Fotogrāfijās – un darbā – ir kas vairāk nekā „pikseļi”

Tā kā man ir bijusi veiksmīga karjera fotogrāfēšanā un tā aizņem lielu daļu mana laika, es bieži vien lūkojos uz darbu un dzīvi kopumā ar fotogrāfa acīm. Piemēram, pašreizējā balstīšanās uz pikseļiem – megapikseļiem, kas ir standartmērs digitālajām fotogrāfijām.

Es nesen nopirku jaunu viedtālruni, atsakoties no vecā, kas man bija nokalpojis gandrīz trīs gadus, kas mūsdienās priekš telefona tiek uzskatīts par diezgan ilgu laiku.

Viena no lietām, kas tika uzsvērta, pārdodot manu jauno telefonu, bija tā 14 megapikseļu lielā kamera. Tagad kāds jau reklamē kameru ar 41 megapikseli. Tas izklausās iespaidīgi, taču es kā profesionāls fotogrāfs saprotu to kļūdu, ka daudzi jauc pikseļu skaitu kameras sensorā ar kvalitāti.

Šis maldīgais pieņēmums man atgādina par cīņu starp autoražotājiem 20. gs. 60. gados par to, kuram būs vairāk zirgspēki. Auto pircēji tika pārliecināti, ka jaudīgāki motori padarīja labākas vāji saražotās mašīnas. Jaudīgākie dzinēji bija skaļāki un likās spēcīgāki, taču kopumā piedāvātais transportlīdzeklis tāpat nebija pieņemamā līmenī.

Digitālā fotogrāfija kļuva par nopietnu draudu filmiņu fotogrāfijai tai pašā brīdī, kad pieejami kļuva pirmie viena megapikseļa fotoaparāti. Kopš tā laika megapikseļu skaits, kas ietekmē fotogrāfijas asumu un detalizētību, ir ievērojami pieaudzis, un šodien pat ar astoņu megapikseļu profesionālo fotoaparātu ir iespējams sasniegt apbrīnojamu rezultātu ļoti lielos izmēros.

Tomēr, ir arī citi faktori, kas ietekmē uzņemtā attēla kvalitāti – izmantotajai lēcai un fotoaparāta elektronikai ir daudz lielāka ietekme uz fotogrāfijas kvalitāti nekā megapikseļu skaitam. Vēl nozīmīgākas ir fotogrāfa prasmes un pieredze. Pat ar vislabāko inventāru cilvēks, kuram ir vāja foto kompozīcijas izjūta vai sliktas mākslinieciskās spējas, nespēs uzņemt attēlus, kas piesaistītu mūsu uzmanību.

Līdzīgi principi attiecas arī uz darba vietu. Pat ja mums ir pati jaunākā un attīstītākā tehnoloģija, ja mēs nespēsim sasniegt teicamu rezultātu, pastāvīgi neiekļausimies solītajos termiņos un attieksimies slikti pret pircējiem un klientiem, mūsu bizness piedzīvos grūtības. Tieši tāpēc man Bībelē atrodamie principi liekas tik nozīmīgi. Piemēram, Salamana Pamācībās 22:29 teikts, ka augstas kvalitātes darbs nepaliks nepamanīts: "Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm."

Citā fragmentā, Lūkas 6:31, Jēzus mums atgādina, ka labākais veids, kā izturēties pret tiem, ar kuriem mēs iesaistāmies biznesa attiecībās, ir attiekties tā, kā mēs vēlētos, lai viņi attiektos pret mums. "Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet viņiem." Jums var būt jaunākie datori un tehnoloģiskie līdzekļi, taču, ja jūsu klientu apkalpošana ir zemā līmenī, tad tam ir maza nozīme.

Es cilvēkiem saku, ka, lai uzņemtu labas fotogrāfijas, viņiem vajadzētu koncentrēties uz to, kas veido labu attēlu, un uz to, kā attīstīt savas prasmes, nevis uztraukties par to, cik megapikseļi ir viņu fotoaparātiem. Tādā pat veidā mūsu ražoto produktu un pakalpojumu kvalitāte panākumiem biznesā ir daudz nozīmīgāka nekā lepnība par to, ka īpašumā ir pati jaunākā un attīstītākā tehnoloģija.

Autors: Džims Matiss

Džims Matiss ir fotostudijas īpašnieks  Overland Park, Kanzasā, kura specializējusies komerciālo un scenogrāfisku portretu izgatavošanā. Iepriekš viņš vadīja kafejnīcu, kā arī bija Kanzasas pilsētas CBMC izpilddirektors Misūri.

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Neiespējamais nav iespējams, ja tu padodies

Cik reizes jūs darbā esat dzirdējuši kādu sakām “Mēs to nevaram izdarīt. Tas nav iespējams”? Dažreiz tā patiešām ir – klients pieprasa ko tādu, ko nevar izdarīt, iekļaujoties noteiktajā laika posmā. Vai klients grib tādu pakalpojumu, kā izpilde galīgi nav uzņēmuma kompetencē. Taču bieži vien mēs sakām, ka kaut kas nav iespējams, jo šķiet, ka tas ir pārāk liels darbs, vai mēs nezinām, vai to vispār var izdarīt, vai baidāmies, ka mēs pieliksim pūliņus veltīgi, t.i., beigu beigās izgāzīsimies.

Mans draugs Gerijs Haifilds ir sarakstījis lielisku grāmatu – “Kad “gribu” kļūst par “vajag””. Tas ir viņa stāsts par to, kā, pārvarot sliktus apstākļus, kļūt par veiksmīgu biznesa līderi – viņš nekad nezināja savu bioloģisko tēvu, un viņam bija ļoti grūta bērnība, kuras laikā nācās pat pārdzīvot šausmīgu ģimenes traģēdiju. Saskaroties ar šīm grūtībām un finansiālajām problēmām jaunā vīra un tēva statusā, Gerijs stingri apņēmās sekot līdzi ļoti drosmīgai stratēģijai, lai krasi mainītu savus apkārtējos apstākļus.

Procesa gaitā, viņš guva daudzas noderīgas mācības no dzīves, ieskaitot to, ka “neiespējamais nav iespējams – ja tu padodies”. Tas liekas vienkārši, bet tomēr ir pamācoši. Atkal un atkal cilvēki Gerijam teica, ko viņš nevarot izdarīt, piemēram, kļūt par augstākās raudzes tirdzniecības speciālistu, par uzņēmēju, par mazā uzņēmuma īpašnieku un par komerciālo aizdevumu speciālistu. Bet viņš sasniedza visus šos mērķus. Un viss tikai tāpēc, ka viņš nevēlējās ticēt tam, ka tas, ko viņš grib sasniegt, nav iespējams.

Ir ļoti daudz piemēru ar cilvēkiem, kas ignorējuši negatīvās balsis visapkārt un sapratuši, ka tas, ko cilvēki saka, ka ir neiespējams, ja nepadodas, patiesībā ir iespējams. Mikelandželo droši vien arī bija daudz kritiķu, kad viņš apgleznoja Siksta kapelas griestus. Tomass Edisons vairākkārtīgi mēģināja izgatavot spuldzīti, līdz viņam beidzot izdevās. Viņš atteicās padoties.

1943. gadā “IBM” valdes loceklis Tomass Vatsons teica: “Es domāju, ka pasaules tirgū ir vieta, iespējams, pieciem datoriem”. “Digital Equipment Corp.” dibinātājs Kens Olsons 1977. gadā teica: “Nav nekāda pamatojuma tam, lai kāds gribētu savā mājā datoru.” Taču caur uzcītīgu darbu, vīziju un inovācijām – caur saprašanu, ka neiespējamais ir iespējams, ja nepadodas – daudzi vīrieši un sievietes pierādīja to, ka kādreizējie industrijas milži ir maldījušies.

Bībelē ir tieši runāts par šo jautājumu. Tur teikts, ka ticība Dievam var padarīt “neiespējamo” par realitāti.

Mēs to nevaram izdarīt vienatnē. Fakts ir tāds, ka lielo vairumu no mūsu iecerētajiem mērķiem mēs bieži vien nevaram sasniegt tikai pašu spēkiem vien. Tie nav neiespējami, taču prasa vairāk spēka, nekā mēs spējam sevī akumulēt. Mums ir nepieciešams spēks, kas mūsos nav. "Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru" (Filipiešiem 4:13).

Mēs varam – taču tikai ar Dievu. Ja jums ir kāds liels sapnis vai mērķis, tā sasniegšana prasa vēršanos pie Tā, kas jums sniedza šo sapni. Kā Jēzus teica saviem sekotājiem: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas" (Marka 10:27).

Mums ir nepieciešama pareizā motivācija. Ir prātīgi dažreiz pajautāt sev: “Kāpēc es šo daru? Kāpēc šī sasniegšana man ir tik svarīga?” Ja mūsu iedvesma nav paštīksmināšanās, bet gan Dieva apmierināšana un godāšana, mēs varam paļauties uz Viņa dievišķo palīdzību un vadību. "Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas" (Psalmi 37:4).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Neizmērāmais cerības spēks

Jau kādu laiku es ar dažiem saviem draugiem palīdzu vietējā programmā “Adoptē skolu”. Tanī darbojoties, esmu sapratis to, cik svarīga ir cerība. Bērni, kuri ir saskārušies ar milzīgu trūkumu un grūtībām var gūt panākumus – ja viņiem kāds dod cerību.

Es nedomāju prastu “ceri uz to”, kas būtībā nozīmē to pašu, ko pasaka ar “laba vēlējumi” vai “veiksmi”. Es domāju patiesu cerību, ko var gūt, redzot reālus piemērus, cilvēkus, kas ir pārvarējuši līdzīgas grūtības, un tai pat laikā, izvirzot praktiskus mērķus un izstrādājot stratēģiju tam, kā nostādīt viņus uz īstā ceļa pretim labākai dzīvei.

Dīvainā kārtā bezcerības sajūta nav kaut kas tāds, kas piemīt tikai cilvēkiem, kas mīt “geto” rajonos vai cilvēku grupām, kas atrodas mazāk priviliģētā stāvoklī.

Arī mūsu darba vietās derētu cerība. “Gallup” nesen veiktajā aptaujā atklājās, ka tikai 30 procenti no strādājošajiem patīk darbs, ko viņi dara, un viņi to uzskata par jēgpilnu un atalgojošu. Vai jūs varat to iedomāties – mazāk nekā trešā daļa no strādājošiem šodien veic savus darba pienākumus ar entuziasmu?

Kā būtu, ja tie 70 procenti saprastu savu aicinājumu kā strādājošajiem un saņemtu cerību, patiesu atklāsmi, ka viņi var tikt vaļā no vergošanas un dusmu sajūtas, kas dominē viņu ikdienas dzīvē? Ja viņi spētu rast cerību, tad es domāju, ka lielākā daļa strādātu ar lielāku iedvesmu un produktivitāti. Tā vietā, lai būtu lieka bagāža savos uzņēmumos, viņi varētu kļūt par svarīgiem un augstu vērtētiem darbiniekiem.

Kā to panākt? Tam nav vienkārša, acumirklīga risinājuma. Dažkārt šķiet, ka strādājošie izskatās pēc kvadrātveida tapas, ko cenšas iedabūt apaļā caurumā. Viņu unikālā prasmju un talantu kombinācija vājā līmenī atbilst tiem pienākumiem, kas viņiem ikdienā jāveic. Viņi var justies pietiekoši neizmantoti vai tā, it kā kāds būtu viņiem liedzis iespēju izmēģināt jaunas iespējas, lai rezultātā augtu kā profesionālā ziņā, tā personīgā. Viņi varētu justies sprukās, tā, it kā darbs ir strupceļš, un ka nav nekāda veida, kā virzīties uz priekšu.

Pastāv dažnedažādi prasmju un personības testi un motivācijas novērtēšanas rīko, ko darba devēji var izmantot, lai novērtētu savus padotos un izzinātu to, kā maksimizētu viņu devumu uzņēmumam. Dažos gadījumos tāds darbs, kurā jūties kā strupceļā, tik tiešām tāds var būt, kas nozīmē, ka strādājošajam vajadzētu meklēt alternatīvas, kas sniegtu lielāku atalgojumu materiālā, mentālā un emocionālā ziņā.

Cilvēkiem vajadzīga cerība – pārliecība, ka nākotnē sagaidāmas labākas lietas un tās ir iespējams sasniegt. Salamana Pamācībās13:12 teikts: "Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet, ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks." Cerības trūkums var izpausties gan fiziskā veidolā, gan vēl kā savādāk.

Galu galā Jēzus Kristus sekotāji savu cerību rod Dievā, Viņa solījumu rūpēties par mums, apgādāt mūs un vadīt mūs ikkatrā dzīves aspektā pārliecināti. Dievs mums deva šo solījumu caur pravieti Jeremiju: "Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat" (Jeremijas 29:11). Kā gan mums var nebūt cerības, zinot, ka Dievam priekš mums ir īpaši plāni, un Viņš rūpīgi pie tiem strādā?

Paturot šo prātā, kāpēc, lai jūs neatrastu mirkli, lai mēģinātu rast cerību kādam jūsu darba vietā jau šodien?

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Kad grūtais veids ir vieglākais

Cilvēka dabā ir kaut kas tāds, kas liek izvēlēties to veidu, kurā ir vismazāk pretestības, t.i., vieglo ceļu, variantu, kurā jāiegulda pēc iespējas mazāk no sevis, savām asinīm, saviem sviedriem un savām asarām. Taču vēsture māca, ka tikai retos gadījumos “ātri un vienkārši” ir bijis veids, kā sasniegt ko nozīmīgu un gūtu paliekošus panākumus.

Izklaides un mākslas sfērā mēs bieži vien dzirdam par panākumiem, kas gūti “vienas dienas laikā” – persona, kas vienā dienā bija praktiski nezināma, ir cilvēks, par kuru runā visi, nākamajā dienā, piemēram, jauns aktieris titullomā kādā kinofilmā, dziedātājs, kas iekaro topu virsotnes, rakstnieks, kura grāmata gūst plašu sabiedrības atbalstu. Tādējādi viņi ātri vien pārtop slavenībās.

Taču mēs visi zinām, ka, lai gan cilvēks var kļūt no nevienam nezināma par zvaigzni viena acu mirkļa laikā, jāiegulda liels darbs, jāpārvar dažnedažādas grūtības un jāpavada ilgs laiks gatavojoties, lai būtu iespējams gūt šos panākumus “vienas dienas laikā”.

Viens no maniem draugiem, Gerijs Haifilds, ir tam lielisks piemērs. Savā grāmatā “Kad ‘gribu!’ kļūst par ‘vajag!’” Gerijs apraksta savu ļoti sarežģīto bērnību, iekļaujot tur dažus sirdi plosošus atgadījumus. Gerijs kā jauns pieaugušais cilvēks ar sievu un trīs bērniem bija nonācis sprukās – viņam bija darbs, kurā maksāja par nostrādātajām stundām, un viņš knapi iztika ar nopelnīto. Viņš gribēju labāku dzīvi savai ģimenei, un tad viņa ‘gribu’ pārtapa par ‘vajag’, un Gerijs uzsāka ambiciozu pašizaugsmes programmu.

Gerija grāmata ne tikai atainots viņa personiskais stāsts, bet arī iekļautas dažādas mācības un gudrība, ko viņš guvis gadu laikā caur savu ieguldīto darbu, apņēmību, atteikšanos padoties un Dieva svētību un gādību. Gerija ceļš bija grūts, taču viņš atteicās samierināties ar neveiksmēm un šķietami vieglāko alternatīvu uzskatīt sevi par apkārtējo apstākļu “upuri”.

Rezultātā Gerija karjera mainījās no nogurdinoša, sevi nepiepildoša manuāla darba uz lieliem panākumiem tirdzniecībā un uzņēmējdarbībā. Mūsdienās daudziem cilvēkiem, kas nāk no nelabvēlīgiem apstākļiem, sola “tiesības”, taču viņš saprata, ka viņa patiesās tiesības ir izmantot Dieva piešķirtos talantus un prasmes, lai saprastu savus personīgo un profesionālos mērķus un sapņus. Šodien Gerijs cenšas palīdzēt citiem, kas nonākuši līdzīgos apstākļos. Bībelē daudz par to rakstīts gan garīgā, gan darba izpratnē. Šeit ir daži piemēri:

Ciešanas ir tamdēļ, lai padarītu mūs stiprākus. Grūtības var veidot izturību tāda pat veidā, kā gadiem ilgi treniņi ļauj augstas klases sportistiem sasniegt pasaules līmeņa. “…mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību…” (Romiešiem 5:3-4). 

Nav tāda lieta kā “ātrs labums”. Daudzi cilvēki panākumus un atalgojumu grib gūt uzreiz un bez nekādām grūtībām. Taču bieži vien plāna izstrāde, pat ja tā prasa laiku un dažādu izaicinājumu pārvarēšanu, lai to izdarītu, var izrādīties atalgojoša pati par sevi. “Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet, ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks” (Salamana Pamācības 21:5).

Grūtības mūs veido un padara labākus. Kāpurs saskaras ar lielām grūtībām, cenšoties izkļūt no kūniņas pēc pārtapšanas par tauriņu, taču tā grūtības tiek atalgotas, kad viņš majestātiski lidinās pa gaisu. Līdzīgi smags darbs padara mūs par tiem, kas mēs esam, un par tiem, kas mēs būsim. “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma” (Jēkaba 1:2-4).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Septiņi soļi disciplinētai investēšanai

Investēšanā iemācīties to, ko vajadzētu darīt, ir relatīvi viegli. Kā saka, tā nav raķešu zinātne. Taču darīt tā, kā vajadzētu darīt, var izrādīties pārsteidzoši grūti.

Finanšu investīciju pasaulē ir viena svarīga īpašība, kas nodala labākos profesionāļus no mums pārējiem – emocionālā paškontrole. Mūsu emocijas reaģē uz ziņām un notikumiem tirgū veidos, kas liek mums darboties nepareizajā mirklī. Teorētiski, ja runa ir par akciju tirgu, ikviens no mums vēlas "lēti pirkt un dārgi pārdot", taču emocionālā ziņā ir grūti izdarīt abējādi. Pieredze rāda, ka lielākā daļa investoru dara otrādāk.

Kad tirgus sasniedz vēsturiskos augstākos punktus, mēs esam optimistiski noskaņoti un negribam neko pārdot, domādami, ka sagaidāmi vēl lielāki ienākumi. Un kad tirgus ir zemā līmenī, mūsu darbību diktē negatīvās emocijas. Pieaug bailes, mūsu nedrošības sajūta, un investori izvēlas nerīkoties nemaz.

Manā publikācijā "Sound Mind Investing" mēs nerekomendējam mēģināt pirkt un pārdot tirgus maksimuma un minimuma punktos. Mēs to pieminam tikai tāpēc, lai uzsvērtu nepieciešamību praktizēt pašdisciplīnu, lai spētu pārvarēt savas emocijas un menedžēt savu naudu efektīvi. Šeit būs daži ieteikumi tam, kā pilnveidoties šajā jomā:

Esiet pazemīgi. Saprotiet, ka "zem saules nav nekā jauna" un ka Dieva Bībelē sniegtās norādes ir sevi apliecinājušas kā praktiskas un efektīvas esam. Ir droši sekot tām prioritātēm un vadlīnijām, ko Viņš ir sniedzis mūsu aizsardzībai. Izvairieties būt vairāk pārliecināti par savām domām nekā Viņš.

Esiet apzinīgi. Redziet sevi kā atbildīgo par resursiem, ko Dievs jums devis. Saprotiet, ka pārmērīgi riski apdraud Viņa bagātību. Kā Kristus sekotājiem finanšu investīcijas nav domātas tikai mums vieniem pašiem – mums vajadzētu censties atbildīgi palielināt savus līdzekļus, lai varētu būt devīgāki.

Esiet gatavi. Savai investīciju stratēģijai izstrādājiet rakstisku plānu, kurā atspoguļojas jūsu personiskie mērķi un vēlamais riska līmenis. Saprotiet, kā viss kopā sader un kāda katrai lietai ir daļa. Tad pirkšanas un pārdošanas procesā vadieties tikai un vienīgi pēc sava plāna. Rosiniet, ne tikai reaģējiet.

Esiet prātīgi. Pārņemtība ar lielu peļņu var nest draudus. Kā teikts 1. Timotejam 6:9-10: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība...” Esiet prātīgi savās finansiālajās ambīcijās. Skaidrs, ka nekas nerada lielākus zaudējumus kā mantkārība.

Esiet dažādi. Pārliecinieties, ka jūsu plāns ir sadalīts vairākās daļās. "... sadali to pa septiņiem, pat astoņiem braucieniem, jo tu nezini, kāda nelaime var notikt virs zemes" (Salamans Mācītājs 11:2). Koncentrējot resursus vienā vai divās iespējās, var gūt lielāku peļņu, taču tāpat var arī gūt milzīgus zaudējumus. Atturoties no vēlmes koncentrēt savus ieguldījumus, jūs garantēsiet to, ka neviens zaudējums nespēs jūs izpostīt.

Esiet pacietīgi. Ņemot piemēru no Jēzus “līdzības par talentiem” (Mateja 25:14-30), kur meistars bija "ilgu laiku" prom – izstrādājiet ilgtermiņa stratēģiju, uzsverot bagātības vairošanu lēnām. Tas ļauj jums tikt galā ar augšup un lejup ejošajiem tirgus cikliem. Laiks ir spekulanta ienaidnieks un investora draugs.

Esiet atbildīgi. Parādiet savu plānu savam laulātajam/ai vai uzticamam draugam, kristietim, un pārskatiet to kopīgi ar viņu ik pa ceturksnim, lai varētu redzēt, cik uzticīgi jūs tam sekojat. Vēlme spert soļus ārpus stratēģijas tiks ierobežota, saprotot, ka viņi redzēs, cik atbildīgi jūs esat.

Šo soļu ievērošanā palīdzēs jums būt pārliecinātiem par to, ka jūs godājiet to Kungu un Viņa prioritātes, atrodot balansu starp tirgus riskiem un atalgojumiem. Kā Dievs teicis Psalmos 32:8,10: "Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci….”

Autors: Ostins Priors

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Tas nav darbs „vientuļajam reindžeram”

Mēs dažreiz dzirdam cilvēkus sakām: “Dzīve ir maratons, nevis sprints.” Un šajā izteikumā ir daudz patiesa. Vairums cilvēku īsā laika sprīdī var izskatīties labi. Pat sprintā tas, kurš ir lēnāks, var izrauties vadībā uz soli vai diviem. Taču veiksmīgu dzīvi nemēra minūtēs, stundās vai pat dienās un nedēļās. To mēra gados. Labs starts negarantē labu finišu.

Tomēr ir viens aspekts, kas neļauj pilnībā salīdzināt dzīvi ar maratonu. Maratonā skrējēji sacenšas vienatnē. Var būt tā, ka trases malā ir cilvēki, kas uzmundrina un motivē, kā arī brīvprātīgie, kas piedāvā ūdeni vai ko citu atspirdzinošu. Taču lielākoties maratonisti neatlaidīgi cīnās savrupi, cauri sāpēm cenšoties gūt prieku sasniegt finiša līniju… vienatnē.

Tomēr reālajā dzīvē neviens nesasniedz savus mērķus un negūst panākumus tikai pats saviem spēkiem. It īpaši visveiksmīgākie cilvēki. Atzīti vadītāji, fiziķi, ievērojami izgudrotāji, slavenākie sportisti un izklaides industrijas pārstāvji – viņiem visiem, iespējams, ir bijušas vīzijas un sapņi, un viņi smagi strādāja, lai izkoptu savas prasmes un talantus, taču viņiem, visu to darot, bija nepieciešama palīdzība.

Pirms vairākiem gadiem viens no populārākajiem seriāliem ASV bija “Vientuļais reindžers”. Tajā tika attēlots kāds vientuļš cīnītājs pret noziedzību, kurš bija apņēmies izlabot visu slikto un vest ļaundarus pie taisnas tiesas. Viņam bija uzticīgs kompanjons vārdā Tonto, taču vientuļais reindžers parasti pēkšņi parādījās pilsētiņā, uzveica ļaundarus, un tad tikpat pēkšņi atstāja to, nepasakot pat ardievas. Pilsētiņas iedzīvotāji tikai skatījās viens uz otru un jautāja: “Kas gan bija tas maskotais vīrs?”

Vēsture mums māca, ka mēģināt būt “vientuļajam reindžeram” biznesa un profesionālajā pasaulē ir viens no priekšnoteikumiem neveiksmei, pat nelaimei. Mums visiem vajag atbildību, administratīvo atbalstu, uzmundrinājumu un palīdzību no cilvēkiem ar pieredzi un specializētām zināšanām, kas atšķiras no mūsējām, lai galu gala mēs sasniegtu savus mērķus. Bībelē par to ir daudz runāts. Piemēram:

Spēks ir skaitā. Komandas darbs un abpusējs atbalsts ir pazīmes panākumiem jebkurā lietā. “Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm, ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ... Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.” (Salamans Mācītājs 4:9-12) “Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem…” (Ebrejiem 10:24-25)

Fokusa asināšana. Tāpat kā var uzasināt divus nažus, tos trinot vienu pret otru, arī cilvēki var uzasināt viens otru, “trinoties viens pret otru”, strādājot kopā, kas rezultātā bieži noved pie radošas un konstruktīvas mijiedarbības. “Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Salamana Pamācības 27:17)

Spēju dažādība. Mums katram ir savas unikālas spējas un talanti, un, sapludinot tos kopā, mēs varam sasniegt daudz vairāk nekā strādājot vienatnē. “Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem.” (1. Korintiešiem 12:4-6)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Izdarīt vairāk nekā likums prasa

Kā jūs attiecaties pret tiem noteikumiem un priekšrakstiem, ar ko jums darbā jāsaskaras, vienalga, vai tie būtu likumi, kas attiecas uz ļoti plašu cilvēku spektru, vai specifiski noteikumi, kas jāievēro jūsu nozarē vai profesijā?

Vai jūs tiem pakļaujaties tikai pakļaušanās pēc, izpildot visu tieši kā rakstīts un esot “likuma burta kalps”, vai jūs dažreiz ņemat vērā “likuma garu”, t.i., likuma pamatā esošo nolūku, kas dažreiz prasa vairāk no jums nekā pats likums?

Gadiem ilgi es esmu konsultējis biznesa un profesionālos vadītājus, palīdzot viņiem aptvert un saprast, kādas Bībelē atrodamās mācības ir attiecināmas arī uz tirgu ikdienā. Kad es sāku to darīt, kļuva skaidrs, ka lai nerastos bīstama situācija tā dēļ, ka mani darbi nesaskan ar manu mācīto, man vajadzēja veikt godīgu “pašvērtējumu”. Godīgi sakot, šis process var būt pazemojošs un visādi citādi nejauks, taču es jutu, ka man kā konsultantam tas ir nepieciešami un svarīgi.

Es jutos vainīgs par kādu mazu, nesamaksātu firmas parādu, kas man iepriekš piederošajam uzņēmumam bija palicis. Lai arī finansiālās saistības bija uzņēmumam un likumiskā ziņā man kā personai nebija nekādu pienākumu, Dievs skaidri atklāja to, ka Viņš vēlas, lai nebūtu nekādu pārmetumu par nevienu no mana uzņēmuma darījumiem.

Rezultātā es atradu to uzņēmumu, kuram mana bijusī kompānija joprojām bija parādā un aizsūtīju viņiem čeku par attiecīgo summu. Īpašnieki bija vairāk nekā pārsteigti – viņi bija patiesi izbrīnīti. Viņi man piezvanīja ne tikai, lai pateiktos, bet arī lai pateiktu, ka, tā kā parāds bija ticis norakstīts un noņemts no viņu finansiālajiem ierakstiem, viņi šo summu ir noziedojuši vietējai baznīcai.

Nav šaubu, ka es būtu varējis neņemt vērā šo nesamaksāto parādu. Tā bija likumiski izveidota organizācija – uzņēmums, kas vairs neeksistēja -, kas bija parādā. Tā kā tur nekādi nebija iesaistītas manas personīgās finanses, no likuma perspektīvas man nebija nekādu saistību sakarā ar šo. Tā tas bija saskaņā ar likuma burtu. Taču kā Jēzus Kristus sekotājs, kurš ir apņēmies dzīvot un strādāt godīgi, es nevarēju to izmantot kā attaisnojumu. Es zināju, ka likuma gars prasa rīkoties citādāk.

Kā es varētu runāt ar darba vadītājiem un sniegt viņiem padomus par godīgumu, ja es pats nedzīvotu saskaņā ar šiem standartiem?

Bībelē, Jaunajā Derībā, Efeziešiem 5:3, mācīts: “Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.” Dieva standarti, kā viņš to atklāj svētajos rakstos, bieži vien pārsniedz likumu, un, ja mēs gribam būt efektīvi un ticami Viņa vārda vēstneši, tad ir svarīgi dzīvot saskaņā ar to.

Man nolūks nav radīt kādā vainas apziņu. Tomēr, ja Dievs liek jums atminēties kaut ko, ko jūs esat izdarījis un ko vajadzētu vērst par labu, vai ko vajag vērst par labu, es mudinu jūs to izdarīt tik ātri, cik iespējams. Pat tad, ja tas nozīmē izdarīt vairāk nekā likums no jums prasa. Jūs to nenožēlosiet.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Nekādu nodalījumu

Daudziem no mums piemīt tendence savu dzīvi dzīvot tā, it kā tā sastāvētu no “nodalījumiem”. Mēs sadalām savas dzīves citā no citas neatkarīgās sfērās, kas retos gadījumos pārklājas, - darbā, mājas sadzīvē, hobijos un citās īpašās interešu sfērās, kā, piemēram, brīvprātīgajā darbā. “Šiem diviem nekad nevajadzētu satikties” – šķiet, ka šī filozofija ir par pamatu tam, kāpēc mēs cenšamies dažādus savus dzīves aspektus nošķirt vienu no otra.

Bet vai tā tam vajadzētu būt? Gluži kā cilvēka ķermenī orgāni, kas ikkatrs ir ar savām unikālām funkcijām, darbojas savstarpējā harmonijā, lai nodrošinātu veselību, arī mūsu darbs un mūsu pienākumi kā laulātajiem partneriem, vecākiem, vecvecākiem, sabiedrības līderiem vai vēl kādā citā ampluā, lai gan šķiet cits no cita atšķirīgi, kopumā veido to, kas mēs vispārībā esam.

Šis koncepts ir attiecināms arī uz ticību. Daudziem no mums šķiet normāli ticības un lūgšanu rakstura lietas ierobežot uz noteiktām dienām un laikiem nedēļā. Pēc dažu cilvēku domām, ticībai un darbam saistība, ja tāda vispār ir, ir niecīga.

Taču jau no tās pirmsākumiem “Pirmdienas Mannas” viena no ietvertajām domām ir bijusi tāda, ka ticība Dievam un Bībelē iekļautās mācības ir tikpat būtiskas pirmdienu rītos vai ceturtdienu pēcpusdienās, kā tās ir svētdienās. Dāgs Spada savā grāmatā “Pirmdienas rīta ateists” runā mūsu daudzu vārdā, atzīstot, ka vairākus gadus dzīvojis pēc šiem nepareizajiem pieņēmumiem: “Es sāku piekopt garīgu šizofrēniju un nodalīju savu ticību no pārējās dzīves. Es izslēdzu Dievu ārā.”

Vai jūs esat “pirmdienas rīta ateisti’’? Es biju. Vairāku gadu garumā es svētdienās apmeklēju dievkalpojumus, jutos iedvesmots, taču nākamajā dienā darbā ierados kā laikraksta redaktors un lielāko daļu laika izturētos tā, it kā Dieva nebūtu. Tad es sapratu, ka ticību nevajadzētu ierobežot uz laiku, kad, tā teikt, piepildās kaut kādi zināmi reliģiski apstākļi. Tai vajadzētu būt sasaistītai ar manu dzīvi 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā.

Es uzdūros fragmentam, kurā tieši runāts par visaptverošu Bībeles piemērošanu ikdienas dzīvei: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Timotejam 3:16-17).

Šeit tika uzsvērts “katrs labais darbs”, un es to sapratu tā, ka tas attiecas kā uz manu darbu kā žurnālistam, tā arī uz citu darbiem kā baņķieriem, finanšu konsultantiem, fiziķiem, pētniekiem, skolotājiem, pasniedzējiem, veikalu vadītājiem, ierēdņiem, direktoriem, advokātiem, grāmatvežiem, strādniekiem rūpnīcās, inženieriem, arhitektiem un IT speciālistiem.

Viens no visskaidrākajiem veidiem, kā parādīt mūsu ticību, ir caur darbiem. Jēzus teica: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5:16). Ja mums neizdodas dzīvot atbilstoši ticībai un mūsu paustajām vērtībām, tad cilvēkiem, kas mūs redz no malas, ir visas tiesības apšaubīt to, vai mēs patiesi ticam, tam, ko mēs sakām. Būt Jēzus sekotājam nozīmē to, ka mēs nemēģinām viņu ievietot kādā atsevišķā mūsu dzīves “nodalījumā”. Vai nu Viņš ir centrālā daļa it visam, vai arī Viņš nav daļa no mūsu dzīvēm vispār.

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

 

Grūtais panākumu pārbaudījums

Mēs visi esam redzējuši šo fenomenu, ka zvaigžņotie sportisti, kuri gozējas vispārējā fanu apbrīnā, uzvedas apkaunojoši, ka izklaides industrijas pārstāvji un citas slavenības nav tās jaukās un draudzīgās personas, ko var vērot TV ekrānā vai kinoteātros un, ka politiķi, kuri priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir tik pretimnākoši, attiecas augstprātīgi pret visiem, kuru viedoklis nesaskan ar viņējo.

Mēs dažreiz par tādiem cilvēkiem sakām, ka viņi slimo ar “zvaigžņu slimību”, jo viņi ir tā pārņemti ar savu slavu un panākumiem, ka tic tam, ko par viņiem raksta. Visi saņemtie glaimi ir viņos raisījuši pārliecību, ka viņi tik tiešām ir “īpaši”.

Lielākā daļa no mums turas pa gabalu no tās pompozās un uzbrūkošās attieksmes, ko rāda šīs publiskās sejas, taču pat tad, ja mēs neesam ieguvuši tādu slavenības status, var būt tā, ka mēs esam tuvu tam, lai paši attiektos šādā egocentriskā manierē.

Piemēram, jūs iegūstat atzinību, kā labākais tirdzniecības menedžeris jūsu nodaļā vai pat visā uzņēmumā. Kad visi jums sit pa muguru un saka apsveikumus, kā jūs uz to reaģējat? Jūs beidzot saņemat ilgi gaidīto paaugstinājumu, dabūjat jaunu ofisu, jaunu status un citas korporatīvās priekšrocības. Kāda ir jūsu attieksme pret darbiniekiem, kas nav tik daudz sasnieguši, kuriem, iespējams, tagad ir jāatskaitās tieši jums?

Vai iedomājieties, ka jūs esat uzaicināti sniegt runu kādā prominentā nozares sanāksmē. Jūsu runu uztver pozitīvi, un pēc tās vairāki cilvēki nāk jūs uzslavēt par jūsu lieliskajām un interesantajām domām. Vai jūs pazemīgi pieņemat komplimentus, gandarīti par to, ka jūsu teiktais, bija noderīgs klausītajiem, vai jūs sākat pie sevis domāt: “Jā, es tiešām biju labs, vai ne”?

Pirms vairākiem gadiem es biju redaktors kādam žurnālam, kam manā vadībā tika veiktas nozīmīgas pārmaiņas. Pēc tam, kad apgrozībā bija parādījušies pirmie pārlabotie izdevumi, cilvēki dažādās sanāksmēs sāka nākt man klāt, lai pateiktos par veiktajām izmaiņām. Sākotnēji es biju priecīgs saņemt atzinību, taču, laikam ejot, šie uzmanības apliecinājumi vairs nebija nekāds pārsteigums. Tad es sapratu, kādas briesmas var slēpties tanī, ka es ļauju jaukiem vārdiem ietekmēt manu ego.

Parasti kā dzīves “pārbaudījumus” mēs uztveram brīžus, kad mums nākas saskarties ar nelaimēm vai grūtībām. Pārbaudījums ir tas, kā mēs reaģējam grūtās situācijās. Taču es esmu sapratis to, ka mēs varam tikt pārbaudīti arī veiksmē un panākumos. Labklājība – tas ir labi, ja vien neliek mums piepūsties aiz lepnuma. Bībelē tas risināts šādi:

Glaimu uzbrukumu pārdzīvošana. Tieši tāpat kā milzīgā karstumā tiek apstrādāti dārgmetāli, lai tādējādi novērstu to netīrību, labi un slikti pārbaudījumi mūsu dzīvē var kalpot tam, lai mēs atklātu savus personīgus trūkumus un, cerams, tos arī novērstu. “Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.” (Salamana Pamācības 27:21)

Izvairīšanās no vēlmes pašpaaugstināties. Mēs dzīvojam pasaulē, kam rūp zīmoli un kur dominē lielveikali. Mums apgalvo, ka, lai profesionālā ziņā kāptu augstāk un apzinātos savas ambīcijas, mums ir sevi jāreklamē. “Jums ir jāpārspēj pašiem sevi, lai jūs pamanītu,” mums saka. Taču cilvēki apbrīno un respektē arī sirsnīgu un pieticīgu garu, un arī tas var palīdzēt gūt labumu. “Lai tevi daudzina kāds cits - un ne tava paša mute, kāds svešais - un ne tavas paša lūpas.” (Salamana Pamācības 27:2)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Vīzijas trūkuma aptumšotais skats

19. gadsimta 80. gados Džordžs Īstmens ieviesa procesu, ar kura palīdzību fotogrāfisko emulsiju varēja pielietot uz lokanas filmiņas. Drīz vien, lai izmantotu šīs jaunas filmiņas priekšrocības, viņš radīja vienkāršu fotoaparātu, kuru nosauca par “The Kodak”. Šī mazā kamera mainīja pasauli, dodot iespēju uzņemt attēlus ikvienam, un šis process ļāva rasties foto attīstīšanas industrijai, kas plauka un zēla vairākas desmitgades.

Gandrīz precīzi 100 gadus vēlāk viņa vārdā nosauktais uzņēmums “The Eastman Kodak Company” ieviesa digitālo fotogrāfiju. Taču šoreiz tādu vizionāru kā Džordžs Īstmens nebija. Tā vietā, lai redzētu iespaidīgu jaunu tehnoloģiju un iedomātos tās spēju stiprināt foto industriju, “Kodak” digitālos attēlus redzēja tikai kā draudu viņu pamatbiznesam – foto filmiņu ražošanai. Acīmredzot viņiem trūka vīzijas.

Šodien mēs zinām šī stāsta turpinājumu. Ne tikai digitālie fotoaparāti, bet arī modernie viedtālruņi ar iebūvētām augstas kvalitātes kamerām praktiski ir pēcteči pirmajam “Kodak” fotoaparātam. Lai arī tie ir vienkārši un viegli lietojami, digitālās fotogrāfijas radītājam neizdevās to kapitalizēt.

Dažkārt, aprakstot cilvēkus vai uzņēmumus, kas nerada vai neattīsta jaunas idejas, lietojam frāzi “gulēt uz saviem lauriem”. Taču problēmas sakne ir daudz dziļāka par to. Tam vajadzētu būt saistītam ar to, ka cilvēki ir tā pārņemti ar savu pagātni, ka nespēj vai negrib lūkoties nākotnē.

Daži no runātajiem Photoshop pasaules sanāksmē, kuru es apmeklēju, atzīmēja to, ka mūsu pagātnes sasniegumi var traucēt mums sasniegt lielas lietas arī nākotnē. Piemēram, manā nozarē lieliski fotogrāfi nespēj vien apbrīnot savas pirms 20 gadiem uzņemtās fotogrāfijas un turpina uzņemt tādas pašas vēl un vēl. Tas pats notiek arī mūzikā, vēl vienā nozarē, kurai es veltu daudz laika, – daudzi mūziķi klausās vien savas vecās dziesmas un nespēj iedomāties kaut kā cita spēlēšanu.

Citiem vārdiem sakot, mēs varam iestrēgt vecajā kārtībā un nespēt pienācīgi novērtēt to cerību un iespēju, ko nākotnei nes jauni un citādi veidi, kā kaut ko izdarīt. Es esmu ievērojis vienu pamatpatiesību jebkāda veida uzņēmumiem – jo lielāka kompānija, jo lielāka varbūtība, ka vadībai trūks iztēle un radošums, lai spētu saredzēt un novērtēt kaut ko tādu, ko viņi nav vēl darījuši.

Tas pats var izrādīties, ka ir patiesība, arī garīgā ziņā. Komforta un apmierinātības dēļ mēs bieži vien nevēlamies izmēģināt ko jaunu un kaut ko mainīt savos reliģiskajos paradumos, rituālos un tradīcijās. Mūsu skats arī var tikt vīzijas trūkuma aptumšots. Taču Bībelē Dievs ir par visu “jauno”, kā tas atklājas turpmākajos fragmentos:

Jauni cilvēki. Dievs zina to, kas mums rada grūtības, mūsu ierobežotību un mūsu vājības. Viņš vēlas mūs padarīt jaunus – cilvēkus, kas ir pilnībā „aprīkoti”, lai kalpotu Viņam un citiem. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns!” (2. Korintiešiem 5:17)

Jaunas lietas. Dievs, saprotot mūsu problēmas – mūsu kļūdas un to, ka mēs neesam perfekti, – piedāvā jaunu, savādāku nākotni. "Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu…” (Jesajas 43:18-19)

Jauni motīvi. Zinot to, ka mēs bieži vien nedzīvojam tā, kā mēs to vēlētos, Dievs piedāvā mums iespējas dzīvot priekš Viņa. „Un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:24)

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Vienmēr izstrādājiet rezerves plānu

Pirms kāda laika mēs ar manu sievu Keitiju saņēmām pārsteidzošu piedāvājumu finansiālās kompensācijas saņemšanai no kāda liela ķīmiskās rūpniecības uzņēmuma par viņu ražotā produkta nodarītajiem bojājumiem mūsu priedēm. Šī summa ne tikai nosedza mūsu patiesos zaudējumos, bet tanī ietilpa arī papildus piemaksa 15 procentu apmērā.

Ar šo žestu, ko uzņēmums varēja arī nedarīt, tas parādīja to, ka ir gatavs segt vairāk nekā koku aizvietošanas izmaksas. Tas rēķinājās ar to, ka problēma var būt radījusi mums personīgas grūtības un stresu, un piedāvāja mums sniegt gandarījumu papildus kompensācijas veidā.

Es nezinu, kādu metodi šī starptautiski pazīstamā kompānija izmantoja, lai noteiktu to, kādu atlīdzību piedāvāt, taču es zinu, no kurienes cēlies ir šis atlīdzības sniegšanas koncepts – no Bībeles.

Bībeles Vecajā Derībā mācīts: “Paziņo Israēla bērniem: ja kāds vīrs vai kāda sieva izdara kaut vienu no cilvēciskajiem grēkiem, kļūdami uzticības lauzēji Tā Kunga priekšā un uzkraudami uz sevi vainu, tad tiem būs izsūdzēt savus grēkus, ko tie darījuši, un vainīgajam jāatlīdzina viņa nodarītais zaudējums pilnā vērtībā un vēl jāpievieno viena piektdaļa, un jāatdod tam, kā priekšā viņš noziedzies.” (Ceturtā Mozus grāmata 5:6-7).

Šajā fragmentā ir atrodamas divas pamācības: Pirmā – kad tiek izdarīts kaut kas slikts un kāds cieš finansiālus vai materiālus zaudējumus, vaininiekam vajadzētu kompensēt zaudējumu tā apmērā. Otrā – bojājumi var būt lielāki nekā zaudējumu monetārā vērtība. Ja tā, tad gandarījuma sniegšanai būtu jāsniedz papildus kompensācija.

Mūsdienās sabiedrībā mēs bieži redzam, ka uzņēmumi cenšas tikt cauri ar knapu minimumu gan kvalitātē, gan klientu apkalpošanā. Tāpēc tas bija ļoti atsvaidzinoši saskarties ar kompāniju, kas ir gatava darīt vairāk par to, kas viņiem ir jādara, un pat par to, kas no viņiem tiek gaidīts.

Savā tā sauktajā “Kalna svētrunā” Jēzus saviem sekotājiem teica to, cik svarīgi ir pienācīgi atbildēt saviem ienaidniekiem. Taču Viņa sniegtās pamācības ir piemērojamas arī uzņēmumiem, kas vēlas būt droši par to, ka viņu klienti nekļūst par viņu ienaidniekiem vai problēmām:

“Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas” (Mateja 5:40-41).

Tāpēc es ieteiktu, ja jūs atklājat to, ka esat kādam izdarījis ko sliktu, pat ja rīcība ir bijusi nejauša, un jūs patiesi vēlaties kaut kā vērst to par labu, tad apsveriet reālo zaudējumu atlīdzināšanai pievienoto papildus kaut ko. Neviens nekad nevarētu teikt ko sliktu par jūsu apņemšanos izdarīt vairāk, nekā no jums tiek gaidīts.

Es esmu redzējis vairāk nekā vienu gadījumu, kad kompānijas dedzīgi cenšas pakalpot un apmierināt klientu, kuram ir izdarījušas ko sliktu, tādējādi tās ne tikai panāk to, ka klients atgriežas, bet arī gūst izaugsmi, pateicoties savai vēlmei rīkoties tā, kā ir pareizi.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Vai tas ir tā darba vērts?

Tradicionāli ASV septembra pirmajā pirmdienā tiek atzīmēti “Darba svētki”. Tiek pieminēts vīru un sievu čaklais darbs paaudžu paaudzēs, viņu prasmes un talanti, kas likti lietā ražošanā un pakalpojumu jomā, tādējādi sniedzot lielu labumu līdzcilvēku dzīvēs.

Diemžēl statistikā vēl joprojām novērojama tendence, ka lielais vairums ļaužu ir neapmierināti ar savu darbu. Dažos pētījumos atklājies, ka pat 70 procentiem no visu nodarbināto skaita, iespējams pat vairāk, nepatīk tās lietas, kas viņiem ikdienā jāveic. Viņiem darbs ir nekas vairāk kā “nepieciešams ļaunums”.

Atsaucoties uz Bībelē sacīto, var teikt, ka tas nav tas, ko Dievs pašā sākumā bija iecerējis. Bībelē, Pirmajā Mozus grāmatā, pašā sākumā, radot cilvēku, Dievs sacījis: “Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū… Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.””( Pirmā Mozus grāmata 1:26-30).

Taču pēc tā, ko sauc par “cilvēka krišanu”, darbs, ko Dievs iepriekš bija noteicis, kļuva smags. “… Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas…. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (Pirmā Mozus grāmata 3:17-19).

Šie fragmenti parāda, ka sākumā Dievs vēlējās, lai darbs būtu atalgojošs, piepildošs un viegli paveicams, taču grēka – cilvēka dumpinieciskās rīcības – dēļ darbs kļuva grūts, kaitinošs un pat mokošs.

Tad kā mēs varam tikt pāri šai sajūtai par darbu kā “nepieciešamu ļaunumu” un sākt izjust to, kā patīkamu un jēgpilnu nodarbi? Šķiet, viens no labākajiem veidiem, kā to panākt, ir atkārtoti veltot savu padarīto darbu Dievam, lūdzot viņam svētīt mūsu pūliņus un cenšoties veikt savus darba pienākumus saskaņā ar Dieva noteikumiem un standartiem. Šeit ir daži pamatprincipi, kam sekot:

Strādājiet Dievam. Mums ir tendence darbā tiekties pēc uzslavām vai censties apmierināt priekšniekus. Lai gan pēc būtības tas nav nepareizi, mūsu pamatmērķim vajadzētu būt apmierināt un godāt Dievu. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum” (Kolosiešiem 3:23-24).

Saprotiet, ka jūsu darbs ir no Dieva. Tas, kur jūs strādājat un ko jūs strādājat, nav nejaušība. Dievs ir nolicis jūs tur, kur jūs esat, darīt to, ko jūs darāt, Viņa nolūka labad. “Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas ir atkarīgs no Dieva rokas. Tiešām, kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības? Jo tādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku…” (Salamans Mācītājs 2:24-26).

Izmantojiet savu darbu kā platformu Dieva reprezentēšanai. Kā gan labāk var demonstrēt Dieva klātbūtni un īstumu, ja ne caur mūsu darbu? Tas, kā mēs uzvedamies darbā, sniedz mums tiesības aizstāvēt viņu. “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos; tomēr gan ar lēnprātību un bijību…” (Pētera 1. vēstule 3:15-16).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Kas ir jūsu patiesais priekšnieks?

Ja es jums jautātu, kas ir jūsu priekšnieks, ko jūs man atbildētu? Jūs varētu teikt “Es atskaitos valdes priekšsēdētājam (vai uzņēmuma īpašniekam)”. Kāds cits varētu sacīt “Man ir jāatskaitās valdei” vai “Mans boss ir mani klienti”.

Raugoties no funkcionālā vai praktiskā skatu punkta, šīs atbildes šķiet labas esam. Taču es drīzāk teiktu, ka jums, ja esat kristietis un darbojaties uzņēmumā vadošā amatā vai kā menedžeris, īstais priekšnieks ir Jēzus Kristus. Bībelē ir teikts, ka jūsu uzņēmuma īstais īpašnieks ir Viņš, un Viņš ir vienkārši jūs nozīmējis par vadītāju tur.

Bībelē mēs varam lasīt: “Bet, ja jums nepatiks Tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit - vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam." ” (Jozuas 24:14-16). Šis fragments parāda to, kam būtu jābūt mūsu prioritātei.

Apziņa par to, kas ir jūsu patiesais priekšnieks, var būt ļoti svarīga, pieņemot lēmumus darbā. Var būt tādi brīži, kad jūsu priekšnieks, cilvēks, nonāk acīm redzamā konfliktsituācijā ar jūsu Debesu priekšnieku. Ko jūs darīsiet, kam jūs pakļausieties, kad tā notiks? Jūs ir norīkojis Dievs, taču strādājot, jūsu laicīgā (zemes) autoritāte ir jūsu priekšnieks, cilvēks.

Tad ko jūs teiksiet savam priekšniekam darbā, ja viņš jums lūgs izdarīt kaut ko neētisku, amorālu, nelegālu vai ko tādu, kas ir pretrunā ar kompānijas pamatvērtībām? Pasaule ir pilna ar uzņēmumiem, kuros pat tādi vadošie darbinieki, kas ir kristieši, pakļaujas un dara tā, kā viņiem ir sacīts. To darot, viņi parāda to, ka viņi no cilvēka bīstas vairāk nekā no Dieva.

Un kā ir situācijās, kad jūs domājat, ka jūsu uzņēmumam vajadzētu pieņemt kādu īpašu lēmumu? Piemēram, pieņemt darbā konkrētu personu? Vai jūs esat lūdzis par to, un tad rekomendējis savam laicīgajam priekšniekam pieņemt darbā šo cilvēku? Ja viņš vai viņa pēc tam saka “Nē, mēs to nevēlamies darīt”, ko jūs darāt vai sakāt pēc tam?

Es jums ieteiktu griezties atkal pie Dieva un lūgt par šo situāciju atkārtoti, lai rastu skaidru apstiprinājumu tam, ko jūs domājat, ka Dievs no jums vēlas. Tad jūs varat atkal doties pie sava priekšnieka un teikt: “Džo (vai Džoanna), es zinu, ka mēs jau par šo runājām, taču es esmu to kārtīgi apdomājis, un man šķiet, ka Dievs vēlas, lai mēs to darītu.” Ko jums vajadzētu darīt, ja priekšnieks vai valde vēl joprojām noraidītu šo rekomendāciju?

Ja vien tas nav “dzīvības vai nāves” jautājums, jūs varat pieņemt sava priekšnieka lēmumu (pakļauties viņa kā jūsu laicīgā priekšnieka autoritātei). Taču kritiskās situācijās jūs varat izlemt, ka nevēlaties vairāk strādāt kompānijā, kas pieņemt savus lēmumus nepareizu motīvu vadīti.

Daudzām problēmām biznesā nav acīm redzama risinājuma, tomēr galvenais jautājums ir un paliek: kas ir jūsu PATIESAIS priekšnieks, un vai jūs esat gatavi nerealizēt lielu darījumu vai pamest prestižu un labi apmaksātu darbu tad, ja nespējat pieņemt sava priekšnieka gala lēmumu? Dažreiz sekošana Dievam prasa lielu zemes upuri. Tāpēc mums vajadzētu būt skaidriem par to, kas mums rūp vairāk – cilvēka vai Dieva aplausi?

Autors: Leins Kreimers

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Gaistošu atmiņu atjaunošana

20. gadsimta 50. un 60. gados, kad krāsainās fotogrāfijas sāka iztrumpot melnbaltās, ekspertiem bija zināms kāds noslēpums, ko bez viņiem zināja vēl tikai daži – krāsainā filmiņa un fotopapīrs atšķirībā no melnbaltās nebija mūžīgs. (Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es savā biznesā vairākus gadus darbojos tikai ar melnbaltajām fotogrāfijām.) Šodien, kad ir pagājuši jau 30, 40 un 50 gadi, mēs savā īpašumā varam atrast miljoniem izbalējušu foto.

Man ir gadījies redzēt vēl ne pat 20 gadus vecus izbalējušus attēlus. Par laimi zinātne mums ir devusi iespēju šīs bildes saglābt un atjaunot. Fotogrāfiju restaurācijas procesā mēs attēlu varam uzdrukāt uz papīra, kura sastāvā nav skābju, ar tādu tinti, kuras pigments turas mūžīgi. Tādējādi fotoattēls var glabāties simtiem gadu.

Atjaunojot vecas un izbalējušas fotogrāfijas, es esmu patiešām cieši saistīts ar atmiņu saglabāšanu. Tas ir kaut kas vairāk nekā vienkārši vizuālu attēlu pasargāšana no izzušanas. Taču akcentēt atmiņu saglabāšanu var arī savādāk, ne tikai caur fotogrāfijām. Šo var adaptēt arī biznesa un profesionālajai pasaulei.

Piemēram, dažreiz ir tā, ka kompānijai izdodas gūt panākumus, fokusējoties uz skaidru misiju, specifisku tirgu vai kādu konkrētu nišu tās industrijā. Taču, laikam ejot, pieaugot vēlmēm un cerībām, parādoties ambīcijām, cenšoties iekļauties termiņos, iespējams, arī lepnuma rezultātā kompānijas vadība var piemirst to, kas bijis panākumu pamatā. Tiekšanās pēc lielākas peļņas vai plašāka tirgus liek gaist atmiņām par to, kā viņi nokļuva pašreizējā situācijā un kas bija tā “sakne”.

Tā var notikt arī cilvēkiem pašiem par sevi. Savu izvēlēto karjeru uzsāk iedvesmas un cēlu mērķu pārpilni. Taču šī motivācija var piemirsties vai pat tikt nolikta malā, kāpjot pa karjeras kāpnēm. Īstermiņa ieguvumi izslēdz ilgtermiņa atmiņas.

Var izrādīties ļoti noderīgi pielikt kopējas pūles, lai saglabātu atmiņas par to, kas ir noticis darbā un profesionālajā vidē. Tieši tāpēc rakstveidā uzrakstīta misija un periodiskas vadības sanāksmes, kurās var uzdot jautājumus, kā, piemēram, “Kāpēc mēs šeit esam”, “Ko mēs vēlamies panākt”, “Kas mums ir svarīgi”, var izrādīties ļoti vērtīgi.

Arī Bībelē runāts par to, cik svarīgi ir pasargāt atmiņas no izgaišanas. Īpaši bieži izraēļu tauta no savām atmiņām pagaist ļāva miera un labklājības laikos. Šeit būs dažas mācības šajos jautājumos no Svētajiem rakstiem.

Atcerieties pagātnes uzvaras. Mēs varam kļūt tik pārņemti ar nākotni, ka nespējam pienācīgi novērtēt mūsu pagātnes triumfus. “Bet sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem.” (Piektā Mozus grāmata 4:9)

Atcerieties to, kas bijis jūsu panākumu pamatā. Laikam ejot, atmiņas var pazust, un mēs varam aizmirst tos līdzekļus un palīdzību, ko mēs saņēmām, tiekot līdz turienei, kur esam tagad. “Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, kad tavi vērši un tavi sīklopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama.” (Piektā Mozus grāmata 8:11-14)

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Vai jūs esat pienācīgi „investēts” savā darbā?

“Ja tev būtu iespēja darīt jebko, ko tu vēlies, un nauda (finansiālā kompensācija) nebūtu problēma, vai tu vēl joprojām darītu to, ko dari patlaban?”

Kad viens mans draugs pirms vairākiem gadiem pajautāja šo jautājumu, viņš mani noķēra nesagatavotu. Es labu brīdi apdomāju, ko atbildēt, līdz beidzot atzinu, ka nedarītu gan. Šī saruna aizsāka procesu, kas noveda mani pie dramatiskām karjeras izmaiņām un atvēra durvis neiedomājamām iespējām.

Tāpēc man bija interesanti, nesen lasot cita drauga rekomendēta autora bloga ierakstu. Blogeris Sets Godins ir mārketinga konsultants, uzņēmējs un orators. Viņš rakstīja par to, cik svarīgi ir izlietot savu laiku, talantu un enerģiju gudri un tā, lai tie atmaksātos. Tas saskanēja ar manu domu gājienu pirms vairākiem gadiem, kad es saņēmu šo pēkšņo jautājumu. Godins rakstīja:

“Katru dienu tu ieguldi mazu daļiņu no sevis savā darbā, un viena no lielākajām tev pieejamajām iespējām ir iespēja izvēlēties, kur šo ieguldījumu veikt. Vai projektā, pie kura šobrīd strādā? Vai arī savā priekšniekā? Vai tas ir tā vērts?”

Ja tu ieguldīsi nepareizajā vietā nedēļu vai mēnesi, tas tevi nenogalinās. Taču, 10 gadus sniedzot savu artavu tādā lietā, kas tev nerūp, vai strādājot ar kādu, kuram tu nerūpi, - tu noteikti vari labāk.”

Jāatzīst, ka mūsdienu neskaidrajā un bieži vien limitētajā darba tirgū, darba mainīšanu nevar uztvert kā kaut ko vienkāršu. Teiciens “Labāk zīle rokā nekā mednis kokā” var tikt attiecināts uz lieliem lēmumiem karjeras jautājumos. Es vienmēr esmu domājis, ka jauna darba vieta būtu jāatrod jau pirms vecās pamešanas.

Tomēr, kā jau Godins teica, tas neattaisno to, ka mēs izšķērdējam būtisku laiku no savas darba dzīves, darot uzdevumus un izpildot pienākumus, kas šķiet bezjēdzīgi un nelietderīgi.

Organizācijā, kurā es strādāju, mēs runājam ar dažādiem biznesa un profesionālās pasaules līderiem par “tiekšanos pēc aizrautības”, vienalga, vai darbā vai, ja nepieciešams, ārpus tā.  Kad mums ir iespēja darīt darbu un iesaistīties aktivitātes, kas mums šķiet aizraujošas, tas sniedz mums personīgu piepildījumu, mēs rodas apmierinājumu, kļūstam produktīvāki un vienkārši izbaudām dzīvi.

Pretēji populārajiem uzskatiem, darbs nav “nepieciešams ļaunums”. Dievs izveidoja darbu un nozīmēja cilvēkus kā tos, kam jārūpējas par Viņa izveidoto. Patiesībā Bībelē Dievs ir raksturots kā strādājošais. “Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis” (Pirmā Mozus grāmata 2:2-3). Gluži kā Dievs – tiecieties pēc aizraušanās – un tad atpūtieties.

Darbs, protams, nav viegls. Taču tas kļūst vieglāks un daudz baudāmāks ar pareizo motivāciju. Tāpēc Bībelē teikts, ka mums vajadzētu Dievam lūgt: “…un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu - to pašķir un svētī” (Psalmi 90:17). Galu galā darbs ir Dieva ideja, tāpēc vislabāk ir darīt to, ko Viņš vēlas, un darīt to tā, kā Viņš vēlas.

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

No kā jūs skrienat – un uz kurieni?

Mūsdienu drudžainajā biznesa pasaulē šķiet, ka visi kaut kur skrien, cenšoties pēc iespējas ātrāk nokļūt galapunktā. Kur jūs tā steidzaties? Vai labāks jautājums būtu – pēc kā jūs skrienat – un – no kā jūs bēgat?

Mans draugs Lens nesen sniedza runu, kurā pacēla šos jautājumus. Es viņam palūdzu atļauju aizņemties galvenos punktus no viņa runas un pielāgot tos “Pirmdienas Mannai”. Viņš savai runai bija piešķīris nosaukumus “Četras Dieva cilvēka kvalitātes”, un es domāju, ka tās attiecas arī uz “Dieva biznesa un profesionālās pasaules pārstāvi”. Pat tad, ja jūs pats sevi par tādu neuzskatāt, lasiet šo, jo šie principi ir būtiski priekš ikviena no mums.

Runa tika balstīta uz fragmentu no Bībeles Jaunās Derības, kurā apustulis Pāvils rakstīja savam māceklim Timotejam. “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” Pāvils turpina: “Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā” (1. Timotejam 6:10-12).

Šis fragments raisa četrus jautājumus, kurus vajadzētu rūpīgi apsvērt un izvērtēt ikvienam no biznesa un profesionālās pasaules vadītājiem:

No kā jūs bēgat? Mēs varam bēgt no daudzām lietām – no pagātnes neveiksmēm, no personīgajiem, profesionālajiem vai pat finansiālajiem pienākumiem, no sliktas pieredzes, no nepatīkamām atmiņām, no nervozām situācijām. Bet vai mēs bēgam no tādiem apstākļiem, kas vilina mūs pārkāpt mūsu ētikas normas vai kas ir pret mūsu pārliecību? Tāpēc Jēzus sekotāji 1. Korintiešiem 10:14 tiek pamācīti “…bēdziet no elku dievu kalpošanas,”, kas nozīmē bēgt no visa tā, kas varētu novērst no savas ticības un vērtībām.

Pēc kā jūs tiecaties? Progresējot darba vietā, mēs varam tiekties pēc vairākām lietām, lielākoties labām – pēc paaugstinājuma, pēc lielākas atbildības, lielāka ieguldījuma uzņēmuma, kur strādājam, attīstībā. Taču mēs varam arī tiekties pēc varas, amata vai īpašuma – lietām, kas raisa mūsos lepnību. Vai mēs tiecamies pēc tā, pēc kā Pāvils mudināja jauno Timoteju, pēc “…taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības” (1. Timotejam 6:11)?

Par ko jūs cīnāties? Ja mūsu ģimenes locekļi būtu briesmās, mēs visticamāk cīnītos par to, lai viņi būtu drošībā. Mēs bieži cīnāmies par nākamo pārdošanas darījumu, par nākamo klientu, par “tirgus daļu”. Bet vai mēs darām, kā Pāvils mudināja: “Cīnies labo ticības cīņu” (1. Timotejam 6:12)? Vai mēs pieturamies pie patiesības, pie savas visdziļākās ticības arī tad, ja tas no mums prasa profesionālu vai personīgu samaksu?

Pie kā jūs pieturaties? Biznesa pasaulē ir daudz lietu, pie kā pieturēties, piemēram, reputācija, statuss, ienākumi vai pat stūra ofiss, vai piešķirtā stāvvieta. Taču vai mēs esam tikpat uzcītīgi, pieturoties pie lietām, kas nav tik taustāmas, taču nepārprotami vērtīgākas? Kā Pāvils rakstīja: “Satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts …” (1. Timotejam 6:12). Pat ja mēs to darītu, kā tas atklātos ikdienas dzīvē?

Tie ir interesanti jautājumi, par ko padomāt, vai ne?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Vienmēr izstrādājiet rezerves plānu

Pirms kāda laika viens no maniem biznesa draugiem noslēdza līgumu ar lielu programmatūras izplatītāju par jaunas sistēmas uzstādīšanu viņa kompānijai. Ņemot vērā uzstādītājkompānijas seno vēsturi, tās lielumu un sniegtos solījumus, manam draugam tika garantēts, ka sešu mēnešu laikā 250 000 dolāru lielās investīcijas atmaksāsies un viņa uzņēmums strādās ar lielāku efektivitāti nekā pirms tam.

Par laimi mans draugs bija pietiekami gudrs un pieredzējis, lai saprastu, ka bieži vien, ieviešot jaunas sistēmas, var rasties un rodas neparedzēti sarežģījumi. Tāpēc tā vietā, lai pieņemtu, ka viss norisināsies gludi, bez mazākās aizķeršanās, viņš sagatavojās sliktākajam. Viņš nebija pesimistiski noskaņots. Viņš bija reālists. Kā teikts Mērfija likumā: “Ja kaut kas var noiet greizi, tad tas arī noies.”

Kad uzstādīšana tika jau vairākus mēnešus veikta, mans draugs konstatēja, ka ar sešiem mēnešiem nepietiks. Uzstādītājkompānijai nācās atzīt, ka pilnīga ieviešana varētu notikt ātrākais pēc gada.

Prātīgi darīdams, mans draugs bija turpinājis esošās sistēmas darbību kā rezerves plānu, uzturot to darbspējīgā stāvoklī, līdz jaunā sistēma strādātu ar solīto efektivitāti. Potenciālā krīze tika novērsta, jo viņš tika turējis gatavībā “Plānu B”.

Šādu pat mācību, tiesa gan citādākā veidā, guva viens cits mans draugs, strādājot kādā laikrakstā par redaktora asistentu. Kādā sestdienas rītā, strādājot pie laikraksta sākumlapām, viņu pārsteidza pēkšņi jaunumi, kas sagrieza kājām gaisām viņa visus rūpīgi apdomātos plānus.  Laimīgā kārtā tobrīd tieši līdzās bija vecākais redaktors, kurš nāca manam draugam talkā, un viņiem izdevās laikrakstu laikā nogādāt līdz iespiedmašīnām.

Vecākais redaktors bija pieradis pie tā, ka ir jāgaida neparedzamais. Viņš pamācīja arī manu draugu: “Vienmēr izstrādā plānu B.”

Mana biznesa drauga gadījumā “neparedzētais” bija tas, ka programmatūras izplatītāja pārstāvis bija uzņēmies saistības, kuras kompānija nespēja izpildīt. Lai gan bija pieņemamas garantijas, vienmēr var rasties kāds šķērslis, kas traucētu grafikam.

Tieši tāpēc Bībelē ir ieteikts būt piesardzīgiem, plānojot un gatavojoties nākotnei. Piemēram, Salamana pamācības 14:15 sacīts: "Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus."

Citā fragmentā uzsvērts, cik svarīgi ir paredzēt pēkšņus pavērsienus. “Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu” (Salamana pamācības 24:27). Citiem vārdiem sakot, nodrošinieties ilgtermiņā – vienalga, vai uzņēmuma vai mājas vajadzībām – un tikai tad fokusējieties uz zemākām prioritātēm.

Mans biznesa draugs saprata, ka, lai gan jaunā programmatūras sistēma nodrošinās ievērojamus uzlabojumus, vajadzētu būt tā, ka līdz tam kompānijas produktivitāte neciestu. Labs rezerves plāns var pasargāt no lietu nevajadzīgas dublēšanas!

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv

Pasaules uzvarēšana

„Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība.” (l. Jāņa 5:4)

Ja mēs visi uzvarētu grēku, tad noteikti izbeigtos traģēdijas, kādas piedzīvojam šajā pasaulē. Vai piekrītat? Es vēlētos uzvarēt grēku, un jūs? Mēs zinām, ka tas ir iespējams, vienīgi raugoties uz Jēzu. Arī Bībelē var atrast atziņas par grēku un kā to uzvarēt.

Dievam ir tikai viena veida uzvara pār jebkura veida grēkiem, proti, dabīga un nepiespiesta uzvara, kuru iegūst tas, kurš dzīvo Kristū. Visas piespiedu uzvaras ir mūsu pašu panākumi. Tas, ko mēs šajā gadījumā saucam par uzvaru, patiesībā tāda nav.

Bībele skaidri norāda, ka Dievam ir spēks, kuru Viņš vēlas mums dot, lai pasargātu mūs no grēkošanas. Viņš arī sagādājis piedošanu tiem, kas augšanas laikā klūp un piedzīvo neveiksmes.

Šodien mēs varam pateikties par abām šīm patiesībām. Kristus taisnība sevī ietver gan Dieva piedošanu, gan Viņa spēku uzvarēt.

Tomēr mums jāatceras, ka tas, kurš uzvar grēku, nestaigās apkārt, ar to lielīdamies, un neapgalvos, ka viņš ir bezgrēcīgs.

l. Jāņa 1:8 lasām, ka ikviens, kas saka, ka viņam nav grēka (vai grēcīgas dabas), maldina pats sevi. Tomēr tas neapgāž Bībeles patiesību, ka mēs varam uzvarēt grēku.

Vai esat kādreiz dzirdējis domu, ka jūs nekad nebeigsit grēkot, kamēr vien dzīvojat uz šīs zemes, vajagot tikai grēku ienīst, tad viss būšot kārtībā?

Vai tiešām tas būtu viss, ko Dievs no mums sagaida? Vai tas būtu jāstāsta slepkavam? Vai mums būtu jāaicina viņu censties, cik iespējams, neslepkavot pārāk daudz cilvēku un jāsaka viņam, ka, kamēr vien viņš ienīdīs to, ko viņš dara, viss būs kārtībā, jo tas ir viss, ko Dievs no viņa sagaida? Vai to pašu ieteiksim arī zaglim, dzērājam un laulības pārkāpējam?

Vai šādai izpratnei vajadzētu sniegt mums mierinājumu, jo mūsu grēki izskatās tik “mazi”?

l. Jāņa 5:4 atrodam vienu no galvenajiem faktoriem grēka uzvarēšanā: „Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība.” Kad saprotam, ka ticība ir blakusprodukts personīgām ticības attiecībām ar Jēzu, un ka ticība ir uzticēšanās kādam, kuru pazīstam kā uzticamu, tad kļūst skaidrs, ka ceļš pretī uzvarai ir pieaugošā sadraudzībā un tuvībā ar Kristu. Šis ir tas ceļš, kuru Viņš izmanto, lai vadītu mūs līdz patiesai paklausībai.

Autors: Moriss Vendens

Pastāvīgi raugies uz Jēzu

„Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pētera 5:8)

Viena no iemīļotākajām sātana metodēm ir bez žēlastības sist kā ar rungu pa muguru, atgādinot par mūsu neveiksmēm, nepilnībām un kļūdām. Šādai rīcībai, protams, viņam ir daudz iemeslu. Pirmkārt, kad esam vainīgi, mēs jūtamies nožēlojami, un viņš priecājas darīt mūs nožēlojamus.

Otrkārt, ja viņam izdodas noturēt mūsu uzmanību uz kļūdām, tad droši vien mēs pieļausim vēl vairāk kļūdu, jo esam novērsuši uzmanību no Jēzus.

Un, treškārt, ja viņam izdotos padarīt mūs tik mazdūšīgus, ka bezcerībā atsakāmies no jebkādām attiecībām ar Kristu un pat necenšamies vairs būt kristieši, tad viņš ir sasniedzis savu lielo mērķi.

Kad vien mēs novēršam skatu no Kristus, velns tūlīt liek mums domāt tikai pašiem par sevi. Ja jūs visu dienu esat pavadījuši kopā ar Kristu, un tikai uz dažām minūtēm zaudējāt pašsavaldīšanos un izmetāt cepešpannu pa virtuves logu, kas paliks jūsu prātā dienas beigās?

Un kādu uzvaru jūs vairāk atcerēsities? Vai to, kuru guvāt, kad bijāt ar Kristu un kārdināšana šķita tik pretīga un atbaidoša? Vai to, pret kuru cīnījāties trīs dienas, vēlēdamies jau bezcerībā padoties, tomēr uzvarējāt, jo sapratāt, ka padošanās būtu kļūda?

Uzvara, kas nāk no iekšienes, ir vienīgā īstā uzvara. Ja grēks mums šķiet jauks un patīkams, tad iekšēji mēs jau esam grēkojuši, vienalga, vai ļauno darbu izdarījām vai ne. Ja to saprotam, tad mums jāatzīst, ka uzvara, par kuru cīnījāmies trīs dienas, visdrīzāk bija tikai ārēja, bet ne īsta uzvara.

Tomēr mēs to atceramies labāk, nekā tās neapzinātās, patiesās uzvaras, kuras guvām, kad skatījāmies uz Kristu.

Lūk, kāpēc nekad nav droši par kristīgo pieaugšanu spriest pēc saviem darbiem. Ja novēršam skatu no Jēzus un pievēršam to sev, mēs neizbēgami tiksim pārvarēti vai nu ar lepnumu, vai mazdūšību – atkarībā no mūsu uzskatiem par sevi. Bet, ja pastāvīgi skatāmies uz Jēzu, domājam, runājam par Viņu un Viņa mīlestību, arvien vairāk paliksim Viņā, un „katrs, kas paliek Viņā, negrēko”.

Autors: Moriss Vendens

Kas noticis ar klientu apkalpošanu?

Vai atcerieties laiku, kad labiem uzņēmumiem raksturīga bija “klientu apkalpošana”? Mazumtirgotāji kā Džeimss Penijs un Sems Voltons saprata, ka viņu lielākā bagātība bija viņu klienti, un apņēmīgi centās izdabāt to vēlmēm. Taču 21. gadsimtā šī filozofija kaut kādā veidā šķietami ir pazudusi.

Bija laiks, kad tirdzniecības pārstāvji varēja būt kaitinoši, nemitīgi spietojot ap potenciālajiem pircējiem, taču tagad brīžiem ir bez maz vai jāsūta izmeklētāju vienība, lai nepieciešamības gadījumā atrastu kādu darbinieku. Bieži vien, pat ja esi nolēmis iegādāties preci, ir jāapskraida viss veikals, lai atrastu kādu, kas jūs varētu pie kases apkalpot.

Pirms dažām nedēļām es nopirku dārgu spuldzīti, lai nomainītu to, kas mūsmājās virs plīts bija izdegusi. Pagājušonedēļ izdega arī tā. Tāpēc es devos uz tehnikas veikalu, lai apmainītu to pret citu. Taču, kad es atgriezos mājās un atvēru iepakojumu, es konstatēju, ka jaunā spuldzīte ir ieplīsusi trīs vietās.

Tad nu man nācās atkal iet uz šo viscaur valstī atrodamo pazīstamo tehnikas veikalu un nopirkt vēl vienu spuldzīti, šoreiz tādu, kura nebūtu ieplīsusi. Taču arī šī nestrādāja. Spriežot pēc skaņas, ko varēja dzirdēt pakratot, kaut kas iekšā bija saplīsis. Man vajadzēja trīs reizes, lai beidzot iegūtu funkcionējušu spuldzīti, ar ko nomainīt nederīgo.

Pēc tam man netika piegādāts nacionālais laikraksts, kuru es abonēju un kuru parasti saņēmu reizē ar reģionālo avīzi. Es piezvanīju izplatīšanas nodaļai un saņēmu standarta atvainošanās frāzes. Man teica, ka izdevums noteikti tiks piegādāts līdz trijiem pēcpusdienā. Es to tā arī nesaņēmu!

Mēs bieži lasām par grūtībām mazumtirdzniecības industrijā, atsaucoties uz sarūkošiem pārdošanas apjomiem. Tajā pamatā tiek vainoti internetā izdarītie pirkumi. Vai tas ir kāds pārsteigums, ja mazumtirgotāji ir samazinājuši savu klientu apkalpošanu līdz praktiski nekam un internetā mēs saņemam tikpat personisku attieksmi kā veikalā?

Penijs un Voltons savus biznesus izveidoja uz neviltotu rūpju un interešu par saviem klientiem pamata. Viņi vēlējās būt pārliecināti, ka klienti jūtas novērtēti un vajadzīgi. Viņi bija ticīgi vīri, kuri rada motivāciju tādos Bībeles fragmentos kā “visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem” (Mateja 7:12) un “Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Filipiešiem 2:3-4).

Mūsdienu biznesā, pretstatā bibliskajam pasaules uzskatam, izvēlas īstermiņa stratēģiju, kas balstīta uz peļņas iegūšanu. Klienti drīzāk tā vietā, lai justos kā svarīga tirgus sastāvdaļa, jūtas kā liellopi šajā konkurējošajā un “rīkļu griešanas” vidē.

Patiesībā Dievs mums ir parādījis vislabāko piemēru. Viņš pielietoja “klientu apkalpošanas” attieksmi, cenšoties samierināt dumpīgo cilvēci ar Sevi. Romiešiem 5:8 rakstīts: “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” Un Jēzus Marka 10:45 teica: “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”

Ja tas nav galvenais klientu apkalpošanā, tad kas ir?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Kuru jūs esat uzģērbis?

“Kuru jūs esat uzģērbis?” Vai šis jautājums neizklausās dīvains? Tā ir, ja vien tu neesi slavenība, kura pirms kāda liela izklaides pasākuma, kā, piemēram, Akadēmijas vai “Grammy” balvu pasniegšanas ceremonijas, iet pa tā saukto “sarkano paklāju”. Tad mēs saprotam, ka šis jautājums jāsaprot kā “Kura dizainera modelēto apģērbu jūs esat šobrīd uzvilcis”. Atbildē mēs dzirdam virkni apģērba dizaineru, kuriem lieliski padodas uzlabot cilvēku ārējo izskatu, ar saviem skaistajiem tērpiem aizsedzot viņu nepilnības.

Tas nav nekāds nesens fenomens. Piemēram, Renesanes laikā tika izšķērdēti lieli līdzekļi, rīkojot kostīmu balles, kurās smalko aprindu ļaudis ieradās elegantās maskās un sarežģītos tērpos, kuri bija atstrādāti līdz pēdējai niansei. Vairumam cilvēku piemīt kopēja vēlme paslēpt sev aiz tērpiem, lai tādējādi maskētu savu patieso identitāti. Pat tādiem izdomātiem supervaroņiem no komiksu grāmatām, kā, piemēram, Supermenam, Zirnekļcilvēkam un Betmenam, ir savi īpaši tērpi.

Apģērbšanās, lai no kaut kā noslēptos, šķiet, ir dziļi iesakņojusies mūsu kolektīvajā psihē. Bērni atbrīvojas, spēlējot “pārģērbšanos”. Mums ir patīkami, kad cilvēki, ko mēs pazīstam, mūs nepazīst mūsu izvēlētā apģērba dēļ. Es atceros, kad pirms vairākiem gadiem es strādāju uzņēmumā, kurā daļa no mana darba bija ietērpties govs kostīmā un apmeklēt publiskus pasākumus. Tā kā neviens nespēja mani atpazīt, es varēju uzvesties kā āksts un justies pilnīgi brīvs.

Darbā “tērpi” var palīdzēt mums gūt panākumus. Pirms vairākiem gadiem lielos apjomos tika pārdota grāmata “Apģērbies panākumiem”, kurā biznesa un profesionālās pasaules cilvēkiem sniegti padomi, kā izvēlēties un uzvilkt apģērbu, lai iespaidotu to, kā kolēģi un klienti pret viņiem attiecas. Pienācīga izskata standarti ir ievērojami mainījušies, taču mums vēl joprojām ir tendence vērtēt cilvēkus pēc tā, kā viņi izskatās no ārienes.

Pat Bībele to apstiprina. Pirmajā Samuēla grāmatā 16:7 teikts: “… Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi."

Šajā vienkāršajā fragmentā pateiktas divas svarīgas lietas. Viens ir tas, ka bieži vien mūs var piemānīt cilvēku ārējais izskats, jo mēs nespējam saskatīt viņu iekšējos motīvus vai dzirdēt viņu domas. Kā teikts parunā: “Izskats var būt maldinošs.” Otra lieta ir tā, ka, lai gan mēs varam paslēpt sevi no citiem cilvēkiem, Dievs tāpat mūs spēj redzēt cauri mūsu “tērpiem”, un Viņš saprot, kas mēs patiesībā esam. Tāpēc Salamana Pamācībās 16:2 teikts: “Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.”

Taču jautājumam “Kuru jūs esat uzvilcis” ir vēl viens aspekts, par kuru lielākā daļa no mums pat neiedomājas. Svētajos rakstos minēts, ka pēc tam, kad mēs nomirsim, mums būs tiesas diena, kurā mēs dzirdēsim “Kuru jūs esat uzvilcis” līdzīgu jautājumu. Ja mēs atbildēsim “labos darbus” vai “labus centienus”, tad Bībelē teikts, ka ar to nebūs pietiekami. Tai dienā pieņemts būs tikai viens “tērps”. Turpinājumā es paskaidrošu.

Vienā fragmentā no Galatiešiem 3:26-28 teikts: “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”

Citā pantā mums teikts: “jums jāatmet vecais cilvēks…, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22-24) Ir atrodami daudzi līdzīgi fragmenti, taču katrs no tiem apstiprina, ka tad, kad mēs stāvēsim Dieva priekšā un gaidīsim savu spriedumu, vienīgi tērpšanās Jēzū Kristū, drānās, ko Viņš ir darinājis priekš mums, nesīs dievišķo atzīšanu. Kuru jūs būsiet apģērbis tajā īpašajā dienā?

Autors Lens M. Allens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

Kas paliek pāri: patiesais vadītāja pārbaudījums

Ja 100 uzņēmējiem lūgtu atbildēt uz jautājumu, kā, viņuprāt, varētu raksturot labu vadītāju, tad visdrīzāk varētu dzirdēt 100 citu no citas ļoti atšķirīgas atbildes. Taču šķiet, ka labāko vadītāju pazīme ir paliekošs mantojums, kura efekts jūtams vēl labu laiku pēc viņu aktīvās darbības beigšanas.

Ar spēcīgu raksturu apveltīti, apņēmīgi un mērķtiecīgi vadītāji spēj “lietas paveikt”, ar sava gribasspēka palīdzību pārvēršot vīzijas un sapņus realitātē. Taču labāks veids, kā “izmērīt” vadību parādās tikai pēc tam. Tas, cik labi vadītāji ir spējuši menedžēt savus pakļautos, atklājas pēc tam, kad viņi jau ir aizgājuši prom; to nosaka pēc atlikušā.

Savā lieliskajā grāmatā “No laba uz izcilu” Džims Kolinss apgalvo, ka paši labākie vadītāji “vēlas redzēt, ka nākamajā paaudzē viņu kompānijas darbojas vēl veiksmīgāk, apzinoties, ka lielākā daļa cilvēku nezinās to, ka panākumu sakne ir atrodama tieši viņu pūliņos.”

Kolinss arī aprakstīja “ne-tik-izcilus” vadītājus. Viņš teica: “…uztraukdamies par savu pašu reputāciju pašlabuma dēļ, (viņiem) bieži vien neizdodas uzvadīt uzņēmumu uz panākumu ceļa arī nākamajā paaudzē. Galu galā – kas gan var būt labāks apliecinājums tava paša labumam, kā tas, ka viss izjūk pēc tavas aiziešanas?”

Ir interesanti padomāt par to, kā divu ikonisku vadītāju aiziešana ietekmēja viņu dibinātos modernos uzņēmumus. Stīvs Džobss, kompānijas “Apple” līdzdibinātājs, nomira 2011. gada oktobrī. Viņa vīzija, kreativiāte un personīgā pievilcība palīdzēja “Apple” tapt par visinovatīvāko sava laika uzņēmumu. 80. gadu beigās, kad Džobss pameta “Apple”, kompānija piedzīvoja varenu klupienu, līdz viņš pēc vairākiem gadiem atkal atgriezās.

Kopš Džobsa nāves “Apple” atkal ir nācies piedzīvot zināmas grūtības, un daži eksperti spriež, vai tā spēs atgūt to stāvokli, kādā tā bija Džobsa laikā. Vai tā joprojām būs “veiksmīga arī nākamajā paaudzē”?

Šis nav domāts tāpēc, lai noniecinātu Džobsa sasniegumus, taču ne visiem vadītājiem ir vienāds iespaids ilgtermiņā.

1982. gadā Als Noivarts, vizionāri domājot, laida klajā valsts pirmo nacionālo laikrakstu “USA Today”. Laiks pierādīja, ka tam tirgus jau bija gatavs, un viņam izdevās vairot savu kapitālu, izmantojot jauno tehnoloģija, kas atviegloja laikrakstu publicēšanu viscaur ASV, no viena krasta līdz otram. Kad Noiharts pirms vairākiem mēnešiem 89 gadu vecumā nomira, viņa mantojums jau bija gatavs. Pēc viņa aktīvās darbības beigšanas “USA Today” bija nostiprinājies kā laikraksts, medijs un komunikāciju institūcija, kas tieši atbilda aprakstam “veiksmīgāks arī nākamajā paaudzē”.

Bībelē atrodami neskaitāmi piemēri “nākamās paaudzes ” domāšanai. Mozus nodeva stafeti Jozua, un Elija nodeva savu apmetni Elīsam. Vislabākais piemērs ir Jēzus Kristus, kurš nodeva Savu misiju mazai grupiņai mācekļu. Šodien neskaitāmi miljoni ir kļuvuši par uzticīgiem Jēzus sekotājiem.

Salamana Pamācībās 29:18 teikts: “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības!” Jēzus Saviem sekotājiem deva vienkāršu vīziju: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas,… tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis…” (Mateja 28:19-20) Redzams, ka viņi bija uzticīgi savam aicinājumam, un viņu misijas panākumi stiepjas cauri jau neskaitāmām paaudzēm.

Vai vadītāji tavā darbā veido un modelē savu vīziju tā, lai to varētu izmantot arī nākamās paaudzes?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.