Pirms kāda laika, kad es kopā ar ģimeni braucu atvaļinājumā uz Floridu, sieva norādīja uz kravas auto, kuram aizmugurē bija rakstīts: „Mūsu lielākā vērtība sēž 21 metru tālāk.” Tas attiecās uz vilcēja šoferi. Šāds uzraksts man likās apbrīnas vērts. Šajā laikā, kad kompānijās valda egoisms un alkatība, ir ļoti patīkami redzēt kompāniju, kura, šķiet, savus darbiniekus vērtē augstu.
Redzot auto, atcerējos sarunu ar kādu draugu pirms diviem gadiem. Es cīnījos ar stresu, jo nespēju tikt galā ar visu darāmo, ko gribēju paveikt. Rezultātā es sāku uz sevi izdarīt spiedienu, lai kļūtu produktīvāks.
Es nolēmu piezvanīt draugam, kurš kalpoja arī kā mentors, kādam, kurš savā dzīvē un garīgajā ceļojumā bija tālu man priekšā. Es jautāju: „Al, tev dienas kārtībā ir daudz vairāk uzdevumu kā man. (Viņam pieder vairākas kompānijas, un viņš ceļo pa visu pasauli, strādājot pie kalpošanas projektiem, kurus atbalsta.) Kā tu katru dienu tiec galā ar visiem ieplānotajiem darbiem?”
Tikšanās nav nejaušas. Als klusi iesmējās un atbildēja: „Džim, Dievs man to atklāja jau pirms laba laika. Man patīk, kad darbi virzās un lietas tiek paveiktas. Tomēr Dievs man parādīja, ka cilvēki un attiecības ir daudz svarīgāki. Tādēļ tas, ko es sāku darīt, ir sekojošais: kad darbinieks ienāk manā kabinetā, kas gadās diezgan bieži, es nolieku malā to, ar ko nodarbojos, un koncentrējos uz viņu, pat, ja esmu sācis kaut ko ļoti svarīgu.
Esmu atklājis, ka Dievs šo cilvēku konkrētā brīdī man sūta ar konkrētu nolūku, vai nu, lai viņš pateiktu man, vai es viņam kaut ko šajā brīdī svarīgu. Vārdu sakot, sarunājoties es ļauju darbiniekam izteikties līdz galam, veltot tam nepieciešamo laiku.”
Es jutos kā ar ūdeni apliets. Es aptvēru, cik bieži to neesmu darījis, īpaši ģimenē. Mana attieksme nereti ir: „ Tagad es nevaru runāt. Man ir jāizdara kas ļoti svarīgs!”
Als piebilda: „Es uz to skatos tā - ja es šajās sarunās pagodinu Dievu, tad Viņš parūpējas, lai mani saplānotie darbi tiktu paveikti.”
Šis viņa apgalvojums šķita vēl apbrīnojamāks. Iespējams, mana lielākā problēma bija ticības trūkums. Es biežāk ticēju sev kā Debesu Tēva spējai dot man spēku paveikt darāmo. Savas sagrozītās „ticības” dēļ es dažkārt pirmajā vietā liku darbus nevis cilvēkus.
Šis atklājums zināmā mērā bija biedējošs, jo viena no manām centrālajām apņemšanām dzīvē bija palīdzēt cilvēkiem pieaugt, sasniedzot to, par ko Dievs viņus vēlētos redzēt. Attiecībām man vajadzēja būt pirmajā vietā. Tomēr pārāk bieži tas tā nebija. Šī īsā saruna bija izglītojoša un mācīja pazemību.
Vissvarīgākais ir attiecības. Vienalga, vai darbā, mājās vai personīgajās attiecībās visvērīgākais ir cilvēki. Un dažkārt man to palīdz atcerēties Jēzus sacītais Saviem sekotājiem: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mateja 6:21). Vai jūs lielāku uzmanību pievēršat darbiem un sasniegumiem kā cilvēkiem, kurus Dievs ir ievedis jūsu dzīvē?
Autors: Džims Lange
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 / www.cbmc.lv.
