Vīrietis bez smokinga

„Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? — Bet tas palika kā mēms.” (Mateja 22:11 12)

Vai esat pamanījuši, ka kāzās, lai cik rūpīgi plānotās, parasti pēdējā brīdī notiek kādi negadījumi? Reiz ar draugiem apmainījāmies stāstiem par kāzām (visnotaļ izklaidējošs pasākums!), un viena sieviete pastāstīja atgadījumu, kuru bija redzējusi.

Viss bija gatavs LIELAJAM NOTIKUMAM — līgavas māsu kleitas, medusmēneša plāns, svinības un tā tālāk. Līgavaiņa vedējiem bija noņemti mēri smokingiem, tie jau bija sagatavoti un aizvesti uz baznīcu. Nekas netika atstāts likteņa ziņā.

Bet iedarbojās Mērfija likums. Kad līgavaiņa vedēji ieradās, lai pārģērbtos savos smokingos, viena smokinga trūka. Viens no tiem bija aizmirsts darbnīcā. Todien bija svētdiena, un darbnīca bija slēgta. Ko darīt? Kāds palūkojās apkārt, īpašu uzmanību pievēršot līgavaiņa vedēju augumiem, un veica ātrus aprēķinus. Un tā, laulības sākās laikā, divi līgavaiņa vedēji aizveda līgavas un līgavaiņa vecākus un vecvecākus uz viņiem paredzētājām vietām. Šie puiši paveica savu darbu un pazuda.

Pēc īsas pauzes sākās kāzu procesija, tad — laulību ceremonija. Pēc tās atkal bija neliela pauze, tad divi līgavaiņa vedēji pavadīja viesus ārā no baznīcas.

Šī sieviete stāstīja, ka pasākuma laikā dievnama palīgtelpās visu laiku esot sēdējis kāds vīrietis apakšveļā, bet nekad viens un tas pats.

Arī Jēzus līdzībā par kāzu svinībām ir pārsteiguma elements. Patiesībā tajā ietverta pat vesela virkne pārsteigumu. Ķēniņš sarīko lielas viesības, bet uzaicinātie neierodas. Sadusmots viņš pavēl kalpiem doties uz pilsētu un atvest visus, labus vai sliktus, kurus vien ierauga. Tad ierodas pats ķēniņš un novērtē apstākļus. Viens cilvēks izceļas: viņam mugurā nav ķēniņa sagādātā smokinga. Un viņš tiek izraidīts.

Mēs visi esam aicināti uz lielajām kāzām. Mēs tajās īsti neiederamies, bet tomēr esam ielūgti. Mēs nezinām, ko vilkt mugurā, bet Ķēniņš mums katram ir sagādājis tērpu — katram atbilstošo lielumu! Bībele saka, ka šis „smokings”, kas mums dod iespēju pilntiesīgi piedalīties lielajās Debesu svinībās, ir Kristus taisnība, Viņa nopelns. Tā ir Viņa dāvana mums.

(Autors: Viljams Džinsons)

Viss un visos — Kristus

„Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas — Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes.” (Efeziešiem 1:10)

Kādas dievbijīgas sievietes Bībeles priekšlapā izlasīju ierakstu, kas liecina par viņas mīlestību pret Jēzu un kuru viņa pati dēvēja par „viss un visos — Kristus”:

Viņš ir mana augšāmcelšanās un dzīvība (Jāņa 11:25).

Viņš ir patiesība, kas mani šķīsta (Jāņa 14:6).

Viņš ir mans ceļš, pa kuru man jāiet (Jāņa 14:6).

Viņš ir mans Kungs, kurš valda (Jāņa 20:28).

Viņš ir mans Skolotājs, kurš pamāca (Atkl. 3:2).

Viņš ir Sakne, no kuras es izaugu (Atkl. 22:16).

Viņš ir mans Gans, kas mani vada (1. Pēt. 5:4).

Viņš ir Dzīvais Ūdens, kas remdē manas slāpes (Jāņa 7:37).

Viņš ir Debesu maize, kas apmierina manu dvēseli (Jāņa 6:48).

Viņam ir balts tērps, ar kuru mani apsegt (Jes. 61:10).

Viņam ir ēdiens, ar kuru mani spēcināt (Jāņa 4:32).

Viņam ir zāles, lai mani atjaunotu (Jer. 30:17).

Viņš ir mana Gaisma, kas mani vada (Jāņa 1:9).

Viņam ir zelts, ar kuru mani darīt bagātu (Atkl. 3:18).

Viņam ir vīns, ar kuru mani iepriecināt (Ps. 104:15).

Viņam ir taisnība, ar kuru mani attaisnot (Rom. 5:17).

Viņam ir žēlastība, ar kuru mani glābt (Lūkas 4:22).

Viņam ir žēlastība, ar kuru mani uzturēt (Ebr. 4:16).

Viņam ir svētība, ar kuru mani kronēt (Ps. 146:5).

Viņš ir mana Dziesma, kas mani iepriecina (Ps. 40:4).

Viņš ir mans mierinājums ciešanās (Ps. 34:19).

Viņš ir mans drošais glābiņš no ienaidniekiem (Ebr. 6:18).

Viņš ir mans Pravietis, kurš atklāj nākotni (Ap. d. 3:22).

Viņš ir viss (Efez. 1:10).

(Viljams Džonsons)

Ķēniņš bez kroņa

„Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mateja 2:1,2)

Šis ķēniņš, kuram nav kroņa, sēž zaļā pakalnā — gluži kā savā tronī. Ap Viņu pulcējas ļaužu masas — vienkārši ļaudis, trūkumcietēji, zvejnieki un zemnieki. Un Viņš sāk uzrunu — teiktais ir pārsteidzošs, pat satraucošs — tiek izklāstīti Viņa dibinātās valstības principi.

Par spīti ārējam izskatam, Viņš tiešām ir Ķēniņš! To skaidri norāda Matejs, kurš visu notikušo ir atainojis un atstāstījis Viņa vārdus. Viņa rakstītā evaņģēlija ievadā sacīts: „Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata” (Mat. 1:1), un viņš dara zināmus Jēzus radurakstus līdz pat Izraēla slavenajam ķēniņam Dāvidam. Un tikai Matejs ir minējis, ka, Jēzum piedzimstot, no austrumiem ieradās gudrie, taujādami: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš?” (Mat. 2:2), kas, protams, piesaistīja cita ķēniņa, varenā Hēroda, uzmanību.

Jūdu Ķēniņš nepiedzima pilī, bet kūtī. Viņš negulēja karaliskā šūpulī, bet silītē. Viņu neielenca galminieki, bet dzīvnieki. Ironija augstākajā pakāpē: neviens ķēniņš nebija nācis šai pasaulē tik lielā pretrunā ar gaidīto.

Viņš bija ķēniņš bez kroņa. Vienīgais kronis, kuru Viņam uzlika, bija naidpilno romiešu izveidotais, mocīšanai domātais ērkšķu vainags. Tomēr Viņš valkāja kroni, kas nebija darināts no zelta un dārgakmeņiem, bet kuram bija daudz lielāka vērtība. Viņa kronis bija mīlestība un žēlastība.

Tie, kuri meklēja ķēniņu ar ierasto kroni, palūkodamies uz šo Dāvida dēlu, redzēja vienīgi zemnieku. Tie neuztvēra nopietni Viņa teiktos vārdus, neļāva Viņa līdzjūtībai un brīnumiem sevi aizkustināt. Viņš nevarēja būt ķēniņš — Viņš neatbilda attiecīgajam priekšstatam.

Bet cilvēki, kuru acis bija atvērtas, kuri arī paši bija atvērti Dieva Garam, Jēzū saskatīja kaut ko brīnišķīgu un gudrībā pievilcīgu. Šie ļaudis nesāka uzreiz Viņu dēvēt par ķēniņu (tas šķistu pārspīlēti), bet viņi zināja, ka šajā Būtnē tie ir atraduši kādu, ar kuru vēlētos kopā pavadīt laiku, kuru vēlētos iepazīt.

Jēzu, šodien esi manas dzīves Ķēniņš!

(Autors: Viljams Džonsons)

Gaviļu gads

„Un jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī.” (3. Mozus 25:10)

Zeme ir vērtīgs īpašums. Zemkopjiem tā nodrošina iztikas pamatu. Zaudēt zemi nozīmē palikt tukšā. Vienīgais risinājums šādā situācijā bija verdzība.

Kad Izraēla tauta atgriezās Kānaānā pēc Ēģiptē pavadītajiem gadsimtiem, Dievs saviem ļaudīm dāvāja lielisku iespēju. Viņi būs zemnieki, saistīti ar zemi, un viņiem nekādos apstākļos to nedrīkst atņemt uz visiem laikiem. Ir iespējams, ka daži savu zemi zaudēs. Slimības, traģēdijas, nāves vai sliktas pārvaldīšanas dēļ viņiem var nākties pārdot visu, kas tiem pieder, ieskaitot zemi. Bet šī pārdošana nedrīkst būt uz visiem laikiem. Ik pēc piecdesmit gadiem visi parādi tika dzēsti. Ik pēc piecdesmit gadiem zeme, kas reiz pārdota, tiek atdota tās sākotnējiem īpašniekiem.

Katru piecdesmito gadu visiem tiek piešķirta brīvība. Laiks atgriezties ģimenes īpašumos; laiks atkal apvienoties ar savu dzimtu. Tas nozīmēja, ka visi darījumi ar zemi bija īslaicīgi. Izraēla tautas nekustamā īpašuma tirgus bija pakļauts 50 gadu ciklam. Ja uz Gaviļu gadu vēl bija ilgi jāgaida, zemi varēja pārdot par augstu cenu; ja cikls jau tuvojās beigām, zemes cenas bija visnotaļ zemas.

Iedomājieties, ko šis gaviļu gads nozīmēja trūkumā mītošai ģimenei, kurai vairs nav savas zemes, kas cenšas izdzīvot, vergojot citiem. Viņiem bija cerība. Viņiem bija pārliecība, ka šie sūrā darbā pavadītie gadi drīz beigsies. Pienāks Gaviļu gads, un septītā mēneša desmitajā dienā (Salīdzināšanas dienā) atskanēs bazūņu skaņas, visiem pasludinot brīvību.

Gaviļu gada principi — atbrīvošana, brīvība, atgriešanās, atkalapvienošanās — ir Evaņģēlija būtība. Gaviļu gads izstaro žēlastību. Gaviļu gads ir brīnišķa ideja, dievišķa ideja. Diemžēl mums nav pierādījumu, ka jūdi to būtu godprātīgi izmantojuši. Varam iedomāties, cik negribīgi turīgie zemes īpašnieki šķiras no iegādātās zemes, vienkārši to atdodot sākotnējiem īpašniekiem, pretim nesaņemot ne graša. Varam iedomāties, kā varenie apvienojās, lai laupītu nabadzīgajiem šo iespēju. Tas notika tad, un tas notiek tagad.

Tiem, kuriem nav varas, ir grūtības, un alkatība izkropļo patiesu reliģiju. Bet, Dieva žēlastības vadīts, ierodas Kristus, sludinādams atbrīvošanu, brīvību, atgriešanos un atkalapvienošanos.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dziedinošā žēlastība

„[Dievs] sacīja: „Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” (2. Mozus 15:26)

Dievs mums novēl dzīvības pilnību, veselu miesu, prātu un garu. Gadsimtu gaitā draudze pieļāvusi lielu kļūdu, koncentrēdamās tikai uz cilvēka iekšējo pasauli un atstādama novārtā fizisko veselību. Patiesi, pirmajā gadsimtā kristietību pārņēma grieķu filosofijā pamatotas idejas, kas nomelnoja miesu jeb (labākajā gadījumā) atstāja to novārtā.

Tieši no šīs atkāpes izveidojās iedomātais klosteru ideāls, celibāts un ķermeņa pakļaušana. Šī doma ir pretrunā ar radīšanas stāstu, kur pats Kungs rada cilvēka ķermeni.

Kad Dieva Dēls ieradās uz zemes, lai mums parādītu, kāds ir Dievs, un atjaunotu visu, kas grēka dēļ bija zaudēts, Viņš daudz laika pavadīja dziedināšanas kalpošanā, atdodams neredzīgajiem acu gaismu, nedzirdīgajiem — dzirdi, tiem, kas nespēja runāt, — viņu valodu, cilvēkiem ar kustību traucējumiem — spējas kustēties, ļaudīm ar garīgām problēmām — veselo saprātu. Jēzus pastāvīgi bija ceļā, Viņam sekoja veselības pilna gaisotne. Pēc tam, kad Viņš bija izgājis cauri ciematam, tajā vairs nebija neviena slima cilvēka.

No Jēzus plūda patiesa žēlastība, dziedināšanas žēlastība! Iedomājieties dzīvi sabiedrībā, no kuras būtu iznīdētas sāpes, kurā neviens nejustu kādus fiziskus traucējumus vai satraukumu un kurā nebūtu bēru! Jēzus izjauca katras bēres, kuras apmeklēja. Nāve Viņa priekšā bēga, jo Viņš ir Dzīvības Devējs. Mēs patiesi varam teikt, ka Jēzus darbs bija dziedināšana. Neatkarīgi no cilvēku problēmām, Viņš tos padarīja veselus.

Interesanti, ka grieķu vārds „sozo” tiek lietots gan kā „glābt”, gan „dziedināt ķermeni”. Piemēram, kad Jairs lūdz Jēzu izdziedināt viņa meitu (Marka 5:23), viņš lieto vārdu „sozo”, bet šis vārds izmantots arī Lūkas 19:10: „Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt [„sozo”] pazudušo.”

Izraēla tautai Dievs sacīja: „Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” Viņš joprojām ir arī mūsu ārsts. Mūs nevar izdziedināt pat prasmīgākais ārsts; viņš vai viņa vienīgi pārstāv to dziedināšanas procesu, kuru spēj paveikt vienīgi Dievs.

Jēzus pavadīja savu dzīvi, palīdzot cilvēkiem kļūt veseliem. Viņš to dara arī šodien. Vienīgi Viņa žēlastība var tumšas dienas pārvērst cerībā un jaunā dzīvē. Un arī mums, kas apgalvojam, ka esam Jēzus sekotāji, jābūt dziedināšanas instrumentiem vai pārstāvjiem. Neatkarīgi no tā, vai un kā esam iesaistīti dziedinošajā kalpošanā, mūsu misija ir palīdzēt cilvēkiem kļūt veseliem.

(Autors: Viljams Džonsons)

Ašera svētība

„Ašers lai ir svētīts starp dēliem, lai viņš ir apžēlotais brāļu vidū, un lai tas mērc savu kāju eļļā! Dzelzs un varš lai ir tavs aizslēgs, un, cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers!” (5. Mozus 33:24 25)

Kāds dedzīgs evaņģēliskais kristietis ir nodibinājis uzņēmumu, lai urbtu naftu Izraēlā, teritorijā, kurā kādreiz mitinājās Ašera cilts. Viņš ir pārliecināts: Ašeram dotais apsolījums — „lai tas mērc savu kāju eļļā” — garantē, ka zemē atrodama nafta.

Es nesteidzos iegādāties šīs firmas akcijas. „Eļļa”, par kuru runāja Mozus, kas šo svētību izteica, noteikti nebija nafta. Visticamāk, tā bija olīveļļa vai eļļa, kuru izmantoja cilvēku svētīšanai.

Tādēļ aizmirsīsim komerciālus nolūkus un pievērsīsimies pašai svētībai. Tā satur tiešām brīnišķīgas idejas. Paskatieties uz šo svētību — pieckāršs apsolījums dot labas lietas.

„Ašers lai ir svētīts starp dēliem.” Citos tulkojumos šī daļa skan šādi: „Ašers lai ir visvairāk svētīts starp 12 Jēkaba dēliem.” Mēs varam vienīgi minēt, kā tas īstenojās. Raugoties uz šīm 12 ciltīm, divas izcilākās šķiet Jūdas cilts, no kuras cēlusies virkne dienvidu valsts monarhu, kā arī Efraīma cilts, kura savu dinastiju nostiprināja ziemeļos. Lai gan Rūbens bija pirmdzimtais, viņš tomēr nekad nekļuva par vadoni. Tomēr Levija cilts kļuva par priesteru cilti. Bet Ašera cilts? Mēs nezinām nevienu vadoni, kurš būtu cēlies no Ašera cilts.

Tātad tas nozīmē, ka „svētītā” Ašera cilts noteikti guva izcilus panākumus citās jomās. Un dzīve ir kas vairāk nekā vara un autoritāte.

Par Ašeru ir sacīts, ka viņš bija „svētīts starp dēliem”. Man tas patīk. Nevis vadonis, nevis gudrākais, bet vismīlētākais. Arī es izvēlētos šo svētību.

„Lai tas mērc savu kāju eļļā.” Vai jums kādreiz ir bijusi tāda kāju masāža, kura turpinās tik ilgi, līdz izmasētas visas sāpes un stress, kas jūsu ķermenī sakrājies? Man tāda bija Rumānijā, un es šo svētību ļoti labi izprotu. Ašeram patiesi veicās.

Ašeram tika apsolīta arī drošība, simboliski parādot, ka dzelzs un varš aiztur ļaunumu. Vai tas šķiet vilinoši mūsu nemierīgajā, briesmu pilnajā pasaulē?

Un vēl viena svētība bija tāda, ka Ašeram tika apsolīts: „Cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers.”

Tā tiešām ir svētība, ar kuru varētu vēlēties sākt katru jaunu dienu.

(Autors: Viljams Džonsons)

IZRUNĀTA VĀRDA SPĒKS UN BRIESMAS

Anglijas slavenās Vedžvudas keramikas rūpnīcas dibinātājs Džozī Vedžvuds izrādīja kādam augstmanim savu rūpnīcu. Viņus pavadīja kāds jauns, vēl pusaudzis, darbinieks. Augstmanis bija bezdievis un, runājot ar Vedžvudu, bija ļoti rupjš. Pirmajā brīdi zēns par šādu valodu bija pārsteigts. Tad pusaudža izturēšanās pilnīgi pārmainījās. Augstmaņa zaimojošie joki viņu fascinēja, un viņš par tiem smējās.

To redzot, Vedžvuda kungs izjuta riebumu un dziļas sāpes. Ekskursijas noslēgumā viņš viesim parādīja unikāla dizaina vāzi. Augstmanim šī  izsmalcinātās formas vāze likās apburoša.

Viņš pasniedzās, lai aplūkotu to tuvāk, bet Vedžvuda kungs tai ar nodomu ļāva nokrist uz grīdas. Dārgais keramikas izstrādājums sašķīda gabalu gabalos un nebija vairs labojams. Augstmanis dusmās kliedza: „Es gribēju šo vāzi savai kolekcijai. Jūs ar savu neuzmanību to sapostījāt!”

"Ser,” atbildēja Vedžvuds, “ir citas, daudz vērtīgākas, vairs neatjaunojamas lietas, kuras šodien tika izpostītas. Jūs nekad vairs nevarēsiet atgriezt jaunajam cilvēkam, kurš tikko mūs pameta, atpakaļ to bijību pret svētām lietām, kādu vecāki tam gadu gaitā centušies ieaudzināt. Jūs mazāk kā pusstundā esat padarījis viņu darbu bezvērtīgu!”

Kā mēs reaģējam uz "ielas valodu", kad cilvēki mūsu tuvumā lieto zaimojošus vai arī citus cilvēkus pazemojošus izteicienus? Mēs varam būt nosodoši, atbildēt uz apvainojumu ar to pašu, bet maz ticams, ka mūsu reakcija atstās būtisku ietekmi uz agresoru. Ja mēs tomēr atbildam, mums jābūt gudriem, to darot līdzīgā manierē kā Vedžvuda kungs – lēnprātīgi, pazemīgi un godīgi.  

Mūsu reakcijai uz zaimiem un nepieņemamu valodu nav jābūt paštaisnai. Es pat nevaru pateikt, cik reizes manī pašā ir brieduši šādi vārdi. Iespējams man ir izdevies tos apspiest, bet domas bija tādas. Bībele mums atgādina: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt!” (1. Korintiešiem 10:12)

Šī iemesla dēļ es jau daudzus gadus par saviem vārdiem aizlūdzu ar šo vienkāršo lūgsnu: “Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs.” (Psalmi 19:15)

Protams, ir brīži, kad darbā vai personīgajā dzīvē, apstākļi mūs izaicina lietot vārdus, kuri var aizvainot vai ievainot citus. Tādēļ ir gudri ņemt vērā apustuļa Pāvila pamācību Vēstulē Efeziešiem 4:29, “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.”

Mans draugs Marts De Hāns iesaka sekojošu lūgšanu: "Tēvs, piedod, ka lietoju Tavu Vārdu nevietā, pat, ja tas notiek manas sirds klusumā. Palīdzi mums atpazīt nervozo pašapziņu, kura mūs rosina šādas augstas domas izmantot šādā vulgārā veidā.  Palīdzi, lai mēs mācītos no savas gānīšanās un saskatītu nepieciešamību pēc Tava Gara, lai tā vietā teiktu: ”Mans Dievs dod, lai viss ko es daru vai saku nav mana pašlabuma un pašapmierinājuma dēļ, bet gan Kristus dēļ. Āmen.””

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

VISU NOSAKA ATTIEKSME

“Tev ir pareizā attieksme, lai tiktu galā ar šo situāciju.”  “Tev kaut kas ir jādara, lai mainītu savu attieksmi. Tā ir šausmīga!” Šie abi apgalvojumi, acīmredzams, ir galēji ekstrēmi, bet kā īstenībā gala rezultātu ietekmē mūsu attieksme, pildot ikdienas pienākumus?  Ja jūs esat atbilstoši apmācīts, jums ir nepieciešamās iemaņas un pieredze un dots pietiekams mēģinājumu skaits, vai panākumi garantēti?

Garantijas nav. Cilvēkiem var būt tāda pati izglītība, apmeklējuši vienādus kursus, līdzīgas prasmes un bijušas vienādas iespējas realizēt sevi, tomēr viens ir guvis panākumus, bet cits nē. Kāda ir atšķirība starp šiem abiem? Daudzos gadījumos šo atšķirību var izteikt ar vienu vārdu - attieksme.

Čārlzs Svindols izteicis šādu apgalvojumu: “Attieksme 10% ir tas, kas notiek ar jums un 90% tas, kā jūs uz notiekošo reaģējat.” Austriešu neirologs un psihologs Viktors Frankls, kurš spilgti aprakstījis izdzīvošanu nacistu nometnēs 2. Pasaules kara laikā, uzsvēris savu spēju izdzīvot, pateicoties pareizai attieksmei katrā atsevišķā situācijā un apstākļos.

Daudzi praktizējoši mediķi piekrīt apgalvojumam, ka pacienta attieksme, nevis sniegtās medicīniskās palīdzības kvalitāte, ir noteicošais faktors atveseļošanās procesā pēc nopietnām operācijām vai saslimšanām.  Pozitīva, optimistiska attieksme, acīmredzot, var būt tikpat izšķiroša kā nozīmētā ārstēšana. Pirms četriem gadiem man bija sirds operācija. Jau pirms operācijas es biju nolēmis, ka es darīšu visu, lai atveseļotos, ieskaitot grūtu rehabilitācijas procesu. Šī apņemšanās bija ļoti svarīga, lai mana izveseļošanās būtu sekmīga.

Attiecinot šādu attieksmi uz darbu, var teikt, ka, ja jūs jaunu darbu vai jaunu uzdevumu sāksiet ar entuziasmu, stingru apņemšanos apgūt visu nepieciešamo sekmīgai darba izpildei un vēlmi tikt pāri visiem šķēršļiem, iespēja uz izdošanos ir ļoti liela. Tas nenozīmē, ka darbs būs viegls, bez izaicinājumiem, bet katras dienas uzsākšana ar optimismu un pārliecību, noteikti ietekmēs rezultātu.

Cilvēki ar stiprām pieaugošām attiecībām ar Dievu bieži demonstrē pozitīvu attieksmi – pat mūsdienu haotiskajā, augsti prasīgajā un neparedzamajā biznesa un profesionālajā pasaulē. Lūgšanas, Bībeles gudrība un bibliskie principi ir viņu resursi, kuru citiem pietrūkst. Lūk dažas Rakstos izteiktās domas par attieksmi:

Koncentrējaties uz pozitīvajām lietām, nevis uz negatīvajiem apstākļiem. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā šķiet dominē sliktās ziņas, kurā izmisums un bezcerība liekas uzglūn aiz katra stūra. Lai ar to cīnītos, nepieciešams koncentrēties uz lietām, kuras dod cerību. “…Vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8).

Sastopoties ar likstām, mēs varam saņemt gudrību no Dieva. Dažkārt apstākļi var mūs apmulsināt, ka mēs nesaprotam, ko darīt tālāk. Dievs apsola nodrošināt pareizo virzienu. “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jēkaba 1:5).

Arī grūtībās pastāv teicams plāns. Dažkārt rodas sarežģījumi un nelaimes, kam grūti atrast skaidrojumu. Bet tiem, kuri tic Dievam, ir garantija. Viņš zina par problēmām un tās izmanto, lai piepildītu Savu dievišķo plānu. “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Romiešiem 8:28).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

CĒLĀ MĀKSLA VADĪT PAZEMĪBĀ

Daudzkārt esmu dzirdējis biznesa vadītājus izsakām ļoti augstas uzslavas par saviem līdzstrādniekiem vai vadošajiem darbiniekiem. Mums visiem patīk būt novērtētiem, it īpaši, ja šos vārdus saka tie, kuru labā vai kopā ar kuriem strādājam. Bet nesen mani īpaši iespaidoja kāda manis vadītās konferences apkalpotāja komentāri.

Kalpotājs, sapratis, ka es vadu šo pasākumu, nolēma izmantot iespēju griezties pie manis un izteikt savu komentāru par vienu no dalībniekiem. Viņš norādīja uz netālu stāvošo apdāvināto uzņēmēju un skolotāju Denīzi, kura šeit bija ieradusies mūsu viesa statusā. Viesmīlis teica: “Ja Denīze ir iesaistījusies jūsu pasākumā, tas mani ļoti suģestē.”

Viņš paskaidroja sīkāk: ”Denīze ir izcila darbībā un lieliska skolotāja. Mūsu cilvēkiem patīk strādāt ar viņu, jo viņa tik labi pret tiem izturas.” 

Interesanti, ka Denīze visā pasaulē pazīstama ar savu biznesa ķērienu, tomēr viņa atrod laiku painteresēties un  izrādīt rūpes par viesnīcas kalpotājiem. Tā vietā, lai demonstrētu savu statusu un pieprasītu godbijību no viņiem, viņa pati kļūst par kalpotāju kalpu.

Savā augsti novērtētajā grāmatā “No laba līdz izcilam” Džims Kolinss sniedz pārskatu par pētījumu saistībā ar vadošajām kompānijām. Viena no raksturīgajām pazīmēm, ko viņš novēroja šajās kompānijās, bija “labi un izcili” vadītāji, kuri demonstrēja augsta līmeņa mērķtiecību.  Bet bija arī otra kopēja pazīme – pazemība. Viņš raksta:

“…(Šie) līderi novirza sava ego vajadzības prom no sevis uz lielāku mērķi, izveidot lielisku uzņēmumu… viņu ambīcijas vispirms, un visvairāk saistās ar uzņēmumu, nevis ar sevi.”

Grāmatas turpinājumā Kolinss piezīmē: “Tie, kuri strādā kopā ar labajiem un izcilajiem vadītājiem, nepārtraukti lieto tādus vārdus kā kluss, pazemīgs, vienkāršs, rezervēts, kautrīgs, laipns, ar labām manierēm, nenovērtēts….”

Tas atspoguļo ievērojamu pretstatu mūsdienu medijos aprakstītajam, dzirdamajam un rādītajam augstāko amatpersonu tēlam. “No laba līdz izcilam” vadītāji, kurus apskatīja Kolinsa komanda, sapratuši  iespēju iekrist iedomības slazdā. Bībelē, Jaunajā Derībā tas tiek izteikts šādi: “…netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt …” (Romiešiem 12:3).

Jēzus Kristus, kura dzīve kalpo kā galējas pazemības piemērs neskaitāmiem miljoniem šajā pasaulē, Mateja 23:12 teica: "Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts."

Vēstījums liekas pilnīgi skaidrs: “Ja jūs meklējat izcilu vadītāju – lūkojiet pēc tāda, kurš pazemīgi kalpo citiem. Un ja jūs pats vēlaties kļūt par izcilu vadītāju – vispirms mācieties mākslu kalpot un vadīt ar pazemību.”

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC Latvija, Copyright 2009 /  www.cbmc.lv