Mūsu dienišķā maize

“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” (Mateja 6:11)

“Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu.” (Lūkas 11:3)

Šo īso, vienkāršo frāzi no mūsu Kunga lūgšanas mēs bieži atkārtojam, bet ne vienmēr domājam par tās nozīmi. Iespējams, galvenā mācība lūgumā pēc dienišķās maizes ir mūsu absolūtā un pilnīgā atkarība no Dieva.

Lūgšana neaizstāj darbu, kas mums jāveltī iztikas sagādei, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs: bez Dieva nav maizes – ne dienišķās, ne kādas citas. Bez Dieva nav maizes un punkts. Mēs pilnīgi atrodamies Dieva rokā; un šīs atkarības atzīšana ir viens no mūsu ikdienas pienākumiem pret Radītāju.

Dievs savā gudrībā nesakrauj visu dzīvei nepieciešamo mūsu priekšā jau piedzimšanas brīdī vai astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Savā grēcīgumā mēs visdrīzāk ne tikai izšķērdētu mantu, bet aizmirstu arī pašu devēju. Dieva ikdienas svētības un vajadzība pēc tām mums liek vienmēr atcerēties Tēvu.

Pievērsiet vēl uzmanību vārdam “mūsu.” Jēzus nemācīja lūgt: “Dod man manu dienišķo maizi,” bet gan – “mums mūsu.” Mūsu ikdienas gājumam ar Dievu ir arī sociālā puse. Mums jālūdz dienišķā maize gan citiem, gan sev.

Katru gadu miljoniem cilvēku mirst bada nāvē, bet gandrīz tikpat daudzi mirst no slimībām, kas saistītas ar pārlieku ēšanu. Problēma nav pārtikas trūkumā, bet gan tās sadalē. Lūdzot no Dieva “mums mūsu” dienišķo maizi, mums vajadzētu atcerēties pasaules lielo vajadzību pēc sociālā taisnīguma, kuru Kristus nepārprotami ir apsolījis reiz iedibināt.