„Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pētera 5:8)
Viena no iemīļotākajām sātana metodēm ir bez žēlastības sist kā ar rungu pa muguru, atgādinot par mūsu neveiksmēm, nepilnībām un kļūdām. Šādai rīcībai, protams, viņam ir daudz iemeslu. Pirmkārt, kad esam vainīgi, mēs jūtamies nožēlojami, un viņš priecājas darīt mūs nožēlojamus.
Otrkārt, ja viņam izdodas noturēt mūsu uzmanību uz kļūdām, tad droši vien mēs pieļausim vēl vairāk kļūdu, jo esam novērsuši uzmanību no Jēzus.
Un, treškārt, ja viņam izdotos padarīt mūs tik mazdūšīgus, ka bezcerībā atsakāmies no jebkādām attiecībām ar Kristu un pat necenšamies vairs būt kristieši, tad viņš ir sasniedzis savu lielo mērķi.
Kad vien mēs novēršam skatu no Kristus, velns tūlīt liek mums domāt tikai pašiem par sevi. Ja jūs visu dienu esat pavadījuši kopā ar Kristu, un tikai uz dažām minūtēm zaudējāt pašsavaldīšanos un izmetāt cepešpannu pa virtuves logu, kas paliks jūsu prātā dienas beigās?
Un kādu uzvaru jūs vairāk atcerēsities? Vai to, kuru guvāt, kad bijāt ar Kristu un kārdināšana šķita tik pretīga un atbaidoša? Vai to, pret kuru cīnījāties trīs dienas, vēlēdamies jau bezcerībā padoties, tomēr uzvarējāt, jo sapratāt, ka padošanās būtu kļūda?
Uzvara, kas nāk no iekšienes, ir vienīgā īstā uzvara. Ja grēks mums šķiet jauks un patīkams, tad iekšēji mēs jau esam grēkojuši, vienalga, vai ļauno darbu izdarījām vai ne. Ja to saprotam, tad mums jāatzīst, ka uzvara, par kuru cīnījāmies trīs dienas, visdrīzāk bija tikai ārēja, bet ne īsta uzvara.
Tomēr mēs to atceramies labāk, nekā tās neapzinātās, patiesās uzvaras, kuras guvām, kad skatījāmies uz Kristu.
Lūk, kāpēc nekad nav droši par kristīgo pieaugšanu spriest pēc saviem darbiem. Ja novēršam skatu no Jēzus un pievēršam to sev, mēs neizbēgami tiksim pārvarēti vai nu ar lepnumu, vai mazdūšību – atkarībā no mūsu uzskatiem par sevi. Bet, ja pastāvīgi skatāmies uz Jēzu, domājam, runājam par Viņu un Viņa mīlestību, arvien vairāk paliksim Viņā, un „katrs, kas paliek Viņā, negrēko”.
Autors: Moriss Vendens
