„Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! — tad tie apskaitās.” (Mateja 21:15)
Kādu piektdienu, apņēmies iepirkties nedēļas nogalei, es lielveikalā iegriezos augļu nodaļā. Tā bija tukša, izņemot kādu mazu meiteni, kura izskatījās kā laumiņa, stumdama savus mazos iepirkumu ratiņus. Viņa šajā nodaļā ļoti rūpīgi aplūkoja pieejamo produkciju, pilnībā koncentrējusies savam uzdevumam.
Es devos pie ābolu plaukta, jo mani bija iekārdinājuši dzeltenie āboli. Viņa nostājās man līdzās un sāka aplūkot sarkanos. Lai gan plaukts bija gandrīz viņas acu augstumā, ar savu mazo rociņu viņa paņēma vienu ābolu, to rūpīgi aplūkoja, tad ievietoja plastmasas maisiņā.
Kamēr liku ābolus maisiņā, tas man izslīdēja no rokām un atsitās pret plauktu. Viņa ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi pagriezās pret mani un sacīja:
„Uzmanīgāk, lūdzu!”
Iedomājieties, tas bija tik neatbilstoši — šī mazā laumiņa pamācīja vīru, kurš ir vismaz desmit reižu vecāks par viņu.
Cenzdamies apspiest smieklus, atbildēju: „Cik labi, ka noķēru, gandrīz jau pazaudēju visu maisiņu.”
Viņa atraisījās un man pajautāja: „Vai jūs veicat visus iepirkumus savā ģimenē?”
Es atbildēju: „Jā, lai gan šodien arī mana sieva ir atbraukusi līdz uz veikalu, parasti iepērkos es.”
Viņa pasmaidīja apburošu smaidu: „Parasti jau puišiem nepatīk iepirkties.”
„Zinu. Man arī kādreiz nepatika. Bet es to daru, lai palīdzētu savai sievai, kas strādā pilna laika darbu. Un tagad man tas ir iepaticies.”
„Man arī patīk. Manuprāt, iepirkšanās ir jautra.”
Pēkšņi atskanēja balss no blakus ejas: „Treisija!” — un viņa atsaucās.
Ātri man uzsmaidījusi, viņa atvadījās un aizskrēja. Tieši tad pienāca mana sieva Noulīna un pajautāja, kas esot noticis. Es viņai pastāstīju par šo tikšanos, kas mani acīmredzot bija uzmundrinājusi.
Arī Jēzus savas dzīves pēdējā svētdienā jutās pacilāts, kad dzirdēja, kā bērni templī sauc: „Ozianna Dāvida dēlam!” Reliģiskie vadītāji bija ļoti neapmierināti, ka Viņš pārņēmis tempļa vadību. Galu galā — tā bija viņu teritorija!
Viņi centās savas dusmas vērst pret vājāko posmu — bērniem. Tie Jēzum jautāja: „Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?”
Jēzus vienkārši atbildēja: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?” (Mat. 21:16)
Jēzus bērnus aizstāvēja. Viņš tos aizstāv arī šodien.
(Autors: Viljams Džonsons)
