„Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga.” (Apustuļu darbi 11:23)
Pirmajos kristīgās draudzes gados gan apustuļi, gan citi ticīgie, kas visi bija jūdi, labo vēsti sludināja tikai citiem jūdiem. Viņi vēl nebija sapratuši, ka Jēzus atnāca, lai glābtu visu pasauli — ne tikai tajā izkaisīto Izraēla tautas atlikumu.
Pētera acis atvēra no Kunga saņemtā atklāsme. Tikai tad viņš bija gatavs pieņemt patiesību, ka nevienu nedrīkst saukt par nešķīstu vai netīru (Ap. d. 10:28). Neskatoties uz to, durvis uz pestīšanu nejūdiem pavērās ļoti lēni. Tomēr Apustuļu darbu 11. nodaļā jau lasām par vērā ņemamu progresu, kad cilvēki, „nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu” (20. pants). Un daudzi ticēja un pievērsās Kungam.
Antiohija (pilsēta Sīrijā, nav domāta Antiohija, kas atradās tālāk uz rietumiem) drīz kļuva par nozīmīgu „Ceļa sekotāju” (tā tolaik dēvēja kristiešus) centru. Draudzes galvenajā mītnē Jeruzalemē uzzināja par notiekošo un nolēma sūtīt Barnabu, lai viņš pārliecinātos par visu uz vietas.
Viņš, „Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga” (22. pants). Kas bija šī žēlastība, kuru Barnaba redzēja un kuras dēļ viņš tā priecājās? Noteikti tās bija Evaņģēlija spēka izmainītās dzīves. Kad žēlastība atrod vietu sirdī, tā izmaina visu cilvēka būtību. Iespējams, ka lēnām, bet galu galā dramatiskā veidā vīrieši un sievietes kļūst par jauniem ļaudīm; viņi piedzimst no jauna.
„Kristus Savu dzīvi ziedoja, lai cilvēkus būtu iespējams atjaunot Dieva līdzībā. Viņa žēlastības spēks tos vieno paklausībā patiesībai.” [Counsels to Parents, Teachers, and Students, 149. lpp. oriģ.]
Ar prieku esmu vērojis žēlastības pierādījumus citu dzīvē. Esmu to redzējis Indijā; esmu to redzējis attīstītās sabiedrībās. No visas sirds ticu cilvēku spējai mainīties neatkarīgi no tā, kādi viņi ir vai kādos apstākļos dzīvo. Es ar prieku vēroju žēlastības pierādījumus sev tuvu un mīļu cilvēku dzīvē. Redzēdams, cik viņi ir dāsni un iejūtīgi, rūpējoties par citiem, es zinu, ka tā ir žēlastība darbībā.
Bet vai arī manā dzīvē vērojami žēlastības pierādījumi?
(Autors: Viljams Džonsons)
