“Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja 5:44,45.)
Bērnībā es ziemā kopā ar citiem bērniem labprāt pavadīju laiku uz ledus, slidojot. Mēs darījām tā: vairāki slidotāji nostājās viens aiz otra, sadevās rokās un tad devās uz priekšu – aizvien ātrāk un ātrāk. Laimīgs bija tas, kurš atradās rindas beigās, viņam pašam nebija jāpūlas; turies tik pie priekšā esošā bērna jakas stērbeles! Un tad, kad bija uzņemts vislielākais ātrums, man patika atlaist rokas un brīvi slīdēt pa ledu tālu, tālu. Tā tik bija brīvības sajūta!
Līdzīgi ir ar piedošanu. Aizvainojums tev liek riņķot pa vienu un to pašu apli. Un tu no tā nevari atbrīvoties, kamēr neesi piedevis. Piedodams tu kļūsti brīvs.
“Bet,” tu varbūt iebildīsi, “Anna man nodarīja pāri, kāpēc lai es viņai piedotu? Viņa to nav pelnījusi. Viņa to nav pat lūgusi!”
Patiesībā ļaunums, ko tu pats sev nodari nevēlēdamies kādam piedot, parasti ir daudz lielāks par to ļaunumu, ko šis kāds tev ir nodarījis. Nepiedodams tu vari pa īstam saslimt. Var jau būt, ka šis cilvēks neko nenožēlo un piedošanu nepelna, bet vai gan tādēļ būtu jācieš tev? Vai gan tu neesi pelnījis piedot un kļūt brīvam?
Piedodoši cilvēki ir laimīgāki un veselīgāki. Piedodot tu negatīvās emocijas, piemēram, dusmas, aizstāj ar pozitīvām jūtām – mīlestību, prieku un mieru. Piedošana no tavas puses prasa drosmi, tomēr pēc tam tu jūties daudz labāk.
Dusmas, naids, skaudība, skumjas un citas negatīvās emocijas novājina imūnsistēmu un var izraisīt saaukstēšanos, vēdersāpes un vēl nopietnākas slimības.
Dažkārt tev ir jāpiedod sev pašam. Vai tev nav gadījies izdarīt ko muļķīgu, un pēc tam veselu nedēļu par to uz sevi dusmoties? Labāk lūdz piedošanu, piedod un esi brīvs Debesu Tēva bērns!
