„Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?” (Mateja 25:37, 38)
Pirms Jēzus devās pie krusta, pēdējai mācībai Viņš izvēlējās vispazīstamāko paņēmienu — līdzību. Mūsu Kungs īsumā raksturo svētās vēstures gaitu, sākot no mācekļu darbības laika līdz pat Viņa otrajai atnākšanai.
25. nodaļā aprakstīts, kā Viņš runā par sagatavošanos šim notikumam, noslēgdams ar tiesas ainu, kur taisnie tiek atdalīti no ļaunajiem.
Līdzība par avīm un āžiem šķiet neparasti vienkārša. Gans atšķir avis no āžiem, avis aizvezdams pa labi, āžus — pa kreisi. Un Jēzus saka, ka tieši tā notiks laika beigās, pēdējā izšķirošajā dienā.
Jēzus norāda, ka tieši Viņš būs tas, kurš atdalīs šīs abas grupas vienu no otras. „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem.” (Mat. 25:31, 32)
Ir iedrošinoši apzināties, ka mūsu tiesnesis būs Jēzus, kurš ieradās, lai mūs glābtu, un mūsu labā ziedoja savu dzīvi pie krusta Golgatā.
Bet kā būs ar šo šķirošanu? Uz kāda pamata āži tiks atdalīti no avīm? Kritēriji var mūs pārsteigt; pirmkārt, tāpēc, ka nav konkrētu norāžu, ka tā būs ticība Jēzum kā vienīgajam Glābējam un cerībai. Otrkārt, nošķiršana it kā notiek, pamatojoties vienīgi uz darbiem — ko katrs ir vai nav izdarījis.
Kas noticis ar Evaņģēliju? Kur paliek žēlastība?
Ielūkojieties dziļāk. Dažreiz acīmredzamais ir tik tuvu, ka to neievērojam.
Jēzus nošķir avis no āžiem. Viņš nepasludina dažus par āžiem un citus par avīm; viņi ir tie, kas viņi ir. Tiesa vienkārši ļauj ieraudzīt viņu identitāti.
Un darbi vai to neesamība? Vai pamanījāt pārsteiguma momentu? „Avis” ir pārsteigtas (priecīgi), saņemot uzslavas par padarīto. Viņu dzīve atspoguļo žēlastības pārveidojošo spēku, bet šie ļaudis paši to neapzinājās. Viņi nedarīja labus darbus, lai nopelnītu pestīšanu, bet gan tāpēc, ka jau bija glābti.
Nav iespējams iegūt pestīšanu ar darbiem, bet arī pestīšana bez darbiem nav iedomājama.
(Autors: Viljams Džonsons)
