Svinības

Lai nu kas, bet svinības noteikti bija pēdējā lieta, ko Marija Magdalēna gaidīja, tuvodamās Jēzus kapam svētdienas rītā. Pēdējās pāris dienas nebija nesušas neko, kas dotu iemeslu svētkiem. Jūdi varēja svinēt svētkus - Jēzus bija novākts no ceļa. Karavīri varēja svinēt - viņu darbs bija padarīts. Bet Marija nevarēja svinēt svētkus. Viņai pēdējās pāris dienas bija atnesušas vienīgi traģēdiju.

Marija bija bijusi tur. Viņa bija dzirdējusi, kā vadoņi kliedza pēc Jēzus asinīm. Viņa bija lieciniece tam, kā Romas pātaga izplēsa ādas gabalus no Jēzus muguras. Viņa bija sāpēs sarāvusies, raugoties ērkšķu sadurtajā Jēzus pierē un raudājusi, redzot, cik smags krusts viņas Kungam jānes.

Mēs nezinām, vai Marija to darīja, bet iespējams, ka tā bija. Viņa bija tur. Viņa bija tur, lai apliktu roku ap Jēzus mātes Marijas plecu. Viņa bija tur, lai aizvērtu Jēzus acis. Viņa bija tur. Tāpēc nav brīnums, ka viņa atkal vēlas būt pie sava Kunga.

Agri no rīta, gaismai austot, viņa pieceļas no sava matrača, paņem svaidāmās zāles un eļļu un iziet no mājas, paiet garām Gennata vārtiem un dodas augšup kalnā. Viņai priekšā ir drūms uzdevums. Ap šo laiku ķermenis jau būs uzblīdis. Seja būs bāla. Būs asa nāves smaka.

Ejot augšup pa šauro taku, pelēkajās debesīs parādās pirmie zeltainie saules stari. Paejot garām pēdējam līkumam, viņai aizraujas elpa. Akmens, kas nosedz ieeju kapā, ir novelts malā.

"Kāds ir paņēmis manu Kungu." Viņa skrien modināt Pēteri un Jāni. Abi steidzas, lai paši par to pārliecinātos. Marija steidzas līdzi, cik ātri vien varēdama, bet nespēj.

Pēteris iznāk no kapa noskaities un Jānis iznāk no kapa ticēdams, kamēr Marija tikai sēž kapa priekšā un raud. Abi vīri atstāj viņu vienu viņas bēdās un dodas mājup.

Tomēr kaut kas viņai liek just, ka viņa nav viena. Varbūt viņa dzird kādu troksni. Varbūt viņa dzird čukstu. Vai varbūt viņa vienkārši dzird kā viņas pašas sirds liek tai ielūkoties kapā.

Lai kāds būtu cēlonis, viņa to dara. Viņa noliecas, iebāž galvu kapa ieejā un gaida, kamēr acis apradīs ar tajā valdošo tumsu.

"Sieva, ko tu raudi?" Viņa redz kaut ko līdzīgu vīrietim, bet viņš ir balts-mirdzoši balts. Viņš ir viens no divām gaismām, kas mirdz uz tukšā kapa. Divas spožas sveces uz altāra.

"Sieva, ko tu raudi?" Neparasts jautājums kapsētā. Godīgi sakot, nepieklājīgs jautājums. Tas ir, ja vien jautātājs nezina kaut ko vairāk par otru cilvēku, kam uzdod šo jautājumu.

"Viņi manu Kungu no kapa paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To nolikuši."

Viņa aizvien vēl Jēzu sauc par "manu Kungu". Viņa zina tikai to, ka Jēzus lūpas ir apklusušas. Viņa zina tikai to, ka nezināmi kapu zagļi ir nozaguši Viņa mirstīgās atliekas. Bet neskatoties uz visu to, Viņš vēl aizvien ir viņas Kungs.

Šāda nodošanās aizkustina Jēzu. Tā liek Viņam tuvoties viņai. Tik tuvu, ka viņa dzird Viņa elpu. Viņa pagriežas un tur Viņš stāv. Viņa domā, ka tas ir dārznieks.

Šai brīdī Jēzus varēja atklāt sevi. Viņš varēja paaicināt eņģeli, lai tas stāda viņu priekšā, vai arī orķestri, lai paziņo par Viņa klātbūtni. Bet Viņš to nedarīja.

"Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?"

Viņš neliek Marijai ilgi gaidīt, tikai tik ilgi, lai atgādinātu mums visiem, ka Viņam patīk sagādāt mums pārsteigumus. Viņš tikai gaida, kamēr mēs zaudēsim cerību uz cilvēciskajiem spēkiem, lai tad ienāktu ar Debesu spēku. Dievs gaida, kad mēs padosimies, un tad - pārsteigums!

Vai ir jau pagājis kāds laiks, kopš Dievs tevi pārsteidza? Ir viegli nonākt līdz kādam punktam, kad mums šķiet, ka esam "atšifrējuši" Dievu.

Mēs precīzi zinām, ko Dievs dara. Mēs "uzlaužam" kodu. Mēs grafikos attēlojam Viņa tendences. Dievs ir dators. Ja mēs nospiežam visas pareizās pogas, ievadām pareizos datus, Dievs ir tieši tas, ko mēs domājām, kas Viņš ir. Nekādas variācijas. Nekādas izmaiņas. Dievs ir leijerkaste. Ievadi desmito tiesu. Ievadi pareizos ciparus un - bum! - dievišķā mūzika, kādu mēs vēlējāmies, piepilda istabu.

Vai esat izpratuši Dievu? Vai esat jau attēlojuši Dievu tabulās vai uz filca planšetēm? Ja tā, tad ieklausieties. Ieklausieties Dieva pārsteigumos.

Klausieties, kā krīt zemē akmeņi, kas bija domāti laulības pārkāpumā pieķertai sievietei.

Klausieties, kā Jēzus uzaicina uz nāvi notiesāto doties uz Dieva valstību limuzīna priekšējā sēdeklī.

Klausieties, kā Mesija čukst samariešu sievietei: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!".

Klausieties, kā atraitne no Nainas ēd pusdienas kopā ar dēlu, kam vajadzēja būt mirušam.

Un klausieties, kā cilvēks, kuru Marija pati apglabāja, uzrunā viņu vārdā.

"Miriama*"

Dievs, kurš parādās visdīvainākajās vietās. Kas dara visdīvainākās lietas. Kas visdrūmākos skatus pārvērš smaidā. Kas bēdu asaras pārvērš mirdzošās prieka asarās. Dievs, kas izkar spožas zvaigznes tumšās debesīs. Kas izliec varavīkšņu lokus negaisa mākoņos. Kas kapsētā nosauc cilvēka vārdu.

"Miriama," Viņš klusi saka, "pārsteigums!"

Marija bija šokēta. Mūsu dzīvē nav bieži tie mirkļi, kad tavu vārdu nosauc Tas, kurš ir mūžīgs. Bet kad to nosauca, Marija pazina Viņu. Un pazīstot, viņa atbilstoši atsaucās. Viņa pielūdza Viņu.

Šajā ainā ir viss, kas nepieciešams pārsteiguma svētkiem-slepenība, plati ieplestas acis, pārsteigums, pateicība. Tomēr šie svētki ir tikai bikla priekšspēle tam, ko Dievs gatavo nākotnei. Tie būs līdzīgi Marijas svētkiem, tikai daudz lielāki. Daudz vairāk kapu tiks atvērti. Daudz vairāk vārdu tiks nosaukti. Daudz vairāk ceļu locīsies. Un daudz vairāk Dieva meklētāju priecāsies.

Tie tik būs svētki! Es vēlos, lai arī mans vārds būtu šo svētku viesu sarakstā. Kā ar tavējo?

"Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl." (1. Korintiešiem 2:9)

* Aramiski Marija ir Miriama.

(Maks Lukado)