„Nav neviena, kas meklē Dievu.” (Romiešiem 3:11)
„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējas ap Viņu, lai klausītos Viņu (Jēzu). Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”” Tā tiešām bija patiesība. Šis Jēzus pieņem grēciniekus. Viņi nezināja, ko saka, bet pateica ļoti vērtīgus vārdus.
Tad Jēzus viņiem atbildēja ar šādu līdzību: „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr to atradis? Un to atradīs, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem. Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:1-7)
Aita, kas pazudusi, to zina, bet ceļu atpakaļ tā nezina. Viena avs ir vismazākais skaits no avīm, kas var pazust, un, ja netiek atvesta atpakaļ, tā bezpalīdzīgi klaiņo, līdz aiziet bojā. Šajā stāstā Jēzus skaidri norāda, ka glābšana nav iegūstama, mums meklējot Dievu, bet Dievam meklējot mūs.
Mēs ne vienmēr zināsim atpakaļceļu. Mēs pat varam nezināt, ka esam pazuduši. Un tomēr Dievs dodas mūs meklēt.
Mums nav jāuzmeklē izvairīgs Dievs. Mums nav jācenšas atrast kaut kāds Dievs, kas nevēlētos, ka mēs Viņu atrodam. Tādam Dievam mēs nekalpojam. Mēs kalpojam un ticam Dievam, kas sekoja Ādamam, kad tas no Viņa slēpās; Dievam, kas sekoja Jēkabam, kad viņš bēga projām; Dievam, kas sekoja Jonam, kad tas apzināti gāja pretējā virzienā...
Mēs, kā likums, cenšamies nevis atrast Dievu vai Kristu, bet gan atrodamies skriešanas procesā prom no Viņa. Mēs sākam ar bēgšanu no Dieva un reizēm, arī tad, kad esam Viņu jau pieņēmuši, skrienam prom. Bet Viņš turpina mums sekot. Dievs ir tas, kurš vienmēr tur iniciatīvu savās rokās. Arī šodien Viņš meklē ikvienu no mums.
Autors: Moriss Vendens
