„Un Tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” (2. Mozus 33:11)
Padomājiet dažas minūtes par kādu sev tuvu draugu, kura sabiedrībā jūs jūtaties labi un ar kuru jūs labprāt regulāri tiekaties. Kad pēdējo reizi ar viņu sarunājāties vismaz desmit minūtes, neprasot, lai viņš jums ko dotu vai izdarītu? Par ko jūs tad runājāt?
Droši vien lielākajai daļai cilvēku nemaz nav grūti ilgāku laiku sarunāties ar savu labāko draugu, neko no viņa nelūdzot. Bet kā tas ir ar Dievu? Cik sen tas bija, kad sarunājāties ar Viņu desmit minūtes, neprasot, lai Viņš jums ko dotu vai ko izdarītu?
Ja kristīgās dzīves galvenais mērķis ir attiecību veidošana ar Dievu, tad lūgšanas galvenais mērķis ir sakaru uzturēšana. Tomēr tik daudz kristiešu lūgšanu uzskata vienīgi par līdzekli savu mērķu sasniegšanai un galvenokārt atbilžu saņemšanai. Patiesībā daži pat sāk šaubīties, vai ir kristieši, ja nav saņēmuši gaidītās atbildes.
Mums ir saprotami, ka cilvēcīgās attiecībās galvenais sarunu mērķis nav kādu lietu iegūšana no otra, bet gan runāšana runāšanas pēc – runāšana tāpēc, ka mums patīk otras personas sabiedrība.
Kaut arī mums tuvi cilvēki parasti labprāt mūsu labā daudz ko izdarīs, un mēs ticam, ka viņi vienmēr arī piedos, ja veidotos situācija, kad būtu jālūdz piedošana, tomēr mūsu ciešās un pastāvīgās attiecības nebalstās uz šīm priekšrocībām. Bet cik bieži savos mēģinājumos sarunāties ar Dievu mēs aprobežojamies tikai ar lūgumiem pēc palīdzības un zaudējam to svētību, ko sniedz vienkārša saruna. Saruna, kuras pamatā ir prieks runāties ar to, kurš mūs mīl un saprot, kuram interesē viss, ko vēlamies Viņam pateikt.
Ja jūsu attiecību ar Dievu pamatā galvenokārt ir bijis „dod man” vai „piedod man”, tad šodien pamēģiniet veltīt desmit minūtes sarunai ar Viņu, neko neprasot. Iespējams, jūs atklāsit jaunu lūgšanas dimensiju, ko līdz šim nepazināt.
(Autors: Moriss Vendens)
