„Teiciet To Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visas tautas! Jo pilna varenības Viņa žēlastība valda pār mums, un Tā Kunga uzticība paliek mūžīgi. Alelujā!” (Psalmi 117)
117. psalmā ir tikai divi panti, bet tā vēsts ir ievērojama nevis apjoma, bet gan satura dēļ un mudina uz meditāciju lūgšanās. Šajā psalmā ietverti trīs elementi: slavēšana, Jahves mīlestības pilnā varenība un Viņa pastāvības pilnā uzticība. Šīs trīs tēmas caurvij visus psalmus — tādējādi varētu teikt, ka 117. psalms ir visu psalmu īss kopsavilkums.
Visu psalmu centrā ir slavēšana. Tās ir slavas dziesmas debesu un zemes Radītājam un Izraēla Dievam. Psalmi atklāti un vaļsirdīgi atklāj cilvēces pieredzes plašo gammu — prieku un izmisumu, laimi un bēdas, baudu un sāpes. Dažreiz šķiet, ka dziesminieks ir gatavs padoties, bet citreiz rodas sajūta, ka viņš lidinās mākoņos. Dažkārt viņš lēkā un dejo, citreiz viņš ir pārskaities.
Bet beigu beigās viņš vienmēr pievēršas Dievam. Viņš gaida uz Dievu, viņš cer, ka Dievs ieradīsies viņam palīgā.
Tātad, lai kādi būtu dzīves apstākļi, psalmos tiek slavēts Dievs. Īsumā to galvenā doma ir šāda: dzīvība ir tikai Dievā; bez Viņa dzīvība neeksistē.
Lai cik īss būtu 117. psalms, tajā atrodams interesants slavēšanas tēmas pavērsiens. Tas uzrunā „visas tautas”, tātad arī pagānus. Tajā viņi aicināti pievienoties Izraēla tautas Dieva slavēšanai un pielūgsmei. Pirmkārt, tādēļ, ka „pilna varenības Viņa žēlastība”. Nevis Viņa lielais spēks vai varenie darbi vēsturē, nevis Viņa taisnīgums, bet Viņa žēlastība. Jānis to visu apkopojis, sakot: „Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:16) Tā ir varenākā un brīnišķīgākā patiesība Visumā.
Otrkārt, jo „tā Kunga uzticība paliek mūžīgi”. Patiesi! Mēs varam ticēt katram Viņa izteiktajam vārdam. Viss mainās — tikai ne Radītājs. Viņš ir un paliek uzticams.
(Autors: Viljams Džonsons)
