„Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Lūkas 6:38.
1940. gada drūmo dienu laikā, Hitlera spēkiem ar šķietami neapturamu varu ieņemot Eiropu, atspīdēja spoža un drosmīga žēlastības gaisma. To izstaroja kāds japāņu diplomāts, kurš attapās, ka vienā liktenīgā brīdī tur savās rokās tūkstošiem dzīvju.
Čijuna Sugiharas tēvs dēlam bija paredzējis karjeru medicīnā, bet jaunais cilvēks nevēlējās kļūt par ārstu. Viņš ar nolūku nenokārtoja iestājeksāmenus medicīnas skolā. Viņa tēvs noskaidroja, kāpēc tā noticis, un, būdams saniknots, atteicās palīdzēt jauneklim iegūt citu izglītību.
Tāpēc Čijuns tika galā saviem spēkiem. Viņš strādāja, lai nopelnītu līdzekļus, tad iestājās universitātē un studēja angļu valodu. Ieraudzījis sludinājumu par iespējām veidot diplomātisko karjeru, viņš, sacenšoties ar simtiem citu pretendentu, ieguva stipendiju un sāka mācības, lai kalpotu savai valstij.
Šim izskatīgajam, ar labu gaumi apveltītajam diplomātam, kurš tekoši runāja vairākās valodās, paredzēja spožu karjeru. Mandžūrijā viņš panāca nozīmīgu vienošanos ar Krieviju. Tad, izceļoties karam, Sugiharu nosūtīja uz Lietuvu, lai viņš tur ievāktu informāciju par armijas kustību.
1940. gadā Hitlers nolēma iznīcināt ebrejus. Laika vairs nebija daudz: nacistu spēki tiem liedza bēgšanas iespējas uz rietumiem, bet krievu armija tuvojās no austrumiem. Ebreji meklēja kādu patvēruma vietu un Karību salās bija atraduši Nīderlandei piederošo Kurakao, kurā nebija nepieciešama vīza ieceļošanai. Bet vispirms viņiem vajadzēja tikt līdz Japānai, kas nozīmēja, ka viņiem nepieciešama Japānas tranzīta vīza, lai šķērsotu Krieviju.
Simtiem izmisušu ebreju lūdzās Sugiharam palīdzību. Bez atļaujas no Tokijas un strādādams 18 stundas diennaktī, viņš izrakstīja vairāk nekā 2000 vīzu, tās noformējot pēdējā brīdī, pat pirms vilciena atiešanas.
Karam beidzoties, kad Sugihara atgriezās Tokijā, viņu palūdza aiziet no diplomātiskā korpusa. Šis apdāvinātais, zināšanām bagātais, laipnais un drosmīgais vīrs, lai uzturētu sievu un ģimeni, bija spiests strādāt gadījuma darbus.
Daudzus gadus Sugihara atteicās runāt par savu rīcību. Visbeidzot, kad bijušais diplomāts tomēr bija spiests paskaidrot, kāpēc nebija paklausījis pavēlēm, turklāt negūstot nekāda labuma, viņam šo jautājumu bija grūti saprast. Tāpēc viņš vienkārši atbildēja: „Es darīju to, kas man bija jādara.”
