Došanas svētība

Vai esat pieredzējuši gadījumu, kad aizkustinošs stāsts par kāda vajadzībām jūs aizskāra tik ļoti, ka jutāt nepieciešamību nekavējoties rīkoties?

Ja jūs rīkojāties šādu emociju vadīts, tad , iespējams sajutāt siltu apmierinājuma sajūtu, ka nupat esat paveicis ko nozīmīgu. Zinātnieki ir atklājuši, ka šī „siltā sajūta”, kā viņi to ir nosaukuši, patiesībā ir iestrādāta mūsu smadzenēs.

Saskaņā ar nesenu avīzes rakstu ar virsrakstu „Siltā došanas sajūta nav jūsu izdoma”, kādas lielas universitātes zinātnieku un psihologu komanda ir atklājuši, ka naudas ziedošana cilvēka smadzenēs aktivizē reģionus, kas ir saistīti ar baudu. Viņi pētīja sievietes, kurām tika iedota nauda un tika doti norādījumi, to iztērēt tā, lai apmierinātu dažādas prasības. Pētnieki atklāja, ka pētījuma dalībnieku altruisms patiesībā aktivizēja to smadzeņu daļu – pat tad, kad došana bija nevilša – kas parasti atbild uz atalgojuma stimulu vai baudu.

Iespējams, ka tas ir iemesls vienam no Bībeles Jaunās Derības pazīstamākajiem citātiem: “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35). Kad mēs dodam, mēs saņemam atpakaļ.

Bībele bieži runā par dāsnuma vērtību, atzīstot, ka ne visiem ir vienādas materiālās iespējas, bet mums visiem ir iespēja dalīties ar tiem, kuriem ir vajadzības. Piemēram, Salamana Pamācībās 3:27-28 ir rakstīts, “Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. Nesaki savam tuvākam: "Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt.”

Iespējams, Salamana Pamācības 11:24 atsaucās uz došanas silto sajūtu, kad saka: “Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks.”

Salamana Pamācības 22:9 māca, "Maigas labsirdības pilna acs tiek svētīta, jo cilvēks ar tādu aci dod no savas maizes arī nabagiem. " Mēs varam nesaprast visus Dieva ceļus, bet ja Dievs saka, ka mēs tiksim svētīti, es Viņam ticu. Visticamāk, ka daļa no šīs svētības ir apmierinošā sajūta, gandarījums, ko mēs gūstam, kad zinām, ka Dievs mūs ir izmantojis, lai palīdzētu citu cilvēku vajadzībām.

Biznesā ir daudz iespēju būt dāsniem: Mēs varam palīdzēt darbiniekiem, kam ir problēmas, mēs varam dot vietējām labdarības organizācijām, vai arī mēs varam dot sabiedrībai dažādos nozīmīgos veidos. Ja jums jūsu organizācijā ir vadoša amata atbildība un uzticēts lemt par tās resursiem, meklējiet ceļus, kā izplatīt silto sajūtu citiem.

Dažas kompānijas to dara, atļaujot saviem darbiniekiem noteiktu laiku ik mēnesi veltīt strādājot dažādām labdarības iestādēm, vai arī atbalstot viņu dalību dažādos labdarības projektos sabiedrībā. Kad jums ir šaubas par došanu, atcerieties, ka jūsu dāsnums tiks svētīts – un pretī jūs saņemsiet siltu, veselīgu gaisotni!

(Autors: Riks Boks)

Darbs – aicinājums nevis apgrūtinājums

Katru gadu pirmajā septembra pirmdienā ASV atzīmē tā saukto “Darba dienu”. Tā tiek raksturota kā nacionāla cieņas izrādīšana strādniekiem, kuri ir ietekmējuši valsts spēku, pārticību un labklājību. Tā ir diena, kad tiek godināts darbs un tā darītāji.

Interesanti ir tas, ka darbs netiek vispārīgi atzīts. Būtībā pret to bieži tiek raukta piere, vai arī tam tiek dota negribīga piekrišana. Visur pasaulē – vai nu birojos, vai veikalos vai arī pie darbagaldiem – miljoni cilvēku darbu uzskata par nepieciešamu ļaunumu, no kura nevar izvairīties, kā līdzekli finansiālu saistību pildīšanai un laika starp nedēļas nogalēm un brīvdienām aizpildīšanai.

Tomēr, kā to simbolizē „Darba diena”, darbu vajadzētu atzīmēt un godāt. Jā, reizēm tas var būt garlaicīgs, kaitinošs, neērts un sāpīgs – reizēm pat visas šīs lietas vienlaicīgi. Tomēr, darbs ir arī cēls, svarīgs, nepieciešams, iedvesmojošs, izaicinošs, un, praktiski runājot, veids, kā kalpot cilvēcei un pasaulei ap mums.

Šķiet, ka medijus ir pārņēmušas slavenības – kino un televīzijas aktieri, mūziķi un dziedātāji, profesionāli sportisti un atzīti autori. Taču cilvēki, kuri veic lielāko ieguldījumu sabiedrības labā, parasti strādā praktiski neviena nepazīti. Šeit var iekļaut skolotājus, zinātniekus, inženierus, biznesa vadītājus un menedžerus, datoru programmētājus, administratīvo personālu, ārstus, medmāsas, juristus, piegādātājus, pārdevējus, investīciju konsultantus, grāmatvežus, telekomunikāciju ekspertus, dizainerus, tirgotājus un daudzus, daudzus citus.

Protams, ja jūs strādājat darbu, kurš neatbilst jūsu interesēm un spējām, tas var būt nomācoši un izraisīt sarūgtinājumu. Bet darbam ir iekšēja vērtība, vai nu jums būtu vienkārši jātiek galā ar neapmierinātu klientu, jāveic pārdošanas prezentācija, vai jāvada lielu firmu apvienošana.

Bībelē varam atrast dažādus ieskatus par darba nozīmi. Apskatīsim dažus no tiem.

Darbs jau kopš radīšanas bija daļa no Dieva plāna. Jau no sākuma cilvēcei bija uzdevums pieskatīt zemi un visu, kas uz tās. Grēks – vai nepaklausība Dievam – nepazemināja darba vērtību; tas tikai padarīja to grūtāku. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.” (1. Mozus 2:15). “Un cilvēkam Viņš sacīja: "... tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas... Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst...." (1. Mozus 3:17-19).

Darbs simbolizē īpašu pienākumu, kuru mums ir devis Dievs. Darbs sevī ietver pienākuma izjūtu, lomas, ko mēs veicam, izmantojot savas individuālās dāvanas, spējas, pieredzi un talantu. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10).

Darbs izrāda cieņu pret Dievu. Strādāt, lai apmierinātu kādu citu cilvēku – mūsu kompānijas galvu, vai mūsu tiešos priekšniekus – ir viena lieta. Bet strādāt Dievam – tas ir augstākais mērķis un lielākā privilēģija. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kolosiešiem 3:23).

Darba rezultātā tiek saņemts nodrošinājums no Dieva. No mūsu darba mēs iegūstam vai nu noteiktus produktus, vai noderīgus pakalpojumus. Bībele māca, ka Dievs apgādā jeb nodrošina savus bērnus, un visbiežāk kā līdzekli šai apgādāšanai Viņš izmanto mūsu darbu. “Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tesaloniķiešiem 3:10).

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Vai zini, ka esi īpašs?

Strādāšanai mājas ofisā ir liela priekšrocība – elastība. Kad nepieciešams, darba dienas laikā, es varu veltīt laiku arī ģimenes vajadzībām. Piemēram, tas devis man iespēju dienas laikā aizvest savu trīsgadīgo mazmeitu uz sagatavošanas klasi.

Kādu dienu es paņēmu viņu no sagatavošanas klases un klausījos, kā viņa bez apstājas stāsta par pavadīto dienu. Viņai piemīt labākas sarunāšanās iemaņas kā daudziem man pazīstamiem pieaugušajiem. Vienu brīdi viņas stāstītais man lika skaļi iesmieties. Kad biju atguvis savaldību, es viņai teicu: „Tu esi ļoti īpaša!” Bez kavēšanās un uztverot to kā pašsaprotamu faktu, viņa atbildēja: „Vai tad tu to nezināji?”

Mana mazā mazmeita ir svētīta ar mīlošiem vecākiem un vecvecākiem, kuri bieži viņai saka, cik sevišķa viņa ir, tā, ka viņai par to nav ne mazāko šaubu. Viņa pieņem to kā faktu, tāpat kā to, ka zāle ir zaļa un debesis zilas. Diemžēl daudzi no mums, strādājot biznesa un profesionālajā pasaulē, nav tik pārliecināti par to, cik īpaši viņi ir.

Iespējams, mēs esam pārliecināti par savām unikālajām spējām un iemaņām, pieredzi un dotībām, bet vai mēs uzskatām sevi par „īpašiem”? Pārāk bieži cilvēki darba vietās tiek uzskatīti par vienreizējas lietošanas resursiem, kuri steidzīgi jānomaina, tikko to vērtība samazinās vai arī parādās kāds, kurš to pašu darbu var izdarīt par mazāku samaksu. Daži bosi rīkojas tā, it kā uzskatītu, ka komplimenti un uzslavas par labi padarītu darbu ir bez vērtības un būtu gandrīz kā aizvainojums un tādēļ nav izsakāmi.

Vismaz daži no mums, iespējams, nekad darba vietās nav dzirdējuši, cik īpaši un apdāvināti mēs esam. Tomēr ir viena vieta – Bībele, kur mēs varam redzēt, ka Dievs mūs uzskata par ļoti īpašiem un svarīgiem. Piemēram, plaši pazīstams pants vēsta: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,” (Jāņa 3:16). Pantā pieminētais “neviens” ietver arī tevi! Līdzīgi Bībele apgalvo: “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8). Citiem vārdiem sakot, pat ja mēs neesam Dieva mīlestības cienīgi, Dievs mūs vērtē ļoti augstu. Lūk, vēl vairākas vietas par to, cik īpaši Dieva acīs mēs esam:

Dievam attiecībā uz mums ir speciāls plāns. Ilgi pirms mēs zinājām par Dievu, Viņam bija skaidrs nolūks – speciāls plāns mūsu dzīvei. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat… Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit ” (Jeremijas 29:11, 13).

Dievam ir speciāls aicinājums mums. Darbā un visā dzīvē, zinot, ka mums ir īpaša loma, piemērota tieši mums, var gūt īpašus panākumus, piepildījumu un prieku. Bībelē teikts, ka Kristus sekotājiem ir sagatavots ļoti sevišķs „darba apraksts”. ”Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu,…” (1. Pētera 2:4-5).

Dievam priekš mums ir speciāla vieta. Vai atceraties saviļņojumu, kad jums pirmo reizi parādīja sagatavoto darba vietu, kas speciāli sagatavota jūsu vajadzībām? Bībelē Jēzus stāsta, ka tādas pat sajūtas ir mūžībā. “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt?” (Jāņa 14:2).

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Kam uzticēties?

Rediģējot rakstu mūsu informatīvajam biļetenam Sound Mind Investing mani uzrunāja viena frāze:
“… pienācis laiks 100% uzticēties Dievam nevis aicināt Viņu pievienoties tam, ko darām.”

Tas spilgti raksturo izvēli, kura jāizdara mums kā Jēzus Kristus sekotājiem. Ir viegli apkopot informāciju, nospraust mērķus un tad lūgt Dievu pievienoties tam, ko esam nolēmuši darīt. Daudz grūtāk ir atļaut, lai Dievs pieņem lēmumu, jautāt pēc viņa mērķiem un pacietīgi gaidīt arī atbildi.

Problēma, ja mēs nospraužam savus mērķus, neuzklausot Dieva nodomu, ir tā, ka pat šķietami dižas idejas ne vienmēr iekļaujas Dieva plānā. Pilnīga paļaušanās uz Dievu savukārt bieži noved pie pārsteidzošiem rezultātiem.

Ķēniņš Dāvids ir kā labs piemērs. Ja ir bijis kāds, kurš patiesi uzklausīja Dieva padomus, tad Dāvids noteikti tāds bija, par ko varam lasīt 2. Samuēla 7-10 nodaļā. Tajās ir aprakstīti Dāvida dzīves plaukuma gadi. Dievs viņu izredzēja par ķēniņu un deva uzvaras pār ienaidniekiem. Dāvids domās jutās norūpējies par to, ka Derības šķirsts atrodas teltī, kamēr viņš dzīvo pilī. Un viņš nolēma celt templi. Bet viņš bija iemācījies, ka Dievs ir ļoti konkrēts savās prasībās kā lietām jānotiek, kā tās jārealizē. Tādēļ pirms sākt darbus Dāvids konsultējās ar pravieti Nātānu, lai gūtu apstiprinājumu, ka šis plāns ir saskaņā Dieva gribu.

Pirmajā acu uzmetienā Nātānam tā šķita tik laba doma, ka viņš uzreiz tai piekrita. Būvēt templi noteikti bija kas tāds, ko Dievs vēlējās. Ideja bija laba. Dāvida motīvi bija pareizi. Problēma bija tā, ka Dievs negribēja, lai Dāvids to būvē. Tikai vēlāk mēs uzzinām, ka Dievs bija izvēlējies citu, kurš to darīs: "Bet tad Dievs uz mani sacīja: tev nebūs celt namu Manam Vārdam, jo tu esi karavīrs un esi izlējis asinis! " (1. Laiku 28:3). Dievs koriģēja Nātāna pieņēmumus, atgādinot mums, ka Viņa plāni ne vienmēr iet roku rokā ar mūsu prāta spriedumiem. Dāvids pazemīgi pieņēma Dieva lēmumu un gods uzbūvēt Dieva namu tika nodots viņa dēlam Salamanam.

Ikkatrs no mums var piemērot kādu mācību no šī stāsta savai dzīvei, arī finansu jomā. Pirmkārt, vai mēs savas finanses 100% uzticam Dievam, vai arī aicinām Viņu atbalstīt mūsu ieceres? Laiku pa laikam to nepieciešams pārbaudīt. Pat, ja mēs esam kādu jomu jau nodevuši Dievam, mums ir tendence laika gaitā to izmainīt. Kad mēs esam pārliecināti, ka mūsu sirdis ir gatavas saklausīt Dieva atbildi, tad nākamais solis ir vienkārši lūgt Viņam, lai Viņš dara mums zināmu Savu gribu. Lūk, dažas jomas, kurās nepieciešamas Dieva atbildes:

- Darba gaitas un karjera

- Pensijas plāni un uzkrājumu veidošana

- Pašreizējie un nākotnes ziedojumi labdarībai

- Ģimenes plānošana/bērni/palīdzība bērniem

- Dzīves līmenis un pirkumu veikšana

Vai ir kas ārpus normas, ko Dievs vēlas no kāda no jums šajās sfērās? Ja jūs esat lūdzis pēc Viņa domām, Viņa gribas noteiktā jautājumā, būsim uzcītīgi arī uzklausīt Viņa atbildi. Ja mēs nākam ar atvērtu sirdi, Dievs uzrādīs arī citas jomas, kurās paļauties uz Viņu.

Ceļš uz brīvību finansēs sākas ar uzticēšanos un atziņu, ka viss, jebkurā gadījumā, pieder Dievam. Mēs esam tikai pārvaldnieki. Pārāk bieži mēs maldāmies uzskatot, ka Dieva plāns un mūsu intereses nav savienojamas lietas. Bet, ja mēs atmetam savus plānus un uzticamies Dievam, mēs nonākam pie atziņas, ka Viņa plāni un mūsu intereses ir pilnīgā saskaņā. Mēs gūstam maksimālu gandarījumu, un Viņš gūst maksimālu pagodinājumu. Ceļojums uz turieni sākas ar uzticēšanos un vēlmi ļauties Viņa vadībai.

Autors: Marks Bilers

Uzbrukt, bēgt, vai kā...?

Reiz koledžā psiholoģijas nodarbībās es dzirdēju, ka saskaroties ar problēmu, cilvēkiem ir raksturīgi vai nu cīnīties, vai izvairīties – izvēle ir vai nu bēgt no konflikta, vai arī „sist” pretī. Kopš tā laika es esmu novērojis, ka bēgšana vai atdarīšana ir visdabiskākās reakcijas. Bet vai vislabākās?

Tajos laikos Jēzus tika uzskatīts par radikālu, un daudzējādā ziņā tā tas ir arī šodien. Piemēram, atšķirībā no psihologiem, Viņš iesaka pilnīgi citādu reakciju uz konfliktu: “Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas” (Mateja 5:39-41). Viņš saka, ka šāda reakcija ir vienīgais veids, kā konfliktu pārvērst labās attiecībās.

Konflikti ir cilvēces vēstures normāla sastāvdaļa. Tie rodas praktiski visos līmeņos: mūsu ģimenēs, attiecībās ar draugiem, darba vietās, politikā, starptautiskajās attiecībās, pat reliģiskās institūcijās. Tas, kā mēs tiekam galā ar konfliktiem, atklāj daudzas mūsu īpašības, raksturu un sociālo statusu. Neskatoties uz konfliktu izcelsmi, to risinājuma veidi ir līdzīgi. Iespējams, tieši tāpēc Jēzus mācītie paņēmieni ir tik atšķirīgi no dabīgās reakcijas. Tas var šķist ļoti radikāli, bet tas var būt arī ļoti glābjoši.

Steinlijs Markuss (Stanley Marcus), Neiman-Marcus lielveikalu ķēdes dibinātājs, stāstīja par gadījumu ar sievieti, kura atnākusi uz veikalu ar sūdzību, ka viņas auto riepas ir nesamērīgi ātri nolietojušās. Veikala vadītājs viņai paskaidrojis, ka Neiman-Marcus veikalos riepas nepārdod, un tajos pat nav auto preču nodaļas. Tomēr sieviete pastāvējusi uz to, ka riepas pirkusi Neiman-Marcus veikalā un vēlas, lai tās nekavējoties tiktu nomainītas.

Neskatoties uz to, ka viņam bija visas tiesības noraidīt sievietes pretenzijas, Steinlijs Markuss veica veselu jūdzi. Viņš nopirka viņai jaunu riepu komplektu un papildus vēl apmaksāja eļļas nomaiņu. Viņam to nevajadzēja darīt, bet šāds nepārspējams klientu serviss padarīja Neiman-Marcus veikalu ķēdi par tirdzniecības leģendu un deva viņiem iespēju izveidot plašu ļoti lojālu klientu bāzi.

Visapkārt daudzi cilvēki šķiet vienmēr izvairās no nepatikšanām, nevis paliek un cīnās ar tām. Citi izvēlas nepārtrauktu cīniņu pret jebkuru netaisnību. Bet Jēzus iesaka tā vietā, lai cīnītos vai bēgtu, trešo iespēju – atbildēt ar mīlestību un sapratni – vislabāko risinājumu.

Līdzīgu novērojumu izteica ķēniņš Salamans, kuram ir visu laiku gudrākā cilvēka reputācija: “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Salamana Pamācības 15:1). Lai uz nelaipnu komentāru vai nopietnu vārdisku uzbrukumu atbildētu pieklājīgā veidā, mīlestībā un ar cieņu, nepieciešams patiešām stingrs raksturs un paškontrole.

Es esmu iemācījies, ka biznesa pasaulē klientu lojalitāti vislabāk var iegūt, ja uz problēmām atbild ar mīlestību un iecietību. Ir viegli atbildēt ar pretsitienu, ja klientam nav taisnība, bet, ja viņš lūdz ar viņu „noiet jūdzi”, un jūs ejat vēl tālāk, tad visbiežāk jūs iegūstat draugu un klientu uz visiem laikiem.

Kafejnīcā, kuru es vadīju, gadījās, ka klienti sūdzējās par aukstu kafiju pat tad, kad es varēju viegli pierādīt, ka tā ir rekomendētajā temperatūrā. Bet tā vietā, lai sāktu ar viņiem diskutēt, es vienkārši atvainojos un to nedaudz uzsildīju. Stenlijs Markuss teica: „Klientam vienmēr ir taisnība.” Tas, ko viņš ar to domāja, ir sekojošais – ja jūs izturēsieties pret klientiem tā, it kā viņiem būtu taisnība, pat tad, kad viņiem tās nav – rezultāti jūs pārsteigs.

Autors: Džims Matiss

Kā iegūt cieņu

Lai gūtu panākumus darbā, nepieciešama laba reputācija. Neseni pētījumi parādīja, ka starpība starp labākajiem un vidusmēra pārdošanas speciālistiem nav dotībās, bet reputācijā. Cilvēki vairāk uzticas tiem, kuri sasnieguši panākumus pārdošanā, un viņu pārdošanas rādītāji atspoguļo uzticamību, kuru viņi ir nopelnījuši. Nevienam nepatīk kārtot darījumus ar cilvēku, kuru neciena.

Bībelē teikts: “Laba slava der vairāk nekā liela bagātība…” (Salamana Pamācības 22:1). Citiem vārdiem sakot – tava vērtība (tas kā cilvēki tevi vērē) ir svarīgāka kā tas, kādas vērtības tev pieder.

Tipiska kļūda daudziem cilvēkiem ir uzskats, ka laba reputācija ir atkarīga no laba imidža – kā cilvēki viņus uztver, balstoties uz ārējiem faktoriem. Un viņi uzdod sev jautājumus: „Kā es izskatos? Vai es izteicos pareizi?” Tomēr, lai panāktu labu reputāciju ilgtermiņā, nepieciešams koncentrēties uz raksturu (to, kas nav redzams) nevis uz imidžu (to, kas ir redzams). Cieņu ir jānopelna. Salamana Pamācības un Psalmi Bībelē identificē sešas rakstura kvalitātes, kuras piemīt cilvēkiem, kurus citi ciena:

1. CIEŅU IEGŪST AR GODPRĀTĪBU. Respektu biznesa vidē iegūst ilgākā laika posmā, parādot konsekvenci vārdos un darbos. Cieņu nevar nopirkt vai iegūt kā balvu. “Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši, bet, kas staigā netaisnus ceļus, tas atklāsies savā nepievilcīgajā īstenībā.” (Salamana Pamācības 10:9).

2. CIEŅU IEGŪST AR PAZEMĪBU. Kad cilvēki sajūt pazemību – vēlmi ārpus saviem personīgajiem mērķiem un savām interesēm redzēt citu vēlmes, uzskatīt citus svarīgākus par sevi – viņi vēlas strādāt kopā ar mums. “… kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā.” (Salamana Pamācības 13:18). “Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana Pamācības 29:23).

3. CIEŅU IEGŪST AR UZTICAMĪBU. Ja cilvēki redz, ka jūs turat doto vārdu un pildāt solījumus pat tad, kad tas jums sagādā neērtības vai dārgi maksā, jūs iegūstat cieņu. " Vīrs, kas ar dāvanām lielās, bet nekad tās nedod, ir kā vējš un mākoņi bez lietus.” (Salamana Pamācības 25:14). "… kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu … tas pastāvēs mūžīgi!" (Psalmi 15:4-5)

4. CIEŅU IEGŪST AR POZITĪVU PRIORITĀŠU NOTEIKŠANU. Jūsu darbinieki, līdzstrādnieki, klienti un piegādātāji sāk jūs cienīt, ja ir pārliecināti, ka jūs savus mērķus esat rūpīgi izvērtējis. "Kas cenšas pēc kā laba, tam labs arī gadās …” (Salamana Pamācības 11:27) "… kas labi domā, tie visur piedzīvos pret sevi labvēlību un uzticību.” (Salamana Pamācības 14:22).

5. CIEŅU IEGŪST AR DEVĪGUMU. Cilvēks, kas rūpējas par citiem un patiesi interesējas par viņu vajadzībām, iegūst viņu cieņu. "Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienmēr, viņa rags paceļas godā. " (Psalmi 112:9).

6. CIEŅU IEGŪST, PIRMAJĀ VIETĀ LIEKOT DIEVU. Kam jūs kalpojat – darbā un personīgajā dzīvē? Kas ir pamatā jūsu lēmumiem? Jūsu atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā iespaidos to, cik daudz jūs cilvēki cienīs. "… nēsā manus baušļus sev valdziņā pakārtus ap kaklu, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes, un tu iemantosi labvēlību un laipnību Dieva un cilvēku acīs. Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas” (Salamana Pamācības 3:3-6).

(Autors: Riks Vorrens)