30.8.11

Pazudusī māte

Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” (Lūkas 15:20)

Kad Rīsam Hofam bija 4 gadi, viņš nodedzināja savas ģimenes māju. Viņa mātei Diānai Čismai, neprecētai pusaudzei, tas bija pēdējais salmiņš, kuru viņa zaudēja cīņā par savu dzīvi. Rīsu un tā brāli Lamontu viņa aizveda uz milzīgu ķieģeļu ēku, kurā bija gari gaiteņi un daudz bērnu, abus apskāva, tad iekāpa automašīnā un aizbrauca.

Rīss gaidīja, kad viņa atgriezīsies bērnunamā, bet tas tā arī nekad nenotika. Pēc kāda laika Rīsu šķīra no brāļa, un, kad viņu adoptēja cita ģimene, viņš spārdīdamies un kliegdams sāka jaunu dzīvi.

Sākumā viņš jutās apjucis un izturējās atturīgi, bet beigās tomēr kļuva par veiksmīgu pieaugušu cilvēku ar izteiktu humora izjūtu. Viņš smagi strādāja, lai sasniegtu savus mērķus. Šodien 1,83 m garais un 115 kg smagais Rīss Hofa ir viens no labākajiem un atraktīvākajiem lodes grūdējiem pasaulē.

Gandrīz 20 gadus Hofa meklēja savas iedragātās vēstures trūkstošās detaļas. Atkal un atkal viņam bija īsi atmiņas uzplaiksnījumi — vienīgais mantojums no agrīnās bērnības. Sāpju un ziņkāres vadīts, viņš ilgojās uzzināt un izprast, kas viņš ir.

Ceļodams uz dažādām sporta sacensībām, viņš pāršķirstīja vietējos tālruņu katalogus, meklēdams savu brāli Lamontu. Bet viņam nebija nekāda priekšstata par savu bioloģisko māti. Jaunais cilvēks nezināja viņas vārdu — vienīgi to, ka tās uzvārds sākās ar „Či”.

Bet tikmēr meklēja arī Diāna — viņa bija laimīgi apprecējusies un sakārtojusi savu dzīvi. Viņa sazinājās ar sociālo darbinieci, kas bija palīdzējusi ievietot bērnus bērnunamā, taču šī sieviete atteicās sniegt jel kādu informāciju. Diāna pārskatīja neskaitāmus avīžu izgriezumus ar skolnieku un izlaiduma klašu fotogrāfijām, dažādus arhīva materiālus, kā arī meklēja internetā — bet bez panākumiem.

Viņa sacīja: „Man bija saruna ar Dievu. Es teicu: „Es vairs to nespēju izturēt.”” Visbeidzot viņa nolēma veikt pēdējo mēģinājumu, lai atrastu savu pazudušo dēlu, un ievietoja sludinājumu.

Rīss Hofa, kurš tolaik bija Džordžijas Universitātes pēdējā kursa students, atkal nolēma atsākt Lamonta meklējumus. Viņš atrada kādu jaunu interneta mājas lapu, ievadīja meklētājprogrammā savu dzimšanas datumu un vietu un atrada šādu tekstu: „Esmu māte, kas meklē dēlu, kuru 1981. gadā 4 gadu vecumā nodevu adopcijai Luisvilā, Kentuki pavalstī.”

Bija pagājuši 19 gadi, kopš viņa zēnu bija atstājusi bērnunamā. Paņēmusi aparātu un nospiedusi Rīsa mobilā tālruņa numura ciparus, Diāna Vatsa drebēja. Bet pirmais, ko viņš izdvesa, bija šāds teikums: „Man tik ļoti žēl, ka nodedzināju māju...”

(Autors: Viljams Džonsons)