„Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Romiešiem 1:17)
Senos laikos kāds patiess jauneklis izmēģināja visu, ko viņa laika Baznīca piedāvāja, bet nekas nešķita gana labs. Intelektuāli apdāvinātais, bet nomāktais Mārtiņš Luters atteicās no pasaules un tās baudām, lai dzīvi turpinātu klostera noslēgtajās sienās. Viņš kā franciskāņu klostera mūks spīdzināja savu ķermeni, cenzdamies rast mieru ar Dievu. Lūgšanas, gavēšana, grēku nožēlošana, vigīlijas — viņš savos meklējumos tiešām bija nerimstošs.
Vēlāk viņš rakstīja: „Es biju labs mūks un ievēroju sava klostera nosacījumus tik precīzi, ka varu apgalvot: ja kāds mūks nonāktu Debesīs savu pienākumu pildīšanas dēļ, tas noteikti būtu es. Ja būtu turpinājis dzīvi klosterī, visticamāk, ka sevi vienkārši nogalinātu ar lūgšanām, grēku nožēlošanu, negulēšanu un citiem darbiem.”
Tad viņam radās iespēja apmeklēt Romu. Mūks ar nepacietību gaidīja, kad tāda meklējoša dvēsele kā viņš varēs izpētīt tur esošās svētās vietas un relikvijas. Tomēr tās nesniedza gaidīto mierinājumu. Vēlāk viņš stāstīja, ka uz Romu devies ar sīpoliem, bet atvedis atpakaļ ķiplokus.
Baznīca paredzēja grēksūdzi, un viņš to uzticīgi ievēroja. M. Luters to darīja stundām ilgi, nogurdinādams biktstēva pacietību. Bet naktī viņš atcerējās kaut ko tādu, ko nebija izsūdzējis, vai, vēl ļaunāk: mūks prātoja, vai ir kas tāds, ko viņš nespēj atcerēties.
Baznīca ieteica arī mistisku ceļu: iegremdēties Dieva mīlestības okeānā. Bet, kad Luters iedomājās Kristu gaidāmās tiesas dienā, viņš nespēja Pestītāju mīlēt.
Viņš izmisis atzinās: „Mīlēt Dievu? Es Viņu ienīdu!”
Tad viņam uzdeva Vitenbergas universitātē mācīt Svētos Rakstus. Sākdams ar Psalmiem, viņš atrada arī Jēzus izmisuma pilno saucienu pie krusta: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Ps. 22:2)
Tas bija arī Lutera sirds sauciens! Viņš pabeidza Psalmus, tad turpināja ar Vēstuli romiešiem un Vēstuli galatiešiem. Cenzdamies saprast Pāvila aprakstītās „taisnības” nozīmi, viņš atklāja, ka, lai Dievs mūs attaisnotu, mums nepieciešams vienīgi Viņam ticēt – no visas sirds uzticēties!
Tā Luters tika pestīts, un tā dzima reformācija.
(Autors: Viljams Džonsons)
