NEESIET ATTURĪGI IZRĀDOT ŽĒLASTĪBU

Sadraudzībā – draudzībā vai citās attiecībās, kurās bieži parādās savstarpējais atbalsts, cilvēki  piedzīvo žēlsirdību. Sadraudzība ir vieta, kurā izpaužas labvēlība, kur kļūdas netiek uzsvērtas ar nepārtrauktiem atgādinājumiem, bet gan klusinātas un aizmirstas. Sadraudzība ir tad, ja žēlastība uzvar tiesu.

Mums katram ir nepieciešama žēlastība, jo mēs klūpam un krītam, un parasti, lai tiktu atpakaļ uz ceļa, nepieciešama palīdzība. Tāpēc mums vienam pret otru arī jāvēlas izrādīt žēlastību un tāpat arī jāvēlas to saņemt.

Jums nevar būt draudzīgas attiecības, vienalga darbā, sabiedrībā vai ģimenē, bez piedošanas, jo aizvainojums un sarūgtinājums vienmēr sagrauj sadraudzību. Dažkārt mēs viens otru ievainojam apzināti, bet dažkārt neapzināti, jebkurā gadījumā ir nepieciešami lieli žēlsirdības un labvēlības apjomi, lai izveidotu un saglabātu draudzīgas attiecības.

Bībele piedāvā šādu gudru padomu: “Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs” (Kolosiešiem 3:13).

Žēlastībai, kuru mums parāda Dievs, jākalpo kā motivācijai, lai mēs, neskatoties uz apstākļiem, parādītu žēlastību citiem. Kad jūtat, ka kāds jūs ir ievainojis, jums ir izvēle:

Vai nu es izmantošu enerģiju un emocijas, lai atriebtos, vai arī, lai atrisinātu konfliktu? Jūs nevarat vienlaicīgi rīkoties abējādi.

Daudzi cilvēki žēlastību izrāda negribīgi, jo nespēj saskatīt starpību starp uzticēšanos un piedošanu.

Piedot nozīmē ļaut pagātnei aiziet. Bet uzticēties attiecas uz izturēšanos nākotnē.

Piedošanai jābūt tūlītējai, neatkarīgi no tā, vai cilvēks to lūdz. Uzticēšanās laika gaitā ir jānopelna un jāatjauno.

Uzticēšanās prasa pieredzi. Ja kāds jūs atkārtoti ievaino, jums, saskaņā ar Dieva pavēli, tūlīt ir jāpiedod, jūsu pašu labuma dēļ, tāpat kā otra cilvēka dēļ. Nepiedošana var kļūt par emocionālu vēzi, sarūgtinājuma letālu avotu.

Tomēr no jums netiek gaidīts, ka tūlīt uzticēsieties pāri darītājam, un netiek gaidīts, ka jūs ļausiet turpināt jūs ievainot. Kad cilvēki jūsu dzīvē ir ienesuši sāpes, viņiem jāpierāda, ka viņi laika gaitā ir mainījušies, pirms atkal iegūt jūsu uzticēšanos. Viena no labākajām vietām, kur atjaunot uzticību, ir atbalstoša mazā grupa, kura var gan iedrošināt, gan palīdzēt turēt apņemšanās un solījumus.

Bet tajā pat laikā, kamēr dodat laiku cilvēkiem mainīties uz labu, jūsu pirmajam solim jābūt paplašinātai piedošanai, neatkarīgi no tā, kādus korektīvos pasākumus viņi izvēlēsies veikt.

Pārdomājiet šo Rakstu vietu: “Tagad ir labāk, ka jūs viņam piedodat un to iepriecināt, lai to nenomāc pārāk lielas skumjas” (2. Korintiešiem 2:7).

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

No nederīga līdz derīgam

„To, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs.” Filemonam 11. pants.

Mēs nezinām, kā aizsākās Onēzima stāsts, nedz arī to, kas notika pēc tam, kad Pāvils šo aizbēgušo vergu nosūtīja atpakaļ pie viņa īpašnieka Filemona ar personiski rakstītu vēstuli. Par to, kas notika vispirms, mēs varam izdarīt tikai vispārīgus pieņēmumus, un kāda saistoša liecība no agrīnās draudzes vēstures sniedz ieskatu, kas notika tālāk.

Šķiet skaidri saprotams, ka Onēzims pēc aizbēgšanas, lai kļūtu brīvs (kaut arī tas nozīmēja izaicināt bargos romiešu likumus) un pēc satikšanās ar Pāvilu cietumā, kļuva par kristieti. Ja tas tiešām notika Romā, kā to pieņem, šāda tikšanās noteikti nebija nejauša. Tolaik Romā bija aptuveni miljons iedzīvotāju. Kā Onēzims varēja iepazīties ar apustuli? Tā, protams, bija dievišķa vadība. Iespējams, ka Pāvils ar šo jauno cilvēku iepazinās, apmeklējot Filemonu (ja tas notika). Iespējams, ka pirms aizbēgšanas vergs jau zināja, ka Pāvils atrodas cietumā. Iespējams, ka, pamatojoties uz iepriekšējo patīkamo tikšanos ar Pāvilu, Onēzims apustuli uzmeklēja cietumā.

Aplūkojot atlikušo stāsta daļu, mums ir pamatotāki pierādījumi. Pāvils Onēzimu nosūtīja atpakaļ pie īpašnieka, lūdzot Filemonu viņu uzņemt nevis kā vergu, bet brāli (16., 17. pants). Ja Onēzims Filemonam bija ko parādā, Pāvils apsolījās to atmaksāt (19. pants). Tad Pāvils rakstīja: „Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku.” (21. pants)

Ko nozīmē frāze „darīsi vairāk”? Tas varēja nozīmēt tikai vienu: atdot Onēzimam viņa brīvību. Filemons šo vēsti saprata un, uz to pamatojoties, arī rīkojās. Ja viņš to nebūtu darījis, šī Pāvila vēstule nebūtu saglabājusies — Filemons to būtu iznīcinājis.

Acīmredzot šis zēns jau bija piedzimis kā vergs, jo viņam tika dots starp vergiem bieži sastopams vārds: Onēzims nozīmē „noderīgs”. Bet, kā Pāvils uzsvēra, viņš kļuva nederīgs, taču vēlāk piemetināja: „Tagad [viņš] kā tev, tā man ir derīgs.” (11. pants)

Iespējams, mēs varam uzzināt, kas ar Onēzimu notika tālāk. Aptuveni 50 gadus pēc tam, kad Pāvils bija rakstījis vēstuli Filemonam, kāds cilvēks, vārdā Ignats, rakstīja Efezas draudzei. Šī vēstule ir saglabājusies, un no tās varam secināt, ka Ignats zināja par Pāvila vēstuli Filemonam. Arī viņš, tāpat kā Pāvils, pretstata vārdus „derīgs” un „nederīgs”. Un šīs vēstules viņš adresējis Efezas draudzes bīskapam — Onēzimam!

Īsts piedodošas un pārveidojošas žēlastības stāsts!

(Autors: Viljams Džonsons)

Bumba ar laika degli

„Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu.” Filemonam 8., 9. pants.

Mēs varētu jautāt, kā Pāvila tuvam draugam Filemonam varēja piederēt vergi, ja verdzība degradē gan īpašnieku, gan pakļauto? Bet kā ar pašu Pāvilu? Kā mēs varam izskaidrot viņa uzvedību?

Pāvils bija iepazinies ar aizbēgušu vergu. Onēzims bija Pāvilu atradis cietumā, uzklausījis viņa sludinātās labās vēstis un kļuvis par kristieti. Tad Pāvils raksta vēstuli Filemonam, Onēzima īpašniekam. Kā viņš rīkojas tālāk? Viņš nosūta Onēzimu atpakaļ!

Ko Pāvils domāja? Kāpēc viņš Filemonu nenorāja par radīšanas un Evaņģēlija noliegšanu, verdzinot citu cilvēku? Kāpēc Pāvils šo jauno cilvēku nepaturēja pie sevis, tādējādi kaut nedaudz atvieglojot viņa dzīvi?

Nosūtīdams Onēzimu atpakaļ pie Filemona, Pāvils viņu pakļāva lielam riskam. Romiešu likumos aizbēgušiem vergiem bija paredzēti nopietni sodi: Onēzimu varēja piesist krustā, iemest pie plēsīgiem nēģiem vai vismaz apzīmogot ar neatgriezenisku, paliekošu rētu, lai nodrošinātos pret nākotnes centieniem izbēgt.

Romas impērijā verdzība bija plaši izplatīta, un Filemons nebija vienīgais Jēzus Kristus sekotājs, kuram piederēja vergi. Pāvils vairakkārt savās vēstulēs runā par attiecībām starp kungiem un pakļautajiem. Vēstulē korintiešiem viņš rakstīja: „Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari kļūt brīvs, tad labāk kļūsti.” (1. Kor. 7:21) Citās Rakstu vietās viņš mudināja vergus saviem kungiem kalpot uzticīgi un godīgi, savukārt vergturiem izturēties pret vergiem godīgi un taisnīgi (Efez. 6:5 9; Kol. 3:22; 1. Tim. 6:1 2; Titam 2:9 10).

Pāvils nevienā vietā vergturiem nepavēlēja savus vergus atbrīvot un nemudināja arī vergus uz sacelšanos. Kas bija noticis ar Pāvila morālo stāju? Tā bija tieši tāda, kādu Kungs to bija izveidojis. Ņemot vērā, ka tolaik verdzība bija dziļi iesakņojusies likumīga ekspluatācijas forma, bet kristieši — vien minoritāte bez juridiska statusa, būtu bijis muļķīgi mēģināt izmainīt sociālo kārtību. Pāvils tomēr bija iesaistīts sociālās kārtības pārmaiņās. Viņa sludinātais žēlastības Evaņģēlijs iesēja idejas, kas bija kā bumbas ar laika degli, lai ar laiku verdzību vienkārši uzspridzinātu. „Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” (Gal. 3:28) „Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos — Kristus.” (Kol. 3:11)

Žēlastība joprojām ir kā bumba ar laika degli — vai jūs tam ticat?

(Autors: Viljams Džonsons)

Kristīgais vergturis

„Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!” Filemonam 15., 16. pants.

Filemons, kuru Pāvils vēstulē dēvē par „mūsu darba biedru” (1. pants) un kura namā notika draudzes sapulces (2. pants), bija vergturis. Viņam piederēja vismaz viens vergs, jaunais cilvēks Onēzims, kurš aizbēga un atrada Pāvilu cietumā, kur viņš kļuva par kristieti. Kā tas varēja būt? Vai tas nav pretrunīgi?

Ābrahams Linkolns izteicās, ka viņš nevēlētos būt nedz vergs, nedz vergturis. Šīs attiecības pazemo abas iesaistītās puses. Pirms vairākiem gadiem, ieslēdzis vakara ziņu pārraidi, dzirdēju stāstu, kas izraisīja gan pārsteigumu, gan riebumu. Tika rādītas fotogrāfijas no nelietīgās linčošanas ēras Amerikas vēsturē, kas ilga no deviņpadsmitā gadsimta beigām līdz divdesmitā gadsimta sākumam. Šīs fotogrāfijas bija pretīgas — īpaši man palikusi atmiņā viena no tām. Tajā redzama vīriešu grupa, kurā ir arī daži zēni, kas, atspiedušies pret tilta margām, lūkojas tieši objektīvā. Viņu sejās nav manāms nedz kauns, nedz nožēla. Šiem ļaudīm aiz muguras, kokā virvē pakārts, karājas līķis. Tālāk tiek demonstrēta pastkartīte, kas nosūtīta nākamajā dienā pēc minētā notikuma. Uz tās rakstīts: „Vakar mums bija pikniks.”

Kā bija ar verdzību Pāvila dzīves laikā? Vai tolaik bija citādi? Jā un nē. Verdzība bija Romas impērijas pamats. Liela daļa tās iedzīvotāju bija nebrīvi vergi. Atšķirībā no Amerikas Pāvila dzīves laikā verdzības pamatā nebija rasu naids. Cilvēki par vergiem kļuva piedzimstot, pirātu darbības dēļ vai nokļūstot parādos. Viņu statuss bija ļoti atšķirīgs. Daži vergi bija izglītoti, tur bija skolotāji, filosofi un mūziķi. Viņi vadīja veikalus vai ražotnes un pārvaldīja īpašumus.

Tomēr vergturiem bija absolūta vara pār tiem. Vergiem nedrīkstēja piederēt īpašumi, viņi nevarēja oficiāli precēties, viņi pēc īpašnieka iegribas varēja tikt šķirti no sievas un bērniem. Viņiem nebija vietas, kur vērsties pēc taisnīguma, nebija patvēruma. Verdzība bija gļēvulības, glaimu, negodīguma un nekrietnas amoralitātes skola.

Arī Pāvila tuvs draugs Filemons bija vergturis. Kā tā varēja būt? Jo viņa darbi nebija saskaņoti ar zināšanām. Viņa dzīvē žēlastības Evaņģēlijs vēl nebija izplatījies pilnībā. Vai es esmu labāks?

(Autors Viljams Džonsons)

Atkarības deklarācija

Vai esat ievērojuši, cik ļoti bērni cenšas iegūt neatkarību? Zīdaiņi, protams, ir pilnīgi atkarīgi, kad viņus pabaros, nomazgās, apģērbs un pat pārvietos no vienas vietas uz citu. Bet, sasniedzot noteiktu vecumu, parasti ne vēlāk kā divu gadu vecumā, viņi instinktīvi sāk apliecināt savas tiesības uz neatkarību.

Kad jūs mēģiniet bērnam uzvilkt viņa apavus, viņš noraida jūsu pūliņus: “Es pats!” Arī piedāvājot mazajam puikam apēst pēdējo kumosu no viņa šķīvja, viņš to uzsvērti noraida. Vecāki nevēlas, lai viņu bērni kļūtu neatkarīgi jau divu vai trīs gadu vecumā.

Šis impulss uz pašpaļāvību un pašpietiekamību ir spēcīgs visā mūsu dzīves laikā. Daudzi cilvēki sapņo par finansiālu neatkarību, sasniedzot punktu, kad algas čeks vairs nav nepārvarams motivators, lai strādātu. Citi ilgojas pēc stāvokļa, kurš raksturots Viljama Ernesta Henlija dzejolī “Invictus”. Šajā 1888. gadā pirmo reizi publicētajā dzejolī tā varonis saka: ”Es esmu sava likteņa valdnieks: Es esmu savas dvēseles kapteinis.”

Tas, ka vēlaties būt sava likteņa noteicējs, uzņemties atbildību par savu lēmumu un rīcības sekām, šķiet uzslavas vērts. Tomēr pilnīgai neatkarībai ir arī negatīvā puse.

Vecajā Derībā Bībelē mēs varam lasīt par Usiju, kurš 25 gadus kalpoja par Jūdejas ķēniņu. Mums ir rakstīts: “Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs… un, kamēr viņš meklēja To Kungu, Dievs lika viņam zelt.” (Otrā Laiku 26:4-5). Ilgu savas dzīves laiku Usija atklāti apzinājās savas labklājības atkarību no Dieva.

Tomēr savas valdīšanas vēlākajos gados acīmredzams, ka slava viņam „sakāpa galvā”. Arī tad, kad viņam norādīja uz viņa pārkāpumu, viņš augstprātīgi atteicās mainīt savu nostāju. “…Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens. Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu…” (Otrā Laiku 26:15-21). Usija kļuva pašpaļāvīgs, viņam nevajadzēja nevienu, pat Dievu.

Šis ķēniņš dzīvoja pirms tūkstošiem gadu, bet cilvēka daba kopš tiem laikiem nav īpaši izmainījusies. Daudzi no mums, uzsākot savu biznesu vai profesionālo karjeru,  apzinās, ka panākumi ir ārpus mūsu sapratnes. Mēs vēršamies pie citiem, pat Dieva, lai gūtu palīdzību, it īpaši sevišķi atbildīgos vai problēmu brīžos. Tomēr, kad ir gūti panākumi, mums zūd šī atkarības sajūta: „Es pats sevi aiz matiem izvilku no purva,”  mēs secinām gozējoties pašslavināšanā.

Kā to piedzīvoja ķēniņš Usija, šāda attieksme parasti noved pie nelaimes. Neapzinoties  palīdzības nepieciešamību, rāpjoties pa panākumu kāpnēm, tāpat cenšoties noturēties panākumu vilnī, mēs veicam kļūdainas darbības un kļūstam viegli ievainojami gan konkurentiem, gan opozicionāriem. Bībele mums stāsta, kā no šāda posta izvairīties:

Apzinies, ka Dievs ir gudrības un panākumu avots. “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies” (Jozuas 1:8).

Esi atvērts pret aizrādījumiem un korekcijām. “Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību un kaunu; kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā” (Salamana pamācības 13:18).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Žēlastības vēstule

„Viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.” Filemonam 12. pants.

Iespējams, ka īsākā Pāvila rakstītā vēstule, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir arī visskaistākā. Katrā Vēstules Filemonam pantā atspoguļojas žēlastība. Tā ir ļoti privāta vēstule, būtībā tikai īsa zīmīte.

Gadu gaitā daži cilvēki ir brīnījušies, kāpēc tā atrodas Svētajos Rakstos, jo tajā nav teoloģisku diskusiju vai attīstības. Bet šie kritiķi smagi kļūdās! Šī īsā vēstule ir bagātīga saturā un vēl bagātīgāka jūtās. Mūsdienās reti kurā svētrunā ietverta šī grāmata, un tas tiešām ir zaudējums kristīgo pārdomu un pieredzes veicināšanas jomā.

Šī vēstule sākas un beidzas ar žēlastību. „Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” (3. pants) Un Pāvils noslēdz vēstuli ar šādu vēlējumu: „Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu!” (25. pants)

Žēlastības grāmatzīmes. Brīnišķīgs rakstīšanas stils. Brīnišķīgs dzīvesveids. Un brīnišķīga lūgšana šodienai, lai pirms un pēc tās mūs varētu ieskaut žēlastība. Izņemot divus minētos pantus, Pāvils šajā vēstulē tieši par žēlastību nerunā. Toties viņš žēlastību parāda — kā tā darbojas, kāda tā ir. Citās vēstulēs, īpaši Vēstulē romiešiem un Vēstulē galatiešiem, Pāvils kā primāro izvirza žēlastības teoloģiju; šeit viņš žēlastību izdzīvo.

Tātad, ja vēlamies izprast, ko viņš ar žēlastību domā, būtu noderīgi pievērst uzmanību, kā viņš šajā privātajā zīmītē atspoguļo savu dzīvi. Vārds, kurš angļu valodā ir gandrīz netulkojams, paver skatu Pāvila dziļākajās jūtās. 7. pantā viņš raksta: „Tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!” 12. pantā pausta līdzīga doma: „Viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.”

Burtiski tulkojot vārdu „sirds”, tā nozīme būtu „iekšējie orgāni” jeb, gluži neliterāri runājot, „iekšas”. Un kā mēs izjūtam dziļas emocijas, it īpaši negatīvās? Mēs sakām, ka „iekšas sagriezās”. Žēlastībā arī ir šādas dziļas emocijas. Cilvēkam, kurš vēlas žēlastību ievietot teoloģijas, debašu un diskusiju rāmī, būtu ieteicams izlasīt Pāvila Vēstuli Filemonam. Kamēr cilvēks nav izjutis žēlastību ar visu savu būtību, viņš to nepazīst.

(Autors: Viljams Džonsons)

PALĪDZĪBA „UZGAIDĀMJĀ TELPĀ”

Nevienam nepatīk gaidīt. Mūsu aizkaitinājums pieaug, kad stāvam veikalā rindā pie kases, gaidām uz obligāto drošības pārbaudi lidostā un, skatoties pulkstenī un vērojot, kā citi nāk un iet, sēžam uzgaidāmajā telpā pie zobārsta vai ārsta – vietās, kurās liekas, ka laiks stāv uz vietas. Mēs kļūstam nepacietīgi, kad jāstāv uz vietas pasaules lielākajās stāvvietās – uz ātrgaitas ceļiem ap lielpilsētām.

Mūsdienu kultūra pieprasa tūlītēju apmierinājumu. „Es gribu to tagad.” Modernās tehnoloģijas mums palīdz visu sasniegt ātrāk; e-pasti, mobilie telefoni, īsziņas, internets. Televīzija caur satelītiem mums ļauj vērot globālos konfliktus un nelaimes uzreiz. Vislielākais laika trūkuma slogs ir uz tiem, kuri nevar vienkārši būt, kuriem visu laiku kaut kas ir jādara. Nevis vienkārši ESI, bet – DARI! Tā mani varētu raksturot pirms vairākiem gadiem.

Tad mana skaidrā un drošā pasaule sašķobījās. Mana sieva, Beva vairs nevarēja uzturēties augstu kalnos 7200 pēdu augstumā, kur atradās mūsu viesu nams Kolorado. Mēs pārvietojāmies uz piemērotāku apkaimi Dienvidkalifornijā, kas bija bijusi viņas mājvieta daudzus gadus. Man tas nozīmēja gan jaunu dzīvokli, gan ļoti atšķirīgu klimatu, gan nomainīt jau 5 gadus ierastu dzīvesveidu, gan atrast jaunu vietu, kur  pielūgt Dievu, gan atrast jaunus draugus un visgrūtākais saprast, ko darīt Oranžas apgabalā.

Es jutos izmests no segliem, atšķirts no visa, kas bija pazīstams un komfortabls. Bet Dievs izmantoja to laiku, lai piesaistītu manu uzmanību.

Nebija dievišķas atklāsmes vai sapņa, kurā Jēzus runātu ar mani, bet Dievs kādā agrā rītā mani uzrunāja ar Psalmu 37:7. Likās, ka Viņš saka: „ Bob, Tev jāiemācās kā PALIKT MIERĀ un kā GAIDĪT.” Tās bija ļoti būtiskas mācību stundas pat tādam daudz piedzīvojušam vīram kā man.

Palikt mierā apgrūtina fakti, ko darīt ar apsolījumiem, kā tos sagaidīt. Būšana mierā ir viens no Dieva glābšanas principiem caur Jēzu Kristu. Es esmu mierīgs pabeigtajā darbā Golgatā, Jēzus nāvē pie krusta, izpērkot manus grēkus. „Viss piepildīts,” Viņš teica. Šī iemesla pēc ir tik grūti Evaņģēliju saprast un tik grūti pieņemt. Ir vieglāk cīnīties nekā palikt mierā. Tam nav nekāda sakara ar maniem darbiem, bet gan ar Viņa asinīm, kuras pasargā gan mani, gan Tevi!

Gaidīšana ir tikpat grūta, varbūt pat vēl grūtāka. Tāpēc, ka mums jāgaida pacietīgi, kas ir ļoti grūti apņēmīgiem, augsti motivētiem biznesa un profesionālās vides cilvēkiem. Mums – Kristus sekotājiem - jāgaida Viņa apsolījumu piepildījums. Dievs, kā esmu atklājis daudzu gadu laikā, neko nedara par ātru vai par vēlu. Viņš reaģē tieši laikā.

Mums jāgaida, kad Dievs atklās Savu vēlēšanos. Viņam ir plāns un nolūks katram manas dzīves posmam, ieskaitot Oranžas apgabalu Kalifornijā. Bet man jāgaida, kad Viņš  piepildīs manas sirds vēlmes, kā solīts Psalmā 37:4, “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas.” Kā kāds ir teicis: “Cilvēka sirdī lielas cerības netiek modinātas tāpēc, lai vēlāk tās nestu sarūgtinājumu.”

Tā nu es esmu te, joprojām mācoties, bet arī ticot: "Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu…" (Psalmi 37:7).

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

GUDRA VADĪBA

Vairumam lielo organizāciju augstākā līmeņa vadītāju ir pieejams plašs biznesa konsultantu un skolotāju loks. Daudzi no viņiem ierodas ar svaigākajām biznesa idejām un tā brīža modes untumiem.  Modes untumi nāk un aiziet, tomēr nereti tiekot aizvietoti ar citām jaunām un bieži īslaicīgām stratēģijām, aiz sevis atstājot apjukumu un apšaubāmu biznesa praksi, kura nav sakņota laiku gaitā pārbaudītā gudrībā.

Vesam Kantrelam (Wes Cantrell), kādreizējam 14 miljardu kopējamo mašīnu kompānijas vadītājam, bija daudzas šādas iespējas realizēt jaunās idejas. Bet viņš bija izvēlējies ko pilnīgi citu. Runājot nesenā biznesmeņu un profesionāļu sanāksmē,  Kantrels pavēstīja, iespējams, daudzus pārsteidzošu ziņu – viņa vadības stils un principi bāzējās un sakņojās Desmit Baušļos.

Tā vietā, lai sekotu biznesa paņēmieniem, kuri šķiet mainās līdz ar katru vēja pūsmu, viņš savu kompāniju vadīja, lietojot rīkojumus, kuri pārcietuši gadu tūkstošus un neskaitāmus izaicinājumus.  "Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi, jo tie ir vienumēr pie manis. Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo es pārdomāju Tavas liecības." (Psalmi 119:98-99)

Desmit Baušļi Bībelē ir atrodami divās vietās Vecajā Derībā - Otrajā Mozus grāmatā 20:1-17 un Piektajā Mozus grāmatā 5:6-21. Pirmie trīs attiecas uz cilvēka attiecībām ar Dievu; pārējie septiņi var tikt attiecināti uz jebkuru biznesa jomu. Piemēram, ceturtais bauslis pavēl mums ievērot Sabatu. Praktiski, tas nozīmē to, ka, ja mēs dienu un nakti strādāsim bez pārtraukumiem uz atpūtas, mēs sabruksim gan garīgi, gan fiziski.

Ikvienam no mums būs grūti atrast ko nepareizu Desmit baušļos. Visvairāk polemiku, protams, var izraisīt tie, kuri prasa pielūgt un paklausīt tikai Dievu. Ateistiem un agnostiķiem tas ir liels piedauzības akmens. Bet Rakstos Dievs paskaidro praktisko motivāciju paklausībai Viņa likumiem: “Visus šos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tev ir jātur un jāpilda, ka jūs dzīvotu un taptu vairoti un ietu un iemantotu to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem ar zvērestu apsolījis” (Piektā Mozus grāmata 8:1).

Kā būtu, ja konsultants ierastos jūsu birojā un ar lielu pārliecību apgalvotu, ka, ja jūs sekosiet viņa ieteikumiem, jūsu bizness plauks un zels, un jūsu panākumi būs lielāki, kā jūs spējat iedomāties? Vai jūs vismaz neapstāsieties, lai apsvēru viņa rekomendācijas un to, kā tās saskan ar jūsu uzņēmuma misiju un kultūru?

Problēma ir acīmredzama. Nākamajā nedēļā, mēnesī vai gadā ieradīsies kāds cits ar līdzīgiem apgalvojumiem, pretendējot uz viņa piedāvājuma unikalitāti kā lielāko kopš riteņa izgudrošanas. Jā, untumi un triki nāk un iet biznesa pasaulē, tāpat kā citās sfērās. Bet atšķirībā no tiem Desmit baušļi ir jau tūkstošiem gadu un ir stabili kā klints, pastāvīgs un uzticams ceļvedis rīcībai gan biznesā, gan personīgajā dzīvē.

Lai vadītu organizāciju, ir nepieciešama gudrība. Ja gribat iegūt krietnu priekšrocību salīdzinājumā ar konkurentiem, jūs būsiet gudrs, ja apsvērsiet Vesa Kantrela padomu studēt un lietot Dieva Vārdu – Bībeli gan profesionālajā darbībā, gan sadzīvē. Un Desmit baušļi ir labs sākums.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv