Mēs visi esam redzējuši šo fenomenu, ka zvaigžņotie sportisti, kuri gozējas vispārējā fanu apbrīnā, uzvedas apkaunojoši, ka izklaides industrijas pārstāvji un citas slavenības nav tās jaukās un draudzīgās personas, ko var vērot TV ekrānā vai kinoteātros un, ka politiķi, kuri priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir tik pretimnākoši, attiecas augstprātīgi pret visiem, kuru viedoklis nesaskan ar viņējo.
Mēs dažreiz par tādiem cilvēkiem sakām, ka viņi slimo ar “zvaigžņu slimību”, jo viņi ir tā pārņemti ar savu slavu un panākumiem, ka tic tam, ko par viņiem raksta. Visi saņemtie glaimi ir viņos raisījuši pārliecību, ka viņi tik tiešām ir “īpaši”.
Lielākā daļa no mums turas pa gabalu no tās pompozās un uzbrūkošās attieksmes, ko rāda šīs publiskās sejas, taču pat tad, ja mēs neesam ieguvuši tādu slavenības status, var būt tā, ka mēs esam tuvu tam, lai paši attiektos šādā egocentriskā manierē.
Piemēram, jūs iegūstat atzinību, kā labākais tirdzniecības menedžeris jūsu nodaļā vai pat visā uzņēmumā. Kad visi jums sit pa muguru un saka apsveikumus, kā jūs uz to reaģējat? Jūs beidzot saņemat ilgi gaidīto paaugstinājumu, dabūjat jaunu ofisu, jaunu status un citas korporatīvās priekšrocības. Kāda ir jūsu attieksme pret darbiniekiem, kas nav tik daudz sasnieguši, kuriem, iespējams, tagad ir jāatskaitās tieši jums?
Vai iedomājieties, ka jūs esat uzaicināti sniegt runu kādā prominentā nozares sanāksmē. Jūsu runu uztver pozitīvi, un pēc tās vairāki cilvēki nāk jūs uzslavēt par jūsu lieliskajām un interesantajām domām. Vai jūs pazemīgi pieņemat komplimentus, gandarīti par to, ka jūsu teiktais, bija noderīgs klausītajiem, vai jūs sākat pie sevis domāt: “Jā, es tiešām biju labs, vai ne”?
Pirms vairākiem gadiem es biju redaktors kādam žurnālam, kam manā vadībā tika veiktas nozīmīgas pārmaiņas. Pēc tam, kad apgrozībā bija parādījušies pirmie pārlabotie izdevumi, cilvēki dažādās sanāksmēs sāka nākt man klāt, lai pateiktos par veiktajām izmaiņām. Sākotnēji es biju priecīgs saņemt atzinību, taču, laikam ejot, šie uzmanības apliecinājumi vairs nebija nekāds pārsteigums. Tad es sapratu, kādas briesmas var slēpties tanī, ka es ļauju jaukiem vārdiem ietekmēt manu ego.
Parasti kā dzīves “pārbaudījumus” mēs uztveram brīžus, kad mums nākas saskarties ar nelaimēm vai grūtībām. Pārbaudījums ir tas, kā mēs reaģējam grūtās situācijās. Taču es esmu sapratis to, ka mēs varam tikt pārbaudīti arī veiksmē un panākumos. Labklājība – tas ir labi, ja vien neliek mums piepūsties aiz lepnuma. Bībelē tas risināts šādi:
Glaimu uzbrukumu pārdzīvošana. Tieši tāpat kā milzīgā karstumā tiek apstrādāti dārgmetāli, lai tādējādi novērstu to netīrību, labi un slikti pārbaudījumi mūsu dzīvē var kalpot tam, lai mēs atklātu savus personīgus trūkumus un, cerams, tos arī novērstu. “Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.” (Salamana Pamācības 27:21)
Izvairīšanās no vēlmes pašpaaugstināties. Mēs dzīvojam pasaulē, kam rūp zīmoli un kur dominē lielveikali. Mums apgalvo, ka, lai profesionālā ziņā kāptu augstāk un apzinātos savas ambīcijas, mums ir sevi jāreklamē. “Jums ir jāpārspēj pašiem sevi, lai jūs pamanītu,” mums saka. Taču cilvēki apbrīno un respektē arī sirsnīgu un pieticīgu garu, un arī tas var palīdzēt gūt labumu. “Lai tevi daudzina kāds cits - un ne tava paša mute, kāds svešais - un ne tavas paša lūpas.” (Salamana Pamācības 27:2)
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
