„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai.” (2. Timotejam 1:12)
Es ticu, ka Dievs mūs mīl ar mīlestību, kas ir spēcīgāka nekā nāve, ar mīlestību, kas nekad nepametīs, ar mīlestību, kas būs kopā ar mums pat visdziļākajos ūdeņos. Es ticu, ka Dievs mums vēl tikai to labāko, ka savā tālredzībā Viņš ir izstrādājis plānu mūsu dzīvei gan uz šīs zemes, gan mūžībā. Es ticu, ka Dievs attiecībā uz grēciniekiem nekad nepadodas, ka Viņš turpina mūs lolot un aicināt atpakaļ pie sevis, ka Viņš mums dod otro, trešo, septiņpadsmito un septiņsimto iespēju.
Es ticu, ka, pretēji šķietamajam, cilvēces glāze ir nevis pustukša, bet līdz pusei pilna. Es ticu, ka cilvēki var mainīties — visi, katrs no mums, arī es; ka mums nav jāturpina iesāktais ceļš; ka varam intelektuāli, morāli, sociāli un garīgi attīstīties.
Es ticu, ka žēlastība ir lielākā pārmaiņu nesēja pasaulē, ka žēlastība spēj izmainīt cilvēkus, draudzes un pat sabiedrību.
Es ticu, ka, neskatoties uz ļaunuma nomācošo spēku, viena Kristus žēlastības stiprināta dzīve var atstāt paliekošu ietekmi uz daudziem.
Es ticu, ka ar smaidu vai smiekliem iespējams sasniegt vairāk nekā ar pamācību stundu, kurā tiktu norādīts uz mūsu trūkumiem.
Es ticu, ka mēs neesam nejauši radījumi, ka mūs radījis visu zinošais un visu varošais Radītājs.
Es ticu, ka Viņš, kas saskaņā ar savu plānu no tukšuma radīja pasauli, visu novedīs līdz varenam noslēgumam — arī saskaņā ar savu plānu.
Es ticu, ka mēs kā savās spējās ierobežoti, trausli un salauzti cilvēki varam izveidot tuvas attiecības ar Visuma Radītāju un ka šādas attiecības dod jēgu un piepildījumu, pēc kā ilgojamies.
Es ticu. Es ticu žēlastības un patiesības pilnā Jēzus Kristus dēļ. Svarīgi ir nevis tas, kam es ticu, bet gan tas, Kuram es ticu.
(Autors: Viljams Džonsons)
