„Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu.” (Efeziešiem 2:14)
Ir kāds savāds, bet skaists stāsts, kurš atceļojis no Kenijas un vēsta par neparastu draudzību. Kurš gan varētu iedomāties, ka nīlzirgam izveidosies cieša saikne ar bruņurupuci?
Nīlzirgs, kuru savvaļas pētnieki nodēvēja par Ouenu, ir vēl mazs, lai gan sver ap 300 kg. Kad 2004. gada 26. decembrī Kenijas krastu skāra cunami viļņi, Sabaki upe ienesa Ouenu Indijas okeānā, bet pēc tam atsvieda atpakaļ krastā.
Nīlzirgi pēc dabas ir sabiedriski dzīvnieki, un viņiem patīk dzīvot kopā ar savām mātēm līdz četru gadu vecumam. Ouens zaudēja savu māti, kad vēl nebija sasniedzis gada vecumu: viņu aizskaloja straume. Zaudējumu pārcietušais Ouens meklēja mātes aizvietotāju un to atrada ostas pilsētas Mombasas dzīvnieku patversmē. Tas bija liels vīriešu kārtas bruņurupucis. Un šķita, ka apmēram 100 gadu vecais bruņurupucis patiešām izbauda šo „mātes” lomu.
Nīlzirgs bruņurupucim sekoja tieši tā, kā sekoja savai mātei. Ja viņiem kāds tuvojās, Ouens kļuva agresīvs, it kā aizsargādams savu bioloģisko māti. Šis neiedomājamais pāris — nīlzirgs un bruņurupucis — kopā peld, ēd un guļ.
Man būtu grūti šim stāstam noticēt, ja neredzētu arī fotogrāfijas. Bet šī neparastā saikne veicināja pārdomas par citām draudzībām, bibliskām draudzībām, kas arī bija visnotaļ neparastas.
Rute un Naomija. Šī ir draudzība, kas atspēko visus jokus par vīramātēm.
Dāvids un Jonatāns. Vēl viena neparasta draudzība. Princis un ganu zēns; viens dzimis, lai kļūtu par ķēniņu, otrs aicināts kļūt par ķēniņu. Pēc loģikas spriežot, viņiem būtu vajadzējis kļūt par sāncenšiem, nevis labākajiem draugiem.
Rute un Boāss. Kurš gan būtu varējis paredzēt šo draudzību, kas vainagojās laulībā? Rute bija bezpajumtniece, ļoti trūcīga, atraitne, svešzemniece. Boāss bija vecāks, labi pārticis, cienījams. Bet viņi atrada kopīgu valodu (lasi — Kungs viņus saveda kopā). Pēc trim paaudzēm, pateicoties šai laulībai, dzima Izraēla tautas varenākais ķēniņš, kura valdīšana atstāja neizdzēšamas pēdas vēsturē un atsauca nostalģiskas atmiņas. Vēl pēc daudzām paaudzēm dzima „Jēzus Kristus, Dāvida dēls, Ābrahāma dēls” (Mat. 1:1).
Viņš salauza senās barjeras — aizspriedumus, lepnumu par savu rasi, naidīgumu. Viņš kļuva par mūsu mieru, mūs vienodams sevī.
(Autors: Viljams Džonsons)
