„Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Mateja 6:34.
Salās, kas atrodas starp Birmu un Taizemi, dzīvo tauta, ko gandrīz nav skārusi modernā civilizācija. Viņi sevi dēvē par mokeniem. Mokeni piedzimst jūrā, dzīvo jūrā un nomirst jūrā. Viņi ir nomadi, kas pastāvīgi ceļo no salas uz salu, vairāk nekā sešus mēnešus katru gadu pavadīdami savās laivās.
Mokeni nezina, cik viņiem gadu. Viņi laiku uztver pavisam citādāk nekā mēs. Viņu valodā nav vārda „kad”. Viņiem nav arī vārda „gribēt”. Viņi grib pavisam maz; viņiem nav vēlmes krāt vai iegūt. Esot nomadam, lietas tikai traucē.
Šīs tautas senā gudrība īpaši neatšķiras no Jēzus padomiem saviem sekotājiem. Viņš sacīja: „Tāpēc Es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mat. 6:25)
Un mokeniem ir vēl vairāk gudrību. Viņiem ir tuvas attiecības ar jūru. Viņi tās noskaņas un kustību pazīst labāk nekā jebkurš jūras biologs. Viņi no paaudzes paaudzei nodevuši kādu leģendu par Labūnu, „vilni, kas apēd cilvēkus”. Pirms tā atnākšanas jūra atkāpjas.
2004. gada 26. decembrī mokeni redzēja jūru atkāpjamies — un zināja, kas sekos. Pirms pirmais vilnis paguva šos ļaudis sasniegt, viņi atrada patvērumu augstienē. Kad ūdens atkāpās, daži mokeni bija jūrā. Arī viņi zināja, ko darīt: tie nekavējoties devās dziļākos ūdeņos. Tāpat kā mokeni, kas atradās uz sauszemes, arī viņi izglābās no cunami.
Viņiem visapkārt cilvēki zaudēja dzīvības. Daži zvejnieki, zvejojot kalmārus, neievēroja neko neparastu. Jūra pēkšņi pacēlās, uzmetot viņu laivas gaisā. Prasmīgs mokenu harpūnu mednieks Kalatalejs atpazina zīmes dabā un skrēja visus brīdināt. Bet jaunieši viņu nosauca par meli un teica, ka viņš ir piedzēries. Viņš saķēra savu meitu aiz rokas un devās uz augstāku vietu.
Ieklausieties Bībeles vārdos: „Kad sacīs: nu ir miers un drošība, — tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt!” (1. Tes. 5:3)
(Autors: Viljams Džonsons)
