„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)
Kas notiek jūsu sirdī, kad ejat pa kādas lielpilsētas ielām un lūkojaties uz cilvēku masām, kas pulcējas kādam lielam notikumam sportā vai festivālam? Mēs uz šiem ļaudīm varam raudzīties ar nenovīdību, saskatīt viņos vienīgi sliktus ieradumus, kas tiem neļauj sasniegt pilnību, bet mūsu sirdis var arī tiem just līdzi, ilgojoties, lai ari viņi saņemtu mūžības dāvanu.
„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” Jēzus nedomāja par viņu kļūdām un par to, kā viņi nelietderīgi izmanto brīvību. Mūsu Kungs redzēja vienīgi viņu skumjo stāvokli. Un Viņu pārņēma līdzjūtība un aizkustinājums, kā arī lielas raizes, spēcīga, neatlaidīga vara, kas neļāva Viņam kļūt par vienkāršu vērotāju no malas. Viņam bija kaut kas jādara.
Kad Jēzus raudzījās uz pūļiem, Viņu pildīja līdzjūtība. Viņš iežēlojās pret katru, kurš ieradās pie Viņa ar savu vajadzību. Pestītājs juta līdzi spitālīgajam vīram, kas, nokritis pie Viņa kājām, lūdzās: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” (Mat. 8:2)
Ignorējot ceremoniālās šķīstības likumus, kas aizliedza pieskarties jebkam nešķīstam (4. Moz. 5:3), Jēzus izstiepa roku, pieskārās šim cilvēkam un sacīja: „Es gribu, topi šķīsts!” (3. pants) Būtu pieticis tikai ar Jēzus vārdiem, bet Viņš, līdzjūtības vadīts, izvēlējās parādīt augstāko mīlestības izpausmi, kādu spitālīgais varētu pazīt, — cilvēka rokas pieskārienu.
Redzēdams, kā atraitne sēro pie vienīgā dēla zārka, „Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!”” (Lūk. 7:13 14) Viņš šo jaunekli uzmodināja no nāves miega un atdeva mātei.
Uz Pēteri, kas, saulei spīdot, bija drosmīgs un apņēmības pilns, taču, negaisa mākoņiem parādoties, kļuva gļēvs, Jēzus paskatījās nevis ar dusmām vai vilšanos, bet tikai ar skumjām un līdzjūtību. Un Pēteris „sāka gauži raudāt” (Lūk. 22:62).
Jēzus kalpošanu var apzīmēt ar vienu nosaukumu: „Viņš iežēlojās, Viņš bija līdzjūtīgs”.
To, ko citos nosodām, sevī parasti nesaskatām. Bet Jēzus spēja raudzīties pāri kritikai. Žēlastības un patiesības pilnais Jēzus žēlastību dāvāja augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem, ebrejiem un tiem, kas tādi nav, vīriešiem un sievietēm. Viņa līdzjūtībai nebija robežu.
(Autors: Viljams Džonsons)
