Padziļināta izpēte atalgo patiesus meklētājus

Biznesa un profesionālajā pasaulē mēs bieži dzirdam vārdu savienojumu “padziļināta izpēte” (due diligence), lai raksturotu pasākumu kopumu pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas. Piemēram, kompānijas veic padziļinātu izpēti, meklējot jaunu vadītāju, lai tādējādi atrastu labāko kandidātu. Uzņēmumi veic padziļinātu izpēti pirms jaunu preču vai pakalpojumu ieviešanas, lai izvērtētu patērētāja interesi, konkurenci, produkta nišu un tirgu kopumā.

Kad meklē svarīgu personāla sastāvdaļu, padziļināta izpēte tiek veikta, lai nodrošinātu to, ka tiek izvēlēta īstā persona gan prasmju, gan pieredzes, gan vērtību, gan motivācijas, gan kompetences ziņā tā, lai saskaņa ar pārējo komandu būtu visaugstākā.

Ja mēs kā personas domājam par nozīmīgām profesionālajām pārmaiņām, tad mums vajag veikt savu padziļināto izpēti – saprast iespējas darba tirgū, potenciālo darba devēju, organizāciju kvalitāti, to, vai darba piedāvājums mums dod arī izaugsmes iespējas, un, iespējams, pašu svarīgāko – kas ir tas, ko mēs tiešām gribam panākt, mainot darbu. Vai mēs gribam darīt to pašu, ko iepriekš, tikai citā vietā? Vai varbūt ir laiks pilnīgi jaunam karjeras ritumam?

Risku izvērtēšana ir liela daļa no padziļinātās pārbaudes, un mūsdienās pieejamais informācijas daudzums ir lielāks nekā jebkad iepriekš. Pateicoties tehnoloģijām, it īpaši internetam un sociālajiem medijiem, nepieciešamo datu iegūšana ir minūšu, nevis dienu vai nedēļu jautājums. Mēs varam izmantot tādus resursus, kādi agrāk būtu varējuši vien sapņos rādīties. Taču mēs bieži aizmirstam vai atstājam novārtā vienu citu svarīgu avotu – Dieva gudrību.

Dažkārt, neskatoties uz mūsu milzīgo ieguldījumu un “padziļināto izpēti”, īstā izvēle ir un paliek neskaidra. Tādās reizēs būtu ieteicams darīt, kā to rekomendē Bībeles Jaunā Derība: “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēkaba 1:5)

Brīžos, kad ir jāpieņem sarežģīts lēmums un esmu apjucis, es esmu lūdzis Dievam gudrību un nepieciešamo ieskatu, lai nemaldītos savā lēmumā. Gadiem ejot, esmu saticis vairākus vadītājus ar šādu pārliecību – “Dievs ir mana uzņēmuma īpašnieks” -, tāpēc viņiem ir pašsaprotami meklēt Dieva gudrību lēmumu pieņemšanā ik dienas.

Taču ir svarīgs priekšnosacījums, lai meklētu Dieva gudrību. Tas atspoguļojas šajā pantā: “Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos.” (Jēkaba 1:6-7)

Par to padomājot, līdztekus daudzajiem lēmumiem, ar ko saskaramies katru dienu, ir viens lēmums, kas pārspēj tos visus: vai mēs atklāti meklēsim atbildes Dievā ne tikai privātajā dzīvē, bet arī biznesā, vai nē. Pirms tūkstošiem gadu izraēļu vadonis Jozua deklarēja: “Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam.” (Jozuas 24:15) Vai jums ir tāda pati pārliecība?

Ja nē, tad atkal ir nepieciešama padziļināta izpēte. Tāds lēmums noteikti nevar tikt pieņemts viegli. Mēs darītu labi, ja sekotu senās Berojas pilsētas garīgo meklētāju paraugam. Jaunajā Derībā mums apgalvo: “Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot.” (Apustuļu darbi 17:11) Manā pieredzē šāda meklēšana vienmēr ir attaisnojusies un stiprinājusi manu ticību Dievam.

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Reakcija krīzes apstākļos

„Sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūkas 22:31, 32)

Mēs ar brāli spēlējāmies netālu no vecmāmiņas malkas šķūņa. Mēs abi uzvedāmies klusu un mierīgi, līdz manam brālim iedzēla dzeltena lapsene.

Viņa reakcija man šķita pavisam muļķīga, līdz dzeltena lapsene iedzēla arī man. Un nu, kas iesākumā šķita muļķīgs, tagad pārvērtās par pirmo duetu, ko mēs nodziedājām kopā ar brāli.

Mūsu reakcija krīzes apstākļos neliecina par pārmaiņām. Tā tikai atklāj, kādi mēs iekšēji visu laiku esam bijuši. Parasti krīze pasteidzina cilvēku tajā virzienā, kurā viņš jau iet. Ja jūs kāpjat kalnā un pakrītat, tad parasti jūs atradīsities soli vai divus augstāk no vietas, kur jūs pakrītat. Bet, ja kāpjat no kalna lejā un pakrītat, tad parasti jūs atradīsities dažus soļus zemāk no vietas, kur jūs pakritāt. Pakrišanas krīze vienkārši pavirza tālāk pa to ceļu, pa kuru jūs jau gājāt.

Dievs vēlas, lai mēs skaidri saprastu, ja dodamies nepareizā ceļā. Kad pienāk krīze, kas ne tikai atklāj, kādā virzienā mēs ejam, bet pat paātrina gaitu šajā virzienā, tad Dieva žēlastība var mūs apturēt, un mēs varam sākt meklēt Dieva spēku, lai izmainītu virzienu. Tomēr jebkura izmaiņa varēs notikt tikai pēc krīzes.

Tāpēc grēku nožēla uz nāves gultas notiek reti, un vēl retāk tā ir patiesa.

Nav lielākas krīzes par nāvi, kad sastopas laicīgais ar mūžīgo. Ja krīze tikai atklāj, kāds jūs esat, bet jūs nepārveido, un ja laiks vēlākām pārmaiņām vairs netiek dots, tad kā jūs varat domāt par atgriešanos uz nāves gultas kā savu pēdējo iespējo?

„Drosme, izturība, ticība un pilnīga uzticēšanās Dieva glābjošajam spēkam nerodas vienā mirklī. Šīs debesu žēlastības dāvanas tiek iegūtas gadiem ilgos piedzīvojumos.” („Kristīgie piedzīvojumi un mācības”, 188. lpp.) Lai cilvēcīgo pārvērstu dievišķīgajā, ir vajadzīgs laiks. Šeit parādās jauns Dieva mīlestības atainojums, ka Viņš atļauj pūst maziem vējiem, lai mēs ieraudzītu sevi un varētu sagatavoties nākotnes vētrām, meklējot sadraudzību ar Viņu, kuras pamatā nav bailes, bet gan mīlestība.

(Autors: Moriss Vendens)

Celt uz klints

„Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Korintiešiem 3:11)

Jēzus stāstīja par kādu gudru vīru, kurš savu namu cēla uz klints. „Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mat. 7:25) Tālāk līdzībā minēts arī kāds dumjš vīrs, kurš savu namu cēla uz smiltīm. „Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (27. p.)

Ievērojiet, ka šis nams nemainīja savus pamatus. Tas sabruka. Arī mūsu dienās ir krīzes ar vēju, plūdiem un lietu – traģēdiju, nelaimju un sāpju krīzes, kas ienāk mūsu dzīvēs. Tikai krīzes laikā atklājas, kas mēs īsti esam, un nevis tikai izskatāmies.

Kristietībā pastāv zināmas garīgās šizofrēnijas briesmas, kad cilvēks var izskatīties labs no ārpuses, bet no iekšpuses būt slikts. To mēs varam redzēt arī Jēzus mācekļu vidū – bija kāds, kurš izskatījās labs, tikpat uzticams kā pārējie, bet, kad pienāca krīze, tūlīt kļuva redzama atšķirība. Jūda spēja izdzīt velnus un dziedināt slimos. Viņš bija viens no Jēzus tuvākajiem līdzstrādniekiem. Bet, pienākot krīzei, atklājās, ka iekšēji viņš ir pavisam cits cilvēks.

Mežā jūs varat vērot kādu koku. No ārpuses tas izskatās labs, bet iekšpuse ir izpuvusi. Neviens to nezina – kamēr, vētrai plosoties, tas nogāžas zemē. Vētra nevar koku izmainīt, lai tas nebūtu sapuvis. Vētra arī neliek kokiem pūt. Vētra tikai atklāj koka patieso stāvokli.

Tā tas notiek, kad saceļas vētra. Nams nemaina savus pamatus. Nams sabrūk. Ja tas nav uzcelts uz klints pirms plūdiem, tad plūdos tas sabrūk – vienmēr. Tas ir vienkārši. Krīze nevienu nepārvērš. Ja vēlamies iegūt ticību, kas izturētu dzīves vētras, tad šī ticība jāizkopj, personīgi iepazīstoties ar Kristu, pirms uzbrūk krīze. Pastāvēs vienīgi tāds nams, kas jau pirms vētras būs nopamatots uz Klints.

(Autors: Moriss Vendens)

Minūtes – vai mirkļi?

Laiks. Vai jūs uzskatāt, ka jums tas ir pietiekamā daudzumā? Ja jūs būtu līdzīgi vairumam pasaules iedzīvotāju, tad jūs atbildētu “Nē!’’. Tomēr jūs maldītos. Mums visiem laiks ir pietiekami daudz. Patiesībā katram no mums ir identisks laika daudzums katru dienu – 24 stundas. Nav neviena, kam būtu vairāk vai mazāk.

Lielākajai daļai no mums galvenā problēma ir tajā, ka mēs esam kļuvuši “atkarīgi’’ no sava laika pavadīšanas, darot nenozīmīgas lietas. Mēs piepildām to ar uzdevumiem darbā. Mēs pavadām savu laiku sociālos medijos, tādos kā “Facebook” un “Twitter”. Mēs izmantojam to, lai vestu savus bērnus uz neskaitāmiem pasākumiem un pēcskolas aktivitātēm. Mēs pavadām laiku, vienkārši skatoties televizoru. Mēs atrodamies pastāvīgā kustībā, izniekojot dārgās minūtes un stundas.

Mēs esam atstājuši niecīgu laika rezervi savā dzīvē, tāpēc mums neprātīgi jāskrien apkārt, mēģinot visu iespiest savā grafikā. Beigu beigās diemžēl daudzi no mums ir palaiduši garām to, kam tiešām ir nozīme – attiecības.

Man jums ir 3 jautājumi apdomāšanai:1) Kā jūs pavadāt savu laiku? 2) Kā tas strādā jūsu labā? 3) Kad jūs būsiet uz savas nāves gultas, vai jūs būsiet apmierināts ar to, kā esat pavadījis savu laiku?

Nesen dzirdēju sarunu par šo tematu, un tas mani pamudināja padomāt par savu dzīvi un cik aizņemta tā šķiet. Es neuzskatu, ka Dievs vēlas, lai es būtu tik aizņemts. Es ticu, ka Viņš grib, lai es arī atpūšos un izmantoju laiku, lai dzīvi baudītu, kaut brīžiem tas šķiet ļoti grūti.

Tomēr es esmu apņēmies tikt laukā no šī “vāveres riteņa”, bieži sev jautājot, kas patiesībā ir svarīgs. Esmu darījis lietas tikai tāpēc, ka vienmēr tā esmu darījis. Esmu bijis stipri tendēts uz uzdevumiem, kas, no vienas puses, ir noderējis dažās dzīves jomās. Taču no otras puses, tas ir iedragājis dažas no manām attiecībām, jo esmu kļūdījies, nostādot uzdevumus augstāk par cilvēkiem, kas man patiesi rūp.

Tā rezultātā esmu sācis vērtēt visu, ko daru, un jautāt sev, cik nozīmīga patiesībā ir katra iespēja. Vai jūs būtu gatavi darīt tāpat?

Daudziem no mums šāds sevis izvērtēšanas process varētu būt problemātisks, iespējams, pat biedējošs. Tomēr jāuzsver ir šī patiesība – ja mēs turpināsim darīt visu tā, kā esam darījuši līdz šim, tad arī mēs saņemsim tādus pašus rezultātus, kā esam saņēmuši līdz šim.  Tas ir attiecināms arī uz to, kā mēs pavadām savu laiku.

Mūsu dienu skaits ir limitēts. Tieši tāpat kā mēs nevaram pievienot pat vienu minūti dienas 24 stundām, mēs arī nevaram pievienot kaut vienu dienu savam mūžam. Laiks ir pats dārgākais, kas mums ir. Vai jūs pievienosieties man, mēģinot “paņemt’’ iespēju robežās visu, ko spējam, no savām atlikušajām dienām, radot nozīmīgus, atmiņā paliekošus mirkļus, nevis maksimizējot minūtes? Ja mēs koncentrējamies uz minūšu piesātinājumu, tad tas mūs noved pie „mikroviļņu” attiecību izveides. Ticiet man, tas neder, it sevišķi ilgtermiņā. Mēs varam būt efektīvi lietās, ko darām, taču mums jāiemācās kļūt efektīviem mūsu attiecībās. Te veidojas mirkļi, un tie ne vienmēr rodas saskaņā ar ieplānoto grafiku.

Vecajā Derībā pie Psalmiem mēs varam atrast viedu padomu: “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Psalmi 90:12).

Autors: Džims Lange

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Atmiņas, kuras saglabājas

Pirms gada es piedalījos konferences uzņēmējiem organizēšanā. Viens no runātājiem tajā bija Pīters Heršends, atpūtas un izklaides parka ‘’Silver Dollar City’’, kurš atrodas Brensonā, Misūri štatā, ASV, līdzdibinātājs. Kamēr mēs gatavojām mikrofonu Pītera runai, kāds vīrietis no klausītāju vidus uzkāpa uz paaugstinājuma un iedeva viņam mazu dāvanu.

Klausītāju sniegtas dāvanas, it īpaši pirms runas, nav ierasta parādība. Pīters bija pārsteigts, bet, mirkli vilcinājies, atvēra kastīti. Tur bija foto albums ar daudzkrāsainām ‘’Silver Dollar City’’ tēlu un darbinieku bildēm.

Dāvinātājs paskaidroja, ka šajā albūmā apkopotas viņa ģimenes atmiņas no daudzajiem Pītera izklaides centra apmeklējumiem. Šie foto bija ģimenes pateicības apliecinājums par daudzajiem laimīgajiem brīžiem, ko viņi tika tur izbaudījuši un kas vienmēr paliks kā dārgas atmiņas.

Izrādījās, ka šis žests perfekti saskanēja ar Pītera runāto par viņa kompānijas misiju – ‘’Radīt atmiņas, kuras vērts piedzīvot vēlreiz’’. Ironiskā kārtā, pateicoties viesa izrādītajai laipnībai mūsu konferencē, paliekošu atmiņu guva runātājs pats.

Vai katra mūsu biznesa, vienalga, kādu preci vai pakalpojumu mēs piedāvājam, galvenajam mērķim nebūtu jābūt tādam kā šis – radīt atmiņas, ko būtu vērts piedzīvot vēlreiz? Darbs, ko mēs darām, var nerezultēties interesantās fotogrāfijās, taču tam joprojām vajadzētu būt tik kvalitatīvam, lai tas radītu pozitīvus attēlus atmiņā, tādus, kas saglabājas arī pēc laika.

Piemēram, kafejnīcas klients, iespējams, saglabā atmiņas par patīkamajiem aromātiem un garšām no vietējā brūvējuma, kā arī draudzīgo apkalpošanu un interesantās sarunas. Mazumtirdzniecības veikaliņa pircēji var atcerēties pieklājīgo un uzmanīgo attieksmi no pārdevējiem, kas labprāt palīdzēja tiem atrast tieši to, ko viņi vēlējās. Klients var just paliekošu pateicību pret finanšu plānotāju par pūliņiem atrisināt praktiskus jautājumus, kas ne vienmēr nes papildus ienākumus konsultantam pašam.

Saprotams, ka interesanta pieredze, kā izklaides parka ‘’Silver Dollar City’’ vizīte vai sporta pasākuma apmeklējums, var vieglāk radīt ilgstošas atmiņas, tomēr pārtikas veikals, kura pārdevēji regulāri sveicina pircējus ar smaidu un jauku sveicienu, var arī būt nozīmīgs. Vienalga, kāda ir mūsu prece vai kāds ir mūsu pakalpojums, gudri būtu radīt tādu vidi, lai pēc sadarbošanās pircēji, klienti un piegādātāji varētu secināt: ‘’Esmu priecīgs, ka veicu darījumu ar viņiem.’’

Bībelē Vecajā Derībā Salamana pamācībās 10:7 teikts: "Atcere par taisnajiem paliek svētīgā piemiņā, bet bezdievīgo vārds iznīks." Pozitīvs piedzīvojums atmiņā paliek uz ilgu laiku, slikts vai nu apzināti tiek aizmirsts vai arī atstāj negatīvu, pat rūgtu sajūtu, kas garantē klientu neatgriešanos, lai veiktu atkārtotu darījumu.

Vai atmiņas, ko jūs šodien raisīsiet savus pircējos, kļūs par svētību, vai arī tās izgaisīs?

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.