Jau kādu laiku es ar dažiem saviem draugiem palīdzu vietējā programmā “Adoptē skolu”. Tanī darbojoties, esmu sapratis to, cik svarīga ir cerība. Bērni, kuri ir saskārušies ar milzīgu trūkumu un grūtībām var gūt panākumus – ja viņiem kāds dod cerību.
Es nedomāju prastu “ceri uz to”, kas būtībā nozīmē to pašu, ko pasaka ar “laba vēlējumi” vai “veiksmi”. Es domāju patiesu cerību, ko var gūt, redzot reālus piemērus, cilvēkus, kas ir pārvarējuši līdzīgas grūtības, un tai pat laikā, izvirzot praktiskus mērķus un izstrādājot stratēģiju tam, kā nostādīt viņus uz īstā ceļa pretim labākai dzīvei.
Dīvainā kārtā bezcerības sajūta nav kaut kas tāds, kas piemīt tikai cilvēkiem, kas mīt “geto” rajonos vai cilvēku grupām, kas atrodas mazāk priviliģētā stāvoklī.
Arī mūsu darba vietās derētu cerība. “Gallup” nesen veiktajā aptaujā atklājās, ka tikai 30 procenti no strādājošajiem patīk darbs, ko viņi dara, un viņi to uzskata par jēgpilnu un atalgojošu. Vai jūs varat to iedomāties – mazāk nekā trešā daļa no strādājošiem šodien veic savus darba pienākumus ar entuziasmu?
Kā būtu, ja tie 70 procenti saprastu savu aicinājumu kā strādājošajiem un saņemtu cerību, patiesu atklāsmi, ka viņi var tikt vaļā no vergošanas un dusmu sajūtas, kas dominē viņu ikdienas dzīvē? Ja viņi spētu rast cerību, tad es domāju, ka lielākā daļa strādātu ar lielāku iedvesmu un produktivitāti. Tā vietā, lai būtu lieka bagāža savos uzņēmumos, viņi varētu kļūt par svarīgiem un augstu vērtētiem darbiniekiem.
Kā to panākt? Tam nav vienkārša, acumirklīga risinājuma. Dažkārt šķiet, ka strādājošie izskatās pēc kvadrātveida tapas, ko cenšas iedabūt apaļā caurumā. Viņu unikālā prasmju un talantu kombinācija vājā līmenī atbilst tiem pienākumiem, kas viņiem ikdienā jāveic. Viņi var justies pietiekoši neizmantoti vai tā, it kā kāds būtu viņiem liedzis iespēju izmēģināt jaunas iespējas, lai rezultātā augtu kā profesionālā ziņā, tā personīgā. Viņi varētu justies sprukās, tā, it kā darbs ir strupceļš, un ka nav nekāda veida, kā virzīties uz priekšu.
Pastāv dažnedažādi prasmju un personības testi un motivācijas novērtēšanas rīko, ko darba devēji var izmantot, lai novērtētu savus padotos un izzinātu to, kā maksimizētu viņu devumu uzņēmumam. Dažos gadījumos tāds darbs, kurā jūties kā strupceļā, tik tiešām tāds var būt, kas nozīmē, ka strādājošajam vajadzētu meklēt alternatīvas, kas sniegtu lielāku atalgojumu materiālā, mentālā un emocionālā ziņā.
Cilvēkiem vajadzīga cerība – pārliecība, ka nākotnē sagaidāmas labākas lietas un tās ir iespējams sasniegt. Salamana Pamācībās13:12 teikts: "Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet, ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks." Cerības trūkums var izpausties gan fiziskā veidolā, gan vēl kā savādāk.
Galu galā Jēzus Kristus sekotāji savu cerību rod Dievā, Viņa solījumu rūpēties par mums, apgādāt mūs un vadīt mūs ikkatrā dzīves aspektā pārliecināti. Dievs mums deva šo solījumu caur pravieti Jeremiju: "Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat" (Jeremijas 29:11). Kā gan mums var nebūt cerības, zinot, ka Dievam priekš mums ir īpaši plāni, un Viņš rūpīgi pie tiem strādā?
Paturot šo prātā, kāpēc, lai jūs neatrastu mirkli, lai mēģinātu rast cerību kādam jūsu darba vietā jau šodien?
Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
