Dievs palīdz tiem, kas sev nespēj palīdzēt

„Šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs izglābs!” (2. Laiku 20:17)

Kāds vīrs ierodas svešā zemē kopā ar savu sievu, saviem radiem un ganāmpulkiem. Tās zemes iedzīvotāji iziet pretī un jautā šim vīram: „Kā tevi sauc?” Un viņš atbild: „Mans vārds ir Daudzu Tautu Tēvs.” „Vai tiešām? Cik tad bērnu tev ir?” viņi jautā tālāk. „Nuuu... eee... man nav neviena.”

Tad ļaudis smaidīdami jautā tālāk: „Kā, nav neviena?” un, vērsdamies pie viņa sievas, viņi tai jautā: „Kā tevi sauc?” – „Mans vārds ir Tautu Māte.”

– „Ak tā, droši vien šī ir otrā laulība. Cik bērnu tev ir?” – „Ak, šodien gan Kānaāna zemē ir jauka diena, vai ne?” viņa atbild. „Cik bērnu tev ir?”

– „Man arī nav neviena.” – „Un cik tev ir gadu?” – „Deviņdesmit.”

Un tad šis vīrs ar sievu lika galvas kopā un teica: „Dievs ir apsolījis vairāk nekā Viņš spēj izpildīt. Mēs Viņam palīdzēsim. Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz!” Tā viņi izdomā gudru plānu. Un šī plāna rezultātā Tuvajos Austrumos vēl šodien ir daudz problēmu.

Lūk, cits vīrs pilī ar marmora statujām un ziloņkaula troni. Viņa vārds ir Mozus. Dievs nāk pie viņa un saka: „Mozu, tu esi tas, kam Izraēls jāizved no Ēģiptes.” Un Mozus atbild: „Tu, Dievs, esi atradis īsto vīru. Es tikko nobeidzu karaskolu. Jau rīt sākšu rīkoties.”

Un viņš nosita vienu ēģiptieti, par ko bēga cauri tuksnesim līdz Sinaja kalna robežām, kur tā pakājē četrdesmit gadus ganīja aitas. Tad Dievs atkal ieradās pie Viņa un sacīja:

„Nu ir pienācis laiks tev izvest Izraēlu no Ēģiptes.” „Nē, tikai ne es! Es esmu dzimis aitu gans!” taisnojās Mozus. Dievs pasmaidīja un turpināja:

„Tagad tu esi derīgs šim uzdevumam.”

Nepagāja ilgs laiks un Mozus saprata, cik tomēr bezspēcīgs viņš ir, lai vadītu tautu pretī lielajai uzvarai. Arī pašai tautai bija jāapgūst šī mācība.

Dievs sacīja: „Jums nevajadzēs karot. Tas Kungs karos jūsu vietā!” Un pirmais, ko viņi darīja, bija kautiņš ar saviem ienaidniekiem. Viņiem vajadzēja mācīties, ka Dievs ir pietiekami stiprs, lai veiktu to, ko solījis.

Viņam nav vajadzīgs, ka mēs palīdzam izdarīt to, ko Viņš ir solījis darīt mūsu labā. Savas pilnīgās bezspēcības atzīšana ir pēdējais solis, kas jāsper, ejot pie Viņa.

(Autors: Moriss Vendens)

Ar tikumīgu dzīvi nepietiek

„Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)

[..] Ienaidnieks izmanto savu iemīļoto taktiku: cenšas noturēt mūsu uzmanību uz visu ko, tikai ne tuvām attiecībām ar Jēzu.

Viņam izdodas pievērst cilvēku uzmanību taisnībai. Viņš saka: „Paklausies, lai būtu kristietis, tev jādara tas, kas ir taisni. Pacenties tāds būt!” Un cilvēks sāk lietot visdažādākos paņēmienus. Viņš cenšas izkopt gribasspēku. Vai esat kādreiz tā darījis? Es mēģināju. Centos piespiest sevi darīt to, ko nevēlējos. Uzrakstīju savus „septiņus grēkus” un sāku strādāt pie grēka Nr. l. Bet pirms nonācu pie grēka Nr. 7., grēks Nr. l. bija atkal atgriezies!

Un kad visnopietnākajā veidā pūlējos ap to, kāds no Dienvidkalifornijas atsūtīja man brošūru „Simt grēki, no kuriem jāatgriežas laodiķiešiem!”

Tad kāds garāmejot man sacīja: „Nē, tas nav īstais veids. Tev jāiemācās valdīt pār savām domām, jo, ko cilvēks savā sirdī domā, tāds viņš ir.” Tā es sāku pūlēties savaldīt savas domas. „Nu ko, šodien es nedomāšu par... Še tev nu bija! Es atkal par to iedomājos!” Esat kādreiz tā mēģinājis? Jo ilgāk uz sevi skatāties spogulī, jo pats sev līdzīgāks kļūstat.

Tad kāds deva padomu: „Pieņemsim, tu ienīsti Džounsu un, līdz ko tu viņu ieraugi, tūlīt viņam iesit. Lai tu kļūtu par uzvarētāju, tev ar visiem spēkiem jāatturas no viņa iepļaukāšanas. Ja atturēsies Džounsam sist, tad Dievs darīs pārējo: iztīrīs tavu sirdi no naida un dusmām.” Bet, kad es to mēģināju, atklāju, ka nespēju atturēties iesist Džounsam.

Mēs nenostājamies pret cenšanos dzīvot tikumīgu dzīvi. Tikumībai ir nozīme. Tā pasargās jūs no cietuma, tā pasargās no satiksmes noteikumu soda naudām un vārtīšanās renstelē. Tomēr tikumīga dzīve nav kristietība un neievedīs jūs Debesīs. Vienīgais ceļš jebkuras taisnības iegūšanai ir Jēzus, sadraudzība ar Viņu.

(Autors: Moriss Vendens)

Dievs meklē

„Nav neviena, kas meklē Dievu.” (Romiešiem 3:11)

„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējas ap Viņu, lai klausītos Viņu (Jēzu). Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”” Tā tiešām bija patiesība. Šis Jēzus pieņem grēciniekus. Viņi nezināja, ko saka, bet pateica ļoti vērtīgus vārdus.

Tad Jēzus viņiem atbildēja ar šādu līdzību: „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr to atradis? Un to atradīs, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem. Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:1-7)

Aita, kas pazudusi, to zina, bet ceļu atpakaļ tā nezina. Viena avs ir vismazākais skaits no avīm, kas var pazust, un, ja netiek atvesta atpakaļ, tā bezpalīdzīgi klaiņo, līdz aiziet bojā. Šajā stāstā Jēzus skaidri norāda, ka glābšana nav iegūstama, mums meklējot Dievu, bet Dievam meklējot mūs.

Mēs ne vienmēr zināsim atpakaļceļu. Mēs pat varam nezināt, ka esam pazuduši. Un tomēr Dievs dodas mūs meklēt.

Mums nav jāuzmeklē izvairīgs Dievs. Mums nav jācenšas atrast kaut kāds Dievs, kas nevēlētos, ka mēs Viņu atrodam. Tādam Dievam mēs nekalpojam. Mēs kalpojam un ticam Dievam, kas sekoja Ādamam, kad tas no Viņa slēpās; Dievam, kas sekoja Jēkabam, kad viņš bēga projām; Dievam, kas sekoja Jonam, kad tas apzināti gāja pretējā virzienā...

Mēs, kā likums, cenšamies nevis atrast Dievu vai Kristu, bet gan atrodamies skriešanas procesā prom no Viņa. Mēs sākam ar bēgšanu no Dieva un reizēm, arī tad, kad esam Viņu jau pieņēmuši, skrienam prom. Bet Viņš turpina mums sekot. Dievs ir tas, kurš vienmēr tur iniciatīvu savās rokās. Arī šodien Viņš meklē ikvienu no mums.

Autors: Moriss Vendens

Jūsu dzīve: izšķiesta, aizvadīta vai ieguldīta?

Praktiski katru dienu saņemu vēstules, kuras cenšas mani ieinteresēt veikt dažādas finanšu investīcijas. Kaut arī, lai veiktu pārdomātas investīcijas ir nepieciešama liela gudrība, esmu ievērojis, ka daudzi cilvēki, kuri  rūpīgi plāno savu ienākumu ieguldīšanu, nekad nav apsvēruši plānot, kā ieguldīt savu dzīvi.

Kad pienāks tas laiks, un jūs būsiet savas dzīves galā, kā JŪS noteiksiet, vai jūsu dzīvei ir bijusi vērtība? Kādus kritērijus jūs izmantosiet vērtēšanai? Uzdošu vēl tiešāku jautājumu – kā jūs ieguldāt savu dzīvi patlaban? Kādu atdevi vai “dividendes” jūs sagaidāt no savas dzīves ieguldījuma?

Īstenībā jums ir tikai trīs opcijas, kā pavadīt atlikušo dzīvi:

Jūs varat to IZŠĶIEST. Ir neskaitāmi veidi, kā to izdarīt, mēs tos varam saskatīt, ja palūkojamies apkārt. Daudzi cilvēki ar savu dzīvi nedara neko. Viņi vienkārši eksistē – aizņem vietu un izlieto skābekli. Viņi nedod pienesumu. Viņu laiks piepildīts ar bezvērtīgām, ja vispār kādām, aktivitātēm.

Jūs varat to AIZVADĪT.  Ir daudzi veidi, kā aizvadīt dzīvi. Jūs varat sevi veltīt karjerai vai hobijam, vai gūstot pieredzi, ceļojot -  nodarbojoties ar to, kas jūs interesē un prasa daudz laika, enerģijas un resursu. Vidēji cilvēks uz šīs zemes pavada aptuveni 29962 dienas. Jautājums katram no mums ir – kā šīs dienas tiek pavadītas?

Jūs varat to IEGULDĪT. Bībele māca, ka labākais veids, kā izmantot mūsu dzīvi uz šīs zemes, ir ieguldīt to tādās lietās, kuras ir ilgstošākas par to! Tas sevī ietver spēju paraudzīties uz dzīvi ilgstošā perspektīvā. Ir interesanti, cik ļoti lietas var izmainīties, ja uz tām raugās no mūžības perspektīvas.

Kā jau jūs varat iedomāties, Bībelē bieži runāts par to, cik vērtīgi  un svarīgi ir uz pārejošām lietām raudzīties no mūžības viedokļa. Daudzās Jēzus stāstītajās līdzībās runa iet par ieguldījumiem. Piemēram, Mateja 25:14-30, Viņš stāsta par trim vīriem, kuriem bija dota atbildība par saimnieka mantu. Divi no viņiem veica gudrus ieguldījumus un tika atalgoti, bet trešais nē un tika sodīts.

No līdzīgiem Bībeles stāstiem mēs varam saprast septiņus principus, kā ieguldīt savu dzīvi:

1. ĪPAŠUMTIESĪBAS: Viss, kas man ir, patiesībā pieder Dievam. Viss, kas mums dots, ir tikai aizdevums uz to laiku, ko pavadām uz šīs zemes.

2. SADALĪJUMS: Dievs tālredzīgi, jau no dzimšanas, dod mums īpašus talantus un spējas.

3. ATBILDĪBA: Dievs sagaida, ka mēs šos Viņa dotos talantus lietosim. Kādu dienu mums būs Viņam jāatskaitās par to, kā esam izlietojuši to, ko Viņš mums devis.

4. IZLIETOŠANA: Lai pilnībā izmantotu mūsu talantus, ir jāriskē, tādēļ ir nepieciešama ticība Dievam.

5. MOTVĀCIJA:  Tas, kas mūs attur no talantu attīstīšanas, ir bailes, nevēlēšanās iziet ārpus komforta zonas.

6. PIELIETOJUMS:  Ja mēs nelietojam mūsu talantus, mēs tos pazaudēsim.

7. ATALGOJUMS:  Ja mēs lietosim talantus saskaņā ar Dieva nodomu, Viņš mūs atalgos. Romiešiem 2:6 to mums apliecina: “Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem.”

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

 

Ticēt nozīmē uzticēties

„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda.”

Vai esi kādreiz ignorēts? Kā tev tas patika? Šīs sievietes nostāja ir pārsteidzoša.

„Tad Jēzus mācekļi piegāja pie Viņa un lūdza, sacīdami: „Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ!”” Citiem vārdiem, viņa mūs apgrūtina! Kāpēc tu no viņas neatbrīvojies?

Jēzus pirmie vārdi it kā bija teikti mācekļiem: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet šī sieviete pienāca klāt un nometās Viņa priekšā zemē! Vai tu mestos zemē un pielūgtu cilvēku, kurš tevi ignorē un saka, ka nav nācis tev palīdzēt? Bet viņa neatlaidās:

„Kungs, palīdzi man!” Un Jēzus viņai atbildēja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.”

Tā tika dota viņas gaidītā iespēja turpināt sarunu, un viņa sacīja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”

Citiem vārdiem, ja es esmu suns, tad man ir tiesības kaut vai uz suņa barību.

Šīs sarunas laikā Jēzus acīs noteikti bija kāds savāds mirdzums. Sieviete droši vien to ievēroja. Un tad Jēzus viņai sacīja: „„Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi!” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja 15:21-28)

Kā pēc šī ziņojuma tu definētu ticību? Vai tā ir Dieva turēšana pie vārda, kā daži saka? Ja viņa būtu turējusi Dievu pie vārda, tad būtu aizgājusi jau pirms Jēzus sāka runāt par „suņiem”. Varbūt apzīmēsi ticību ar vārdu „ticēšana”? Par ticēšanu tam, ko saka Jēzus? Nē, arī tas neder! Ticība viņas gadījumā bija neticēšana tam, ko teica Jēzus. Ticība neturēja Viņu pie vārda.

Tā tu nonāc pie ticības definīcijas, kādu izmantoja Jēzus. Īstās ticības definīcijas. Pie viena vārda – „uzticēšanās”.

Grāmatas „Audzināšana” 253. lappusē ir teikts pavisam vienkārši: „Ticība ir uzticēšanās Dievam.”

Visam pamatā ir tas, ka Jēzus ir pilnīgi uzticams. Ja tu tam netici, tu Viņu vēl nepazīsti. Cilvēks, kas nav drošs par to, ka var uzticēties Jēzum, Viņu vēl nepazīst. Ticība nenāk pie tiem, kuri to meklē, tā nāk pie tiem, kuri to nemeklē. Pie tiem, kuri meklē iepazīt Jēzu.

(Autors: Moriss Vendens)

Žēlastība citam pret citu

Kad jūs moka šaubas un tumsa uzmācas jūsu dvēselei, tad vislabākais veids, kā atbrīvoties no šīs tumsas, ir palīdzības sniegšana kādam citam drosmi zaudējušam cilvēkam. Un cenšoties pacelt citus, ievērojiet, jūs paceļat paši sevi un nonākat ciešākā savienībā ar Dievu. Izturoties laipni pret citiem, jūs palīdzēsit paši sev, jo tā pati laipnība atstarosies atpakaļ uz jums. Cilvēks, kurā Kristus būs iemājojis vislielākā mērā, parādīs vismaigāko līdzjūtību pret dvēselēm, kurām vajadzīga palīdzība (..)

Kas līdzcilvēkam neparāda žēlastību, tas nevar gaidīt, ka viņu pasargās Dieva žēlastība. Viņš pats ir atkarīgs no tās žēlastības, kuru Dievs viņam stipri pavēl parādīt citiem, cenšoties pacelt ikkatru neglābtu dvēseli, kas atrodas viņa iespaida sfērā. (..)

Žēlastības parādīšana mūsu ikdienišķajās attiecībās citam pret citu ir viens no visiespaidīgākajiem līdzekļiem rakstura pilnveidošanā, jo tikai tie, kas staigā ar Kristu, var būt patiesi žēlīgi.

(Autors: Elena Vaita)

Labākajiem līderiem ir ganu sirdis

Ko jūs zināt par aitām ? Izņemot to, ka no tām dabū vilnu un mazās aitiņas sauc par jēriem, vairums no mums diez cik daudz nezina vis. Varbūt vienīgi, ja jūs dzīvojat Jaunzēlandē, kur saskaņā ar statistiku aitu skaits pārsniedz cilvēku skaitu. Bet pirms vairākiem gadiem, kopā ar savu draugu Kenu Džonsonu rakstot grāmatu, es par šiem spalvainajiem radījumiem uzzināju vairākas intriģējošas lietas.

Kens vairākus gadus bija audzējis aitas savā „hobija” fermā, vienlaicīgi strādājot arī pilna laika darbu, un vēlējās sniegt savas atziņas grāmatā, kuru sākotnēji nosauca „Ganāmpulka raisītās pārdomas” un kuru vēlāk pēc mūsu kopīgās pārstrādes pārdēvēja „Cenšoties dzīvot ar gana sirdi”.  Lūk, daži piemēri ,ko aitas iemācīja viņam un viņa ģimenei: 

Zāle nav zaļāka. Ir teiciens: „Otrpus žogam zāle vienmēr ir zaļāka.” Aitas tam arī tic, kā Kens novēroja, kad kādu dienu tās burtiski iznīcināja zāli zem savām kājām, cenšoties aizsniegties pēc zāles aiz nožogojuma. Vai jums vai kādam, kuru jūs pazīstat, tā ir gadījies attiecībā uz darbu, kompāniju vai ģimeni, vienkārši tāpēc, ka alternatīva likās labāka – un tikai vēlāk atklājās, ka tā nav?

“Sekot līderim” var būt arī slikta doma. Kādu rītu mans draugs kūts durvju ailei priekšā novietoja slotas kātu. Vadošā aita pārlēca tam pāri. Tad Kens paņēma slotas kātu nost, bet sekojošās aitas turpināja tajā vietā izdarīt palēcienu, lai gan cēlonis bija novērsts. Vai jūs esat kaut ko kādreiz darījis tikai tāpēc, ka kāds cits tā dara, pat nepainteresējoties - kāpēc? Vai arī jūs sekojat vispārpieņemtajai praksei, pat nepadomājot, vai tā ir joprojām jādara?  

Atstātas vienas, aitas bieži pamanās iekulties nepatikšanās. Dažkārt aitas izdomā doties patstāvīgās gaitās prom no gana uzraugošās acs. Rezultāts var būt postošs – lauzti locekļi, sapīšanās krūmos, pat apgāšanās uz muguras un nespēja tikt atpakaļ uz kājām. Bez gana savlaicīgas palīdzības, nāve ir tikai dažu minūšu attālumā.

Mēs uzskaitījām virkni citu anekdotisku gadījumu, bet pamatos Kena stāsts apliecināja Rakstu vietu Vecajā Derībā: ”Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu…” (Jesajas 53:6). Bez uzcītīga gana palīdzības aitas it viegli var iekulties lielā nelaimē.

Biznesa un profesionālajā pasaulē viens no vadītāja uzdevumiem ir kalpot kā ganam, pārraugot savas „aitas”, kā viņas tiek galā ar saviem pienākumiem. Vadītājam jānodrošina droša darba vide, jāparedz priekšā stāvošās briesmas un jāgarantē, lai darbinieks saņemtu attīstībai nepieciešamo.  

Raugoties no garīgās puses, gudrs vadītājs raugās uz Jēzu Kristu, kurš raksturoja Sevi kā labo ganu: ”Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst” (Jāņa ev. 10:14). Iepriekš tajā pat nodaļā Jēzus teica: “Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jāņa ev. 10:11). Ja vien vadītāji rāda, ka viņi ir gatavi darīt visu, savus darbiniekus liekot pirmajā vietā, viņi var būt droši par uzticamiem sekotājiem.

Vai jūs kā līderi esat gatavi veikt grūto gana darbu, Gana vadībā?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Lai gūtu panākumus, jāsadzīvo ar ikdienas spriedzi

Kā jūs izturat ikdienas “spiedienu”, prasības un grūtības, ar kurām mums jāsaskaras parastas darba dienas laikā? Ir teiciens: “Dzīve nebūtu tik slikta, ja vien nebūtu cilvēku.” Līdzīgi varētu teikt: „Strādāt varētu būt ne tik slikti, ja vien nebūtu spriedzes.”

Kā spilgts piemērs iepriekš sacītajam var kalpot pārsteidzošais stāsts par ungāru  izcelsmes mūziķi Ervinu Niregihazi (Ervin Nyiregyhazi). Divu gadu vecumā Ervins uz sava spēļu piano varēja atskaņot dažas melodijas. Triju gadu vecumā atskaņojums jau bija perfekts, bet četros gados viņš jau sacerēja savas kompozīcijas.

12 gadu vecumā Ervins spēlēja kopā ar Berlīnes simfonisko orķestri, 15 gadu vecumā spēlēja Norvēģijas karalim un karalienei, bet 17 gadu vecumā uzstājās vēsturiskajā Karnegi zālē Ņujorkā. Daži no pasaules vadošajiem mūziķiem viņu pat salīdzināja ar Mocartu.

Tad ap divdesmit gadu vecumu Ervins mīklaini pazuda no redzes loka. It kā būtu pazudis no zemes virsas! Gadiem neviens nezināja, kas noticis ar brīnišķo, ģeniālo mūziķi. 

Ja jūs meklētu slavenāko pianistu sarakstā Ervina Niregihazi vārdu, jūs viņu tur neatrastu. Daudzi izcili pianisti nekad par viņu nav pat dzirdējuši. 75 gadu vecumā viņš atkal parādījās Kalifornijā Sanfrancisko. Trūcīgs, mītošs lētā viesnīcā, sniedzot bezmaksas priekšnesumus mazā nomaļā baznīcas ēkā.

Mikrofilmā apkopotas vairāk kā 700 Ervina kompozīcijas, bet neviena no tām netika izdota. Tikai 75 gadu vecumā viņš beidzot sēdās pie klavierēm un sāka ierakstīt savu mūziku labdarības nolūkos, bieži vien spēlējot pirmatskaņojumus 55 gadus pēc tam, kad tie tika sarakstīti.

Jūs uzdodat jautājumu: "Kas Ervinam bija noticis?” Viņš vienkārši netika galā ar ikdienas spriedzi. Spriedzi, kuru rada laulība, attiecības, īpašās attiecības mūziķu vidū, spriedzi, kura rodas, kļūstot atpazīstamam un slavenam. Tas viss prasa savas garīgās un emocionālās nodevas, liekot viņam pazust no publikas redzes loka.

Bībelē apustulis Pāvils lieto grieķu vārdu THLIPIS. Tas nozīmē -  „fiziska un emocionāla stresa radīts spiediens”. Šis termins tika lietots, lai aprakstītu procesu – vīnogu saspiešanu, lai iegūtu sulu.

Acīmredzot, izcilais pianists Ervins ticēja, ka vienatnē ar šo spriedzi tiks galā labāk. Jēzus sekotājiem ir cita pieeja. Kā Pāvils rakstīja: "Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību" (Romiešiem 5: 3,4).

Ir izcili cilvēki un uzņēmumi, kas cieš sagrāvi nevis iemaņu, zināšanu un enerģijas trūkuma dēļ, bet gan pacietības trūkuma dēļ. Zaudējot pacietību, mēs zaudējam ticību Dievam, sev un citiem. Nepacietība noved pie drosmes zuduma, kas savukārt rezultējas nepārdomātā rīcībā vai nāvējošā apātijā.

Bībele dod mums padomu: "Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu…" (Psalmi 55:23).

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.