Daudziem no mums piemīt tendence savu dzīvi dzīvot tā, it kā tā sastāvētu no “nodalījumiem”. Mēs sadalām savas dzīves citā no citas neatkarīgās sfērās, kas retos gadījumos pārklājas, - darbā, mājas sadzīvē, hobijos un citās īpašās interešu sfērās, kā, piemēram, brīvprātīgajā darbā. “Šiem diviem nekad nevajadzētu satikties” – šķiet, ka šī filozofija ir par pamatu tam, kāpēc mēs cenšamies dažādus savus dzīves aspektus nošķirt vienu no otra.
Bet vai tā tam vajadzētu būt? Gluži kā cilvēka ķermenī orgāni, kas ikkatrs ir ar savām unikālām funkcijām, darbojas savstarpējā harmonijā, lai nodrošinātu veselību, arī mūsu darbs un mūsu pienākumi kā laulātajiem partneriem, vecākiem, vecvecākiem, sabiedrības līderiem vai vēl kādā citā ampluā, lai gan šķiet cits no cita atšķirīgi, kopumā veido to, kas mēs vispārībā esam.
Šis koncepts ir attiecināms arī uz ticību. Daudziem no mums šķiet normāli ticības un lūgšanu rakstura lietas ierobežot uz noteiktām dienām un laikiem nedēļā. Pēc dažu cilvēku domām, ticībai un darbam saistība, ja tāda vispār ir, ir niecīga.
Taču jau no tās pirmsākumiem “Pirmdienas Mannas” viena no ietvertajām domām ir bijusi tāda, ka ticība Dievam un Bībelē iekļautās mācības ir tikpat būtiskas pirmdienu rītos vai ceturtdienu pēcpusdienās, kā tās ir svētdienās. Dāgs Spada savā grāmatā “Pirmdienas rīta ateists” runā mūsu daudzu vārdā, atzīstot, ka vairākus gadus dzīvojis pēc šiem nepareizajiem pieņēmumiem: “Es sāku piekopt garīgu šizofrēniju un nodalīju savu ticību no pārējās dzīves. Es izslēdzu Dievu ārā.”
Vai jūs esat “pirmdienas rīta ateisti’’? Es biju. Vairāku gadu garumā es svētdienās apmeklēju dievkalpojumus, jutos iedvesmots, taču nākamajā dienā darbā ierados kā laikraksta redaktors un lielāko daļu laika izturētos tā, it kā Dieva nebūtu. Tad es sapratu, ka ticību nevajadzētu ierobežot uz laiku, kad, tā teikt, piepildās kaut kādi zināmi reliģiski apstākļi. Tai vajadzētu būt sasaistītai ar manu dzīvi 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā.
Es uzdūros fragmentam, kurā tieši runāts par visaptverošu Bībeles piemērošanu ikdienas dzīvei: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Timotejam 3:16-17).
Šeit tika uzsvērts “katrs labais darbs”, un es to sapratu tā, ka tas attiecas kā uz manu darbu kā žurnālistam, tā arī uz citu darbiem kā baņķieriem, finanšu konsultantiem, fiziķiem, pētniekiem, skolotājiem, pasniedzējiem, veikalu vadītājiem, ierēdņiem, direktoriem, advokātiem, grāmatvežiem, strādniekiem rūpnīcās, inženieriem, arhitektiem un IT speciālistiem.
Viens no visskaidrākajiem veidiem, kā parādīt mūsu ticību, ir caur darbiem. Jēzus teica: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5:16). Ja mums neizdodas dzīvot atbilstoši ticībai un mūsu paustajām vērtībām, tad cilvēkiem, kas mūs redz no malas, ir visas tiesības apšaubīt to, vai mēs patiesi ticam, tam, ko mēs sakām. Būt Jēzus sekotājam nozīmē to, ka mēs nemēģinām viņu ievietot kādā atsevišķā mūsu dzīves “nodalījumā”. Vai nu Viņš ir centrālā daļa it visam, vai arī Viņš nav daļa no mūsu dzīvēm vispār.
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
