„Šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs izglābs!” (2. Laiku 20:17)
Kāds vīrs ierodas svešā zemē kopā ar savu sievu, saviem radiem un ganāmpulkiem. Tās zemes iedzīvotāji iziet pretī un jautā šim vīram: „Kā tevi sauc?” Un viņš atbild: „Mans vārds ir Daudzu Tautu Tēvs.” „Vai tiešām? Cik tad bērnu tev ir?” viņi jautā tālāk. „Nuuu... eee... man nav neviena.”
Tad ļaudis smaidīdami jautā tālāk: „Kā, nav neviena?” un, vērsdamies pie viņa sievas, viņi tai jautā: „Kā tevi sauc?” – „Mans vārds ir Tautu Māte.”
– „Ak tā, droši vien šī ir otrā laulība. Cik bērnu tev ir?” – „Ak, šodien gan Kānaāna zemē ir jauka diena, vai ne?” viņa atbild. „Cik bērnu tev ir?”
– „Man arī nav neviena.” – „Un cik tev ir gadu?” – „Deviņdesmit.”
Un tad šis vīrs ar sievu lika galvas kopā un teica: „Dievs ir apsolījis vairāk nekā Viņš spēj izpildīt. Mēs Viņam palīdzēsim. Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz!” Tā viņi izdomā gudru plānu. Un šī plāna rezultātā Tuvajos Austrumos vēl šodien ir daudz problēmu.
Lūk, cits vīrs pilī ar marmora statujām un ziloņkaula troni. Viņa vārds ir Mozus. Dievs nāk pie viņa un saka: „Mozu, tu esi tas, kam Izraēls jāizved no Ēģiptes.” Un Mozus atbild: „Tu, Dievs, esi atradis īsto vīru. Es tikko nobeidzu karaskolu. Jau rīt sākšu rīkoties.”
Un viņš nosita vienu ēģiptieti, par ko bēga cauri tuksnesim līdz Sinaja kalna robežām, kur tā pakājē četrdesmit gadus ganīja aitas. Tad Dievs atkal ieradās pie Viņa un sacīja:
„Nu ir pienācis laiks tev izvest Izraēlu no Ēģiptes.” „Nē, tikai ne es! Es esmu dzimis aitu gans!” taisnojās Mozus. Dievs pasmaidīja un turpināja:
„Tagad tu esi derīgs šim uzdevumam.”
Nepagāja ilgs laiks un Mozus saprata, cik tomēr bezspēcīgs viņš ir, lai vadītu tautu pretī lielajai uzvarai. Arī pašai tautai bija jāapgūst šī mācība.
Dievs sacīja: „Jums nevajadzēs karot. Tas Kungs karos jūsu vietā!” Un pirmais, ko viņi darīja, bija kautiņš ar saviem ienaidniekiem. Viņiem vajadzēja mācīties, ka Dievs ir pietiekami stiprs, lai veiktu to, ko solījis.
Viņam nav vajadzīgs, ka mēs palīdzam izdarīt to, ko Viņš ir solījis darīt mūsu labā. Savas pilnīgās bezspēcības atzīšana ir pēdējais solis, kas jāsper, ejot pie Viņa.
(Autors: Moriss Vendens)
