„Lūka ir vienīgais pie manis. Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.” 2. Timotejam 4:11.
Ņemiet vērā, kas ir šīs vēstules autors: tas ir apustulis Pāvils. Pirms daudziem gadiem viņš nevēlējās, lai Marks tiktu iesaistīts kalpošanā, jo šis cilvēks pirmajā misijas ceļojumā bija licis Pāvilam vilties. Kad situācija sarežģījās, Marks padevās un atgriezās mājās. Tāpēc vēlāk, kad Barnaba vēlējās Marku ņemt līdzi otrajā ceļojumā, Pāvils par to negribēja ne dzirdēt. Abiem vadītājiem radās tik spēcīgas domstarpības, ka viņi izšķīrās; Pāvils izvēlējās Sīlu un devās vienā virzienā, bet Barnaba, izvēlējies Marku, devās citur.
Bet Pāvils, būdams vecs, atrazdamies cietumā un sajuzdams, ka tuvojas nāve, tomēr pārdomāja. Viņš vēlas, lai Marks viņam pievienojas. Viņš lūdz Timotejam, lai tas atved Marku, jo „viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai”.
Parasti, ja kādam neizdodas veikt uzticēto uzdevumu, mēs jūtamies vīlušies. Īpaši skumji man ir, kad neizdodas kādam jaunam cilvēkam. Tā jau ir daudz kritiķu, kas to vien gaida, lai varētu jauniešiem aizrādīt vai viņus norāt.
Vēl sāpīgāk ir, kad neveiksmi cieš mācītājs. Svētie pieņem jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa pieļautajām kļūdām vai šausminošās pagātnes, kāda tā bijusi pirms viņa atgriešanās pie Kristus, bet tas vairs neattiecas uz tiem, kas jau ir kristīti. Īpaši tad, ja šis cilvēks ir mācītājs. Svēto gatavība piedot izsīkst jūsu acu priekšā.
Bet Markam izdevās. Viņš cieta neveiksmi, turklāt tik lielā mērā, ka Pāvils viņu vairs nevēlējās redzēt savā komandā. Bet Barnaba viņam deva otro iespēju. Un viņš labojās! Es pateicos Dievam par Barnabam līdzīgiem cilvēkiem draudzē — cilvēkiem, kas neuzsver mūsu neveiksmes, bet dod mums otro iespēju.
Marks ne tikai veiksmīgi darbojās kalpošanā, bet kļuva par tik cienījamu vīru, ka viņa pierakstītais stāsts par Jēzu, kas ir viens no pirmajiem šādiem aprakstiem, ir ievietots Svētajos Rakstos. Padomājiet par to: no neveiksminieka par evaņģēlija autoru, no padošanās un bēgšanas līdz vadošam amatam.
Man ļoti patīk stāsti par otrajām iespējam, par tiem, kas, agrāk padevušies, vēlāk kļūst par ievērojamiem cilvēkiem, jo šie stāsti vispatiesāk atklāj žēlastības būtību.
Žēlastība nozīmē dot otro iespēju. Un trešo iespēju. Un ceturto. Un piekto. Un sesto. Un septīto.
(Autors: Viljams Džonsons)
