„Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mateja 5:3)
Kā norādīts Jēzus ievadvārdos, Kalna svētruna runā par žēlastību. Žēlastība ir Debesu valstības galvenais princips. Lai cik politiķi un vadītāji slavinātu Kalna svētrunu, neceriet, ka viņi tās principus lietos praksē. Jebkuram prezidentam, kurš, ienaidniekiem uzbrūkot, lūgs savu valsti pagriezt ienaidniekam otru vaigu, liks atkāpties no amata; un jebkurš kandidāts uz kādu posteni, kurš nosodīs lepnumu un varaskāri, būs laimīgs, ja par viņu balsos kaut viņa paša ģimene, jo neviens cits to nedarīs.
Debesu valstībā nevalda varaskāre, bet žēlastība. Šīs valstības pilsoņi ir laimīgi būt „garā nabagi” — nabagi sava labuma meklēšanas un savas slavas vairošanas jomā. Šīs divas izpausmes gan ir populāra prakse šajā pasaulē. Tomēr viņi nav nabagi Dievā; Viņā tie ir bagāti. Viņi ir nabagi attiecībā uz sevi, bet bagāti Kristū, jo tikai Viņā atrodamas visas zemes un Debesu bagātības.
Tā ir bijis vienmēr. Tie, kuri uzskata, ka viņiem pieder viss, ka viņiem nav nekādu vajadzību, žēlastību tā arī nesaprot. Cilvēciskajā pieredzē žēlastība sākas ar dziļu atskārsmi par mūsu izsalkumu, mūsu slāpēm, mūsu nepietiekamību, mūsu pazudušo stāvokli, mūsu nepieciešamību pēc palīdzības no ārpuses. Vienīgi cilvēkam saprotot, ka paša spēki ir nepietiekami, viņš ir gatavs pieņemt žēlastību.
Bet tad žēlastība viņu applūdina. Piedodoša žēlastība. Pārveidojoša žēlastība. Pietiekama žēlastība. Apbrīnojama žēlastība. Viņiem pieder Debesu valstība. Pat tagad. Viņu dzīvē kā Kungs valda Jēzus Kristus.
Kad Jēzus kalpoja uz šīs zemes, vienkāršie cilvēki Viņu labprāt uzklausīja (Marka 12:37). Ielasmeitas un muitnieki Debesu valstībā iegāja pirms priesteriem un farizejiem (Mat. 21:31). Tā ir bijis visos gadsimtos. Kristietībai izplatoties, to ir pieņēmuši vergi, izstumtie, noklīdušie — garā nabagie.
Kāds slavens kristietības kritiķis izsmēja Jēzu un Viņa sekotājus. Viņš ņirgājās: „Kristiešiem ir tik savdabīgs skolotājs. Visās citās reliģijās teikts: „Nāciet pie manis jūs, kas esat to pelnījuši” —, bet šis cilvēks saka: „Nāciet pie manis, dzīves salauztie un sistie.” Un tā, paklausīdamas šiem vārdiem, viņam seko cilvēces pabiras.”
Bet kristietis Origens uz šo repliku atbildēja: „Jā, bet Viņš tos neatstāj cilvēces pabiru stāvoklī. Viņš izveido cilvēkus no materiāla, kuru jūs atzītu par nederīgu!”
(Viljams Džonsons)
