15.6.11

Endžela, kuru izglāba noklīdis suns

Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)

Dievs ar pravieša Jesajas starpniecību jautā: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini?” Tas ir retorisks jautājums, uz kuru pašsaprotama atbilde būtu: „Nē.” Tas, ka māte varētu aizmirst sava klēpja augli, šķiet neiespējami, neiedomājami.

Tomēr tas ir iespējams. Mūsdienās neiedomājamais norisinās aizvien vairāk un vairāk. Daudzās valstīs, arī tādās „attīstītās” valstīs kā ASV, zīdaiņi tiek atstāti uz durvju sliekšņa, pie slimnīcām vai pat atkritumu tvertnēs.

Kādi apstākļi sievieti mudina uz tamlīdzīgu rīcību? Kāds izmisums, kāda bezcerība liktu mātei veikt tik pretdabisku darbību? Dzelmes, kādās šīs nabaga sievietes nolaidušās, spēj izprast vienīgi Dievs, kurš zina un saprot.

Dažreiz šādiem traģiskiem stāstiem ir laimīgas beigas, tomēr biežāk tā nav. No Nairobi Kenijā atceļojis iespaidīgs stāsts. Kāds noklīdis suns atrada mežā pamestu zīdaini. Acīmredzot šis suns atrasto zīdaini bija pārnesis pāri intensīvas satiksmes ceļam, tad izvilcis cauri dzeloņstieplēm, visbeidzot nonākdams vietā, kur mita paša suņa kucēni.

Skrandās tērptais zīdainis bija ievietots polietilēna maisiņā. Kad meitenīti atrada, viņa svēra apmēram 3 kg. Viņu aizveda uz slimnīcu un sāka injicēt antibiotikas. Pēdējās ziņas par viņu ir tādas, ka viņas stāvoklis ir stabils un ārstēšanai ir labi rezultāti. Mediķi viņu nodēvēja par Endželu . Neviens par šo bērnu neinteresējās, bet, izskanot stāstam par brīnumaino glābšanu, cilvēki sāka ziedot autiņus un drēbes.

Kungs vispirms uzdeva jautājumu: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu?” Tad Viņš turpināja, sakot: „Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.”

„Vai iespējams atrast vēl spēcīgākus, vēl maigākus vārdus par tiem, kādus Viņš izvēlējies savas mīlestības izteikšanai pret mums? [..] Skaties augšup, tu, kas šaubies un baidies, jo Jēzus dzīvo, lai mūs aizstāvētu.” („Ceļš pie Kristus”, 54., 55. lpp. oriģ.)

(Autors: Viljams Džonsons)