„Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:3)
Mūžīgais Vārds, Trīsvienības varenais starpnieks, ir arī Radītājs. Par Jēzu, miesā tērpto Vārdu, esam pieraduši domāt kā par savu Glābēju. Daudz retāk atskārstam, ka Viņš ir arī mūsu Radītājs. Tomēr Viņš tas ir.
Jānis šo domu apstiprina, sacīdams: „Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” Arī Pāvils uzsver to pašu: „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol. 1:16)
Šāds skatījums maina to, kā raugāmies uz apkārtējo pasauli. Uz dabu ar tās neskaitāmajiem kokiem, augiem un ziediem, ar tās plašo dzīvnieku sugu spektru — no amēbām līdz ziloņiem, no lakstīgalām līdz vaļiem — Viņš to visu radīja. Tas viss neradās pats no sevis; tā ir Viņa radība. Tāpēc cienīsim to un izturēsimies pret to, kā pārvaldniekiem pienākas.
Īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem: tie ir Viņa radošās darbības augstākais punkts. Viņš mūs radījis nedaudz zemākus par eņģeļiem; sev, Dievam, līdzīgus. Radīšanas procesā Viņš katram cilvēkam piešķīra cienījamu statusu. Protams, Dieva līdzību grēks ir stipri izkropļojis, bet tās atspulgs paliek.
Cilvēks, kurš nicinoši izturas pret citu cilvēku, nicinoši izturas arī pret Radītāju; cilvēkam, kurš nodara pāri citam cilvēkam, kādu dienu nāksies atbildēt Radītājam.
Un varenajā patiesībā par to, ka visa Radītājs ir Vārds, ietverta šāda galvenā doma: Viņš radīja arī mani. Es esmu īpašs. Es esmu vērtīgs. Man ir dievišķa izcelsme neatkarīgi no tā, kādos apstākļos esmu dzimis. Man ir nosprausts dievišķs liktenis, jo Viņš vēlas, lai es Viņa klātbūtnē dzīvotu mūžīgi.
Tā kā mums uzspiests dievišķās līdzības zīmogs, arī mums piemīt griba un spēja „radīt” — tomēr daudz zemākā līmenī. Daži cilvēki rada brīnišķīgu mūziku — es to nespēju. Daži gatavo mēbeles, ceļ mājas — es to nespēju. Mans radošais gars izpaužas rakstīšanā, kas ir mans hobijs mūža garumā un sniedz gandarījumu. Un esmu pamanījis interesantu fenomenu: tas, ko sarakstu, sāk dzīvot savu dzīvi. Katrs lasītājs manu rakstu vai grāmatu uztver atbilstoši savai dzīvei. Viņi manis rakstītajā atrod tādu nozīmi un jēgu, par kādu es, to rakstīdams, pat neiedomājos. Ja es protestēdams saku: „Tā es to nebiju domājis,” — viņu atbilde ir: „Bet es to tā uztvēru.”
Zināmā mērā tas ir tāpat kā ar Dievu un mums. Viņš mūs radīja, bet ļauj mums dzīvot pašiem savu dzīvi.
(Autors: Vijams Džonsons)
