„Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Mateja 25:40.
Ketrīna bija precējusies ar Lūisu Leivzu, kurš no 1920. līdz 1941. gadam bija bēdīgi slavenā Ņujorkas pavalsts Singsingas cietuma priekšnieks. Šis cietums bija slavens ar priekšnieku iznīcināšanu: pirms Lūisa Leivza direktors šajā amatā noturējās tikai apmēram divus gadus. Leivzs reiz pajokoja: „Vieglākais veids, kā izkļūt no Singsingas, ir tur ierasties kā priekšniekam.”
Bet Leivzs šajā postenī nostrādāja 21 gadu. Viņš īstenoja daudzas reformas. Kā daudzos gadījumos, arī šī veiksmīgā vīra balsts bija sieviete. Tieši pateicoties viņa sievai Ketrīnai, šajā drūmajā cietuma vidē tika ieviesta lielākā daļa pārmaiņu. Ketrīna uzskatīja, ka visi cietumnieki pelnījuši uzmanību un cieņu. Viņa regulāri apmeklēja cietumu, iedrošinot ieslodzītos, viņus uzklausot, viņu uzdevumos pildot dažādus pienākumus. Viņa par tiem rūpējās, un tie, savukārt, viņu mīlēja un cienīja.
1937. gadā Ketrīna gāja bojā autokatastrofā. No kameras uz kameru izplatoties šīm ziņām, cietumnieki izteica kopēju vēlmi apmeklēt viņas mājas, kur atradās zārks. Priekšnieks to atļāva. Dažas dienas vēlāk Singsingas dienvidu vārti lēnām atvērās. Simtiem vīru — slepkavas, zagļi (daudziem no tiem bija piespriests mūža ieslodzījums) — lēnā gājienā devās uz gandrīz jūdzi attālo priekšnieka māju un pēc tam atgriezās savās kamerās. Viņu bija tik daudz, ka šis pasākums notika bez apsardzes. Bet neviens nemēģināja bēgt.
Slavenajā līdzībā, no kuras ņemta arī šīs dienas Rakstu vieta, Jēzus runāja par cietumnieku apmeklēšanu. Viņš arī runāja par izsalkušo pabarošanu, kailo apģērbšanu, slimo mierināšanu. Viņš ar šo līdzību mums stāstīja par dzīvi, kāda ir svarīga mūžībai. Kāds dzejnieks to aprakstīja, sacīdams:
„Labākā katra laba cilvēka dzīves daļa ir viņa mazie, nenozīmīgie, aizmirstie laipnības un mīlestības darbi.”
Elena Vaita rakstīja: „Ja dievišķā žēlastība tiešām ir pārveidojusi kādu sirdi, ārēji redzamās izmaiņas atspoguļosies patiesā laipnībā, līdzjūtībā un pieklājībā. Jēzus nekad nebija auksts vai nepieejams.” („Liecības draudzei”, 4. sēj., 488. lpp.)
Laipnības valodu saprot pat mēmie un kurlie. Tā ir žēlastības auglis.
(Autors: Viljams Džonsons)
