Sāpju Vīrs

“Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:3-5)

Kuru no mums gan nesaviļņo un neaizkustina šis Jēzus Kristus personas un misijas pravietiskais portrets? Ir gandrīz neaptverami, ka pats godības Kungs vislielāko cieņu, kas tiek parādīta Debesīs, apmaina pret viszemāko stāvokli uz šīs zemes. Cilvēka miesā nākušo Kristu spēja ievainot it visas cilvēces ciešanas un vilšanās.

Kā Sāpju Vīrs (Jesajas 53:3 NIV) Jēzus iepazina cilvēces bēdas to visdziļākajā nozīmē; mūsu Glābējs sastapās ar vismokošākajām sāpēm un izturēja vislielāko pazemojumu, lai atpirktu kritušo cilvēci. “Vīrs, kam nebija svešas sāpes,” piedzīvoja nežēlīgu atraidīšanu no ienaidnieku un gļēvulīgu nodevību no draugu puses.

Jēzus izcieta sāpes, ko nes vientulība; Viņš pieredzēja to, ka tika atstāts savā viskritiskākajā stundā. Viņš piedzīvoja sirdi plosošas sāpes, mirdams pie krusta par pasauli, kas Viņu nemīlēja. Uzņemoties cilvēces vainas nastu, Kristus piedzīvoja ne tikai to, ka no Viņa novērsās cilvēki; Viņš, vienīgais bezgrēcīgais, visā pilnībā izjuta to, kā grēks šķir no Debesu Tēva: “"Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46)

Taču ir kāda laba vēsts! Tumšo sāpju nakti nomainīja godības pilns uzvaras un glābšanas saullēkts. Lai slavēts Kristus, mūsu Atpircējs!