31.5.11

Vīrs no tuksneša

Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.” (Jāņa 1:6)

Šis vīrs no tuksneša stāvēja stalti izslējies. Jūdejas tuksneša saulē iededzis, ar dedzīgu un caururbjošu skatienu — viņš bija pieradis dzīvot un runāt tālu no sabiedrības kā vientuļa balss.

Viņu sūtīja Dievs. Viņš piedzima gados vecajiem Caharijam un Elizabetei, kuri sen bija atmetuši cerības kļūt par vecākiem. Viņš bija brīnuma bērns. Dievs viņu radīja; Dievam bija tam laikam paredzēta vēsts, un Jānis bija cilvēks, kuram bija lemts to pasludināt.

Arī viņam, tāpat kā Kristum, par kuru viņš sludināja, dzīve tika pārrauta pašā tās plaukumā. Tomēr, lai gan īsa, tā dega kā romiešu svece, izgaismojot pirmā gadsimta Palestīnā valdošo tumsību. Jēzus par Jāni Kristītāju sacīja: „Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa 5:35)

Kādu brīdi Jānis bija visnotaļ populārs. Viņu klausīties ieradās pūļi no Jeruzalemes, Jūdejas, no apgabala, kas atrodas ap Jordānu, un šie ļaudis vēlējās tikt kristīti, kas simbolizētu viņu grēku piedošanu (Mat. 3:5).

Arī farizeji un saduķeji ieradās noskaidrot, kas tuksnesī īsti notiek. Jāni Kristītāju klausīties nāca pat kareivji un muitnieki (Lūk. 3:12, 14).

Šis cilvēks bija tik populārs, ka daži izteica varbūtību: viņš ir ilgi gaidītais Mesija. To padzirdēja arī Jeruzalemes reliģiskā hierarhija, un tādēļ pie Jāņa tika nosūtīta delegācija ar jautājumu: „Kas tu esi?” (Jāņa1:19)

Bet Jānis, lai gan nesa pasaulei gaismu, pats tomēr šī Gaisma nebija. „Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.” (Jāņa 1:7) Jānis savu lomu apzinājās; viņš nekad necentās sev piesavināties vairāk par to, ko Dievs bija paredzējis. Daži viņa mācekļi jutās aizvainoti, kad parādījās Jēzus un Jāņa klausītāju pulks manāmi saruka. Bet Jānis tā nereaģēja. Viņš tos pamācīja: „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jāņa 3:30)

Varētu būt ļoti grūti samierināties, ja redzat, kā zūd jūsu popularitāte. Vēl sarežģītāk ir kļūt par amatpersonas dusmu mērķi tāpēc vien, ka jūs sakāt patiesību. Tā notika ar Jāni. Viņš nonāca cietumā, jo bija negatīvi izteicies par ķēniņa Hēroda laulības pārkāpšanu ar viņa brāļa Filipa sievu.

Vientuļais tēls no tuksneša nomira vienatnē Hēroda cietumā. Izniekota dzīve? Tikai ne Dieva acīs! „Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.”

(Autors: Viljams Džonsons)

Visa Radītājs

Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:3)

Mūžīgais Vārds, Trīsvienības varenais starpnieks, ir arī Radītājs. Par Jēzu, miesā tērpto Vārdu, esam pieraduši domāt kā par savu Glābēju. Daudz retāk atskārstam, ka Viņš ir arī mūsu Radītājs. Tomēr Viņš tas ir.

Jānis šo domu apstiprina, sacīdams: „Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” Arī Pāvils uzsver to pašu: „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol. 1:16)

Šāds skatījums maina to, kā raugāmies uz apkārtējo pasauli. Uz dabu ar tās neskaitāmajiem kokiem, augiem un ziediem, ar tās plašo dzīvnieku sugu spektru — no amēbām līdz ziloņiem, no lakstīgalām līdz vaļiem — Viņš to visu radīja. Tas viss neradās pats no sevis; tā ir Viņa radība. Tāpēc cienīsim to un izturēsimies pret to, kā pārvaldniekiem pienākas.

Īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem: tie ir Viņa radošās darbības augstākais punkts. Viņš mūs radījis nedaudz zemākus par eņģeļiem; sev, Dievam, līdzīgus. Radīšanas procesā Viņš katram cilvēkam piešķīra cienījamu statusu. Protams, Dieva līdzību grēks ir stipri izkropļojis, bet tās atspulgs paliek.

Cilvēks, kurš nicinoši izturas pret citu cilvēku, nicinoši izturas arī pret Radītāju; cilvēkam, kurš nodara pāri citam cilvēkam, kādu dienu nāksies atbildēt Radītājam.

Un varenajā patiesībā par to, ka visa Radītājs ir Vārds, ietverta šāda galvenā doma: Viņš radīja arī mani. Es esmu īpašs. Es esmu vērtīgs. Man ir dievišķa izcelsme neatkarīgi no tā, kādos apstākļos esmu dzimis. Man ir nosprausts dievišķs liktenis, jo Viņš vēlas, lai es Viņa klātbūtnē dzīvotu mūžīgi.

Tā kā mums uzspiests dievišķās līdzības zīmogs, arī mums piemīt griba un spēja „radīt” — tomēr daudz zemākā līmenī. Daži cilvēki rada brīnišķīgu mūziku — es to nespēju. Daži gatavo mēbeles, ceļ mājas — es to nespēju. Mans radošais gars izpaužas rakstīšanā, kas ir mans hobijs mūža garumā un sniedz gandarījumu. Un esmu pamanījis interesantu fenomenu: tas, ko sarakstu, sāk dzīvot savu dzīvi. Katrs lasītājs manu rakstu vai grāmatu uztver atbilstoši savai dzīvei. Viņi manis rakstītajā atrod tādu nozīmi un jēgu, par kādu es, to rakstīdams, pat neiedomājos. Ja es protestēdams saku: „Tā es to nebiju domājis,” — viņu atbilde ir: „Bet es to tā uztvēru.”

Zināmā mērā tas ir tāpat kā ar Dievu un mums. Viņš mūs radīja, bet ļauj mums dzīvot pašiem savu dzīvi.

(Autors: Vijams Džonsons)

Dziesma no mūžības

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1)

Noslēpumainais, intriģējošais, dziļais Jāņa evaņģēlija ievads saista mūsu uzmanību. Valoda pati par sevi ir vienkārša, bet tā mūs aizrauj lidojumā.

Tā ir dziesma, kas atbalsojas no mūžības.

„Iesākumā...” Prātā atgriežamies pie Bībeles pirmajiem vārdiem: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1. Moz. 1:1) Tomēr šis evaņģēlijā minētais iesākums sniedzas laikā vēl pirms zemes dzimšanas, pirms saules sistēmas izveides, pirms pasaules eksistences, pirms Visuma eksistences, pirms laika, pirms visa — tas ir iesākums pirms visiem iesākumiem, kurus varam iedomāties.

Mēs esam laikā un telpā radītas būtnes, mēs esam cilvēki. Pat ja sasniedzam simt gadus, mūsu dienu skaits attiecībā pret mūžību ir vien smilšu grauds pludmalē. Paraugieties uz pašu Visumu, tā neaptveramajiem plašumiem, tā tālajām zvaigznēm, kas atrodas miljoniem gaismas gadu attālumā no mūsu planētas; tās ir tik tālas un dažkārt jau sen izdegušas, bet tomēr to atblāzma mūs sasniedz vien tagad.

Un apustuļa Jāņa pieminētais iesākums ir vēl tālākā pagātnē, pirms visa iepriekšminētā. Padomāsim par to, ko Jānis vēlas, lai mēs saprastu.

Vārds nav nekas jauns. Raudzīdamies cik vien tālā pagātnē iespējams, mēs tur atradīsim Vārdu.

Vārds ienāca laikā un telpā. Viņš uzcēla Savu telti starp mums un ietērpās cilvēka veidolā. Jānis to aprakstījis samērā īsi, bet atlikušo evaņģēliju veltījis, lai parādītu godību, kas pavadīja šo miesā nākušo Vārdu. Viņš bija „pilns žēlastības un patiesības” (Jāņa 1:14).

Šis Vārds, kuru ļaudis dēvēja par Jēzu, izskatījās tāpat kā citi cilvēki. Bet Viņš bija īpašs. Viņš bija ieradies no tāliem pagātnes laikiem — no mūžības.

Jebkurā diskusijā par Jēzu no Nācaretes galvenais un visnozīmīgākais jautājums ir šāds: vai Jēzus bija tikai cilvēks vai tomēr kas vairāk? Jānis mūs informē, ka Viņš bija kas vairāk! Daudz vairāk! Viņš ir no mūžības. Viņš ir Dievs.

Vēstures gaitā cilvēki vienmēr ir šaubījušies, vai eksistē Dievs vai dievi. Tie ir centušies nodibināt kontaktus ar Dievu vai dieviem, tos nomierināt un izdarīt tiem ko tīkamu. Jānis atbild: jā, Dievs eksistē. Jau kopš mūžības.

Un Dievs kļuva par miesu. Viņš atstāja mūžību un ieradās mūsu laikā un vietā. Viņš atnāca, lai mūs glābtu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Naudas krāsa

Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.” (1. Timotejam 6:10)

Kā jūs rīkotos, ja, nevienam neredzot, atrastu lielu naudas summu? Piemēram, 200 miljonus dolāru? Vai jūs tos paturētu vai nodotu varas iestādēm?

2003. gada 18. aprīlī, iebrūkot Irākā, šādā situācijā nonāca divi ASV armijas seržanti. Pēc Bagdādes krišanas valdošajā haosā viņi uzgāja divus šķūnīšus, kuros atradās daudzas metāla kastes. Katrā kastē bija 4 miljoni ASV dolāru, kopumā 230 miljoni ASV dolāru. Kareivji šo naudu nodeva varas iestādēm. Viņu komandieris apgalvoja: „Šie zēni ir īsti varoņi.”

Bet „naudas drudzis” piemetās citiem kareivjiem. Viņi pārmeklēja krūmus, vecas ēkas, pat atkritumu tvertnes. Un viņi atrada kādu ēku, kas mats matā līdzinājās tai, par kuru bija dzirdējuši. Viņi tajā ielauzās un atklāja vēl 50 metāla kastes, kas bija cieši sabīdītas kopā. Tajās atradās vēl 200 miljoni ASV dolāru 100 dolāru banknotēs.

Un tad kontroli pārņēma naudas vara. „Pienāca brīdis, kad viss pārvērtās [..] ļaunumā. Gaiss bija smacīgs. [..] Cilvēku skatieni bija mainījušies. Varēja redzēt, ka katrs vēlējās sev iegūt, cik vien daudz iespējams.” Tā stāstīja kāds kareivis, kurš savas lomas dēļ šajā sirojumā vēlāk tika izraidīts no armijas.

Kareivji bāza kabatās, cik vien daudz naudas varēja atrast. Divi vīri vairākas naudas kastes iemeta netālu esošajā kanālā ar nolūku tās atgūt vēlāk. Citi apmēram 600 000 dolāru paslēpa netālu esošajā palmā.

Tad ieradās kāds virsnieks, kurš tikko bija pabeidzis novietot iepriekš atrasto naudas summu. Viņš uzreiz saprata, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Viņam tieši priekšā, kādā koka stumbrā, visiem redzamā vietā bija iesprausts naudas žūksnis. Viņš šo naudu paņēma un sāka izmeklēšanu. Tika atrastas paslēptās kastes, kas gan vairs nebija pilnas. No četriem dažādiem avotiem tika atgūti aptuveni 780 miljoni ASV dolāru. Šo naudu no Irākas izveda, bet ceļā uz lidostu kāds armijas šoferis mēģināja piesavināties 300 000 dolāru.

Kādas senas dziesmas vārdi pauž: „Nauda ir ļaunuma sakne.” Taču būtībā problēma nav pašā naudā, bet gan mīlestībā pret naudu. Naudas krāsa atklāj mūsu patiesās krāsas.

Mēs, kas sekojam Kungam Jēzum, tāpat kā Viņš, kurš atnāca, lai dotu, nevis ņemtu, zinām, ka vienīgā bagātība, ko varēsim paturēt, ir tas, ko dodam citiem.

(Autors: Viljams Džonsons)

Svētīgi miera nesēji

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja 5:9)

Svētīgi miera nesēji, jo kara kurinātāji aizvien vairojas. Mūs ielenc dusmīgas balsis un vardarbīga rīcība. Dažus visbriesmīgākos vārdus izteikuši reliģiski noskaņoti cilvēki, tostarp arī kristieši. Viņi nosoda tos, kas dažādus jautājumus (un Dievu) redz citādā gaismā nekā viņi. Viņi aicina uz izslēgšanu, izraidīšanu un izstumšanu.

Svētīgi miera nesēji, jo tie draudzes nesaskaņas svaida ar eļļu. Viņi izprot atšķirību starp mūžīgo un nemainīgo, starp īslaicīgo un mainīgo. Viņi iestājas par taisnību, bet ir gatavi uzklausīt un pielāgoties citos jautājumos.

Kad pretējas partijas ietiepjas, viņi kļūst par starpniekiem. Viņi atjauno saskaņu.

Svētīgi miera nesēji, jo viņi seko Miera Valdnieka Jēzus pēdās. „Jo Viņš ir mūsu miers.” (Efez. 2:14) Viņš mūs ir salīdzinājis ar Dievu un pārvarējis šķirošo naidīguma sienu, naidīgumu, kas atdala baltos no melnajiem, aziātus no eiropiešiem, vīriešus no sievietēm. Viņš saviem sekotājiem apsolīja: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27)

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. „Jūs esat svētīgi, ja cilvēkiem varat parādīt, kā sadarboties, nevis sacensties vai cīnīties. Tieši tad jūs atskārtīsit, kas jūs patiesībā esat, kā arī ieraudzīsit savu vietu Dieva ģimenē.” (Bībeles tulkojums The Message („Vēsts”),

Mat. 5:9).

Tā kā miera nesēji ir Dieva bērni, viņi pilda sava dievišķā Tēva uzdotos darbus. Šie ļaudis Viņam līdzinās; viņi nes mieru, izplata mieru, dzīvo mierā.

Kāds šai svētībai sakars ar žēlastību? Tās ir cieši saistītas. Miers ir žēlastības auglis. Pāvils vēstules parasti iesāka, rakstīdams: „Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” (Piem., Rom. 1:7) Žēlastība ir sakne, miers — tās auglis.

„Sirdī uzņemtā Kristus mīlestība mazina naidīgumu, klusina nesaskaņas un pilda dvēseli ar mīlestību. Kas dzīvo mierā ar Dievu un līdzcilvēkiem, tas nevar būt nelaimīgs. Tādu cilvēku sirdīs nemājo skaudība, tur vietu neatrod ļaunas aizdomas un nepastāv naids. Kas dzīvo saskaņā ar Dievu, tam ir dalība pie Debesu miera un viņa svētīgais iespaids izstaro uz citiem. Miera gars kā rasa veldzē sirdis, kas nogurušas pasaules steigā.” („Kristus kalna svētruna”, 27., 28. lpp. oriģ.)

(Autors: Viljams Džonsons)

Tas, ko nevar nopirkt par naudu

„Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” (Mateja 5:5)

Šīs Rakstu vietas parastais tulkojums: „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi,” — veicinājis jokus un zaimošanu. Pasaulē, kuru pazīstam, lēnprātīgie neko nesaņem; viņi tiek samīti. Cilvēki augstu vērtē uzstājīgumu un agresivitāti. Cilvēki lēnprātību ienīst, jo tā, viņuprāt, ir vājuma izpausme.

Bet, raugoties no bibliskā skatījuma, no žēlastības skatījuma, lēnprātība nav vājība. Vecās Derības izcilākā personība bija Mozus, kurš tika uzskatīts par lēnprātīgāko personu uz zemes (4. Mozus 12:3). Un Jaunās Derības centrā ir Jēzus Kristus, kurš nesaglabāja dievišķo statusu, bet kļuva par cilvēku un „pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil. 2:8).

Uzskats, ka lēnprātība nozīmē gļēvumu, ir pilnīgi nepareizs. Lēnprātīgs cilvēks ir nevis nulle, bet gan stipra personība, kura var sasniegt tikpat daudz kā Mozus, kurš savus cilvēkus izveda no gūsta, vai Jēzus, kurš izglāba visu cilvēci.

Jo vairāk cilvēks atbrīvojas no sava es, no lepnuma un ambīcijām, tieksmes pēc slavas un sasniegumiem, jo vairāk Dievs viņu var izmantot, lai paveiktu lielas lietas. Tas nozīmē, ka būt lēnprātīgam ir būt pārākam.

„Cilvēciskā daba vienmēr ir gatava ar citiem strīdēties, bet, kas no Kristus mācījies, tas ir brīvs no paša „es”, no lepnības un valdīšanas kāres, viņa dvēselē ir miers, jo viņš savu es ir nodevis Svētajam Garam. Tad mēs nebūsim norūpējušies par augstākas vietas iegūšanu, mēs nevēlēsimies pievērst sev citu uzmanību, bet sapratīsim, ka mūsu augstākā vieta ir pie Pestītāja kājām. Mēs skatāmies uz Jēzu, gaidām, lai Viņa roka mūs vada, un klausām Viņa balsij.” („Kristus kalna svētruna”, 15. lpp. oriģ.)

Tas nozīmē patiesi apzināties savas stiprās un vājās puses un būt apmierinātiem ar to, kādi esam. Mūsu pašapziņa vairs nav atkarīga no tā, ko darām, bet gan no tā, kas esam, jo mēs esam Dieva dēli un meitas.

Dievam mēs esam nenovērtējami dārgi. Un, galu galā, lēnprātīgie tiešām iemantos zemi. Ne tikai labāko zemi, uz kuru dodamies, bet jau tagad saņems žēlastības valstības bagātības — visu, ko nevar nopirkt par naudu.

(Autors: Viljams Džonsons)

UZVAROŠĀS RECEPTES SASTĀVDAĻAS

Ja ir kāda neapstrīdama patiesība dzīvē un īpaši biznesa un profesionālajā pasaulē, tad tā ir – “Tā gadās”, lietas notiek bez acīmredzama iemesla,  ir lietas, kuras jūs nespējat izskaidrot.

Svarīgs darījums, kuru jūs cerējāt noslēgt ,pēc tam, kad pielikti ļoti lieli darba apjomi, pēkšņi izgāžas.

Jūs zaudējat galveno klientu  bez iepriekšēja brīdinājuma vai saprotama iemesla.

Jūs nepaaugstina amatā, lai gan jūs uz to cerējāt, vai arī tiekat paaugstināts, bet tas neatbilst iecerētajam.

Vadošais darbinieks pēkšņi pāriet darbā pie konkurenta pēc tam, kad jūs tik daudz laika un naudas esat investējis viņa apmācībā.

Kad notiek līdzīgas lietas, mēs parasti brīnāmies: “Par ko man tas?” vai pat: “Kāpēc Dievs man to nodara?” Dažkārt mēs to tā arī neuzzinām. Citkārt tomēr mēs saņemam atbildi uz savu “kāpēc?”.  Sekojošais stāsts sniedz lielisku piemēru:

Meita stāsta mātei, kā viņai viss dzīvē iet “šķērsām”, neieskaitīts matemātikas kontroldarbs, draugs pametis un labākā draudzene pārceļas dzīvot citur. Viņas pasaule, liekas sabrūk.

Kamēr meita stāsta savu bēdu stāstu, tikmēr māte cep kūku. Uz brīdi pārtraukusi darboties, viņa pārtrauc meitu un jautā, vai viņa grib kūku. Meita atbild: “Protams, mammu, tu taču zini, kā man garšo tavas kūkas!”

“Labi, lūdzu nedaudz cepamās eļļas,” saka māte, sniedzot meitai eļļas pudeli. “Fui!” teic meita.

“Varbūt vēlies pāri jēlu olu?” jautā māte, turot tās viņas virzienā.  “Nē, mammu, tās taču ir negaršīgas!”

“Kā ar saujiņu miltu,” pavaicā māte, “vai cepamo pulveri?”

“Mammu, kāpēc tu man to jautā? Tas viss taču nav garšīgi!”

Tad māte atbild: “Jā, katra no šīm lietām atsevišķi nav garšīga. Bet kad tās, pareizās proporcijās sajauc kopā, iznāk ļoti garšīga kūka. Un ja aizmirst pievienot kaut vai vienu sastāvdaļu, rezultāts nebūs īpaši labs.’’

“Dievs darbojas līdzīgi,” māte turpina. “Daudzkārt mēs brīnāmies, kāpēc Viņš ļauj iet cauri grūtībām. Bet Dievs zina, ka tad, kad Viņš saliks visas lietas kopā - Viņa perfektajā kārtībā, iznākums vienmēr būs mums labvēlīgs! Mums vienkārši ir jāuzticas Viņam, un rezultāts būs brīnišķīgs!”

Tādēļ Bībele mums apsola: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28)

Autors: Džims Lange

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv

23.5.11

„TVER MIRKLI” – SĀC ŠODIEN!

Filmā “The Dead Poets Society” (“Mirušo dzejnieku biedrība”) aktieris Robins Viljams spēlē ļoti radošu, zināmā mērā ekscentrisku literatūras profesoru koledžā. Darbības vieta ir Veltona, ļoti prestiža privātskola. Pirmajā nodarbību dienā profesors aizved studentus uz administratīvo ēku un sapulcina ap stikla skapi, kurā eksponēti iepriekšējo gadu skolas varoņu attēli.

Viljams jautā studentiem: "Ko jūs saklausāt viņus jums čukstam?"

Jaunie cilvēki, pārsvarā pirmā gada studenti, cītīgi veras uz skapi, bet nevar izdomāt, kā lai atbild uz šo jautājumu.

Redzot, ka studenti ir samulsināti, Viljams sniedz atbildi, kuru gaidīja no viņiem: „Viņi jums čukst: „CARPE DIEM””

Tad viņš turpina: "Tveriet mirkli! Iepriekšējo dienu līderi ir prom. Viņu iespējas mainīt esošo ir pagājušas. Jums ir jāsatver šī diena. Ir īstais brīdis, vajadzības ir bezgalīgas, un iespējas neaptveramas."

Profesors savu pārliecināšanu beidz ar  saviļņojošu repliku: "Tas, ko es dzirdu, nav čuksti, bet gan trompetes sauciens: „CARPE DIEM!””

Ir acīmredzams, ka mūsdienu darījumu pasaulē, neskaitot dažus aizrautīgos, uz mērķi orientētu cilvēku ir maz. Carpe diem, šie latīņu valodā teiktie vārdi, kuri aicina maksimāli izmantot iespējas, kuras rodas katru dienu, valdzina izcilas personas – patiesus pārmaiņu ieviesējus un jaunu nozaru atklājējus un pētniekus. Apskatot mūsdienu biznesa un profesionālo pasauli, es ticu, ka tas ir iztrūkstošais posms, kurš nepieciešams, lai nodrošinātu spēcīgu, pastāvīgu un produktīvu darba vidi.

Šodien es vēlos jūs izaicināt – sākt šajā nedēļā sekot jaunām iespējām un jomām, saprotot, ka to nav iespējams izdarīt bez cīņas. Bet esiet droši! 8. g. s. pirms Kristus Izraēļu Radītājs, Dievs teica savai tautai: "Carpe Diem. Es jūs izvedu no Ēģiptes un sakāvu ēģiptiešu armiju, tagad es vēlos paveikt ko lielāku. Man padomā ir jauna „iziešana”"!

Kā mums teikts Bībeles Vecajā Derībā, "Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs." (Jesajas 43:18-19).

Ļaujiet man dot padomu, sākot ar šo dienu: Ejiet soli solī ar Dievu! Sekojiet, lai Viņš strādā jūsu labā. Kā aktieris Robins Viljams teica filmā, tikai ar daudz lielāku pilnvarojumu – Dievs saka “CARPE DIEM!”

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

16.5.11

EFFEKTĪVAS PĀRMAIŅAS – DOMĀŠANAS ATJAUNOŠANA

Gandrīz ikviens no mums vēlas sevī ko pārmainīt – darbā, attiecībās, ikdienas paradumos un darbībās. Bet lai veiktu izmaiņas dzīvē, pirmkārt, jāmaina ir domāšanas veids. Visām jūsu darbībām pamatā ir domas. Uzvedību nosaka pārliecība, katru darbību pamudina – attieksme.

Dzirdot, kā to pasniedz mūsdienu filozofi, šķiet, ka tas ir kāds jauns atklājums. Bet Dievs šo patiesību darīja zināmu jau pirms tūkstošiem gadu: „Esi uzmanīgs kā domā, tava dzīve tiek veidota atbilstoši tavām domām" (Salamana pamācības 4:23, Mūsdienu Angļu versija (tulk.)).

Lai ilustrētu šo domu, iedomājieties ātrlaivu ezerā, kurai autopilots uzstādīts uz austrumiem. Ja jūs gribat doties pretējā virzienā – uz rietumiem, jums ir divi iespējamie veidi, kā to izdarīt:

Viens veids ir sagrābt stūri un ar spēku pagriezt laivu. Ar gribasspēku jūs varat pārspēt autopilotu, tomēr sajutīsiet nepārtrauktu pretestību. Jūsu rokas, iespējams, nogurs no pastāvīgās slodzes, un, atlaižot stūri, laiva atkal uzņems iepriekšējo kursu.

Izklausās pēc grūta darba, vai ne? Uz izmaiņas būs tikai īslaicīgas – pārtraucot pielikt pūles, viss atgriezīsies vecajās sliedēs.

Tā notiek, kad jūs vēlaties veikt izmaiņas savā dzīvē ar gribasspēka palīdzību. Jūs sakāt sev: "Es turpmāk sevi piespiedīšu … ēst mazāk… nesmēķēt… būt organizētam… neatbildēt ar dusmām...”

Gribasspēks var radīt īslaicīgas pārmaiņas, bet vienlaicīgi nepārtrauktu iekšēju stresu, jo jūs neesat ticis galā ar cēloņiem, kuri izsaukuši to, ko gribat mainīt. Mainīt vēlmes nešķiet dabiski. Tam nepieciešams liels gribasspēks un pūles. Galu galā jūs padodaties – pārtraucat diētu, pasniedzaties pēc cigaretes, nokavējiet sapulci vai arī reaģējiet ar nepamatotām dusmām.

Ir labāks un vieglāks ceļš – izmainiet savu „autopilotu” – veidu, kā domājat.  Vai arī, kā teikts Bībelē, esiet atvērti pārmaiņām: "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs." (Romiešiem 12:2)

Pārmaiņas parasti sākas domās. Domas nosaka to, kā mēs jūtamies, un sajūtas ietekmē mūsu rīcību, un tādēļ mums: "… jāatjaunojas savā sirdsprātā" (Efeziešiem 4:23).

Lai būtu līdzīgs Kristum, jāattīsta domāšana līdzīgi Kristum. Bībele runā par domāšanu kā Jēzum Kristum un sauc šo domāšanas izmaiņu par „atgriešanos”. Tulkojumā no grieķu valodas burtiski – mainīt domas un virzienu.

Atgriezties nozīmē mainīt domāšanas veidu. Jums jāmaina savas domas par Dievu, sevi, grēkiem, citiem cilvēkiem, jūsu nākotni, visu un jāadoptē Kristus viedokli par dzīvi – Jūs taču esat Viņa sekotājs!

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

10.5.11

DZIĻAS SAKNES, LAI PĀRCIESTU DZĪVES VĒTRAS

Nesen vairāki nelieli, bet pietiekami nopietni tornado šķērsoja mūsu novadu. Neviens negāja bojā, bet vairākas mājas guva nopietnus bojājumus, daudzi koki, izrauti ar visām saknēm, tika uzmesti virsū mājām. Šis notikums man atsauca atmiņā kāda japāņu uzņēmēja komentārus par novērojumiem pēc viesuļvētras.

Biznesmenis stāstīja, ka daudzi skaisti koki bija izrauti no zemes un izmētāti kā nezāles dārzā. Citi stalti koki stāvēja vētras neskarti. Viņš ievēroja kādu atšķirību – izgāztajiem kokiem bija sekla sakņu sistēma, un, kad nāca vējš ar lietu, tie krita samērā viegli.

Es domāju, ka to var piemērot visiem, kuri strādā mūsdienu mainīgajā biznesa un profesionālajā vidē. Nav šaubu, ka globālais tirgus ir piedzīvojis jucekli un negaidītas pārmaiņas. Ekonomikas apvērsums ir radījis problēmas gan atsevišķiem cilvēkiem, gan kompānijām, pat veselām nozarēm. Pastāvīga un paātrināta tehnoloģiju maiņa izsaukusi daudzu organizāciju grīļošanos. Vairākas no tām šajās neskaidrības un nezināmā vētrās neizdzīvoja.

Tad kā mums – cilvēkiem un korporācijām -  izturēt šos pārmaiņu vējus? Kā mums nekļūt izrautiem ar visām saknēm un neiet bojā?

Pamats ir noturīga „sakņu sistēma”. Runājot biznesa terminoloģijā, tas prasa misijas izpratni, tādu, kura ir skaidra darbiniekiem, klientiem un piegādātājiem. Īsāk sakot: „Kas mēs esam un ko mēs darām?” Līdzīgi svarīgi ir definēt kompānijas vērtības. Tās atbild uz jautājumu: „Kā mēs darām to, ko darām?”  Citiem vārdiem sakot – kādi ir mūsu standarti, kurus mēs nekad nepārkāpsim, neskatoties ne uz ko.

Vēl viena svarīga sakņu sistēmas daļa ir vīzija – kur mēs esam šobrīd un kurp mēs dodamies? Jeb kā teikts Salamana pamācībās 29:18, “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma.”

Mēs varam pieņemt apkārtējās vides vērtības, mēs misiju varam izvēlēties no dažādiem avotiem, mums var būt dažāda vīzija. Bet arī 21. gadsimtā viena sakņu sistēma ir ārpus konkurences – Dieva Vārds. Lūk daži piedāvājumi:

Stabils pamats. Runājot ar Saviem sekotājiem, Jēzus min līdzību ar būvniecību. “Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mateja 7:24-25).

Nestabila konstrukcija ātri sagrūst. Jēzus brīdina par neprātu – zināt, kā ir pareizi, bet to nedarīt. “Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja 7:26-27).

Mūžīgs pamats iztur visas vētras. Bībele deklarē, ka vislabākā sakņu sistēma ir tā, kura caur Jēzu Kristu enkurota pieaugošās attiecībās ar Dievu. Tā izveido misiju, definē vērtības un atklāj vīziju. “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā…” (Kolosiešiem 2:6-7).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

2.5.11

Garā nabagi

Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mateja 5:3)

Kā norādīts Jēzus ievadvārdos, Kalna svētruna runā par žēlastību. Žēlastība ir Debesu valstības galvenais princips. Lai cik politiķi un vadītāji slavinātu Kalna svētrunu, neceriet, ka viņi tās principus lietos praksē. Jebkuram prezidentam, kurš, ienaidniekiem uzbrūkot, lūgs savu valsti pagriezt ienaidniekam otru vaigu, liks atkāpties no amata; un jebkurš kandidāts uz kādu posteni, kurš nosodīs lepnumu un varaskāri, būs laimīgs, ja par viņu balsos kaut viņa paša ģimene, jo neviens cits to nedarīs.

Debesu valstībā nevalda varaskāre, bet žēlastība. Šīs valstības pilsoņi ir laimīgi būt „garā nabagi” — nabagi sava labuma meklēšanas un savas slavas vairošanas jomā. Šīs divas izpausmes gan ir populāra prakse šajā pasaulē. Tomēr viņi nav nabagi Dievā; Viņā tie ir bagāti. Viņi ir nabagi attiecībā uz sevi, bet bagāti Kristū, jo tikai Viņā atrodamas visas zemes un Debesu bagātības.

Tā ir bijis vienmēr. Tie, kuri uzskata, ka viņiem pieder viss, ka viņiem nav nekādu vajadzību, žēlastību tā arī nesaprot. Cilvēciskajā pieredzē žēlastība sākas ar dziļu atskārsmi par mūsu izsalkumu, mūsu slāpēm, mūsu nepietiekamību, mūsu pazudušo stāvokli, mūsu nepieciešamību pēc palīdzības no ārpuses. Vienīgi cilvēkam saprotot, ka paša spēki ir nepietiekami, viņš ir gatavs pieņemt žēlastību.

Bet tad žēlastība viņu applūdina. Piedodoša žēlastība. Pārveidojoša žēlastība. Pietiekama žēlastība. Apbrīnojama žēlastība. Viņiem pieder Debesu valstība. Pat tagad. Viņu dzīvē kā Kungs valda Jēzus Kristus.

Kad Jēzus kalpoja uz šīs zemes, vienkāršie cilvēki Viņu labprāt uzklausīja (Marka 12:37). Ielasmeitas un muitnieki Debesu valstībā iegāja pirms priesteriem un farizejiem (Mat. 21:31). Tā ir bijis visos gadsimtos. Kristietībai izplatoties, to ir pieņēmuši vergi, izstumtie, noklīdušie — garā nabagie.

Kāds slavens kristietības kritiķis izsmēja Jēzu un Viņa sekotājus. Viņš ņirgājās: „Kristiešiem ir tik savdabīgs skolotājs. Visās citās reliģijās teikts: „Nāciet pie manis jūs, kas esat to pelnījuši” —, bet šis cilvēks saka: „Nāciet pie manis, dzīves salauztie un sistie.” Un tā, paklausīdamas šiem vārdiem, viņam seko cilvēces pabiras.”

Bet kristietis Origens uz šo repliku atbildēja: „Jā, bet Viņš tos neatstāj cilvēces pabiru stāvoklī. Viņš izveido cilvēkus no materiāla, kuru jūs atzītu par nederīgu!”

 

(Viljams Džonsons)