākšu.” (Nelielas spriedzes fāze)

3. Stadija:                     “Man vajadzēja sākt ātrāk.” (Vainas sajūtas pieauguma fāze)

4. Stadija:                     “Vēl var paspēt to izdarīt.” (Viltus drošības fāze)

5. Stadija:                     “Kas man ir par vainu?” (Izmisuma fāze)

6. Stadija:                     “Es nevaru ilgāk gaidīt!” (Spēcīgu sāpju fāze)

7. Stadija:                     “Tas vienkārši jāizdara” (Tam jātiek pāri! fāze)

8. Stadija:                     “Nākamreiz es sākšu savlaicīgāk.” (Cikls atkārtojas fāze)

Vilcināšanās var radīt ļoti lielu kaitējumus citiem un pašam darbā. Tā rada nevajadzīgu spriedzi un problēmas, garām palaistas iespējas, laiku un naudu.

Problēma ir tā, ka vilcināšanās pieradums pieaug! Jo vairāk tam pakļaujies, jo grūtāk to izmainīt. Lietu atlikšana uz citu laiku kļūst par dzīves veidu, liekot jums un nereti arī citiem piedzīvot ļoti daudz nepatikšanu.

Lūk, kā Bībelē vērtēta hroniska vilcināšanās: “Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas.” (Salamans mācītājs 11:4).

Kāds ir risinājums? Man ir četri ieteikumi:

Pārstāj aizbildināties!

Apzinies, ka perfekcionisms paralizē darbību!

Stājies pretī savām bailēm!

Koncentrējies uz to, ko iegūsi, nevis uz iespējamu neveiksmi!

Citiem vārdiem sakot, kad vien kas svarīgs jāpaveic, nekavējies: DARI TŪLĪT!

Ko jūs esat atlicis malā tādu, ko zināt, ka to jāizdara, un ko nevajadzētu ilgāk atlikt? Kaut kas darbā? Mājās? Baznīcā? Tagad ir laiks darbībai. Dari To Tagad!

Varbūt palīdzēt var vienkārša lūgšana: “Dievs palīdzi man izdarīt to, ko es zinu, ka man jāpaveic. Palīdzi man to izdarīt TAGAD!”

Bībele dod mums vēl divus vērojumus, kuri var mums palīdzēt tikt galā ar destruktīvo vilcināšanās paradumu: “Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks” (Salamana pamācības 27:1). “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalmi 37:4).

Šī ir VIENĪGĀ diena , kura mums dota – un iespējams, ka ne visa! Tātad, DARI TŪLĪT!

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv