Redzēt Dievu (līdzība)

Reiz bija četri vīri, kuri vēlējās redzēt Dievu. Šie vīri dienu un nakti dzīvoja aukstā, tumšā istabā ar biezām un augstām sienām. Uz austrumu sienas, pie pašiem griestiem, kā likās, atradās vienīgais viņu cerību avots.

Tas bija logs. Katru dienu zeltains saules stars izlauzās caur šo atveri un lēni stiepās lejup pa rietumu sienu. Vīri savaldzināti skatījās, kā tas pārvietojas. Viņi ilgojās paskatīties uz īsto siltuma avotu viņpus loga; viņi alka uz mirkli ieraudzīt lielo Dievu.

Lai gan šī atvere bija maza – pārāk maza, lai cilvēks pa to varētu izlīst, - četri vīri bieži itin varonīgi centās to aizsniegt. Katrs bija izmēģinājis ieskriešanos un lēkšanu pret sienu, izmisīgi kārpoties uz sīkās atveres pusi, bet veltīgi. Logs bija pārāk augstu.

Kļuva redzams, ka vīriem būs jāstrādā kopā, tāpēc viņi izstrādāja plānu. Varbūt, stāvot vienam uz otra, augšējais spētu paskatīties caur logu?

Tomēr drīz radās jautājums: kurš būs šis viens, kurš stāvēs pašā augšā? Kurš būs tas, kas redzēs Dievu? Visi aptvēra, ka tā ir katra vīra kvēlākā vēlēšanās.

Un tā viņi brīnīdamies apsēdās. Drīz Rafaels piecēlās. “Es jūs balstīšu,” viņš sacīja un gaidīja pērējos. Pēc dažiem brīžiem Hozē sevi lēni uzspieda kājās. “Es būšu nākošais,” viņš brīvprātīgi pieteicās. Atlikušie divi sēdēja nekustoties, cieši skatīdamies uz kāju pēdām.

Beidzot ar nopūtu piecēlās Veldons. “Es būšu trešais,” viņš piedāvājās.

Trīs vīri lūkojās lejup uz Semu. Tas bija Sems, kuram vajadzēja būt augšgalā. Rafaels virzījās uz austrumu sienas pusi. Viņš izpleta kājas un atspieda plaukstas pret sienu. Hozē vilkās augšup un, mēģinādams noturēt līdzsvaru, nostājās uz Rafaela pleciem. Tālāk Veldons kāpa virs saspringtā Rafaela, garām Hozē, kurš pūlējās noturēties, līdz arī viņš varēja stāvēt. Viņa galva bija zem paša loga.

Sems ne mirkli nevilcinājās. Viņš rāpās pāri Rafaelam un Hozē, un ar Veldona palīdzību sasniedza atveri. Desmit sekundes... vīri apakšā trīcēja. Divdesmit sekundes... viņi pūta un stenēja. Divdesmit piecas sekundes... kolona sašūpojās. Divdesmit astoņas sekundes...

Kolona sabruka. Rokas un kājas sakrita juceklīgā kaudzē, kur vīri gulēja vaidēdami, aizvērtām acīm, nospiestiem pleciem. Lēni viņi izstaipījās un atmudžinājās, un ar sāpīgu piepūli rāpoja sānis apsēsties. Nosēdušies malā trīs vīri meklēja Sema seju un gaidīja sapņu tēla atklāšanos.

“Es redzēju cauri logam,” Sems iesāka, “un es redzēju daudzas lietas. Es redzēju gaisīgus mākoņus peldam dzidrās debesīs. Es redzēju raibus putnus, kas pacēlās gaisā un atkal nolaidās uz zemes. Tur bija koki uz zālainiem pakalniem, bet tālumā augsti, sniegiem klāti kalni. Es jutu vēju tieši sejā un dzirdēju lapu šalkšanu, un saodu sāļu jūras gaisu.”

“Es redzēju daudzas lietas,” viņš sacīja vēlreiz, un tad apstājās, cieši raudzīdamies uz logu. “Bet es neredzēju Dievu.”

Vīri saspiedušies klusēdami sēdēja. Viņi nodūra galvas. Gaiss bija smags. Zeme likās neparasti auksta un cieta.

Pēkšņi Rafaels ierunājās: “Es redzēju Dievu.”

Pārējie satrūkās un cieši uz viņu skatījās.

“Kad es uz pleciem turēju smagumu, šausmīgu smagumu,”- Rafaels turpināja, “kad es grīļojos un sasprindzinājos zem tā, mani muskuļi svila, acis sāpēja, saprāts kliedza; kad es turēju to tik ilgi, cik es spēju, un tad ilgāk vairs... – es redzēju Viņu.”

Pārējie apbrīnodami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu,” – klusumu satricināja Hozē balss. “Kad es pūlējos noturēt līdzsvaru starp to, kas bija virs manis, un to, kas bija apakšā; kad es sajutu pēdas, kas spieda manu muguru un galvu, kad es cīnījos, un man izdevās noturēt mūs stingri un taisni uz augšu, - es redzēju Viņu.”

Pārējie domādami sēdēja. “Es arī redzēju Dievu.” Tas bija Veldons. Viņa acis staroja. “Kad es tuvojos logam - tik tuvu – es pats tur vēlējos būt. Bet tas bija tad, kad es izstiepu savas rokas – tik tālu – un pacēlu draugu: es redzēju Dievu.”