Žāvētas plūmes un mīlestība

“Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” (Jāņa 15:9)

Kādam skotu zēnam ļoti negaršoja viņu tautas tradicionālais ēdiens – žāvētas plūmes, neskatoties uz mātes biežajām pamācībām par to, cik tās ir veselīgas. Kādu vakaru māte saldajā ēdienā atkal pasniedza žāvētas plūmes, un mazais zēns sadumpojās.

Vispirms māte centās pierunāt, tad lūdzās. Bet zēns sēdēja sakniebtām lūpām, sakrustojis rokas sev priekšā. Beidzot māte izmisusi sacīja: “Dievs būs ļoti dusmīgs, ja tu neēdīsi šīs plūmes!” Tomēr zēns joprojām atteicās tās ēst, un māte viņam lika doties gulēt.

Ar taisnās dusmās sarauktu seju māte viņu apsedza un izgāja no istabas. Drīz ārā sākās pērkona negaiss. Aiz loga uzplaiksnīja zibens, nogranda pērkons, un lietus plīkšķēdams sitās pret jumtu. Mātes sirds nebija mierīga; viņa pavēra dēla istabas durvis un ieraudzīja, ka gultā zēna nav. Puika stāvēja pie loga un vēroja negaisu. Ieraugot mātes bažīgo seju, zēns ar izbrīnu balsī čukstēja: “Vai tiešām jāceļ tāda brēka par kaut kādām nieka žāvētām plūmēm?”

Mēs varam pasmaidīt par šī zēna komentāriem, uzjautrināties par to, ka viņš neizprot Dievu. Tomēr ir ļoti iespējams, ka mēs ciešam no līdzīgas problēmas. Arī vissirsnīgākie kristieši var uzskatīt, ka viņu grēki liek Dievam kļūt dusmīgam.

Šis skatījums uz Dievu balstās uz bailēm, nevis mīlestību. Kad mūsu kristīgā pieredze ir balstīta uz bailēm, kristīgajā dzīvē ir ļoti maz patiesa prieka un garīga spēka. Bet ir kāda cita pieeja, un tā visu maina. Svētie Raksti mums māca: “Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8) “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību.” (Jeremijas 31:3) “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes.” (Jēkaba 1:17)

Dievs ir labs; Viņš dara labu un vēl tikai labu arī mums. Mūsu grēki nesadusmo Dievu. Tie Viņu dziļi sāpina. Viņš nedusmojas uz mums, kad mēs grēkojam. Viņš dziļi skumst par mums, jo grēkojot mēs sevi iznīcinām. Grēkojot mēs atgrūžam “dzīvību un pārpilnību”, ko Viņš mums piedāvā (Jāņa 10:10).

Viena no spēcīgākajām motivācija dzīvot dievbijīgu dzīvi ir atziņa, ka mīlošais Dievs, kurš atdevis savu dzīvību par mums, ir sāpināts, ja mēs novēršamies no šīs mīlestības un pievēršamies kādam lētam surogātam, jeb grēcīgam priekam. Tāpat, kā tas būtu ar mīlošu māti vai tēvu, Viņu dziļi sāpina mūsu pašiznīcināšanās, ko nes nepaklausība. Viņa vēlēšanās ir, lai mums būtu patiesa un paliekoša laime.

Ja pat Viņa mīlestība nespēj mūsos uzturēt ticību, tad to nespēs nekas.